Mēneša arhīvs: oktobris 2024

Dalmācija – pārtika un dzērieni

Publiucēts autors:

Kā jau katrā mūsu ceļojums pa Horvātiju, arī Dalmācija nebija izņēmums, kur būtiska brauciena sastāvdaļa bija vietējo ēdienu un dzērienu baudīšana. To darījām gan paši gatavojot mājās uz tirgus nopirktos produktus, jūrā pašu saķertos jūras ežus, gan arī apmeklējot restorānus, kafejnīcas un vīnogu audzētavas.

Testament vīnogulāji

Dīvaini izklausās – braukt uz Horvātiju, lai apmeklētu vīna darītavu, kuru vada skandināvi. Bet kā izrādījās vēlāk, vīns, ko tajā bijām iegādājušies, šajā braucienā izrādījās labākais.
Testament vīna darītava atrodas kādu 3 kilometru attālumā no reģiona galvenā ceļa D8, tuvākā pilsētiņa Zaborič. Vīna darītavas pamatideja ir apvienot tehnoloģijas ar labākajiem vīndariem, lai izveidotu piesātinātu un kompleksu Dalmācijas reģiona vīnu.

Horvātijas vīns izturēts jūrā
Horvātijas vīns izturēts jūrā

Pirms braukšanas viņu adresi bijām pierakstījuši katram gadījumam, taču nebijām plānojuši to apmeklēt. Kaut vai tāpēc, ka trīs vīnu degustācija maksā vairāk kā 13 eiro, kas nemaz nav tik maz. Taču, kā jau tas mēdz notikt, sagadījās tā, ka vēlā pēcpusdienā tā bija vienīgā iespēja iegādāties kaut ko dzeramu pie vakariņām.

Vīns bija ļoti labas kvalitātes, to ņēmām bez degustēšanas un tikai pateicām pārdevējām, ko plānojam gatavot. Pie tā arī pirkums tika pieskaņots un kā izrādījās – ļoti veiksmīgi. Jebkurā gadījumā, ziemeļu Dalmācijā audzētās vīnogas mums patika labāk kā vidienē kultivētās, lai arī, iespējams, daudz kas atkarīgs no vīna raudzēšanas metodes (vairāk par to zemāk).

Saričevi Dvori lauku restorāns

Īpašām un pamatīgākām vakariņām izvēlējāmies Saričevi Dvori lauku restorānu, kurš atrodas tālāk no jūras starp Grebašticu un Rogozņicu (sanāk braukt kādus vismaz trīs kilometrus pa kalnu ceļiem no kuriem paveras skaists skats uz piekrasti).

Kā jau lielākā daļa Horvātijas restorānu, arī šis ir ģimenes restorāns. Tajā tiek gatavoti Dalmācijas ēdieni pēc tradicionālajām metodēm izmantojot gadsimtos pārbaudītas ēdienu gatavošanas receptes. Un protams, siltie ēdieni tiek gatavoti lielajās krāsnīs, kuras Horvātijā sastopamas katrā sevi cienošā ēstuvē.

Horvātijas restorāna izkārtne
Horvātijas restorāna izkārtne

Iestāde lepojas ar zelta medaļu, kas izicīnīta par īpaši augstu ēdiena kvalitāti. Un kas pozitīvi, īpaši augstā kvalitāte nemaz nenozīmē īpaši augstu cenu – pēc labi paēstām vakariņām arī rēķins ir ļoti sakarīgs.

Tiek piedāvāts visu apēsto noskalot lejā ar vietējo izslavēto Babič sarkano vīnu, taču tas gan mūs tā īpaši nesajūsmināja.

Divas lietas horvātu ēdienkartē man īpaši patīk – viņi ēd daudz jūras velšu un daudz gaļas, ļoti daudz gaļas. Pamatēdieni tiek gatavoti (cepti) krāsnī lielos traukos, ēdiena nosaukumam galā ir vārds ‘peke’, kas visdrīzāk nozīmē sacepums vai ko līdzīgu.

Ja gadās būt tuvumā, iesaku pamēģināt krāsnī ceptos astoņkājus (viņu valodā ‘Hobotnica ispod peke’, jaunlopa gaļu (Teletina ispod peke) vai aitas gaļu (Janjetina ispod peke); aitas gaļas sacepums ir ar ļoti daudz taukiem, tas jāņem vērā, ja gribat pasūtīt. Cūkgaļa arī, protams, garšīga, taču astoņkājus ne visur var dabūt. Parasti gandrīz katrā Horvātijas restorānā var pasūtīt ceptus vai grilētus kalmārus un mīdijas.

