Horvātijas galvaspilsēta Zagreba

Šis ir hronoloģiski pēdējais blogs par Horvātiju, taču pārpublicējot tagad sanāk pirmais.Drīz būs atjaunotas publikācijas par tādām Dalmācijas brīnišķīgām vietām kā Splita, Omiša, Grebaštica, Sevida, Rogizņica un Primoštena un protams arī par Dubrovniku un Dalmāciju.

Par Zagrebu

Zagrebā bijām pirms laba laika, taču tā ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mūsu lielā interese par Horvātiju sākās, kad pirmo reizi uz turieni pirms daudziem gadiem aizbraucām ar savu auto no Rīgas. Tāpēc šis ir ļoti labs iemesls beigt ar to, kur tas viss sākās. Pie kam, pilsētā ir daudzas vietas ko ekskursantam apskatīt un arī izklaides iespējams atklāt no jauna tāpēc nebūs brīnums, ja uz turieni kādu dienu atkal aizbrauksim vai aizlidosim vienkārši uz nedēļas nogali.

skvērs zagrebā
Skvērs Zagrebā

Zagreba ir Horvātijas galvaspilsēta kurā dzīvo nepilni 800 tūkstoši cilvēku. Kā var noprast, Zagreba ir lielākā Horvātijas pilsēta. Tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau romieši laikos, bet pilsētas dibināšanas gads skaitās 1242, kad līdz turienei bija nokļuvuši tatāri. Pilsētā no iebrucējiem patvērās toreizējais karalis un kā pateicību atļāva tai uzturēt savu tiesu sistēmu un viņa labvēlība nodrošināja arī citus labumus.

Daži cipari tīri informācijai, lai ir saprotams par ko runājam. Horvātijā kopā ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju no kuriem ap 90% ir horvātu. Iedzīvotāju skaits pēdējo 10 gadu laika ir pamatīgi samazinājies, lielākoties emigrācijas dēļ (daudzi meklē labāku dzīvi Eiropas Savienības valstīs un Šveicē).

Par Horvātiju

Horvātijas teritorija ir 56.5 tūkstoši kvadrātkilometru, tā diezgan vienkārši šajā ziņā salīdzināma ar Latviju vai Lietuvu. Interesanti, ka pēc saražotā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Horvātija ieņem vietu tuvu pie septītā desmita pasaulē, taču pēc pirktspējas piecdesmito, kas nozīmē, ka cenas tur joprojām nav pārmērīgi augstas (pateicoties tūrisma industrijai, īpaši tūristiem no Vācijas, Horvātija lēta nekad nav bijusi). Pieņemu, ka pēc eiro ieviešanas 2024. gadā cenu augšana turpinās.

zagrebas arhitektūra
Zagrebas arhitektūra

Zagrebā ir savā ziņā interesants klimats. Kaut kas starp piejūras (līst daudz, rudenī miglains) un kontinentālo (ir stabili četri gadalaiki). Pāris nedēļas vasarā temperatūra var būt virs +30 grādiem, bet ziemā sniegs var būt vismaz mēneša garumā un zemas temperatūras mīnus grādos nevienu nepārsteigs.

Kā nokļūt Zagrebā un tālāk

Zagreba ir viena no Eiropas pilsētām uz kurieni ir vērts aizlidot vienkārši pavadīt nedēļas nogali. Zagrebas lidosta atrodas tikai kādus 15 kilometrus no pilsētas un ir dažādi varianti kā no lidostas nokļūt uz pilsētu un atpakaļ – speciāls lidostas transfēra autobuss (biļete maksā nepilnus 5 eiro), parastais maršruta autobuss (ir lēnāks, bet lētāks – jābrauc kādas 40 minūtes) un taksometrs (cenas salīdzinoši nav ļoti lielas). Lidosta nav arī ļoti pārpildīta, jo gada laikā apkalpo krietni mazāk kā 5 miljonus pasažieru.

Kā jau lielā pilsētā, Zagrebā koncentrējas gan valsts ekonomika, finanses un tā ir arī ievērojams transporta mezgls. No Zagrebas var viegli nokļūt uz citām vietā gan Horvātijā, gan arī ārpus tās. Jāpiebilst gan, ka tā atrodas salīdzinoši tālu no jūras (pa ceļu sanāk vismaz savi 150 kilometri), tāpēc daudziem horvātiem ir vasarnīcas pie Adrijas jūras uz kurieni viņi dodas pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku.

Nupat attapos, ka stāstu biju nodomājis rakstīt pavisam par ko citu – Zagrebu kā vārtiem uz pārējo Horvātiju un it īpaši uz Adrijas jūras piekrasti.

Ja ierodaties Zagrebā ar auto vai atlidojat, pilsētā ir liels naktsmītņu piedāvājums. Protams, braucot ar savu auto ir iespējams atrast kaut ko labāku, kas atrodas pilsētas nomalē, bet par zemāku cenu. Internetā iespējams izvēlēties no tuvu 500 dažāda veida naktsmītnēm ziemas sezonā, kuru cenas svārstās starp 30 un 600 eiro par nakti divām personām. Ja paveicas, iespējams pat pilsētas centrā atrast vienkāršu divvietīgu dzīvoklīti pat 40 eiro.

Vienu gan jāatceras – kā jau iepriekš par Horvātiju esmu rakstījis, viesnīcas vasaras sezonā jārezervē lielu laiku iepriekš, citādi to var vienkārši nebūt.

Marakeša 2023

Pēc dažu gadu pārtraukuma atkal atgriezāmies Marokā un šoreiz atkal mūsu galamērķis bija Marakeša.

Lidojums uz Maroku

Marakešas novietojums Marokas centrālajā daļā ir diezgan ideāls, lai apmeklētu citas vietas ārpus pilsētas, bet, protams, pabūt pašā pilsētā un tās tirgū vienmēr ir interesanti. Marakešas tirgu pieminu tāpēc, ka esam ļoti iecienījuši marokāņu garšvielas un izmantojam katru iespēju atjaunot to krājumus.

Lai gan šoreiz lidojām no Londonas Gatvikas lidostas nevis kā iepriekš no Glāzgovas, atkal lidojām ar EasyJet aviokompāniju. Iemesls diezgan praktisks un būtisks – EasyJet piedāvātie lidojumu laiki ir krietni labāki nekā tie ko piedāvā Ryanair.

Ja labi pameklē un pieskaņojas labākajiem piedāvājumiem, arī cenas atsķirības ir minimālas.Vēl vina interesanta lieta – London Gatwick lidostas izmaksas ir zemākas (kaut vai ūdens pudele Getvikā maksā mazāk), tāpēc pat lidojot no Rīgas uz Angliju, vispirms meklējam vai AirBaltic piedāvā konkurētspējīgas cenas uz Getviku. Tas gan ir reti, ja salīdzina ar Ryanair relatīvi zemajām cenām, bet EasyJet uz Rīgu diemžēl nelido.

Viesnīca

Tā nu ap pulksten divpadsmitiem dienā ieradāmies Marakešas Menara lidostā un, pēc salīdzinoši atras tikšanas cauri visām kontrolēm, devāmies uz izvēlēto viesnīcu. Te jāpiezīmē, ka šoreiz gribējām paslinkot tāpēc bijām rezervējuši viesnīcu, kura cenā piedāvā visu iekļautu (all inclusive).

viesnīcas aleja
Viesnīcas aleja

Patiesības labad gan jāsaka, ka viesnīcas transfērs, un kā izrādījās, dažas citas lietas (viens bārs, restorāns un arī SPA procedūras) tomēr bija par atsevišķu samaksu. Taču, galu galā, tā nebija nekāda problēma, jo pietika arī ar to, kas cenā bija iekļauts (trīsreizēja ēdināšana, salīdzinoši labs spāņu vīns, alus, alkoholiskie kokteiļi, baseinu bāri ar uzkodām un dzērieniem, dažādas aktivitātes utt.).

