Šveice
Ceļojums uz Šveici rudenī
Šis ieraksts irveltīts mūsu ceļojumam novembra sākumā. Ceļojums uz Šveici sākās Latvijā, ilgi braucām caur Lietuvu, Poliju un Vāciju. Gandrīz uzreiz pēc Vācijas robežas šķērsošanas Šveices virzienā mēs ieraudzījām pirmos kalnus. Mēs pirmo reizi dzīvē izbaudījām tik skaistu apkārtējo ainavu – tas bija tik fantastisks skats cilvēkiem, kuri visu savu mūžu nodzīvojuši Zemgales līdzenumā!
Tomēr mums vēl bija garš ceļš priekšā, un nākamā īsā pietura bija netālu no Ženēvas ezera. Tas bija vēl iespaidīgāk – milzīgs ezers vienā pusē un kalni visapkārt.
Koku rudens krāsas padarīja šo ainavu vēl skaistāku. Nākamajām dienām tika plānoti divi dažādi braucieni – viens uz Šveices galvaspilsētu Bernu, otrs brauciens uz kalniem (3000 metrus virs jūras līmeņa!), lai sajūtas būtu vēl ekstrēmākas.
Tā kā mums bija rezervēta naktsmītne Šveices franciski runājošajā daļā, bija interesanti apmeklēt Berni, jo tā atrodas vāciski runājošajā apgabalā. Bernes vecpilsēta kopš 1983. gada ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Apskates objekti bija patiešām interesanti.
Mēs apmetāmies mazā slēpošanas kūrortā Leysin. Nedaudz pārsteidza tas, ka apkārtējo kalnu virsotnēs nebija sniega. Kā izrādījās vēlāk, togad sniega trūkums bija visos Alpos. Tomēr mūsu mērķis bija ceļot apkārt, un sniga trūkums nebija nekāds šķērslis atvaļinājuma izbaudīšanai.
Kalni
Viens no iespaidīgākajiem momentiem bija ledāja Les Diablerets apmeklēšana. Tas atrodas 3 kilometrus virs jūras līmeņa. Auksts vējš, mākoņi virs un zem mums ar iespaidīgām Alpu ainavām apkārt – skaisti un satriecoši! Bija ļoti interesanti pusdienot restorānā Botta, kurš bija iekārtots kalna virsotnē. Braucot lejā, notika neliels incidents – kalnu pacēlājs apstājās virs dziļas aizas.
Iespējams, to izraisīja elektrības trūkums, kas zina. Sajūta nebija labākā piecu vai pat vairāk minūšu laikā, jo stpēcīgais vējš šūpoja vagoniņu. Pat alpīnistu kompānija pēc kāda laika sāka nervozēt, bet par laimi problēma drīz tika novērsta, un mēs turpinājām ceļu lejā uz autostāvvietu.
Šveices itāļu daļa
Katras brauciens beidzas agrāk vai vēlāk. Tā kā Šveicei ir arī itāliski runājošā daļa, mēs nolēmām to apmeklēt pirms došanās mājās. Pēc kārtējo kalnu pāreju šķērsošanas un braukšanas cauri tuneļiem tā atkal bija cita pasaule kur ieradāmies – ceļa zīmes itāļu valodā, klintis apkārt, ļoti augsti ūdenskritumi, kas krīt lejā no klintīm.
Brīdi pabraukuši, mēs sasniedzām Lugāno. Sākumā bija pat grūti pielāgoties apkārtējai aktivitātei – cilvēki skaļi runā, garām brauc sporta automašīnas, pat pīles skaļi pēkšķ ezerā, palmas gar ielu malām. Bet kopumā tā bija ļoti jauka vieta, kur iespējams baudīt dzīvi.
Vēlā pēcpusdienā pēc ekskursijas pa Lugāno mūsu ceļojums uz Šveici bija gandrīz beidzies, un mēs sākām mājupceļu. Vēl pēdējo vakaru pavadījām Šveicē, bet nākamajā dienā pirms ierašanās Vācijā uz īsu brīdi apstājāmies Lihtenšteinā.
Tā ir ierasta lieta, ka pēc skaistas vietas apmeklēšanas ir vēlme tur atgriezties vēlreiz. Lai gan, spēcīgas emocijas parasti nevar atkartot. Taču Šveicē mēs pēc tam esam atgriezušies ne vienu reizi vien un tā ir viena no manām mīļākajām vietām ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē.
Man pašam visvairāk aizraujoši bija redzēt, kā dabas varenība tiek apvienota ar cilvēku radīto. Piemēram, viadukti pāri aizām, ēkas uz klintīm, ļoti gari kalnu tuneļi un vienkārši asfaltēti kalnu ceļi, kas dažreiz karājas virs bezdibeņa.