Istras pussala un Krk sala

Publiucēts 06/07/2025 autors: ainarsbl

Istras pussala

Istras pussala ir viena no Horvātijas daudzajām pussalām, bet atšķiras ar to ka atrodas valsts ziemeļos. Tā robežojas ar Slovēniju, bet turpat jau arī ir Itālija. Kopumā pussalas teritoriju dala šīs trīs valstis, taču lielāko daļu (gandrīz 90%) aizņem Horvātija. Itāļi pussalu sauc par Istriju (Istria).

Istras pussala ir lielākā pussala pie Adrijas jūras. Lai saprastu vairāk par tās izmēriem, pateikšu, ka attālums no Pulas līdz Slovēnijas robežai ir ap 60 kilometriem, bet līdz Itālijas robežai 80 kilometri mērot pa taisno (braucot pa ceļu noteikti būs vairāk). Istrija ir pazīstama arī ar to, ka tur aug trifeles – sēnes, kuras lieto kā piedevu pārtikai.

Lielākā pilsēta Horvātijas daļā ir Pula, kas atrodas pussalas pašos dienvidos, taču Slovēnijas pilsēta Kopera un Itālijas pilsēta Trieste ir vēl lielākas.

Pulā dzīvo nepilni 60 tūkstoši iedzīvotāju, bet tā visvairāk pazīstama ar tajā joprojām esošajām senās Romas celtnēm. Pulas amfiteātris ir viens no vislabāk saglabātajiem romiešu amfiteātriem.

Daudz laika uz pussalas nepavadījām, bet atradām vietu, kur tirgo trifeļu eļļu un citus no trifelēm ražotis izstrādājumus. Bija vērts pameklēt, jo cenas patīkami atšķīrās no tām, kas ir citviet Eiropā.

Krk sala

Sāku šo stāstu ar Istras pussalu, taču pats brauciens šajā ceļojumā bija uz Krk salu. Patīk horvātiem šie burtu savienojumi, līdzīga nosaukuma iecienīts tūrisma objekts ir Krka nacionālais parks Dalmācijā, kas pazīstams ar iespaidīgām ūdenskritumu kaskādēm.

Pirmais, var pat teikt šokējošais, iespaids bija dodoties pāri milzīgam tiltam uz salu (tas ir maksas tilts). Skats un sajūtas bija grandiozi. Lai gan pirms paša tilta bija ne mazāk iespaidīgi skati, kad pa serpentīniem devāmies lejā no augstas klints, lai piekļūtu pie tilta uzbrauktuves. Vienīgais ko var teikt – cilvēki ar izdomu kārtīgi pastrādājuši, lai to visu izdomātu un izveidotu.

Krk sala atšķiras no daudzām citām Horvātijas salām ar to, ka tā ir ļoti zaļa un visvairāk apdzīvotā sala Adrijas jūrā. Uz salas kopā dzīvo ap 20 tūkstošiem cilvēku.

Vēsture

Kā jau daudzas teritorijas dienvideiropā, arī Krk savulaik bija Romas impērijas sastāvā, bet vēlāk tā tika iekļauta Bizantijas impērijas sastāvā. Vienpadsmitā gadsimta sākumā salu iekaroja Venēcieši un tā, ar īsu pārtraukumu 12 gadsimta sākumā, atradās Venēcijas republikas sastāvā nākošos septiņus gadsimtus.

Deviņpadsmitajā un divedesmitajā gadsimtā Krk pa brīdim piederēja Austrijai un Itālijai, bet kopš otrā pasaules kara pieder Horvātijai.

Iepriekš minētais tilts uz Krk salu tika uzbūvēts 1980. gadā un ir viens no garākajiem dzelzsbetona tiltiem pasaulē (tā garums ir 1,4 kilometri).

Lai arī pludmales pārsvarā ir klinšainas un akmeņainas, Krk sala ir ļoti populāra tūristu vidū. Tā atrodas Adrijas jūras ziemeļos, tāpēc tūristi no Vācijas un Austrijas tur var nokļūt ļoti ātri (mazāk kā četru stundu brauciens no Austrijas dienvidiem).

Uz salas atrodas Rijekas lidosta, lai gan pati Rijeka ir uz kontinentālās daļas. Rijeka ir Horvātijas trešā lielākā pilsēta.

Salai ir diezgan gara un interesanta vēsture, taču galvenais tās apmeklējuma mērķis ir atpūta jūras krastā, tāpēc šajā reizē tas arī viss – aizbrauciet paši un izbaudiet to visu.

Rogozņica un Primoštena

Publiucēts 30/06/2025 autors: ainarsbl

Primoštena

Pēc nepilnām divām Grebašticā pavadītām dienām devāmies uz mūsu galapunktu Horvātijā Sevidu, bet pa ceļam bija paredzēta vēl viena pieturvieta Dalmācijā – Primoštena.

Primoštena ir vēl viena gleznaina pilsētiņa Adrijas jūras krastā tur pat pie jau iepriekšējā aprakstā pieminētā autoceļa D8, kādus 15 kilometrus uz dienvidiem no Grebašticas. Pilsētas vārds ir saistīts ar paceļamo tiltu, kas kādreiz tika uzbūvēts aizsardzības nolūkos, taču tagad tā tur vairs nav; daļa pilsētas atrodas uz salas, kas tagad savienota ar sauszemi.

Pilsētas pludmale skaitās viena no desmit labākajām pludmalēm Horvātijā un tajā pat atrodas stacionāri saulessargi atpūtniekiem (tādas lietas Horvātijā nav īpaši izplatītas). Apkārtējais reģions ir slavens ar vīnogulājiem, turpat netālu no pilsētas ir vīnogu dārzs. kas pat iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Turpat netālu no pilsētas līča otrā krastā atrodas cits interesants apskates objekts Lēdijas Loreto statuja (Our Lady of Loreto), kuru var redzēt no pilsētas, ja esat uzkāpuši kādā augstākā vietā. Mēs bijām uzkāpuši Svētā Jura baznīcas kalnā un redzējām statuju no turienes.

Pastaiga pa pilsētiņu bija jauka, īpaši pa tās daļu, kas atrodas uz salas. Tur arī ir daudz kafejnīcu, restorānu un mazu veikaliņu – kā jau īstā kūrortpilsētā pienākas.

Mūsu Lēdijas Loreto statuja

Lēdija Loreto ir saistīta ar katolicismu, tas ir jaunavas Marijas statuja, kura tika atrasta kādā svētā mājā, taču šeit ne par to. Brauciens pie statujas pa akmeņainu ceļu bija interesants, pati statuja diezgan iespaidīga, bet vislabākais bija skats no paša kalna gala, kur statuja atrodas.