Vēl pāris vārdi par viesnīcu Kenzi Club Agdal Medina. Tā atrodas Marakešas dienvidos, tuvāk lidostai salīdzinot ar pilsētas centru. Ēkas un apkārtne ļoti interesanti izveidotas – cilvēki labi piedomājuši projektējot. Bija, protams, arī savas ēnas puses.

Piemēram, braucot uz Maroku vismaz vienreiz ieplānojam aiziet uz hamamu (tā ir sava veida marokāņu pirts, kur pamatīgi saziepē ķermeni, tad ar skrubi berž nost veco ādu, mazgā un galu beigās relaksējas ar tēju), taču viesnīcas SPA komplekss bija krietni par mazu salīdzinot ar apmeklētāju skaitu. Tā visa rezultāta nespējām nedēļas laikā atrast brīvu laiku hamama apmeklējumam – vai ni viss bija rezervēts, vai arī mums bija ieplānots kas cits.

Marakešas tirgus

Kā jau teicu, mums patīk marokāņu garšvielas, tāpēc kā obligātais pasākums bija brauciens uz Marakešas centrālo tirgu.

marokas garšvielas
Marokas garšvielas

No viesnīcas uz Marakešas tirgu (turp un atpakaļ) kursēja viesnīcas bezmaksas autobuss, ko nolēmām izmantot. Taisnības labad gan jāsaka, ka autobuss līdz pašasm centram gan neved, vismaz kāds kilometrs vai pat mazliet vairāk jāiet kājām. Tas gan neizraisa nekādas problēmas, ja nav iebildumu pastaigāt pa pilsētu kājām. Mēs pat izvēlējāmies maršrutu mazliet nost no tūrisma takām un atradām arī citus nomaļākus tirgus laukumus. Jāsaka gan, ka Marakešā tūristi ir visur, taču ir vietas, kur vietējo ir pat vairāk.

Tirgu viņi sauc par “souk” un tādu pilsētā ir ļoti daudz (arābi vispār ir tigotāji, tā kā nav jau tas liels pārsteigums). Ir tādi tirgi kā Souk Fekharine (keramika), Souk Attarine (garšvielas), Souk Zrabi (paklāji), Souk Dhabia (juvelierizstrādājumi) un tā tālāk un tā joprojām.

Bahijas pils

Pa ceļam uz centrālo tirgu (Jemaa el-Fnaa) nolēmām apmeklēt Bahijas pili (Bahia Palace). Šī pils (būvēta starp 1866. un 1867. gadu) ir viens no vislabāk saglabātajiem un interesantākajiem vēsturiskajiem objektiem Marakešā. Pilī kopā ir ap 150 dažādām istabām un dažās no tām ir izveidotas arī ekspozīcijas.

bahijas pils
Bahijas pils

Tūristu domas par ieejas biļetes cenu dalās (apmēram 7 eiro no cilvēka, kas it kā ir diezgan daudz salīdzinoši ar Marokas cenām), taču domāju, ka nevajag būt nūģiem un ieiet apskatīties, ja ir kaut cik interese par citu tautu kultūru un arhitektūru.

Pils apmeklējums neaizņem daudz laika, kādu pusstundu plus vēl jārēķinās ar vismaz 10 minūšu stāvēšanu rindā pēc ieejas biļetēm, ja esat tur rīta pusē. Gaidīšna var izvērsties ilgāka, kad visi ir pamodušies un noskaņojušies kultūras baudīšanai. Atcerieties – gandrīz visur samaksa ir tikai skaidrē naudā – pat šādā tūristu iecienītā objektā!

Tas tad šoreiz arī viss, ceru, ka mazliet ieeintersesēju par Marakešu. Varat lasīt arī citus rakstus, kas rakstīti pēc Marokas un citu valstu apmeklēšanas.

Bulgārija rudenī – otrā diena

Rīts Plovdivā

Kā jau rakstīju iepriekšējā blogā par 2024. gada braucienu uz Bulgāriju, ap pusnakti atgriezāmies no pastaigas pa Plovdivu un devāmies gulēt. Viesnīcas numuru bijām pasūtījuši bez brokastīm, tāpēc no rīta pēc pamošanās apģērbāmies un uzreiz devāmies uz pilsētu. Pirms došanās tālāk uz Melno jūru mēs vēlējāmies apskatīt pilsētas vēsturisko un kultūras mantojumu dienas gaismā.

Pastaiga pa pilsētu

Plovdiva savā ziņā ir dzīvs muzejs. Klīstot pa gājējiem draudzīgo centru, mūs uzreiz aizrāva pilsētas relaksētā gaisotne. Viens no objektiem, ko noteikti gribējām apskatīt, bija senais romiešu amfiteātris, viens no vislabāk saglabātajiem Eiropā. Amfiteātris, kas celts mūsu ēras 2. gadsimtā imperatora Trajana valdīšanas laikā, varēja uzņemt līdz 6000 skatītāju. Lai gan amfiteātri, dodoties cauri šaurajiem mazo ieliņu labirintiem, atrast nemaz tik vienkārši nebija iespējams, pūles bija tā vērtas, jo skats no augšas bija iespaidīgs, piedāvājot panorāmas skatu uz Plovdivu un apkārtējiem kalniem.

panorāmas skats no plovdivas vecpilsētas
Panorāmas skats no Plovdivas vecpilsētas

Vīna degustācija

Pirmā dienas daļa pilsētā pagāja ļoti ātri, un mums jau ap pusdienlaiku bija jādodas tālāk. Pa ceļam uz Melnās jūras piekrasti bijām rezervējuši vīna degustāciju Zagreus vīna darītavā, kas atrodas kādu gabalu ārpus pilsētas. Bulgārijas vīna darīšanai ir sena vēsture, un Zagreus vīna darītava ir viens no pierādījumiem tam. Vīna darītava atrodas gleznainā vietā un piedāvā lieliskus augstas kvalitātes Bulgārijas vīnogu vīnus.

zagreus vīna darītava bulgārijā
Zagreus vīna darītava Bulgārijā

Ierodoties, mūs sagaidīja gide, kura pastāstīja par Bulgārijas vīna vēsturi un vietējām vīnogu šķirnēm, kuras tiek audzētas viņu vīna dārzos. Interesants moments, iepazīstoties, izrādījās, ka gides vārds tulkojumā no bulgāru valodas nozīmē “vīnoga”.

Bulgārijas vīns

Ne vienīgā, bet noteikti populārākā šķirne, ko viņi audzē, ir Mavrud. Mums tika piedāvāta ekskursija pa vīna ražošanas un uzglabāšanas telpām, kuras laikā uzzinājām vairāk par vīna ražošanu šajā īpašumā.

Mūsu vizītes svarīgākais punkts, protams, bija vīna degustācija, kurā mēs nobaudījām četrus dažādus vīnus. Vīna degustācija tika papildināta ar vietējām delikatesēm, radot ļoti patīkamu, brīvu un nepiespiestu gaisotni. Mēs izbaudījām katru malku, un pirms braukšanas prom iegādājāmies arī dažas pudeles līdzņemšanai.

Brauciens uz austrumiem

Pēc vīna degustācijas mēs turpinājām ceļu austrumu virzienā, dodoties uz Melnās jūras piekrasti. Pēc nelielas palīkumošanas pa vietējiem ceļiem izbraucām uz A1 automaģistrāles, pa kuru braukšanai bija pavisam cita dinamika.

Jau pavisam tuvu Melnajai jūrai atrodas ostas pilsēta Burgasa, taču tās centrā neiebraucām, jo pagriezāmies dienvidu virzienā. Burgasas reģions ir pazīstams ar bagātīgajām lauksaimniecības zemēm un Melnās jūras tuvumu, taču arī pirms tam pa ceļam redzējām daudzus vīnogulājus un citu lauksaimniecības kultūru dārzus.

