Uz Bulgāriju
Marta vidū mums izdevās doties apmēram nedēļu garā ceļojumā uz Bulgāriju. Mums astoņās dienās nācās nobraukt vairāk nekā piecarpus tūkstošus kilometru (vidēji sanāk vairāk nekā seši simti kilometru dienā). Ideja par ceļojumu radās, kad es atgriezos no kārtējā darba komandējuma.
Es lidojuma laikā sarunājos ar jaunu dāmu lidmašīnā, kura sēdēja man blakus. Viņa pastāstīja daudz interesanta par Bulgāriju, un mēs nolēmām paši doties uz Bulgāriju, lai to redzētu paši savām acīm un apskat’t kāda ir dzīve Balkānu rietumos.
Ierašānās Bulgārijā
Vēlā pēcpusdienā ieradāmies Bulgārijā ar prāmi, kas savieno Rumānijas pilsētu Kalafatu un Vidinu Bulgārijā.
Donavas upes platums tur ir ļoti iespaidīgs – otrs upes krasts izskatās ļoti tālu. Un šeit tas ir – ceļojums atpakaļ uz pagājušo gadsimtu: bez muitas un robežkontroles bija vairākas citas oficiālas iestādes, kas vāca valūtu dažādiem obligātiem robežas šķērsošanas “pakalpojumiem” – fito-sanitārajai kontrolei, veterinārajai kontrolei.
Kaut arī mums bija visi nepieciešamie dokumenti, piemēram, apdrošināšanas polises, virkne dažādu apdrošināšanas biroju pieprasīja maksāt par kaut ko vēl.
Daudzām Austrumeiropas valstīm deviņdesmito gadu sākumā bija līdzīga politika, tomēr viss, bija beidzies pēc valstu iestāšanās Eiropas Savienībā (kad apmeklējām Bulgāriju, tā vēl nebija iestājusies ES). Diemžēl tas bija mūsu pirmais, bet ne labākais iespaids par šo valsti.
Belogradčika klintis
Mūsu pirmais galamērķis Bulgārijā bija 50 kilometru attālumā no Vidinas – Belogradčika. Netālu no šīs pilsētas atrodas viens no Bulgārijas dabas brīnumiem – Belogradčikas Klintis (Belogradchik Rocks). Tie ir klinšu veidojumi, kas sastāv no smilšakmens un konglomerāta.
Mēs esam redzējuši līdzīgus klinšu veidojumus Itālijas ziemeļu daļā (Piramidi de Segonzano), tomēr šie netālu no Belogradčikas ir iespaidīgāki. Belogradčikas ieži arī ir līdzīgi Velna pilsētai (Djavolja varos) Serbijā.
Vēl viens interesants fakts – klintis ir savā veidā dabīgi savienotas ar Belogradčikas cietoksni, kas padara ainavu vēl iespaidīgāku. Pirmais cietokšņa sistēmas būvniecības periods bija apmēram pirms 2 tūkstošiem gadu, otrais – 8. līdz 14. gadsimtā, bet pēdējais – 19. gadsimtā.
Cietoksnim ir pieci vārti, un tajā ir iespējams iekļūt. Tāpat kā par daudzām citām dabas veidotām vietām, arī par to nav nekā daudz ko stāstīt – to vienkārši jāredz savām acīm.
Bačkovas klosteris
Pēc Belogradčikas klinšu apmeklēšanas mēs devāmies uz Melnik pilsētu vietējā uz vīna degustācijas, pabraucot garām Bulgārijas galvaspilsētai Sofijai. Melniks bija mūsu ceļojuma galējais dienvidu punkts, un pēc tā mēs turpinājām ceļojumu uz Melnās jūras pusi. Netālu no Melnika pa ceļam atradām vēl vienu interesantu vietu – Bačkovas klosteri, vienu no vecākajiem klosteriem Balkānu pussalā.
Klosteris atrodas Rhodope kalnos, netālu no Assenovgrad pilsētas. Kopš 1984. gada Bačkovas klosteris ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma vietu provizoriskajā sarakstā.
Tā kā mums iepriekš nebija konkrēta apmeklējuma plāna, mēs nejauši satikām kādu interesantu cilvēku, kurš staigāja pa autostāvvietu, lai atrastu kādu, kurš pieņemtu viņa piedāvājumu būt gidam. Viņš izskatījās diezgan nabadzīgs, bet izglītots, un mēs pieņēmām viņa piedāvājumu pēc īsas sarunas.
Par laimi, cilvēkam patiešām bija plašas zināšanas un viņš stāstīja gan par klosteri, gan par Bulgārijas vēsturi. Viņš varēja atbildēt uz visiem uzdotajiem jautājumiem. Visi stāsti (vairāk nekā pusstundu) tika stāstīti ārpus klostera.
Jautājot, kāpēc mēs neejam iekšā, viņš mums teica, ka viņam nav atļauts iet iekšā klosterī. Viņa skaidrojums par iemeslu tam bija ļoti interesants – izrādījās, ka iepriekš viņš bija mūks šajā klosterī. Kādu pastrādātu pārkāpumu dēļ viņš vēlāk tika izlikts no klostera.
Tā kā mēs bijām pilnīgi apmierināti ar viņa stāstījumu, mēs samaksājām norunāto summu un gājām iekšā klosterī vieni paši. Klosteri bija patiešām interesanti apmeklēt, īpaši mums patika ļoti vecās gleznas uz klostera sienām.