Vēl arī var nobaudīt dažāda veida gulašus un gaļas plates, taču vienai reizei tas viss ir daudz par daudz, diemžēl. Šī iestāde dod arī savu artavu veģetāriešu (bet ne vegānu) auditorijas labsajūtai, iekļaujot ēdienkarte pāris atbilstošu ēdienu, taču lai nu kur, bet Horvātijas restorānos tādu publiku pat neievērojām. Vai var iedomāties ar dzīvi apmierinātu vācieti, kurš neēstu gaļu – nu nē taču.

Matošin vīnogulāji

Tas protams atkarīgs no katra paša gaumes un ieradumiem, bet mēs dodam priekšroku Francijas un Itālijas vīnam. Taču tas nenozīmē, ka nevar pamēģināt arī ko citu, tāpēc devāmies kalnos uz vīna degustāciju.

Vienā no novakarēm nolēmām aizbraukt līdz Matošina vīnadārziem, kas atrodas diezgan tālu iekšā kalnos un braukšana sanāk pa lauku ceļiem pat ar tikai vienu braukšanas joslu abos virzienos. Vieta ir nomaļa tāpēc nevienu pretīm braucošo pat nesatikām.

Šis laikam bija tālākais braucien nost no reģionālā D8 autoceļa, vairāk kā 10 kilometri. Jāsaka uzreiz – vīns nu tā, jebkurā gadījumā ne mūsu stilā, taču vieta fantastiska. Sagaidījām tur arī saulrietu, Adrijas jūrā rietoša saule virs vīnogu dārziem – kaut kas fantastisks. Tas arī deva lielāko daļu pozitīvo atmiņu par šo vietu.

Saulriets Horvātijas rietumos
Saulriets Horvātijas rietumos

Iepriekš minēju, ka pateikšu kaut ko vairāk par šī reģiona vīnu. Galvenā atšķirība, ka tur tiek audzētas vietējās Babič vīnogas. Var jau būt, ka tās ir ļoti labas, taču, kā noskaidrojām, arī vīna raudzēšanas metodes ir savādākas nekā ierasts. Galvenā atšķirība – vīna fermentācijas process notiek mucās, kas pēc savas būtības ir slēgts trauks (neatceros gan kā šo metodi sauc).

Tā rezultātā vīnam gan smaržā gan garšā ir jūtama tāda kā sērūdeņraža smaka. Godīgi sakot, trakāk ir bijis tikai Japānā, kur vīnam bija ļoti konkrēta acetona smaka.

Kā jau teicu, tā ir katra cilvēka personīgā garšas preference. Zinu, ka, pēc īpašnieka teiktā, ir tādi cilvēki, kuriem šis vīns ļoti garšo, tāpēc neko sliktu arī nesaku. Kaut ko līdzīgu, brūvētu pēc šīs metodes, var atrast arī Anglijas vīna darītavās.

Grieķijas galvaspilsēta Atēnas

Publiucēts autors:

Par Grieķiju

Grieķija ir viena no valstīm, kur esmu bijis daudzas reizes, gan biznesa, gan atpūtas braucienos, gan tranzītā. Tomēr līdz šim nevienu reizi par šo valsti neesmu rakstījis, tāpēc šeit ne tikai par Grieķijas galvaspilsētu Atēnām, bet arī mazliet par Grieķiju vispār.

Ja godīgi, tad jau nav nemaz tik daudz, ko varētu jaunu par visiem zināmo Grieķiju pateikt, tāpēc vismaz daži cipari un nedaudz par vēsturi.
Grieķija atrodas Balkānu pussalas dienvidu galā, tās teritorija ir gandrīz 132 tūkstoši kvadrātkilometru. Tas ir salīdzināms ar tādām valstīm kā Bangladeš, Nepāla, kuras ir mazliet lielākas par Grieķiju un Ziemeļkoreja un Nikaragvu, kuras ir nedaudz mazākas. Salīdzinot ar Amerikas Savienotajām valstīm, Grieķija ir divas reizes mazāka par Kolorado štatu.

Grieķijai pieder 227 salas no kurām vismaz 166 ir apdzīvotas. Lielākās Grieķijas salas ir Krēta (Crete), Evia, Lesbos, Roda (Rhodes) un Čios (Chios). Krētas teritorija ir nedaudz vairāk kā 8000 kvadrātkilometru – tā ir lielāka par Palestīnu un nedaudz mazāka par tuvumā esošo Kipru. Krētas garums ir 260 kilometri un platums no 12 līdz 60 kilometriem.

Pēc 2020 gada datiem Grieķijā dzīvo nepilni 11 miljoni cilvēku, no kuriem vairāk kā pusmiljons dzīvo Atēnās (to centrālajā daļā).