Mazliet aiz Burgasas mēs apstājāmies Lukoil degvielas uzpildes stacijā, lai ielietu degvielu un mazliet atvilktu elpu pēc diezgan garā brauciena. Nopirkām arī uzkodas un pasēdējām pirms nākamā, vairs ne tik garā ceļojuma posma.

Bulgārijas kalnu masīvi

Kā jau minēju, braucām pa A1 maģistrāli, kura ved no Sofijas uz Burgasu. Sajūta visu laiku ir tāda, ka braucam pa ieleju, kuru no vismaz trijām pusēm ietver kalni. Kalnu grēdas ir viena no Bulgārijas spilgtākajām iezīmēm, tāpēc šeit neliela atkāpe īsam aprakstam par tām.

Bulgārija tiek saukta par Balkānu valsti, taču bez Balkānu kalniem valstī atrodas arī citi kalni, kuri papildina iespaidīgo ainavu. Valstī ir četras galvenās kalnu grēdas – Balkānu kalni, Rilas kalni, Pirinas kalni un Rodopu kalni.

Balkānu kalni

Balkānu kalni ir pazīstami arī kā Stara Planina (Vecais kalns), un tie stiepjas pāri visai valstij no Serbijas robežas rietumos līdz Melnajai jūrai austrumos. Šī kalnu grēda sadala valsti ziemeļu un dienvidu reģionos. Augstākā virsotne Balkānu kalnos ir Boteva virsotne, kas sasniedz 2376 metrus augstumā, taču tā nav pati augstākā virsotne Bulgārijā.

Rilas kalni

Uz dienvidiem no Balkānu kalniem atrodas Rilas kalnu grēda, kurā atrodas Bulgārijas augstākā virsotne Musala, kas paceļas līdz 2925 metriem. Rila ir slavena ar savām dramatiskajām ainavām, kas ietver augstkalnu ezerus, zināmākie no tiem ir 7 Rilas ezeri, kuri ar savām takām ir iecienīts augstkalnu pastaigu (hiking) objekts. Rilas kalnos atrodas arī slavenais Rilas klosteris, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir viens no nozīmīgākajiem kultūras pieminekļiem Bulgārijā (par braucienu uz Rilas klosteri manā blogā būs atsevišķs raksts).

Pirinas kalni

Pirinas kalni atrodas Bulgārijas dienvidrietumu daļā un ir pazīstami ar savu nelīdzeno reljefu un pārsteidzošām granīta virsotnēm. Augstākā virsotne ir Vihren, kas atrodas 2914 metru augstumā. Arī Pirinas kalni ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā to izcilās bioloģiskās daudzveidības un unikālo ainavu dēļ. Iecienītākās aktivitātes Pirinas kalnos ir kalnu slēpošana un alpīnisms.

Rodopu kalni

Rodopu kalni atrodas Bulgārijas dienvidos pie robežas ar Grieķiju, to augstākā virsotne ir Golyam Perelik, kas paceļas 2191 metru augstumā. Iecienītākās aktivitātes Rodopu kalnos ir kalnu pārgājieni un lauku tūrisms.

Pirmais vakars Primorsko kūrortā

Mēs ieradāmies Primorsko vakarā neilgi pirms saulrieta, tieši pirms vakariņu laika. Bijām rezervējuši numuriņus Park Hotel & SPA Les Magnolias Primorsko, kas atrodas Melnās jūras piekrastē, dažu minūšu gājiena attālumā no pludmales. Viesnīcas mierīgā vide, ko ieskauj daudz koku un apstādījumu, ir ļoti piemērota vieta atpūtai, īpaši pēc garāka brauciena.

dekorācija bulgārijas viesnīcā
Dekorācija Bulgārijas viesnīcā

Pēc iekārtošanās numuriņos devāmies vakariņās, kas bija ļoti dāsnas. Lai gan parasti to nedaram, šoreiz izvēlējāmies viesnīcu ar visu iekļautu cenā (all inclusive), lai nevajadzētu lieki tērēt laiku un enerģiju pārtikas medībām. Visas dienas, kamēr bijām kūrortā, pārtika bija ļoti laba un pietiekami daudzveidīga. Bija gan jūras veltes, gan, protams, dažāda veida gaļa, kas Bulgārijā noteikti ir iecienītākais produkts. Varbūt mazliet pietrūka augļu un dārzeņu dažādības, šajā ziņā bijām cerējuši uz ko vairāk.

Dienas izskaņa

Diena bija pagājusi iespaidiem ļoti bagāta, tāpēc nosēdējām viesnīcas restorānā ļoti ilgi. Bija ļoti daudz emociju, ar ko dalīties. Nākošajā dienā nekas, izņemot laisku atpūtu pie viesnīcas baseina, nebija plānots.

Plovdiva mūs bija pārsteigusi ar savu vēsturisko šarmu un ikdienas mieru, bet Zagreus vīna darītava ar saviem augstas kvalitātes vīniem. Visur varēja just viesmīlību un pozitīvu attieksmi. Lai arī bija jau septembra vidus, arī vakars bija silts un mierīgs.

Par šo ceļojumu ir pieejams arī video manā YouTube kanālā. Ja vēl neesat, izlasiet arī par mūsu pirmo dienu Bulgārijā.

Ceļojums uz Bulgāriju 2024. gada rudenī

Rudens piedzīvojums Bulgārijā

Šis bija mūsu otrais ceļojums uz Bulgāriju, galamērķi, kas bija radījis interesi kopš mūsu pirmās vizītes 2007. gadā. Toreiz mēs agrā pavasarī šķērsojām valsti ar automašīnu, apbrīnojot pārsteidzošās Belogradčikas klintis, rāmo Bačkovas klosteri un apskatot gleznaino Melnās jūras piekrasti. Atmiņas palika, taču mēs vēlējāmies atgriezties un to izdarījām 2024. gada rudenī.

Par šo ceļojumu ir arī pieejams video manā YouTube kanālā.

Cits veids, kā izpētīt Bulgāriju

Atšķirībā no iepriekšējā ceļojuma, šoreiz lidojām no Londonas uz Sofiju, gatavi nesteidzīgai bet piesātinātai ceļojuma nedēļai. Iepriekšējā reizē no Rīgas uz Bulgāriju ilgi braucām ar savu auto no Rīgas, bet šoreiz nolēmām netērēt laiku nokļūšanai līdz galamērķim. Pēc nolaišanās Sofijas lidostā mēs noīrējām automašīnu no vietējā uzņēmuma CarRent Bulgaria, kuru bijām rezervējuši caur DiscoverCars. DiscoverCars auto nomas meklētāju jau bijām izmantojuši pirms tam pāris reizes Rīgā, gan arī pēc tam Grieķijā un tas, ko viņi piedāvā likās labāk par citur atrodamo, ieskaitot arī booking.com.
Te jāpiebilst, ka ne no vienas no šeit minētajām kompānijām nesaņemam naudu vai citus labumus par saitēm uz viņu mājas lapām. Atsauksmes labas vai ne tik labas ko dodam (ne tik labās cenšamies parasti nepublicēt) ir uzkrājušās mūsu pašu piedzīvotā rezultātā.

Vietējiem automašīnu nomas uzņēmumiem mēdz būt arī savi mīnusi – to biroji bieži atrodas ārpus lidostas teritorijas. Arī šajā gadījumā bija tā, taču mums bija savs cilvēks Sofijā, kurš dažu minūšu laikā aizgādāja mani līdz auto nomas laukumam, tā kā neērtību vispār nebija nekādu. Ar kājām ejamais gabals gan būti prasījis kādas minūtes četrdesmit (divi ar pusi kilometru ko vicot ar kājām).

skats no plovdivas
Skats no Plovdivas

Bijām izdarījuši pareizo izvēli, arī auto bija praktiski jauns, autonomas darbinieks visu ātri un precīzi nokārtoja gan kad saņēmām auto, gan arī pēc tam, kad atdevām. Atgriežot auto bijām to kārtīgi nomazgājuši (tas bija līguma noteikumos), tā kā pat izpelnījāmies par to uzslavu.