Laiks bija nežēlīgi karsts, kad tur uzbraucām, bet par laimi tur ir arī bārs ar nojumi un var nopirkt saldējumu (man mazliet smieklīgs liekas nosaukums – Madonnas bārs un veikals). Tālāk jau katra paša ziņā, cik daudz laika tur pavadīt un apskatīt apkārtējo ainavu. Pie objekta ir laba (asfaltēta) bezmaksas autostāvvieta.

Rogizņica un zivis

Uz Rogozņicu braucām jau no Sevidas kādā no nākošajām dienām pēc ierašanās tur. Kārtējā mazā pilsētiņa pie jūras, bet mūsu brauciena mērķis šoreiz bija ļoti praktisks – nopirkt kādus jūras produktus pusdienām un vakariņām.

Pilsētas centrā pie jūras ir tirgus, kur pārdod gan lauksaimniecības produktus, gan jūras veltes. Mums gan nepaveicās, jo jūras velšu sezona jūnija vidū vēl nebija sākusies un tāpēc visi zivju stendi stāvēja tukši.

Vietējie zināja teikt, ka kaut kas varētu parādīties uz tirgus pēc nedēļas vai divām, tas ir kaut kur uz jūlija sākumu.

Daudz neko nebēdājām un izmantojām iespēju vismaz nopirkt vietējos tomātus, kartupeļus, zemenes un citas garšīgas lietas.

Bijām izpētījuši, ka tur pat tuvējā apkārtnē jābūt zivju fermai, kur audzē jūras asarus un tamlīdzīgas zivis. Daudz nedomājot devāmies uz pussalas otru malu ‘ķert zivis’ paši. Iestrādījums saucas Klismar ribogojilište Zečevo, cik var nojaust, tas ir kaut kas par zivju ķeršanu.

Brauciens bija diezgan ekstrēms. Viena braukšanas josla, kas izmantojama abos virzienos, vietām ceļš akmeņains un bez jebkāda seguma, nerunājot nemaz par līkumiem, serpentīniem un stāvajām nogāzēm. Un tas viss tikai dažu kilometru garumā. Toties šis pasākums izrādījās pilnībā veiksmīgs.

Kad ieradāmies, atradām nojumi, kurā garlaikojās pāris vietējie indivīdi un pieskatīja dažas stendā esošās zivis. Tās bija pilnīgi svaigas, turētas kastēs uz ledus. Cenu neatceros, bet tā bija pilnīgi pieņemam, tāpēc samaksājām, savācām savu pirkumu un ar nelielu līkumu caur jau pieminētās Rogozņicas jūras krasta nomalēm devāmies atpakaļ uz mītnes vietu.

Jāpiebilst, ka izlēmām zivis grilēt vakariņās un tas izdevās varen labi!

Grebaštica Horvātijā

Publiucēts 22/06/2025 autors: ainarsbl

Grebaštica ir neliela pilsētiņa vai drīzāk pilsētas tipa ciemats pie jūras kādus 15 kilometrus no Šibenika.

Par Horvātiju runājot, vispār lielākā daļa piejūras apdzīvoto vietu ir ciemati, taču iespaidu, ka tā varētu būt pilsēta rada tas, ka mājas atrodas ļoti tuvu viena otrai un tajos ir laba infrastruktūra pateicoties tūrismam. Parasti tajos ir vairāki mazi veikaliņi un ļoti daudz bāru, restorānu un kafejnīcu, kas izvietotas pie pludmales. Tajos ir arī daudz gan lielāku, gan mazāku privāto viesnīcu.

Par Grebašticu

Grebaštica ir diezgan pazīstams tūrisma galamērķis pateicoties saulainajam laikam, tīrajai jūrai, kas īstenībā ir jūras līcis un tās pludmalēm. Pludmales, protams, kā jau lielākajā daļā Horvātijas, ir akmeņainas, bet ne klinšainas.

Vēl jāpiebilst, ka šo vietu īpaši iecienījuši vācieši, šveicieši un austrieši un, protams, kā jau daudzās vietās, tur ieklīst pa kādam polim un citam austrumeiropietim, kam nav slinkums braukt ar auto lielāku ceļa gabalu, lai atpūstos pie siltās Adrijas jūras.

Šī mūsu brauciena galvenā mītnes vieta bija vēl nomaļāks piejūras ciemats Sevida, taču visu augstāk minēto iemeslu nolēmām pāris naktis tur. Grebaštica atrodas pa ceļam uz Sevidu, jo ielidojām Zadaras lidostā ap pusdienas laiku un kā reiz laika ziņā tas sanāca izdevīgi. Grebaštica no Zadaras atrodas apmēram 60 kilometru attālumā, tā kā pa ceļam jau varējām šo to interesantu apskatīt.

Kā nokļūt Grebašticā

Nokļūšana ļoti vienkārša. Gar jūras krastu iet praktiski tikai viens galvenais ceļš D8 un galvenais nepalaist garām pareizo pagriezienu. Braukšana gan pa D8 ir ļoti lēna. Retos gabalos var braukt uz 80-90 kilometriem stundā, bet pārsvarā visu laiku ir ātruma ierobežojumi 50, 40 un pat 30 kilometru stundā pat vietās, kur tam nevar saskatīt nekādu tam redzamu iemeslu. Bez tam ātruma ierobežojumi mēdz mainīties ik pa puskilometram, tā kā tas visu laiku prasa uzmanību.

Bieži ceļa malās ir uzstādītas ātruma kameras, kas padara braukšanu vēl nervozāku. Bez tam horvātiem ir ieradums sēdēt ļoti tuvu astē neatkarīgi kādā ātrumā braucat un par apkārtējiem skatiem bez apstāšanās īpaši papriecāties nesanāk. Jāsaka gan, ka vietu, kur apstāties ceļa malā ir diezgan daudz un neērtā braukšana aizmirstas praktiski momentā, kad esat nokļuvis galamērķī pie jūras.

Jau labu laiku (mēnešus) iepriekš bijām rezervējuši apartamentus viesnīcā Apartments Holidays Roko. Ja kādreiz izdomājat braukt uz turieni, ņemiet vērā, ka Google maps viesnīca ir iezīmēta nepareizā vietā. Tas Horvātijas gadījumā nav retums, bet īpašnieki parasti ir ļoti atsaucīgi un iedod visas norādes kā uz viņu mītni nokļūt.

Naktmītne

Mūsu ierašanās sakrita ar pašu karstās tūrisma sezonas sākumu, tāpēc, ja gribat atrast labu naktsmītni, mēnesi iepriekš to praktiski nav iespējams izdarīt. Neatkarīgi no tā cik daudz esat gatavi par to maksāt – brīvu vietu vienkārši nav.

Intereses pēc apskatījāmies, kad šajā viesnīcā ir brīvi numuri un izrādījās, ka tas ir tikai novembrī (Grebašticā bijām jūnija vidū). Tā kā plānot visas šitās lietas vajag ļoti laicīgi. Mēs to darām ap Jauno gadu, varbūt pat vēl pirms.