Galvaspilsēta Atēnas

Atēnas ir Grieķijas galvaspilsēta un kā jau daudzas citas lielās pilsētas veido konglomerātu, kurā dzīvo ap trīs miljoniem cilvēku.

partenons atēnu akropolē
Partenons Atēnu akropolē

Atēnas ir viena no vecākajām pilsētām pasaulē, vēsturnieki saka, ka tās vecums ir apmēram 3400 gadu. Ar atēnām ir saistīti tādi vārdi kā Platons un Aristotelis.

Ar Atēnām visvairāk saistās tādas lietas kā antīkie tempļi, amfiteātri un, protams, Akropole. Atēnās ir divas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ietvertas vietas – Atēnu Akropole un Dafnes (Daphni vai Dafni) bizantiešu klosteris, kas ir daudz mazāk zināms salīdzinot ar Akropoli.

Atēnu Akropole

Akropole ir ēku komplekss klints pakalna virsotnē Atēnu centrā, visslavenākais Akropoles objets ir Partenons (Parthenon). Partenons ir templis (precīzāk tā paliekas), kas tika uzcelts par godu grieķu dievietei Atēnai. Tempļa celtniecība tika pabeigta vairāk kā 400 gadus pirms mūsu ēras.

Atēna ir Zeva meita, viena no Olimpa dieviem, viņa ir gudrības un kara dieviete. Atēnas romiešu ekvivalents ir Minerva, lai gan kā romiešu kara dievs plašāk ir pazīstams Marss.

Vārds akropole nozīmē visaugstākais punkts, kā tas patiesībā arī ir, ja tajā uzkāpj. Akropoles piekājē ir iespējams atrast autostāvvietas, ja esat tur ar savu vai īrētu mašīnu. Mēs savējo novietojām stāvvietā, kas atrodas Rovertou Galli 39. No turienes uzkāpt Akropolē nesagādā lielas pūles, tikai kādas 10 – 15 minūtes. Un kāpiens ir tā verts – no augšas paveras fantastisks skats uz pilsētu.

Ieeja Akropoles muzejā ir par maksu. Biļetes maksā sākot ar 12 eiro un vairāk, līdz pat 80 eiro par antīko Atēnu apmeklējumu un apskati gan privāti gan grupā (neesmu tādu čupu naudas tērējis šim pasākumam, tāpēc neņemost teikt ar ko tas varētu būt labāks).

Nakšņošana Atēnās

Naktsmītni izvēlējāmies ārpus pilsētas centra tuvāk jūrai – Tropical Hotel, kas, braucot pa ceļu, atrodas mazliet vairāk kā desmit kilometrus uz dienvidrietumiem no Akropoles.

jūras piekraste atēnās
Jūras piekraste Atēnās

Google atsauksmēs par viesnīcu rakstīju, ka tā atrodas ļoti parocīgā vietā, istabiņas tīras un kārtīgas, pieklājīgs apkalpojošais personāls un labas brokastis. Vēl jāpiebilst, ka mums arī paveicās ar to, ka no istabiņas balkona pevērās brīnišķīgs skats uz jūras pusi. Kopumā, ļoti laba viesnīca par atbilstošu cenu, īpaši, kad nepieciešama vieta, kur pārnakšņot uz neilgu laiku.

Vēl viena lieta, ko gribēju piebilst attiecībā uz Atēnām. Mēs centāmies braukt agri no rīta un vēlu vakarā, jo dienas laikā pa Atēnām pārvietošanās ar auto var izvērsties par pamatīgu murgu, īpaši, ja iebraucat kādā no ar transportu noslogotajiem rajoniem.

Atceros, ka kādā no citiem braucieniem diezgan ilgu laiku gaidīju autobusu, kurš tā arī neatbrauca. Galu galā izdomāju iet vairākus kilometrus ar kājām un tas atnmaksājās, jo sastrēgumos stāvošās automašīnas bieži vien tā arī palika gaidot aiz muguras.

Autoceļu tīkls Skotijā

Publiucēts autors:

Skotijas autoceļi

Ceļu tīkls Skotijā ir ļoti labi attīstīts un praktiski visi, pat vismazākie, ceļi ir asfaltēti. Bedres tajos salīdzinoši ir maz pat ja tie ir attālākos apgabalos, tāpēc braukšana ir diezgan baudāma. Kopējais autoceļu tīkla garums Skotijā (pēc 2017 gada datiem) ir 56 tūkstoši 250 kilometri, no kuriem 632 kilometri ir automaģistrāles. Lai cik tas dīvaini neizklausītos, visgarākais autoceļu tīkls ir Skotijas augstkalnēs.

autoceļš skotijas vidienē
Autoceļš Skotijas vidienē

Tie var būt gan ierastie Skotijas autoceļi ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā (gandrīz 28 tūkstošu kilometru kopājais garums), gan automaģistrāles ar divām vai trīs joslām katrā virzienā, gan arī ļoti šauri vietējās nozīmes ceļi ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā, kura jādala ar preī braucošjiem. Lai to izdarītu, ik pa gabalam ir izveidotas specialas izmainīšanās vietas. Šada veida brauktuves ir īpaši izplatītas uz Skotijas salām un padara braukšanu lēnāku, taču gana interesantāku.