Ieskats Bulgārijas pagātnē un tagadnē

Bulgārija daudzus gadus bija populārs padomju tūristu atpūtas galamērķis, kas piesaistīja atpūtiekus Melnās jūras piekrastei ar savām pieņemamajām cenām un smilšu pludmalēm bagātajiem kūrortiem. Tomēr pēdējās desmitgadēs citi galamērķi, piemēram, Turcija un Spānija, ir aizēnojuši Bulgārijas tūrisma nozari. Neskatoties uz šīm pārmaiņām, Bulgārija joprojām ir ļoti laba izvēle tiem, kas meklē autentisku pieredzi un viesmīlību.

Bulgārija robežojas ar Grieķiju, Turciju, Serbiju, Ziemeļmaķedoniju un Rumāniju. Pēc teritorijas tā ieņem 103 vietu pasaulē un 16 vietu Eiropā, tās sauszemes teritorija aizņem ir 108 tūkstošus 489 kvadrātkilometrus. Bulgārija ir apmēram uz pusi mazāka kā tās kaimiņvalsts Rumānija, līdzīga izmēra valstis ir Karību jūras lielākā sala Kuba.

Bulgārijā dzīvo gandrīz seši ar pusi miljonu cilvēku, tas it līdzīgi kā kaimiņvalstī Serbijā, lai gan Serbija ir apmēram par ceturto daļu mazāka. Iedzīvotāju blīvums Bulgārijā ir aptuveni tāds pats kā vidēji pasaulē (61 iedzīvotājs uz vienu kvadrātkilometru, vidēji Eiropā tas ir 72).

Valsts galvaspilsēta ir Sofija, kurā dzīvo gandrīz 1,2 miljoni cilvēku. Citas lielākās pilsētas ir Plovdiva (321 tūkstoši iedzīvotāju), Varna (311 tūkstoši) un Burgas (188 tūkstoši), šie dati ir no 2021. gada. Jāpiebilst, ka Bulgārijas iedzīvotāju skaits turpina diezgan strauji samazināties. Maksimumu tas bija sasniedzis 1985. gadā, kad valstī dzīvoja vairāk kā 8,9 miljoni cilvēku. Kopš tā laika iedzīvotāju skaits krītas kļūstot mazāks par gandrīz diviem ar pusi miljoniem laika periodā no 1985. līdz 2021. gadam, lai gan tas ir diezgan zināms un ne pārāk pārsteidzošs stāsts attiecībā uz austrumeiropu.

Bulgārija šodien

Tā kā kopš iepriekšējā brauciena bija pagājuši jau 17 gadi, gribējām apskatīt, kas šajā laikā Bulgārijā ir mainījies. Gribējām vairāk apskatīt Plovdivu un, protams, mazliet laiski atpūsties kūrortā pie Melnās jūras.

Sākšu ar to, ka kopējais iespaids par valsti jau no paša pirmā brīža radās pozitīvs. Mūs sagaidīja silta un viesmīlīga atmosfēra, ēdiens bija izcils — kvalitatīvs, garšīgs un par pieņemamu cenu. Neatkarīgi no tā, vai pusdienojām ceļmalas krodziņos vai elegantos restorānos, katra maltīte bija īpaša un likās, ka katra nākošā pārspēja iepriekšējo. Lai arī resporānu cenas bija augstākas, ēdiena kvalitāte un porciju lielums noteikti bija adekvāts cenai. Par veikalu piedāvājumu un cenām nevaru neko teikt, jo šī ceļojuma laikā paši neko negatavojām.

vīnogulāji bulgārijā
Vīnogulāji Bulgārijā

Ja ir vēlme apmeklēt vietējos vīna ražotājus, Bulgārijā iespējams nogaršot un iegādāties austvērtīgu vīnu par ļoti labu cenu. Vīna degustācijas tiek organizētas pietiekoši augstā līmenī un tiek piedāvātas arī uzkodas. Kas īpaši pārsteidza bija fakts, ka ļoti daudz tiek audzētas Bulgārijas vietējās vīnogu šķirnes un ražotāji, kuri uz to īpaši specializējas, spēja piedāvāt izcilu produkciju.

Plovdiva – Bulgārijas sirds

Sofijā ielidojām ap pusdienlaiku, paņēmām autonomā mašīnu un devāmies Plovdivas virzienā, bet pa ceļam bijām plānojuši apmeklēt vīna darītavu Chateau Copsa. Tā atrodas netālu no ceļa, kas ved no rietumiem uz austrumiem gar vienu no Bulgārijas ziemeļu kalnu masīviem.

Pēcpusdienas pasākums

Tā kā Chateau Copsa atrodas burtiski lauka vidū, minēt adresi lielas jēgas nav. Var apskatīt atrašanās vietu kartē vai vinkārši ieguglēt Chateau Copsa Bulgaria. Viņi tur ne tikai dod degustēt vīnu, bet arī piedāvā naktsmītnes savā viesnīcā stilīgā veca cietokšņa tipa ēkā, kura īstenībā uzcelta nesen, taču izskatās pietiekoši iespaidīgi.

Vīna degustācija bija pagrabā zem pils, visi vīni bija labi, bet bulgāru gida stāsti visu pasākumu vēl papildināja veidojot lielisku pozitīvu gaisotni. Ieteikums rezervēt degustāciju iepriekš, jo Chateau Copsa apmeklētāju ir diezgan daudz.

Vakars pilsētā

Vakarā mēs ieradāmies Plovdivā, kur ātri iekārtojāmies viesnīcā un devāmies izpētīt pilsētu. Bijām rezervējuši viesnīcu Hotel Ego, kas atrodas dažu minūšu kājām gājiena attālumā no centrālās pilsētas gājēju ielas, tātad, ļoti labā vietā. Arī viesnīca pati par sevi bija ļoti laba par to cenu (apmēram 45 eiro), ko maksājām, tā kā varu droši ieteikt arī citiem. Viesnīcas adrese 2 Eliezer Kalev Str., Plovdiv Center, 4000 Plovdiv, vienīcas mājaslapa.

Lai gan vietu skaits ir ierobežots, viesnīca piedāvā arī bezmaksas autostāvvietu. Mums arī šeit paveicās, jo dabūjām pēdējo brīvo vietu. Bijām rezervējuši dārgāku un lielāku variantu, kas ir Deluxe Studio, katram gadījumam, ja nu gribas izmantot virtuvi, kas atradās vienā istabas stūrī. Tā kā gribējām vakariņot pilsētā, virtuvi ēst gatavošanai tā arī neizmantojām.

Ēšana Plovdivā

Vissvarīgākais bija paēst vakariņas, tāpēc devāmies uz iepriekš noskatītu restorānu (Restaurant Diana-1, adrese Plovdiv Center, ul. Knyaz Al. Dondukov-Korsakov 2, 4000 Plovdiv Bulgaria), kurš atrodas kājām ejamā attālumā no pilsētas centra. Porcijas restorānos ir lielas un izvēles dažādība ir vienkārši fantastiska.