Sagaidīja mūs pa pirmo! Saimnieks uzreiz saprata, ka pēc nogurdinošā ceļa mums vajadzīgs baltvīns (maksāt par to nemaz neprasīja). Kad ar karafīti bijām tikuši galā, devāmies uz saviem apartamentiem. Tika mums izrādīts viss vajadzīgais.

Dzīvoklis bija ļoti labs. Tīrs, izremontēts pēc labākajiem standartiem (māja no ārpuses jauna neizskatījās, tašu iekštelpas, ieskaitot kāpņu telpu un koridorus, bija šikas. Plaša vannas istaba, guļamistaba, liela ēdamistaba ar virtuves stūri un terase ar skatu uz jūru.

Ēšana un atpūta

Tā kā viss mums ļoti patika, nolēmām arī vakariņās iet uz saimniekam piederošo nelielo restorānu, kas atrodas ieliņas otrā pusē pie paša ūdens. Un nemaz nebijām vīlušies par savu izvēli. Izvēle, kā jau Dalmācijas piekrastē, bija pietiekoši liela sākot ar nacionālajiem ēdieniem un beidzot ar ceptām un grila gatavotām jūras veltēm. Cenas labas par to ko apēdām.

Pirms mūsu ierašānās laiks bija bijis vējains ar negaisiem, tāpēc jūrā ūdens bija diezgan vēss, lai arī pirmajā dienā iegājām tur nopeldēties. Nākošajā dienā bijām sākotnēji plānojuši pabraukāt pa tuvāko apkārtni, taču kad saimnieks parādīja uz jumta terases esošo baseinu, ātri pieņēmām lēmumu palikt atpūsties uz jumta terases sauļojoties un mērcējoties tur esošajā baseinā. Jau nākošajā dienā bija plānots doties tālāk.

Omiša Horvātijā

Publiucēts 19/06/2025 autors: ainarsbl

Dalmācijas pilsēta Omiša

Omiša ir neliela pilsēta Horvātijā pie Cetinas upes ietekas jūrā, tā atrodas apmēram 25 kilometru (30 minūšu) braucienā uz dienvidiem no Splitas.

Omiša ir pazīstama ar to, ka ap četrpadsmito gadsimtu šo vietu izmantoja pirāti. Upi ietver kalni un tā bija laba vieta, kur noslēpties, lai izbrauktu aplaupīt pa jūru peldošos tirdzniecības kuģus, kuri kursēja starp Dubrovniku, Venēciju un Neapoli.

Ne tikai iespēja noslēpties spēlēja lomu, bet arī tas, ka pa upi jūras kuģi nevarēja braukt. Pirāti pat bija uzbūvējuši cietoksni un noslēguši vienošanos ar apkārtējiem iedzīvotājiem par neuzbrukšanu un ‘sadarbību’.

Pašā pilsētā nav īpašo daudz ko darīt, lai arī tai piemīt savs šarms (un liela autostāvvieta, kas ir būtiski ceļojot ar auto). Taču ne jau pirātus mēs braucām uz Omišu meklēt – brauciena mērķis bija izbraukt pa vienu no garākajām Eiropas zipline trasēm. Trase sastāv no septiņiem dažāda garuma nobraucieniem ar kopējo trošu ceļu garumu vairāk kā divi kilometri.

Zipline

Trošu ceļi sadalīti astoņos posmos, no kuriem garākais ir 700 metri, bet pārējie krietni īsāki. Labā ziņa ir tā, ka katrs nobrauciens ar kaut ko atšķiras – viens stāvāks un ātrāks, cits lēzenāks, bet ar labākiem skatiem apkārt. Viss pasākums notiek vidēji ap 150 metru augstumā virs jūras līmeņa.

Atrakcijas cena ir 400 Horvātu Kunas (apmēram 45 eiro) no cilvēka, bet bērniem līdz sešu gadu vecumam nav atļauts piedalīties. No šī, 2025. gada, Horvātija jau ir eirozonā. Jāņem vērā, ka bērnus atstāt tuvumā nav iespējams, jo tiksiet aizvesti uz sākumpunktu kalnos un vēlāk savākti atpakaļ citā vietā.

Viss sākas pilsētas centrā, kur uzņēmumam Zipline Omiš Croatia ir birojs. Pirms tam atstājām mašīnu autostāvvietā kādu piecu minūšu gājiena attālumā no biroja. Kad ieradāmies, vajadzēja parakstīt dokumentus par drošību un samaksāt (apmaksu var veikt tikai skaidrā naudā vietējā valūtā, taču no 2023. gada janvāra, pēc pēdējām ziņām 2022. gada vasarā, Horvātija pievienosies eiro zonai, tā kā neērtības saistībā ar valūtas maiņu arī atkritīs).

Pēc neilgas gaidīšanas, kamēr savācās visi zipot gribētāji (ap 12 cilvēkiem), devāmies uz autostāvvietu turpat tuvumā, kur mūs gaidīja divi busiņi ar instruktoriem un ekipējumu. Katru grupu pavada divi instruktori, no kuriem pirmais dodas uz galapunktu un otrs kā pēdējais no grupas pievienojās visiem pārējiem. Un tā katru reizi.

Kad uzbraucām augšā kalnā, visiem tika izdalīts ekipējums un apmēram pusstunda tika pavadīta instruktāžai un izmēģinājuma braucieniem kādus 20 metrus garā treniņtrasē. Tie, kuriem no pirmās reizes īsais treniņbrauciens neizdevās kā nākas, tika dota iespēja atkārtot, kamēr sanāca. Pēc tā visa devāmies vēl augstāk pa kalna nogāzi uz pirmo īsto nobraucienu.

Pirmais posms bija visgarākais un skats pavērās iespaidīgs. Labā ziņa ir tā, kas tas ir salīdzinoši lēzens posms un ātrums nav liels. Nervus mazliet kutina tas, ka braucot pāri kanjonam vējš kustina braucējus, toties skats visapkārt ir fantastisks!

Visu pārējo varat apskatīt Zipline mājas lapā. Varu tikai piebilst, ka instruktori bija profesionāļi un viss pasākums pagāja tik ātri, ka varēja tikai pabrīnīties, kur laiks palicis. Pēc brauciena visi kopā nofotografējāmies un busiņi nogādāja mūs atpakaļ uz pilsētas centru.

Pusdienas

Pēc labi padarīta darba vajag arī labi atpūsties. Apjautājām vietējos, kur varētu labi paēst un devāmies uz ieteikto Restoran Radmanove Mlinice pašas Cetinas upes krastā kādus piecus vai sešus kilometrus ārā no pilsētas. Kopumā tas bija kaut kas stipri līdzīgs atpūtas kompleksam.

Blakus pa upi turp atpakaļ kursēja īrētas laivas ar pasažieriem un rafteri ar smailītēm. Starp citu, raftings ir otrs populārākais izklaides veids Omišas apkārtnē un aģenti piedāvā raftingu ielu malās pie saviem mazajiem veikaliņiem.