Lai nokļutu uz Skotiju no Anglijas un atpakaļ, lielākā daļa autobraucēju izmanto maģistrāli M74, kas sākas no Skotijas dienvidu robežas un ir Anglijas maģistrāles M6 turpinājums. Šai maģistrālei gandrīz visā tās garumā ir trīs joslas katrā virzienā, izņēmums ir neliels posms pirms Glāzgovas, kur ir tikai divas joslas.

Centrālā Skotija

Protams, ka vislabāk attīstītie un ‘ātrākie’ Skotijas autoceļi ir valsts centrālajā daļā savienojot galvaspilsētu Edinburgu ar Glāzgovu, Stirlingu un Pertu (Perth).
Galvenās automaģistrāles, kas savieno šīs pilsētas ir M8 (Edinburga – Glāzgova), M9 (Edinburga – Stīrlinga), M90 (Edinburga – Perta) un M80 (Glāzgova – Stīrlinga). Ja nav sastrēgumu, jebkurš brauciens šīm pilsētām neaizņems vairāk kā stundu, bet no rīta pirms darbadienas sākuma un vēlā pēcpusdienā, kad darbs beidzas, brauciens var aizņemt divreiz vairāk laika.

Labā ziņa, Skotijā tāpat kā Anglijā automaģistrāles ir bez maksas, tāpēc ceļotājiem papildus izmaksas, atšķirībā no tādām valstīm kā Francija, Itālija un Horvātija, nebūs.

Rietumu salas

Attiecībā uz papildus izmaksām, tās būs, ja dosieties apceļot kādu no Skotijas rietumu salām. Skotijas autoceļi rietumu salās ir tik pat kvalitatīvi kā citur, lai gan bieži var sanākt brukt pa ceļiem, kuriem ir tikai viena josla braukšanai abos virzienos.

Papildus izmaksas būs par prāmjiem, kas jūs nogādās no sauszemes uz salu. Prāmju satiksme ir ļoti labi organizēta un tie kursē precīzi pēc iepriekš noteikta grafika. Jāsaka gan, ka brauciens ar prāmi nav lēts un to kustība var tikt apturēta laika apstākļu dēļ, galvenokārt, stipra vēja dēļ (tas, ko Latvijā sauc par stipru vēju, Skotijā tāds nieka pūtiens vien ir – ne vienu vien reizi gada laikā vēja ātrums Skotijā krietni pārsniedz 100 kilometrus stundā).
Ir arī populāras apskates vietas uz kurām var nokļūt gan pa sauszemi, gan ar prāmi, piemēram Skye sala. Mēs esam izmēģinājuši abus veidus un katram ir savas priekšrocības, īpaši, ja nekur īpaši nav jāsteidzas.

Pārējā Skotija

Tur, kur nav automaģistrāles, ir labi parastie autoceļi, vietām tiem ir pat divas joslas katrā virzienā. Vins no galvenajiem iemesliem, kāpēc tādu ceļu nav vairāk, ir Skotijas reljefs. Piemēram, braucot pa kalnainiem apvidiem, daudzos gadījumos kanpi sanak vieta pat vienai joslai.

autoceļš skotijas rietumos
Autoceļš Skotijas rietumos

Vēl viena īpatnība, kalnainajos rajonos, un ne tikai, ir gari ceļa gabali, kur apdzīšana ir ne tikai aizliegta, bet arī praktiski neiespējama, jo ceļi ir līkumaini un pa tiem brauc gan vieglās automašīnas, gan autobusi, gan smagās automašīnas ar garām piekabēm. Atliek tikai cerēt uz veiksmi, ka pa ceļam nebūs daudz lēnu transporta līdzekļu.

Jebkurā gadījumā, ja dodaties kaut kur tālāk pa parastajiem ceļiem, ticēt uz vārda navigācijas sarēķinātajam laikam līdz galapunktam nevar – noteikti jāpieliek klāt kāds brīdis laika rezervei, ja vēlaties nokļūt galapunktā konkrētā laikā.