Pēc pamatīgām vakariņām devāmies aplūkot pilsētas centru. Pārsteidzoši, ka lai arī tūrisma sezona tā pa lielam jau bija beigusies, uz ielām bija diezgan daudz cilvēku. Pārsvarā tie bija vietējie jaunieši, kuri staigāja pa pilsētu, priecājās par dzīvi un jauko vakaru, sarunājās. Un tas viss bija ļoti pieklājīgā veidā, bez jebkādas bravūras. Šī vispār ir viena lieta, kas mūs pārsteidza Bulgārijā – cilvēki i rlabā garastāvoklī un māk atpūsties sagādājot prieku sev un netraucējot citiem. Tas tā bija ne tikai Plovdivā, bet arī citās vietās, kuras apmeklējām.

Tikai ap pusnakti saguruši bet patīkami izbaudījuši naksnīgo Plovdivu atgriezāmies viesnīcā. Par nākošo dienu rakstīšu nākošajā blogā par šo Bulgārijas ceļojumu. Seko saitei, lai izlasītu par mūsu otrās dienas piedzīvojumiem Bulgārijā.

Kornvola – otrā diena

Pēc pirmās dienas Kornvolā pirms gulēt iešanas aizgājām vakariņās uz netālo krogu The Shire Inn. Tas atrodas kādu 15 minūšu gājiena attālumā no viesu mājas. Devāmies uz krogu kājām, lai varētu arī iedzert kādu pinti alus.

Atmosfēra un apkalpošana laba, ēdieni un vietējais Kornvolas alus arī garšīgi – kā jau gastrokrogā. Rēķins gan mazliet pārsteidza – māk viņi pie it kā normālām cenām sarēķināt tā, ka sanāk vismaz par pārdesmit mārciņām vairāk nekā domāts.

Minak teātris

No paša rīta tūlīt pēc brokastīm devāmies uz interesantu vietu – mūsdienās klintīs izbūvētu amfiteātri, kur ik pa laikam notiek arī reālas izrādes. Šoreiz Kornvola tiešām pārsteidza.

Teātra idejas autore un izveidotāja bija vietējā sieviete Rovena Keida (Rowena Cade). Nosaukums minak (meynek vietējā valodā) nozīmē akmeņaina vieta. Sieviete sāka veidot teātri pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Minak teātris (Minack Theatre) atrodas pussalas pašos dienvidos. Parasti no rīta puses var apskatīt teātri un tam apkārt izveidoto dārzu (ieejas maksa 10 mārciņas), bet pēcpusdienās un vakaros notiek izrādes (izrādes gan nenotiek katru dienu). Dārzs pats par sevi ir apskates vērts un izveidotais amfiteātris izskatās iespaidīgs.

Vairāk informācijas var atrast teātra mājas lapā.

St Michael kalns

St Michael kalns ir sala jūrā netālu no krasta, līdzinieks Saint Michel kalnam Francijā. Abiem kopīgais ir tas, ka bēguma laikā no sauszemes uz salu var aiziet sausām kājām, bet paisuma laikā ūdens salu atdala no sauszemes.

St Michael sala
St Michael sala

Atšķirība ir tā, ka uz Francijas līdzinieka atrodas abatija, bet Kornvolā uz salas ir pils, kura atrodas National Trust pārvladībā.

Vieta ir interesanta, vērts apskatīt ja esat iekūlies tajā Anglijas galā. Dažas vietas, kas jāņem vērā. Atrast stāvvietu mašīnai ir diezgan problemātiski; labākais variants piebraukt pilij cik tuvu vien var un gaidīt, kad kāda vieta atbrīvosies. Tuvumā esošās (rekomendētās) ilgtermiņa stāvvietas ir pilnas un uz salu sanāk iet diezgan lielu gabalu.
Ir vairāki ieejas biļešu veidi, salai un pilij, salai un dārzam un kombinētā biļete. Tā kā mēs jau vienā dārzā no rīta bijām, ņēmām biļeti tikai uz pili. Dārzu, starp citu, varēja apskatīt no pils pagalma.

Biļešu cenas dažādas – ieejai pilī pieaugušajam 14 mārciņas, ieejai dārzā 10 mārciņas, bet kopējā biļete maksā 24 mārciņas; bērniem no 5 līdz 17 gadiem apmēram puse no tā.

Zemes gals

Kā jau nosaukums liecina, aiz zemes gala ir vairs tikai jūra. Ja godīgi, uz pašu zemes galu nebraucām, bet devāmies uz netālo ciematiņu Sennen Cove. Vienīgā atšķirība – stāvvietas lētākas, mazāk cilvēku, patīkamāka atpūta. Jūra tā pati, pludmale un skati apkārt tie paši. To ieteica vietējie un paldies viņiem par to!

Pavadījām pludmalē pāris stundas, tur pat arī saorganizējām pikniku jūras krastā pirms došanās tālāk.

St Ives

St Ives ir neliela skaista pilsētiņa un zvejas osta pussalas ziemeļu pusē. Vietējie marketētāji internetā stāsta, ka St Ives ir mirdzošs dārgakmens Kornvolas kronī. Par St Eves esot nobalsojuši kā par labāko ģimenes atpūtas vietu piekrastē un vienu no 10 labākajām pludmalēm Eiropā.

St Ives pludmale
St Ives pludmale

Realitātē gan īsti to es neteiktu. Pirmkārt, pludmale ir diezgan neliela, lai gan smilšu josla ir plata. Jebkurā gadījumā, nekāda īpašā romantikas sajūta neradās – vienkārši dārgs kūrorts un maz vietas.

Par dārgumiem runājot – aizgājām pasēdēt pludmales kafejnīcā lai pavērotu saulrietu. Lai arī cenas redzējām pasūtot uzkodas, pēc rēķina saņemšanas sapratām, kāpēc aprakstos par šo vietu tiek pieminēti dārgakmeņi.

Iestādei (viņi dēvē sevi par pludmales kafejnīcu, kas atbilst patiesībai) pat nebija baltie galdauti, taču viena suši gabaliņa izmēra tunča gabaliņš maksāja turpat 20 mārciņas. Jāatzīst gan, ka garša šim mini ēdienam bija fantastiska.

Pēc vakariņām vēl pamaldījāmies pa pilsētu, jo īsti neatcerējāmies, kur bijām atstājuši mašīnu. Pilsētiņa atrodas uz kalna un aizejot vienu ielu uz nepareizo pusi var ļoti ātri apmaldīties.

Tā nu otrā diena Kornvolā bija pavadīta un no rīta plānojām doties mājās uz Dorsetu pa ceļam piestājot uz pusdienām jūras krastā Devonā.

Anglijas province Kornvola

Šoreiz sākšu ar īsu kopsavilkumu. Mēs gatavojāmies braukt uz Kornvolu vismaz kādus gadus septiņus. No Skotijas tas sanāca ne tik tālu, cik ilgi – arī ceļa izmaksas nospēlēja savu lomu. Dzīvojot Anglijas dienvidos kaut kā ilgi nevarējām saņemties, jo saraksta augšgalā bija daudzas citas vietas, kur aizbraukt ārpus Lielbritānijas.

Doties uz Kornvolu izlēmām klausoties stāstus no vietējiem uz salas dzīvojošajiem par to cik tā vienreizēja un skaista. Pēc brauciena uz turieni varu teikt vienu – šī ceļojuma ideja varēja mierīgi palikt prioritāšu lejas daļā. Galvenokārt izmaksu dēļ. Trīs dienu ceļojuma izmaksas pēc būtības bija vismaz tādas pašas kā nedēļas nogalei Romā, taču, godīgi sakot, atgriežoties no Romas sajūtas un iespaidi bija daudz labāki.

Te laikam lielāko lomu spēlē tas ko sauc par vērtību, ko iegūstat par savu iztērēto naudu (value for money). Brutāli rēķinot, viss bija apmēram uz pusi dārgāks nekā tam vajadzētu būt balstoties uz ceļojumu pieredzi pa Eiropu (ar to domāju tās dārgāko galu).