Restorāns ir iespaidīga izmēra, taču apkalpošana ir ļoti ātra. Arī cenas ir ļoti labas; skatoties, kāds ir pieprasījums un piedāvātā pārtika, nebūtu pat īpašu iebildumu pat maksāt nedaudz vairāk.

Pēc labām pusdienām devāmies atpakaļ uz savu mājvietu Sevidā, bet, lai ceļš būtu savādāks, braucām caur kalniem nevis jūras malu. diena bija pa īstam izdevusies!

Splita Horvātijā

Publiucēts 11/06/2025 autors: ainarsbl

Pilsēta Adrijas jūras krastā Splita

Splita ir otrā lielākā pilsēta Horvātijā un tas tiešām jau redzams pa gabalu, kad tikai tuvojaties pilsētai. Tā ir arī lielākā Dalmācijas pilsēta un vislielākā Horvātijas pilsēta Adrijas jūras krastā.

Ceļotāji ir iecienījuši pilsētu, īpaši pēdējos gados pēc tam, kad pilsētā tika filmētas epizodes no plaši pazīstama seriāla ‘Troņu spēles’. Mes uz turieni devamies no Sevidas, kur bijām apmetušies Horvātijas ceļojuma laikā.

Splitu izveidoja grieķi vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras, bet jau dažus gadsimtus pēc mūsu ēras sākuma pilsētā tika uzbūvēta romiešu imperatora pils. Ap mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidū Splita kļuva par Romas provinces Dalmācijas galvaspilsētu.

Arī turpmākā laikā pilsēta gāja no rokas rokā pie bizantiešiem, venēciešiem, gan arī eksistēja kā patstāvīga pilsētvalsts, tāpēc tās vēsturiskais kultūras mantojums ir iespaidīgs.

Mūsdienās Splitā dzīvo vairāk kā 160 tūkstoši iedzīvotāju, bet kopā ar piepilsētām iedzīvotāju skaits sasniedz gandrīz 350 tūkstošus.

Apskates vietas

Lielākā daļa apskates vietu atrodas vecpilsētā netālu no jūras krasta. Nozīmīgākie objekti ir Diokletiāna pils (Diocletian’s Palace), Svētā Domnius (Saint Domnius) katedrāle, Augļu skvērs (Fruit square), Jupītera templis, Zelta vārti (Golden gate – Porta Aurea) un, protams, ostas promenāde no kuras paveras skats uz daudzajiem pasažieru prāmjiem un kruīza kuģiem.

Jāņem gan vērā, ka pie jūras valda dīvainas smakas – kaut kas līdzīgs sērūdeņradim. Nezinu vai tās rodas dabīgā veidā vai cilvēku darbības rezultātā. Taču šīs smakas jūtamas tikai pie paša ūdens promenādes sākumā.

Ja ceļojat ar automašīnu, vecpilsētā ir autostāvvietas, lai gan tūrisma sezonas laikā atrast brīvas vietas var nebūt vienkārši.

Mēs bijām Splitā jūnija vidū, kas ir pats Horvātijas tūrisma sezonas sākums. Mums paveicās, jo varējām piebraukt pie pašas prmenādes un atstāt auto nelielajā promenādes autostāvvietā (Parkiralište Sveti Frane, Riva Solurat ul. 5, 21000). Pēc pāris stundu pastaigas pa vecpilsētu brīvas vietas stāvvietā jau vairs nebija un mašīnas stāvēja rindā uz iebraukšanu (tas bija ap deviņiem vakarā). Stāvvieta stundā maksā dažus eiro un apmaksu bez problēmām var veikt ar bankas karti turpat pie izbrauktuves.

Kas vēl interesants apskatāms Splitā?

Kā jau tas ierasts dažādos tūrisma galamērķos, cilvēki ir izdomas bagāti. Tā piemēram, staigājot pa vecpilsētu redzējām Ziemassvētku veikaliņu, kas piedāvā eglīšu rotājumus un citas dekorācijas pat vasaras vidū.

Jau minēju Troņu spēles, tām veltīts vesels muzejs – Troņu spēļu Splitas muzejs.

Jāpiebilst, ka pilsēta ir aktīva gan dienā gan naktī. Tas ir gan pateicoties tūristiem, gan arī tam, ka horvātiem ir tāds dzīvesveids. Kā jau karstā dienvidu zemē, cilvēki paliek aktīvāki ap saules rietu, kad gaisa temperatūra ir daudz patīkamāka – ap un mazliet virs +20 grādiem pēc Celsija.

Vecpilsētā ir milzīgs daudzums kafejnīcu un piedāvātā pārtika, īpaši jūras veltes, ir garšīga un labas kvalitātes. Tāpat arī saldējums līdzinās īstam itāļu saldējumam.
Vēl viena interesanta lieta – ja esat apmeties pilsētā un jāgaida līdz lidmašīnai vakarā, vai esat ieradies tur vienkārši caurbraucot ar čemodāniem, pilsētā ir daudzas bagāžas glabātuves, kurās par nelielu samaksu varat savas mantas atstāt glabāšanā. Tas krietni atvieglo dzīvi, lai nebūtu jāstaigā pa vecpilsētas šaurajām ieliņām ar ceļojumu koferi. Sīkums, bet patīkami!

Mana mīļākā vieta laikam bija Augļu skvērs, jo tur ir pietiekošs plašums, lai arī cilvēku ir daudz, mēdz uzstāties muzikanti, ir nopērkams garšīgs saldējums un iespējams atrast tuvumā vietu, kur apsēsties. Tas arī atrodas praktiski pie promenādes – nekur nav jāmaldās, lai to atrastu.

Otrs interesantākais objekts – Jupītera templis. Salīdzinoši, ļoti maza, bet ļoti veca ēka un tās malā lejā pa kāpnēm īpašā gaisotnē noslēpies restorāns.

Itāļu pavārmākslas nodarbības Romā

Publiucēts 04/06/2025 autors: ainarsbl

Itāļu virtuve

Šis īsais rakstiņš radās saistībā ar mūsu ceļojuma uz Itālijas galvaspilsētu Romu. Pēc atgriešanās no vienas dienas gara brauciena uz Vezuvu mums bija rezervēts vēl viens īpašs pasākums – pavārmākslas nodarbības itāļu restorānā.

Itāļu virtuve ir pazīstama un populāra visā pasaulē. Itāļu virtuve ir attīstījusies kopš ļoti seniem laikiem un izplatījusies visā pasaulē līdz mūsdienām. Ļoti svarīga nozīme tajā ir bijusi itāļu migrācijai uz ameriku un citām vietām pasaulē.

