Rogozņica un Primoštena
Primoštena
Pēc nepilnām divām Grebašticā pavadītām dienām devāmies uz mūsu galapunktu Horvātijā Sevidu, bet pa ceļam bija paredzēta vēl viena pieturvieta Dalmācijā – Primoštena.
Primoštena ir vēl viena gleznaina pilsētiņa Adrijas jūras krastā tur pat pie jau iepriekšējā aprakstā pieminētā autoceļa D8, kādus 15 kilometrus uz dienvidiem no Grebašticas. Pilsētas vārds ir saistīts ar paceļamo tiltu, kas kādreiz tika uzbūvēts aizsardzības nolūkos, taču tagad tā tur vairs nav; daļa pilsētas atrodas uz salas, kas tagad savienota ar sauszemi.
Pilsētas pludmale skaitās viena no desmit labākajām pludmalēm Horvātijā un tajā pat atrodas stacionāri saulessargi atpūtniekiem (tādas lietas Horvātijā nav īpaši izplatītas). Apkārtējais reģions ir slavens ar vīnogulājiem, turpat netālu no pilsētas ir vīnogu dārzs. kas pat iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Turpat netālu no pilsētas līča otrā krastā atrodas cits interesants apskates objekts Lēdijas Loreto statuja (Our Lady of Loreto), kuru var redzēt no pilsētas, ja esat uzkāpuši kādā augstākā vietā. Mēs bijām uzkāpuši Svētā Jura baznīcas kalnā un redzējām statuju no turienes.
Pastaiga pa pilsētiņu bija jauka, īpaši pa tās daļu, kas atrodas uz salas. Tur arī ir daudz kafejnīcu, restorānu un mazu veikaliņu – kā jau īstā kūrortpilsētā pienākas.
Mūsu Lēdijas Loreto statuja
Lēdija Loreto ir saistīta ar katolicismu, tas ir jaunavas Marijas statuja, kura tika atrasta kādā svētā mājā, taču šeit ne par to. Brauciens pie statujas pa akmeņainu ceļu bija interesants, pati statuja diezgan iespaidīga, bet vislabākais bija skats no paša kalna gala, kur statuja atrodas.
Laiks bija nežēlīgi karsts, kad tur uzbraucām, bet par laimi tur ir arī bārs ar nojumi un var nopirkt saldējumu (man mazliet smieklīgs liekas nosaukums – Madonnas bārs un veikals). Tālāk jau katra paša ziņā, cik daudz laika tur pavadīt un apskatīt apkārtējo ainavu. Pie objekta ir laba (asfaltēta) bezmaksas autostāvvieta.
Rogizņica un zivis
Uz Rogozņicu braucām jau no Sevidas kādā no nākošajām dienām pēc ierašanās tur. Kārtējā mazā pilsētiņa pie jūras, bet mūsu brauciena mērķis šoreiz bija ļoti praktisks – nopirkt kādus jūras produktus pusdienām un vakariņām.
Pilsētas centrā pie jūras ir tirgus, kur pārdod gan lauksaimniecības produktus, gan jūras veltes. Mums gan nepaveicās, jo jūras velšu sezona jūnija vidū vēl nebija sākusies un tāpēc visi zivju stendi stāvēja tukši.
Vietējie zināja teikt, ka kaut kas varētu parādīties uz tirgus pēc nedēļas vai divām, tas ir kaut kur uz jūlija sākumu.
Daudz neko nebēdājām un izmantojām iespēju vismaz nopirkt vietējos tomātus, kartupeļus, zemenes un citas garšīgas lietas.
Bijām izpētījuši, ka tur pat tuvējā apkārtnē jābūt zivju fermai, kur audzē jūras asarus un tamlīdzīgas zivis. Daudz nedomājot devāmies uz pussalas otru malu ‘ķert zivis’ paši. Iestrādījums saucas Klismar ribogojilište Zečevo, cik var nojaust, tas ir kaut kas par zivju ķeršanu.
Brauciens bija diezgan ekstrēms. Viena braukšanas josla, kas izmantojama abos virzienos, vietām ceļš akmeņains un bez jebkāda seguma, nerunājot nemaz par līkumiem, serpentīniem un stāvajām nogāzēm. Un tas viss tikai dažu kilometru garumā. Toties šis pasākums izrādījās pilnībā veiksmīgs.
Kad ieradāmies, atradām nojumi, kurā garlaikojās pāris vietējie indivīdi un pieskatīja dažas stendā esošās zivis. Tās bija pilnīgi svaigas, turētas kastēs uz ledus. Cenu neatceros, bet tā bija pilnīgi pieņemam, tāpēc samaksājām, savācām savu pirkumu un ar nelielu līkumu caur jau pieminētās Rogozņicas jūras krasta nomalēm devāmies atpakaļ uz mītnes vietu.
Jāpiebilst, ka izlēmām zivis grilēt vakariņās un tas izdevās varen labi!