Īsi sakot, kā jau arī šur un tur citur Lielbritānijā, cenas ir maksimāli uzpūstas un īsti neatbilst gaidītajam (šajā gadījumā vienīgais izņēmums varbūt bija viesu māja, kurā nakšņojām, lai gan arī tā gluži pa lēto nebija).

Īsumā par Kornvolu

Kornvola ir salīdzinoši liela izmēra apgabals Anglijas pašos dienvidrietumos, ja paskatās kartē, tad tālāk ir tikai ūdens. Šī iemesla dēļ tur pat ir vietas nosaukums Zemes Gals (Lands End).

Viena Kornvolas īpatnība ir tā, ka, atšķirībā no pārējās Anglija, šis ir vēsturiski bijis ķeltu apdzīvots reģions. To, piemēram, var arī just pēc daudziem savādiem vietu nosaukumiem vai arī tā kā vietējie tos izrunā.

Saulriets Kornvolā
Saulriets Kornvolā

Kornvolas teritorija ir 3.56 tūkstoši kvadrātkilometru, tas ir 12 lielākais no 48 reģioniem; tur dzīvo vairāk kā 550 tūkstoši cilvēku un tas ir tikai 40. vietā pēc iedzīvotāju skaita. Iedzīvotāju blīvums uz vienu kvadrātkilometru ir 160 cilvēki.

Salīdzinājumam, Latvijas iedzīvotāju blīvums ir 30 iedzīvotāju uz vienu kvadrātkilometru, Igaunijā 31, tā kā tas vienalga ir piecreiz vairāk šajās divās Baltijas valstīs un četrreiz vairāk kā Lietuvā. Reģiona administratīvais centrs ir Truro.

Ēdenes projekts

Pirmā vieta ko apmeklējām bija Ēdenes projekts (Eden Project). Tas ir dārzu un siltumnīcu komplekss, kur savākti augi no visas pasaules. Vajag kādas trīs līdz četras stundas, lai visu apskatītu. Visumā diezgan interesanti, īpaši, ja sanāk izstāvēt rindu un uzkāpt līdz pašam kupolam un noskatīties uz tropu pasauli no augšas (apskates laukums ir atvērts periodiski un gribētāju piedalīties šajā 5 minūšu galvu reibinošajā atrakcijā ir diezgan daudz).

Augi Ēdenes projekta dārzā
Augi Ēdenes projekta dārzā

Ieejas biļete maksā ap 35 mārciņām (ap 40 eiro) pieaugušajiem (atkarībā no sezonas cenas mainās) un 11 mārciņas no 5 līdz 16 gadus veciem apmeklētājiem. Pēc būtības tā ir biļete uz gadu, taču lielas jēgas tam nav, jo speciāli braukt to gabalu vēlreiz gada laikā diez vai kāds gribēs; labāk būtu samazinājuši cenu vienai reizei (līdz 20 mārciņām par apmeklējumu būtu atbilstošāka cena).

Naktsmītne

Jau labu laiku iepriekš norezervējām viesu namu Kornvolā, jo sezonas laikā cenas aiziet debesīs, bet bieži vien naktsmītnes vienkārši nav pieejamas. Galvenais iemesls – tie briti, kuri nedodas uz ārzemēm apmeklē Kornvolu un citus līdzīgus vietējos Lielbritānijas reģionus.

Viesu māja Kornvolā
Viesu māja Kornvolā

Kā jau sākumā teicu, cena šai naktsmītnei bija laba – 245 mārciņas par divām naktīm divu guļamistabu apartamentā ar aprīkotu virtuvi, dzīvojamo istabu, vannas istabu un nelielu jauku privātu pagalmiņu pie mājas. Gultas bija ērtas, saimniece ledusskapī bija atstājusi vietējās olas un šķiņķi brokastīm, tā kā šo Church House (baznīcas māja) viesu māju noteikti varu ieteikt arī citiem ceļotājiem (rezervējām caur Airbnb).
Tas arī viss par mūsu pirmo dienu Kornvolā.

Ar auto uz Horvātiju

Diezgan daudz rakstu par Horvātiju, šeit mazliet apkopošu kā uz turieni nokļūt no Latvijas ar automašīnu.

Kā mēs braucam uz Horvātiju

Lai arī pēdējos gadus visur lidojam ar lidmašīnu, uz Horvātiju visvairāk esam braukuši ar savu auto. Esam arī Horvātijā redzējuši citas automašīnas ar LV numuru zīmēm, tā kā nebūt neesam vienīgie un vēl kādam šī informācija var būt noderīga.

Parastais maršruts ir šāds: Rīga – Varšava (Polija) – Bratislava (Slovākija) – Graca (Austrija) – Maribora (Slovēnija) – Zagreba (Horvātija). Tas ir arī tas, ko kā galveno variantu piedāvā Google Maps. Tālākais, protams, pašu ziņā, atkarībā uz kurieni dodaties. Ir cilvēki, kam labāk patīk braukt caur Čehiju, taču nakšņot Čehijā (nemaz nerunājot par Austriju) var sanākt krietni dārgāk.

Horvātijas ainava Zadaras tuvumā
Horvātijas ainava Zadaras tuvumā

Ja braucat atpūsties pie jūras, tad jāņem vērā, ka visus Horvātijas reģionus vienā reizē apbraukāt ir praktiski neiespējami. Valsts ir izstiepta virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem un ir automaģistrāle, kas to visu savieno. Taču, tiklīdz nobraucat no maģistrāles, kustība ir ļoti lēna un nogurdinoša.

Es teiktu, ka Horvātijā ir trīs galvenie reģioni, kurus vērts apmeklēt – ziemeļi, Istras pussala un Krk sala, Dalmācijas dienvidi, ieskaitot Dubrovniku, Pelješacas pussalu un Korčulas salu, un centrālā Dalmācija – Splita, Trogira, citas mazākās pilsētiņas un piejūras ciematiņi.

No Rīgas uz Poliju

Sākām braukt tajos laikos, kad bija vispār pieņemts, ka caur Poliju jābrauc pa nakti. Tagad daudz kas Polijā ir mainījies, tāpēc var caur to braukt arī pa dienu. Nakts braukšanai ir arī tāds pluss, ka iespējams nobraukt tālāku pirmo posmu. Pirmajā dienā mēs parasti centāmies nobraukt vismaz 1200 kilometrus.

Jebkurā gadījumā, nokļūšana līdz Varšavai aizņems savas vismaz desmit stundas, tātad, ja izbraucat ap pusnakti, Varšavā būsiet ap desmitiem no rīta. Taču, lai nokļūtu līdz naktsmītnei, to parasti izvēlējāmies kaut kur Slovākijā, vēl jānobrauc labs gabals – kādi 500 kilometru, kas ir vismaz 6 – 7 stundas. Jāņem vērā, ka nepieciešams arī apstāties, lai paēstu, pačurātu un izstaipītu kaulus.

Parasti ceļā līdzi ņēmām termosus ar karsto ūdeni un sausās zupas, lai nebūtu tikai no sausajām uzkodām jāiztiek. Lai gan, parasti vismaz vienu reizi izkāpām Polijā paēst vēlas brokastis vai pusdienas kādā no ceļmalas restorāniem.

Nakts Slovākijā

Naktsmītnes izmantojām, jo ceļojām kopā ar bērniem un būtu bijis diezgan nežēlīgi likt arī nakti viņiem pavadīt mašīnā. Arī pašiem pēc nobrauktiem vairāk kā 1000 kilometriem vajag izgulēties normālā gultā. Jāatceras arī pirms izbraukšanas atjaunot karstā ūdens krājumus zupiņām!

Jūras veltes
Jūras veltes

Viesnīcas (viesu mājas) Slovākijā parasti meklējām internetā posmā kaut kur starp Zilin un Trenčin, mazliet nost no automaģistrāles. Runājot par automaģistrāli, jāatceras, ka Slovākijā (tā pat kā Čehijā) ir jāiegādājas vignete. Pārbaudes nav bieža parādība, bet, ja noķer bez vignetes, var sanākt maksāt diezgan lielu soda naudu.