Viena no galvenajām itāļu ēdienu īpašībām ir tā, ka maltītes pagatavošana parasti ir vienkārša, jo tiek izmantotas tikai dažas galvenās ēdienu sastāvdaļas (bieži divas līdz četras). Tomēr Itālija ir liela valsts, un viens un tas pats ēdiens dažādos valsts reģionos var būt ļoti atšķirīgs.

Visi ļoti labi zina itāļu ēdienu galvenās sastāvdaļas: olīveļļa, pesto, makaroni, tomāti, pipari, olīvas, ķiploki, artišoki, baklažāni, cukini, visa veida gaļa, zivis, jūras veltes un siers (parmezāns, pekorīno, rikota uc). Itālijā, kā arī citās pasaules valstīs, tiek izmantots milzīgas dažādības makaronu klāsts, piemēram, makaroni, spageti, lingvīni, fusilli, penne, lazanja, ravioli un tortelīni, ko’vienā vārdā gan angļu, gan itāļu valodā sauc ‘pasta. Dažāda veida pasta (mēs teiktu dažāda veida makaroni) atšķiras viena no otras ar dažādu garumu, platumu un formu, taču, piemēram, ravioli un tortellini ir piepildīti arī ar citām sastāvdaļām.

Le Fate restorāns

Kādu laiku pirms došanās uz Itāliju mēs rezervējām itāļu ēdienu gatavošanas nodarbības restorānā Le Fate (Le Fate nozīmē pasaku feja). Šajā privātajā restorānā itāļu šefpavārs Andrea Konsoli 4–6 cilvēku grupām mācīja dažādu itāļu ēdienu gatavošanu.

Mums ļoti patika šīs nodarbības, un varu ieteikt līdzīga veida izklaides ikvienam, kam patīk izmantot brīvo laiku, lai iegūtu jaunas zināšanas un prasmes apvienojumā izklaidi un jauku atmosfēru. Diemžēl, kad es rakstot šīs piezīmes pārbaudīju šo kulinārijas kursu pieejamību, izrādījās, ka šis restorāns ir slēgts – tiešām žēl.

Šis tad ir viss par mūsu itāļu ēdienu gatavošanas nodarbībām Romā, bet ir arī citas ceļojumu piezīmes par Itāliju, piemēram, kur garšīgi paēst Romā.

Ēdiens Romā – kur garšīgi paēst?

Publiucēts 02/06/2025 autors: ainarsbl

Labs ēdiens Romā – tas ir tikai šī bloga nosaukums. Patiesībā šis blogs ir par iespejjām lieliski paēst Itālijas galvaspilsētā. Romā ir ļoti daudz tūristu un tāpēc ne visur ēdiena kvalitāte atbilst augstajam cenu līmenim galvaspilsētā.

Rakstā minētās vietas nebija speciāli meklētas, vairākumu no tām atradām tās jau esot Romā. Gan ēdiens, gan cenas, bet it īpaši ēdiena kvalitātes un cenas attiecība, mums likās laba, tāpēc šeit tīri pēc mūsu pašu pieredzētā īsā nedēlas nogales izbraucienā uz Romu.

Mums paveicās, jo atradām diezgan daudzas vietas, kur cena tiešām atbilda ēdiena kvalitātei.

Iepriekš bijām aizbraukuši uz Romu, lai itāļu pavāra vadībā izmēģinātu kā pagatavot itāļu ēdienus. Šoreiz stāsts ir par ēdiena baudīšanu pašiem nepiedaloties tā gatavošanā.

Viss zemāk aprakstītais tika izbaudīts mūsu ceļojuma laikā uz Romu 2021. gada rudenī. Ceļojuma galvenais mērķis bija vēlreiz apskatīt Romas vēsturisko centru, taču ēdienu baudīšana Romā bija svarīga visa šī īsā ceļojuma sastāvdaļa. Tātad – kāds ir ēdiens Romā un kur atrast labas vietas paēšanai?

Vieta labām brokastīm

Iradāmies no lidostas Termini dzelzceļa stacijas tuvumā diezgan agri no rīta, varētu teikt vēlu brokastu laikā.

Netālu no Termini dzelzceļa stacijas atradām jauku vietu, kur paēst – restorānu NOI Roma, kas atrodas Via Gaeta un Via Volturno ielu krustojumā.

Salīdzinot ar citiem galamērķiem dienvideiropā, šīs nebija ļoti lētas brokastis, tomēr samaksātās naudas vērtas. Mēs samaksājām apmēram 40 eiro divatā. Abiem bija šķīvis ar ierastām brokastīm (viņi to sauc par brokastīm āmerikāņu stilā, jo itāļi brokastīs parasti ēd kādus saldumus ar kafiju). Klāt tam visam arī kafija un svaigi spiesta apelsīnu sula. Viss bija patiešām garšīgs un arī apkalpošana bija laba.

Garšīga, svaigi cepta itāļu pica

Ja domājam par ēdienu Romā un Itālijā vispār, pica varētu būt pirmā lieta, kas ienāk prātā.

Vēlāk dienas gaitā ejot virzienā no dzelzceļa stacijas uz viesnīcu, mēs iegājām vienkāršā picērijā, kas atrodas šķērsielā kaut kur apmēram pa vidu starp Termini staciju un Romas Kolizeju.

Picērijai, kas principā ir mazs ūķītis, bija arī pāris galdi ārpusē uz trotuāra, ja ir vēlēšanās picu ēst uzreiz, bet mēs ņēmām līdz ēšanai vēlāk. Picērijas nosaukums ir Pizzeria Mediterranea, adrese Via Agostino Depretis kaut kur ap75 numuru (Google kartē var redzēt diezgan precīzi).

Mēs samaksājām apmēram 8 eiro par divām Romā ierasta izmēra picas šķēlītēm; pica bija ļoti garšīga, tas ir galvenais iemesls, kāpēc es šeit to pieminu.

Sātīgas vakariņas

Pirms izlemt, kur doties vakariņās, meklējām kādu interesantu vietu viesnīcas tuvumā un atradām vienu tādu uz Isole Tiberina, kas ir sala Tibras upē.

Sala ir maza ar interesantu tiltu pāri upei. Īstenībā, nebija nemaz daudz vietu, kur ieturēt vakariņas tajā apkārtnē daudz maz ārpus pilsētas burzmas, tāpēc bija viegli izvēlēties restorānu-bāru Tiberino Ristorante, par kuru Googlē ir labas atsauksmes. Restorāns atrodas uz Via di Ponte Quattro capi ielas kreisajā pusē, ja iet pāri Tibrai pa Fabricio tiltu.

Viss bija lieliski – mājās stilā gatavoti pamatēdieni, deserts, ļoti garšīgs itāļu vīns un kapučīno pašās beigās. Divatā iztērējām ap 40 eiro – apmēram tikpat, cik samaksājām no rīta par brokastīm netālu no Termini stacijas.

Ēdiens Romā šajās vakariņās bija tieši tāds, kādu gribējām – pietiekami sātīgs, bet ne pārāk stiprs, garša visam bija izcila – gluži kā mājās.

