Melnkalnes ceļojuma otrā daļa: Adrijas jūras krasts un Kotoras līcis
Pēc piedzīvojumiem bagātā ceļojuma uz Durmitora nacionālo parku, iespaidīgā Taras upes tilta un diezgan dramatiskā brauciena pa kalnu bezceļiem mēs beidzot sasniedzām galamērķi, uz kuru bijām virzījušies – Adrijas jūras piekrasti Melnkalnē. Kalnu skati nomainījās pret tik pat spilgtu jūras spīdumu un mēs bijam gatavi jaunam, tikpat aizraujošam piedzīvojumam.
Kotoras līcis: viens no UNESCO Pasaules mantojuma brīnumiem
Mūsu pirmā satikšanās ar jūras krastu bija vienkārši satriecoša. Kotoras līcis (Boka Kotorska) ir fjordam līdzīgs brīnums – mirdzoši zils ūdens baseins, ko ieskauj iespaidīgi kalni. Pagāja krietni liels laiks, kamēr no tiem nobraucām lejā. Tā krastā kā dārgakmens sasprausta atrodas Melnkalnes lepnums – senā pilsētiņa Kotora.
Ieiet Kotoras Vecpilsētā ir tieši tā, it kā tu būtu pārcēlies uz Viduslaikiem. Tā ir marmora ieliņu, slēptu laukumu un gadsimtu vecu baznīcu labirints. Nav brīnums, ka viss šis apvidus – līcis, pilsēta un tās apkārtne – 1979. gadā tika iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Dibināta kā dabiska osta laikposmā no 12. līdz 14. gadsimtam, pilsētas vēsture stiepjas vēl tālākā pagātnē ar liecībām, ka cilvēki tur dzīvojuši jau vismaz pirms diviem tūkstošiem gadu.
Mēs izvēlējāmies uzturēties Dobrotā, burvīgā ciematā, tikai 3,5 km uz ziemeļiem no Kotoras. Šīs piekrastes burvība slēpjas tās nepārtrauktībā – bieži vien ir neiespējami pateikt, kur beidzas viena pilsēta un sākas nākamā. Mūsu izvēlētā privātā viesu māja bija patiesa svētība. Tā ir liela privātmāja, kas slēpjas klusā, zaļā dārzā ar lielu terasi tikai 20 metrus no ūdens malas. Modāmies ar skatu uz Virmacas kalnu, kas atrodas otrā līča pusē un baudījām vakariņas uz terases vai dārzā – tas kļuva par mūsu ikdienas rituālu. Vairāku kilometru garā jūrmalas promenāde pie mūsu durvīm bija ideāla pastaigām gar elegantām villām un šķita, ka gaismas dejo pa tirkīzzaļo līča ūdens virsmu.
Piekrastes dārgumu meklējumos: no mākslīgām saliņām līdz pilsētviesnīcām
Kaut arī Kotora pati par sevi mūs varēja izklaidēt visu laiku ar sauli un vēsturi, mēs tomēr gribējām iepazīt arī citas piekrastes tuvākas un tālākas apskates vietas.
Neilga brauciena attālumā atrodas Perasta, mierīgā baroka pilsētiņa, no kuras ar laivu devāmies uz vienu no līča fotogēniskākajām vietām: mākslīgo saliņu Gospa od Škrpjela (Akmeņu Dievmāte). Stāsts par šo saliņu ir tikpat aizraujošs kā tās izskats. Gadsimtiem ilgi vietējie jūrnieki uzturēja tradīciju, ka pēc katra veiksmīgā izbrauciena jūrā viņi šeit nometa akmeni. Laika gaitā šī nesatricināmā tradīcija radīja saliņu, uz kuras tika uzcelta skaista zili kupolēta baznīca. Tā ir pārliecinoša liecība cilvēku ticībai un neatlaidībai.
Vēl viena ikoniska apskates vieta ir Sveti Đorđe (Svētā Georga) sala un, protams, Sveti Stefan sala. Šis 15. gadsimta zvejnieku ciemats 1960. gadā tika pārveidots par greznu pilsētviesnīcu un kopš tā laika tur ir uzņēmtas slavenas personas no kino aprindām un karaliskajām ģimenēm.
Sala ir savienota ar sauszemi ar šauru zemes joslu un tā atgādina pasakainu peldošu ciematu. Lai gan nokļūšanai uz salas vajadzīga ieejas karte, kas nopērkama par maksu, publiskā pludmale salas abās pusēs piedāvā jaukus skatus un ir viena no labākajām visā piekrastē. Mēs šeit pavadījām vienu brīnišķīgu dienu, sildīdamies rozīgu toņu smiltīs un peldoties dzidrajā Adriatijas jūrā.
Brauciens uz putnu vērotāju paradīzi Skadaras ezeru
Savā piekrastes garākajā ekskursijā mēs devāmies uz Skadaras ezeru (Skadarsko Jezero). Tas ir lielākais ezers Balkānos un tā ainava atšķīrās no pārējās piekrastes kā diena pret nakti. Krasta līnija ir sarežģīts gobelēns ar slēptiem līčiem, akmeņainām pussalām un peldošu ūdenslīliju pļavām.
Skadaras ezers ir patiesa paradīze dabas mīļotājiem, kas slavens ar savu neticami daudzveidīgo putnu daudzveidību. Tajā mājo viena no lielākajām putnu kolonijām Eiropā, kur reģistrētas vairāk nekā 280 putnu sugas. Mūsu sākotnējais plāns bija doties laivā izbraukt uz ūdenslīliju apskati, pavērot pelikānus un gārņus. Taču vietējās tradīcijas ieviesa krekcijas. Mūs pamatīgi apmulsināja vietējās zvejnieku sievas, kas ļoti neatlaidīgi vēlējās pārdot savus dienas lomus ceļa malā katram garā braucējam vai gājējam.
Beigās mēs izvēlējāmies neko citu kā labāk apēst pusdienās uz restēm ceptu zivi kāda no ezera krastā esošajiem restorāniem. Putnu dziesmu simfonija pastāvīgi atgādināja, ka ezera ornitoloģiskie brīnumi joprojām gaida uz mūsu nākamo apmeklējumu.
Lēnas ardievas svelmainajai saulei
Atlikušo laiku mēs veltījām laiskai atpūtai – pastaigām gar Kotoras iespaidīgajiem nocietinājumiem, kuri stiepjas 5 kilometru garumā un līdz pat 20 metru augstumam, sasniedzot 10 metru platumu, lai gan par laiskām pastaigām tās nemaz nevar nosaukt. To kompensējām ar sauļošanos un gastronomiskajām baudām, jo Melnkalnes jūras produkti ir neparspējami.
Mūsu ceļojums cauri Melnkalnei bija patiesi kontrastu pilns: no iespaidīgās, mežonīgās ziemeļu daļas līdz mierīgajai, saulē izlutinātajai dienvidu daļai. Adrijas jūras krasts ar savām vēsturiskajām pilsētiņām, ainavīgajiem līčiem un dabas šarmu nodrošināja ideālu, mierīgu noslēgumu neaizmirstamam piedzīvojumam. Tā ir vieta, kas piedāvā fantastiskus jūras skatus, iegūst jūsu sirdi un atsakās to palaist vaļā.