Tagad ir iespējams jau iepriekš internetā iegādāties Slovākijas e-vigneti, maksāt var ar kartēm vai PayPal. Tā pat arī Austrijā, lai brauktu pa automaģistrālēm, nepieciešams iegādāties vigneti; Austrijas vignete uz 10 dienām (minimālais laiks) maksā 9.6 eiro (2022. gada vasarā).

Slovākijas vignete uz desmit dienām maksā 15.8 eiro, bet izvēloties braukt caur Čehiju var mazliet ietaupīt – uz 10 dienām tur vignete maksā 12.5 eiro, taču citas izmaksas, ja apstāsieties, visdrīzāk būs lielākas.

Nakts Zagrebā

Tālākais posms uz Horvātiju no Slovākijas līdz Zagrebai ir praktiski tikai pa automaģistrālēm. Google Maps kā galveno maršrutu piedāvā braukt caur Ungāriju, taču to neiesaku, jo ceļi ir diezgan neizteiksmīgi un braukšana pa Ungārija mani vienkārši neaizrauj (esam arī to izmēģinājuši paši).

Tā kā līdz Zagrebai var nokļūt kādās septiņās līdz deviņās stundās, no rīta agri projām nesteidzāmies. Parasti naktsmītnes piedāvā brokastis un gribas arī mazliet paslinkot. Un galvenais, ka nekur īpaši tālāk par Zagrebu tik pat nav iespējams aizbraukt, ja nu vienīgi kad brauciena galamērķis ir Krk sala vai Istras pussala.

Horvātijas saulriets
Horvātijas saulriets

Tādā gadījumā var nemaz uz Zagrebu nebraukt, bet doties šķērsām cauri visai Slovēnijai Rijekas virzienā. Tas aizņems kopumā līdz 10 stundām.

Ja brauciena uz Horvātiju galamērķis ir centrālā vai dienvidu Dalmācija, tad pārnakšņot Zagrebā ir vērts. Gan pašā pilsētā, gan tās nomalēs ir daudzas viesnīcas par labu cenu. Tikai jāņem vērā, ka vasaras periodā tās visas ir aizņemtas un viesnīcu vajadzētu rezervēt jau ziemā, kad ceļojums tiek plānots. Tas gan attiecas arī uz visām citām viesnīcām Horvātijā vasaras periodā.

Dalmācija – pārtika un dzērieni

Kā jau katrā mūsu ceļojums pa Horvātiju, arī Dalmācija nebija izņēmums, kur būtiska brauciena sastāvdaļa bija vietējo ēdienu un dzērienu baudīšana. To darījām gan paši gatavojot mājās uz tirgus nopirktos produktus, jūrā pašu saķertos jūras ežus, gan arī apmeklējot restorānus, kafejnīcas un vīnogu audzētavas.

Testament vīnogulāji

Dīvaini izklausās – braukt uz Horvātiju, lai apmeklētu vīna darītavu, kuru vada skandināvi. Bet kā izrādījās vēlāk, vīns, ko tajā bijām iegādājušies, šajā braucienā izrādījās labākais.
Testament vīna darītava atrodas kādu 3 kilometru attālumā no reģiona galvenā ceļa D8, tuvākā pilsētiņa Zaborič. Vīna darītavas pamatideja ir apvienot tehnoloģijas ar labākajiem vīndariem, lai izveidotu piesātinātu un kompleksu Dalmācijas reģiona vīnu.

Horvātijas vīns izturēts jūrā
Horvātijas vīns izturēts jūrā

Pirms braukšanas viņu adresi bijām pierakstījuši katram gadījumam, taču nebijām plānojuši to apmeklēt. Kaut vai tāpēc, ka trīs vīnu degustācija maksā vairāk kā 13 eiro, kas nemaz nav tik maz. Taču, kā jau tas mēdz notikt, sagadījās tā, ka vēlā pēcpusdienā tā bija vienīgā iespēja iegādāties kaut ko dzeramu pie vakariņām.

Vīns bija ļoti labas kvalitātes, to ņēmām bez degustēšanas un tikai pateicām pārdevējām, ko plānojam gatavot. Pie tā arī pirkums tika pieskaņots un kā izrādījās – ļoti veiksmīgi. Jebkurā gadījumā, ziemeļu Dalmācijā audzētās vīnogas mums patika labāk kā vidienē kultivētās, lai arī, iespējams, daudz kas atkarīgs no vīna raudzēšanas metodes (vairāk par to zemāk).

Saričevi Dvori lauku restorāns

Īpašām un pamatīgākām vakariņām izvēlējāmies Saričevi Dvori lauku restorānu, kurš atrodas tālāk no jūras starp Grebašticu un Rogozņicu (sanāk braukt kādus vismaz trīs kilometrus pa kalnu ceļiem no kuriem paveras skaists skats uz piekrasti).

Kā jau lielākā daļa Horvātijas restorānu, arī šis ir ģimenes restorāns. Tajā tiek gatavoti Dalmācijas ēdieni pēc tradicionālajām metodēm izmantojot gadsimtos pārbaudītas ēdienu gatavošanas receptes. Un protams, siltie ēdieni tiek gatavoti lielajās krāsnīs, kuras Horvātijā sastopamas katrā sevi cienošā ēstuvē.

Horvātijas restorāna izkārtne
Horvātijas restorāna izkārtne

Iestāde lepojas ar zelta medaļu, kas izicīnīta par īpaši augstu ēdiena kvalitāti. Un kas pozitīvi, īpaši augstā kvalitāte nemaz nenozīmē īpaši augstu cenu – pēc labi paēstām vakariņām arī rēķins ir ļoti sakarīgs.

Tiek piedāvāts visu apēsto noskalot lejā ar vietējo izslavēto Babič sarkano vīnu, taču tas gan mūs tā īpaši nesajūsmināja.

Divas lietas horvātu ēdienkartē man īpaši patīk – viņi ēd daudz jūras velšu un daudz gaļas, ļoti daudz gaļas. Pamatēdieni tiek gatavoti (cepti) krāsnī lielos traukos, ēdiena nosaukumam galā ir vārds ‘peke’, kas visdrīzāk nozīmē sacepums vai ko līdzīgu.

Ja gadās būt tuvumā, iesaku pamēģināt krāsnī ceptos astoņkājus (viņu valodā ‘Hobotnica ispod peke’, jaunlopa gaļu (Teletina ispod peke) vai aitas gaļu (Janjetina ispod peke); aitas gaļas sacepums ir ar ļoti daudz taukiem, tas jāņem vērā, ja gribat pasūtīt. Cūkgaļa arī, protams, garšīga, taču astoņkājus ne visur var dabūt. Parasti gandrīz katrā Horvātijas restorānā var pasūtīt ceptus vai grilētus kalmārus un mīdijas.

Vēl arī var nobaudīt dažāda veida gulašus un gaļas plates, taču vienai reizei tas viss ir daudz par daudz, diemžēl. Šī iestāde dod arī savu artavu veģetāriešu (bet ne vegānu) auditorijas labsajūtai, iekļaujot ēdienkarte pāris atbilstošu ēdienu, taču lai nu kur, bet Horvātijas restorānos tādu publiku pat neievērojām. Vai var iedomāties ar dzīvi apmierinātu vācieti, kurš neēstu gaļu – nu nē taču.

Matošin vīnogulāji

Tas protams atkarīgs no katra paša gaumes un ieradumiem, bet mēs dodam priekšroku Francijas un Itālijas vīnam. Taču tas nenozīmē, ka nevar pamēģināt arī ko citu, tāpēc devāmies kalnos uz vīna degustāciju.