Pusdienas īpašā restorānā

Apmeklējot vairākus patiešām labus Romas restorānus, nolēmām pirms izbraukšanas no pilsētas atrast kādu ļoti īpašu vietu pusdienām.

Tas bija restorāns Clorofilla Cucina & Distillati, adrese Vicolo Delle Grotte 17. Šī vieta ir paslēpusies nelielā ieliņā netālu no tirgus, kas atrodas Piazza Campo de Fiori laukumā. Pirms atrodat to, varat būt mazliet pārsteigti – nekas apkārt neliecina, ka tuvojaties izcila ēdiena baudīšanas vietai.

Šim restorānam ir sava koncepcija par to, kā gatavot un pasniegt ēdienu klientiem, un izskatās, ka tas darbojas patiešām labi. No ārpuses jūs nekad nevarētu uzminēt, cik daudz cilvēku bauda ēdienu un atpūšas no garāmgājēju acīm paslēptajās rerstorāna iekštelpās. Ja ejat tur ap pusdienlaiku, ieteiktu galdiņu pasūtīt jau iepriekš.

Mēs neredzējām šefpavāru, bet tā noteikti ir persona, kurai ļoti patīk gatavot ēdienu. Katra ēdiena detaļa uz šķīvja bija kā šedevrs, un garša bija fantastiska. Tā pat arī vīns, ko ēdām pie maltītes bija izcils.

Par divu ēdienu maltīti divām personām (ieskaitot pudeli vīna, espresso un desertu) mēs samaksājām aptuveni 120 eiro (neskaitot dzeramnaudu). Pusdienas bija katra mūsu samaksātā centa vērtas. Vislielākire un sirsnīgākie komplimenti šefpavāram!

Horvātijas galvaspilsēta Zagreba

Publiucēts 03/04/2025 autors: ainarsbl

Šis ir hronoloģiski pēdējais blogs par Horvātiju, taču pārpublicējot tagad sanāk pirmais.Drīz būs atjaunotas publikācijas par tādām Dalmācijas brīnišķīgām vietām kā Splita, Omiša, Grebaštica, Sevida, Rogizņica un Primoštena un protams arī par Dubrovniku un Dalmāciju.

Par Zagrebu

Zagrebā bijām pirms laba laika, taču tā ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mūsu lielā interese par Horvātiju sākās, kad pirmo reizi uz turieni pirms daudziem gadiem aizbraucām ar savu auto no Rīgas. Tāpēc šis ir ļoti labs iemesls beigt ar to, kur tas viss sākās. Pie kam, pilsētā ir daudzas vietas ko ekskursantam apskatīt un arī izklaides iespējams atklāt no jauna tāpēc nebūs brīnums, ja uz turieni kādu dienu atkal aizbrauksim vai aizlidosim vienkārši uz nedēļas nogali.

Zagreba ir Horvātijas galvaspilsēta kurā dzīvo nepilni 800 tūkstoši cilvēku. Kā var noprast, Zagreba ir lielākā Horvātijas pilsēta. Tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau romieši laikos, bet pilsētas dibināšanas gads skaitās 1242, kad līdz turienei bija nokļuvuši tatāri. Pilsētā no iebrucējiem patvērās toreizējais karalis un kā pateicību atļāva tai uzturēt savu tiesu sistēmu un viņa labvēlība nodrošināja arī citus labumus.

Daži cipari tīri informācijai, lai ir saprotams par ko runājam. Horvātijā kopā ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju no kuriem ap 90% ir horvātu. Iedzīvotāju skaits pēdējo 10 gadu laika ir pamatīgi samazinājies, lielākoties emigrācijas dēļ (daudzi meklē labāku dzīvi Eiropas Savienības valstīs un Šveicē).

Par Horvātiju

Horvātijas teritorija ir 56.5 tūkstoši kvadrātkilometru, tā diezgan vienkārši šajā ziņā salīdzināma ar Latviju vai Lietuvu. Interesanti, ka pēc saražotā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Horvātija ieņem vietu tuvu pie septītā desmita pasaulē, taču pēc pirktspējas piecdesmito, kas nozīmē, ka cenas tur joprojām nav pārmērīgi augstas (pateicoties tūrisma industrijai, īpaši tūristiem no Vācijas, Horvātija lēta nekad nav bijusi). Pieņemu, ka pēc eiro ieviešanas 2024. gadā cenu augšana turpinās.

zagrebas arhitektūra — Zagrebas arhitektūra

Zagrebā ir savā ziņā interesants klimats. Kaut kas starp piejūras (līst daudz, rudenī miglains) un kontinentālo (ir stabili četri gadalaiki). Pāris nedēļas vasarā temperatūra var būt virs +30 grādiem, bet ziemā sniegs var būt vismaz mēneša garumā un zemas temperatūras mīnus grādos nevienu nepārsteigs.

Kā nokļūt Zagrebā un tālāk

Zagreba ir viena no Eiropas pilsētām uz kurieni ir vērts aizlidot vienkārši pavadīt nedēļas nogali. Zagrebas lidosta atrodas tikai kādus 15 kilometrus no pilsētas un ir dažādi varianti kā no lidostas nokļūt uz pilsētu un atpakaļ – speciāls lidostas transfēra autobuss (biļete maksā nepilnus 5 eiro), parastais maršruta autobuss (ir lēnāks, bet lētāks – jābrauc kādas 40 minūtes) un taksometrs (cenas salīdzinoši nav ļoti lielas). Lidosta nav arī ļoti pārpildīta, jo gada laikā apkalpo krietni mazāk kā 5 miljonus pasažieru.

Kā jau lielā pilsētā, Zagrebā koncentrējas gan valsts ekonomika, finanses un tā ir arī ievērojams transporta mezgls. No Zagrebas var viegli nokļūt uz citām vietā gan Horvātijā, gan arī ārpus tās. Jāpiebilst gan, ka tā atrodas salīdzinoši tālu no jūras (pa ceļu sanāk vismaz savi 150 kilometri), tāpēc daudziem horvātiem ir vasarnīcas pie Adrijas jūras uz kurieni viņi dodas pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku.

Nupat attapos, ka stāstu biju nodomājis rakstīt pavisam par ko citu – Zagrebu kā vārtiem uz pārējo Horvātiju un it īpaši uz Adrijas jūras piekrasti.

Ja ierodaties Zagrebā ar auto vai atlidojat, pilsētā ir liels naktsmītņu piedāvājums. Protams, braucot ar savu auto ir iespējams atrast kaut ko labāku, kas atrodas pilsētas nomalē, bet par zemāku cenu. Internetā iespējams izvēlēties no tuvu 500 dažāda veida naktsmītnēm ziemas sezonā, kuru cenas svārstās starp 30 un 600 eiro par nakti divām personām. Ja paveicas, iespējams pat pilsētas centrā atrast vienkāršu divvietīgu dzīvoklīti pat 40 eiro.

Vienu gan jāatceras – kā jau iepriekš par Horvātiju esmu rakstījis, viesnīcas vasaras sezonā jārezervē lielu laiku iepriekš, citādi to var vienkārši nebūt.

Ar auto uz Horvātiju

Publiucēts 03/11/2024 autors: ainarsbl

Diezgan daudz rakstu par Horvātiju, šeit mazliet apkopošu kā uz turieni nokļūt no Latvijas ar automašīnu.

Kā mēs braucam uz Horvātiju

Lai arī pēdējos gadus visur lidojam ar lidmašīnu, uz Horvātiju visvairāk esam braukuši ar savu auto. Esam arī Horvātijā redzējuši citas automašīnas ar LV numuru zīmēm, tā kā nebūt neesam vienīgie un vēl kādam šī informācija var būt noderīga.

Parastais maršruts ir šāds: Rīga – Varšava (Polija) – Bratislava (Slovākija) – Graca (Austrija) – Maribora (Slovēnija) – Zagreba (Horvātija). Tas ir arī tas, ko kā galveno variantu piedāvā Google Maps. Tālākais, protams, pašu ziņā, atkarībā uz kurieni dodaties. Ir cilvēki, kam labāk patīk braukt caur Čehiju, taču nakšņot Čehijā (nemaz nerunājot par Austriju) var sanākt krietni dārgāk.

Ja braucat atpūsties pie jūras, tad jāņem vērā, ka visus Horvātijas reģionus vienā reizē apbraukāt ir praktiski neiespējami. Valsts ir izstiepta virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem un ir automaģistrāle, kas to visu savieno. Taču, tiklīdz nobraucat no maģistrāles, kustība ir ļoti lēna un nogurdinoša.

Es teiktu, ka Horvātijā ir trīs galvenie reģioni, kurus vērts apmeklēt – ziemeļi, Istras pussala un Krk sala, Dalmācijas dienvidi, ieskaitot Dubrovniku, Pelješacas pussalu un Korčulas salu, un centrālā Dalmācija – Splita, Trogira, citas mazākās pilsētiņas un piejūras ciematiņi.

No Rīgas uz Poliju

Sākām braukt tajos laikos, kad bija vispār pieņemts, ka caur Poliju jābrauc pa nakti. Tagad daudz kas Polijā ir mainījies, tāpēc var caur to braukt arī pa dienu. Nakts braukšanai ir arī tāds pluss, ka iespējams nobraukt tālāku pirmo posmu. Pirmajā dienā mēs parasti centāmies nobraukt vismaz 1200 kilometrus.

Jebkurā gadījumā, nokļūšana līdz Varšavai aizņems savas vismaz desmit stundas, tātad, ja izbraucat ap pusnakti, Varšavā būsiet ap desmitiem no rīta. Taču, lai nokļūtu līdz naktsmītnei, to parasti izvēlējāmies kaut kur Slovākijā, vēl jānobrauc labs gabals – kādi 500 kilometru, kas ir vismaz 6 – 7 stundas. Jāņem vērā, ka nepieciešams arī apstāties, lai paēstu, pačurātu un izstaipītu kaulus.

Parasti ceļā līdzi ņēmām termosus ar karsto ūdeni un sausās zupas, lai nebūtu tikai no sausajām uzkodām jāiztiek. Lai gan, parasti vismaz vienu reizi izkāpām Polijā paēst vēlas brokastis vai pusdienas kādā no ceļmalas restorāniem.

Nakts Slovākijā

Naktsmītnes izmantojām, jo ceļojām kopā ar bērniem un būtu bijis diezgan nežēlīgi likt arī nakti viņiem pavadīt mašīnā. Arī pašiem pēc nobrauktiem vairāk kā 1000 kilometriem vajag izgulēties normālā gultā. Jāatceras arī pirms izbraukšanas atjaunot karstā ūdens krājumus zupiņām!

Viesnīcas (viesu mājas) Slovākijā parasti meklējām internetā posmā kaut kur starp Zilin un Trenčin, mazliet nost no automaģistrāles. Runājot par automaģistrāli, jāatceras, ka Slovākijā (tā pat kā Čehijā) ir jāiegādājas vignete. Pārbaudes nav bieža parādība, bet, ja noķer bez vignetes, var sanākt maksāt diezgan lielu soda naudu.

Tagad ir iespējams jau iepriekš internetā iegādāties Slovākijas e-vigneti, maksāt var ar kartēm vai PayPal. Tā pat arī Austrijā, lai brauktu pa automaģistrālēm, nepieciešams iegādāties vigneti; Austrijas vignete uz 10 dienām (minimālais laiks) maksā 9.6 eiro (2022. gada vasarā).

Slovākijas vignete uz desmit dienām maksā 15.8 eiro, bet izvēloties braukt caur Čehiju var mazliet ietaupīt – uz 10 dienām tur vignete maksā 12.5 eiro, taču citas izmaksas, ja apstāsieties, visdrīzāk būs lielākas.

Nakts Zagrebā

Tālākais posms uz Horvātiju no Slovākijas līdz Zagrebai ir praktiski tikai pa automaģistrālēm. Google Maps kā galveno maršrutu piedāvā braukt caur Ungāriju, taču to neiesaku, jo ceļi ir diezgan neizteiksmīgi un braukšana pa Ungārija mani vienkārši neaizrauj (esam arī to izmēģinājuši paši).

Tā kā līdz Zagrebai var nokļūt kādās septiņās līdz deviņās stundās, no rīta agri projām nesteidzāmies. Parasti naktsmītnes piedāvā brokastis un gribas arī mazliet paslinkot. Un galvenais, ka nekur īpaši tālāk par Zagrebu tik pat nav iespējams aizbraukt, ja nu vienīgi kad brauciena galamērķis ir Krk sala vai Istras pussala.

Tādā gadījumā var nemaz uz Zagrebu nebraukt, bet doties šķērsām cauri visai Slovēnijai Rijekas virzienā. Tas aizņems kopumā līdz 10 stundām.

Ja brauciena uz Horvātiju galamērķis ir centrālā vai dienvidu Dalmācija, tad pārnakšņot Zagrebā ir vērts. Gan pašā pilsētā, gan tās nomalēs ir daudzas viesnīcas par labu cenu. Tikai jāņem vērā, ka vasaras periodā tās visas ir aizņemtas un viesnīcu vajadzētu rezervēt jau ziemā, kad ceļojums tiek plānots. Tas gan attiecas arī uz visām citām viesnīcām Horvātijā vasaras periodā.

Dalmācija – pārtika un dzērieni

Publiucēts 27/10/2024 autors: ainarsbl

Kā jau katrā mūsu ceļojums pa Horvātiju, arī Dalmācija nebija izņēmums, kur būtiska brauciena sastāvdaļa bija vietējo ēdienu un dzērienu baudīšana. To darījām gan paši gatavojot mājās uz tirgus nopirktos produktus, jūrā pašu saķertos jūras ežus, gan arī apmeklējot restorānus, kafejnīcas un vīnogu audzētavas.

Testament vīnogulāji

Dīvaini izklausās – braukt uz Horvātiju, lai apmeklētu vīna darītavu, kuru vada skandināvi. Bet kā izrādījās vēlāk, vīns, ko tajā bijām iegādājušies, šajā braucienā izrādījās labākais.
Testament vīna darītava atrodas kādu 3 kilometru attālumā no reģiona galvenā ceļa D8, tuvākā pilsētiņa Zaborič. Vīna darītavas pamatideja ir apvienot tehnoloģijas ar labākajiem vīndariem, lai izveidotu piesātinātu un kompleksu Dalmācijas reģiona vīnu.

Pirms braukšanas viņu adresi bijām pierakstījuši katram gadījumam, taču nebijām plānojuši to apmeklēt. Kaut vai tāpēc, ka trīs vīnu degustācija maksā vairāk kā 13 eiro, kas nemaz nav tik maz. Taču, kā jau tas mēdz notikt, sagadījās tā, ka vēlā pēcpusdienā tā bija vienīgā iespēja iegādāties kaut ko dzeramu pie vakariņām.

Vīns bija ļoti labas kvalitātes, to ņēmām bez degustēšanas un tikai pateicām pārdevējām, ko plānojam gatavot. Pie tā arī pirkums tika pieskaņots un kā izrādījās – ļoti veiksmīgi. Jebkurā gadījumā, ziemeļu Dalmācijā audzētās vīnogas mums patika labāk kā vidienē kultivētās, lai arī, iespējams, daudz kas atkarīgs no vīna raudzēšanas metodes (vairāk par to zemāk).

Saričevi Dvori lauku restorāns

Īpašām un pamatīgākām vakariņām izvēlējāmies Saričevi Dvori lauku restorānu, kurš atrodas tālāk no jūras starp Grebašticu un Rogozņicu (sanāk braukt kādus vismaz trīs kilometrus pa kalnu ceļiem no kuriem paveras skaists skats uz piekrasti).

Kā jau lielākā daļa Horvātijas restorānu, arī šis ir ģimenes restorāns. Tajā tiek gatavoti Dalmācijas ēdieni pēc tradicionālajām metodēm izmantojot gadsimtos pārbaudītas ēdienu gatavošanas receptes. Un protams, siltie ēdieni tiek gatavoti lielajās krāsnīs, kuras Horvātijā sastopamas katrā sevi cienošā ēstuvē.

Iestāde lepojas ar zelta medaļu, kas izicīnīta par īpaši augstu ēdiena kvalitāti. Un kas pozitīvi, īpaši augstā kvalitāte nemaz nenozīmē īpaši augstu cenu – pēc labi paēstām vakariņām arī rēķins ir ļoti sakarīgs.

Tiek piedāvāts visu apēsto noskalot lejā ar vietējo izslavēto Babič sarkano vīnu, taču tas gan mūs tā īpaši nesajūsmināja.

Divas lietas horvātu ēdienkartē man īpaši patīk – viņi ēd daudz jūras velšu un daudz gaļas, ļoti daudz gaļas. Pamatēdieni tiek gatavoti (cepti) krāsnī lielos traukos, ēdiena nosaukumam galā ir vārds ‘peke’, kas visdrīzāk nozīmē sacepums vai ko līdzīgu.

Ja gadās būt tuvumā, iesaku pamēģināt krāsnī ceptos astoņkājus (viņu valodā ‘Hobotnica ispod peke’, jaunlopa gaļu (Teletina ispod peke) vai aitas gaļu (Janjetina ispod peke); aitas gaļas sacepums ir ar ļoti daudz taukiem, tas jāņem vērā, ja gribat pasūtīt. Cūkgaļa arī, protams, garšīga, taču astoņkājus ne visur var dabūt. Parasti gandrīz katrā Horvātijas restorānā var pasūtīt ceptus vai grilētus kalmārus un mīdijas.

Vēl arī var nobaudīt dažāda veida gulašus un gaļas plates, taču vienai reizei tas viss ir daudz par daudz, diemžēl. Šī iestāde dod arī savu artavu veģetāriešu (bet ne vegānu) auditorijas labsajūtai, iekļaujot ēdienkarte pāris atbilstošu ēdienu, taču lai nu kur, bet Horvātijas restorānos tādu publiku pat neievērojām. Vai var iedomāties ar dzīvi apmierinātu vācieti, kurš neēstu gaļu – nu nē taču.

Matošin vīnogulāji

Tas protams atkarīgs no katra paša gaumes un ieradumiem, bet mēs dodam priekšroku Francijas un Itālijas vīnam. Taču tas nenozīmē, ka nevar pamēģināt arī ko citu, tāpēc devāmies kalnos uz vīna degustāciju.

Vienā no novakarēm nolēmām aizbraukt līdz Matošina vīnadārziem, kas atrodas diezgan tālu iekšā kalnos un braukšana sanāk pa lauku ceļiem pat ar tikai vienu braukšanas joslu abos virzienos. Vieta ir nomaļa tāpēc nevienu pretīm braucošo pat nesatikām.

Šis laikam bija tālākais braucien nost no reģionālā D8 autoceļa, vairāk kā 10 kilometri. Jāsaka uzreiz – vīns nu tā, jebkurā gadījumā ne mūsu stilā, taču vieta fantastiska. Sagaidījām tur arī saulrietu, Adrijas jūrā rietoša saule virs vīnogu dārziem – kaut kas fantastisks. Tas arī deva lielāko daļu pozitīvo atmiņu par šo vietu.

Iepriekš minēju, ka pateikšu kaut ko vairāk par šī reģiona vīnu. Galvenā atšķirība, ka tur tiek audzētas vietējās Babič vīnogas. Var jau būt, ka tās ir ļoti labas, taču, kā noskaidrojām, arī vīna raudzēšanas metodes ir savādākas nekā ierasts. Galvenā atšķirība – vīna fermentācijas process notiek mucās, kas pēc savas būtības ir slēgts trauks (neatceros gan kā šo metodi sauc).

Tā rezultātā vīnam gan smaržā gan garšā ir jūtama tāda kā sērūdeņraža smaka. Godīgi sakot, trakāk ir bijis tikai Japānā, kur vīnam bija ļoti konkrēta acetona smaka.

Kā jau teicu, tā ir katra cilvēka personīgā garšas preference. Zinu, ka, pēc īpašnieka teiktā, ir tādi cilvēki, kuriem šis vīns ļoti garšo, tāpēc neko sliktu arī nesaku. Kaut ko līdzīgu, brūvētu pēc šīs metodes, var atrast arī Anglijas vīna darītavās.