Vienā no novakarēm nolēmām aizbraukt līdz Matošina vīnadārziem, kas atrodas diezgan tālu iekšā kalnos un braukšana sanāk pa lauku ceļiem pat ar tikai vienu braukšanas joslu abos virzienos. Vieta ir nomaļa tāpēc nevienu pretīm braucošo pat nesatikām.

Šis laikam bija tālākais braucien nost no reģionālā D8 autoceļa, vairāk kā 10 kilometri. Jāsaka uzreiz – vīns nu tā, jebkurā gadījumā ne mūsu stilā, taču vieta fantastiska. Sagaidījām tur arī saulrietu, Adrijas jūrā rietoša saule virs vīnogu dārziem – kaut kas fantastisks. Tas arī deva lielāko daļu pozitīvo atmiņu par šo vietu.

Saulriets Horvātijas rietumos
Saulriets Horvātijas rietumos

Iepriekš minēju, ka pateikšu kaut ko vairāk par šī reģiona vīnu. Galvenā atšķirība, ka tur tiek audzētas vietējās Babič vīnogas. Var jau būt, ka tās ir ļoti labas, taču, kā noskaidrojām, arī vīna raudzēšanas metodes ir savādākas nekā ierasts. Galvenā atšķirība – vīna fermentācijas process notiek mucās, kas pēc savas būtības ir slēgts trauks (neatceros gan kā šo metodi sauc).

Tā rezultātā vīnam gan smaržā gan garšā ir jūtama tāda kā sērūdeņraža smaka. Godīgi sakot, trakāk ir bijis tikai Japānā, kur vīnam bija ļoti konkrēta acetona smaka.

Kā jau teicu, tā ir katra cilvēka personīgā garšas preference. Zinu, ka, pēc īpašnieka teiktā, ir tādi cilvēki, kuriem šis vīns ļoti garšo, tāpēc neko sliktu arī nesaku. Kaut ko līdzīgu, brūvētu pēc šīs metodes, var atrast arī Anglijas vīna darītavās.

Grieķijas galvaspilsēta Atēnas

Par Grieķiju

Grieķija ir viena no valstīm, kur esmu bijis daudzas reizes, gan biznesa, gan atpūtas braucienos, gan tranzītā. Tomēr līdz šim nevienu reizi par šo valsti neesmu rakstījis, tāpēc šeit ne tikai par Grieķijas galvaspilsētu Atēnām, bet arī mazliet par Grieķiju vispār.

Ja godīgi, tad jau nav nemaz tik daudz, ko varētu jaunu par visiem zināmo Grieķiju pateikt, tāpēc vismaz daži cipari un nedaudz par vēsturi.
Grieķija atrodas Balkānu pussalas dienvidu galā, tās teritorija ir gandrīz 132 tūkstoši kvadrātkilometru. Tas ir salīdzināms ar tādām valstīm kā Bangladeš, Nepāla, kuras ir mazliet lielākas par Grieķiju un Ziemeļkoreja un Nikaragvu, kuras ir nedaudz mazākas. Salīdzinot ar Amerikas Savienotajām valstīm, Grieķija ir divas reizes mazāka par Kolorado štatu.

Grieķijai pieder 227 salas no kurām vismaz 166 ir apdzīvotas. Lielākās Grieķijas salas ir Krēta (Crete), Evia, Lesbos, Roda (Rhodes) un Čios (Chios). Krētas teritorija ir nedaudz vairāk kā 8000 kvadrātkilometru – tā ir lielāka par Palestīnu un nedaudz mazāka par tuvumā esošo Kipru. Krētas garums ir 260 kilometri un platums no 12 līdz 60 kilometriem.

Pēc 2020 gada datiem Grieķijā dzīvo nepilni 11 miljoni cilvēku, no kuriem vairāk kā pusmiljons dzīvo Atēnās (to centrālajā daļā).

Galvaspilsēta Atēnas

Atēnas ir Grieķijas galvaspilsēta un kā jau daudzas citas lielās pilsētas veido konglomerātu, kurā dzīvo ap trīs miljoniem cilvēku.

partenons atēnu akropolē
Partenons Atēnu akropolē

Atēnas ir viena no vecākajām pilsētām pasaulē, vēsturnieki saka, ka tās vecums ir apmēram 3400 gadu. Ar atēnām ir saistīti tādi vārdi kā Platons un Aristotelis.

Ar Atēnām visvairāk saistās tādas lietas kā antīkie tempļi, amfiteātri un, protams, Akropole. Atēnās ir divas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ietvertas vietas – Atēnu Akropole un Dafnes (Daphni vai Dafni) bizantiešu klosteris, kas ir daudz mazāk zināms salīdzinot ar Akropoli.

Atēnu Akropole

Akropole ir ēku komplekss klints pakalna virsotnē Atēnu centrā, visslavenākais Akropoles objets ir Partenons (Parthenon). Partenons ir templis (precīzāk tā paliekas), kas tika uzcelts par godu grieķu dievietei Atēnai. Tempļa celtniecība tika pabeigta vairāk kā 400 gadus pirms mūsu ēras.

Atēna ir Zeva meita, viena no Olimpa dieviem, viņa ir gudrības un kara dieviete. Atēnas romiešu ekvivalents ir Minerva, lai gan kā romiešu kara dievs plašāk ir pazīstams Marss.

Vārds akropole nozīmē visaugstākais punkts, kā tas patiesībā arī ir, ja tajā uzkāpj. Akropoles piekājē ir iespējams atrast autostāvvietas, ja esat tur ar savu vai īrētu mašīnu. Mēs savējo novietojām stāvvietā, kas atrodas Rovertou Galli 39. No turienes uzkāpt Akropolē nesagādā lielas pūles, tikai kādas 10 – 15 minūtes. Un kāpiens ir tā verts – no augšas paveras fantastisks skats uz pilsētu.

Ieeja Akropoles muzejā ir par maksu. Biļetes maksā sākot ar 12 eiro un vairāk, līdz pat 80 eiro par antīko Atēnu apmeklējumu un apskati gan privāti gan grupā (neesmu tādu čupu naudas tērējis šim pasākumam, tāpēc neņemost teikt ar ko tas varētu būt labāks).

Nakšņošana Atēnās

Naktsmītni izvēlējāmies ārpus pilsētas centra tuvāk jūrai – Tropical Hotel, kas, braucot pa ceļu, atrodas mazliet vairāk kā desmit kilometrus uz dienvidrietumiem no Akropoles.

jūras piekraste atēnās
Jūras piekraste Atēnās

Google atsauksmēs par viesnīcu rakstīju, ka tā atrodas ļoti parocīgā vietā, istabiņas tīras un kārtīgas, pieklājīgs apkalpojošais personāls un labas brokastis. Vēl jāpiebilst, ka mums arī paveicās ar to, ka no istabiņas balkona pevērās brīnišķīgs skats uz jūras pusi. Kopumā, ļoti laba viesnīca par atbilstošu cenu, īpaši, kad nepieciešama vieta, kur pārnakšņot uz neilgu laiku.

Vēl viena lieta, ko gribēju piebilst attiecībā uz Atēnām. Mēs centāmies braukt agri no rīta un vēlu vakarā, jo dienas laikā pa Atēnām pārvietošanās ar auto var izvērsties par pamatīgu murgu, īpaši, ja iebraucat kādā no ar transportu noslogotajiem rajoniem.

Atceros, ka kādā no citiem braucieniem diezgan ilgu laiku gaidīju autobusu, kurš tā arī neatbrauca. Galu galā izdomāju iet vairākus kilometrus ar kājām un tas atnmaksājās, jo sastrēgumos stāvošās automašīnas bieži vien tā arī palika gaidot aiz muguras.

Autoceļu tīkls Skotijā

Skotijas autoceļi

Ceļu tīkls Skotijā ir ļoti labi attīstīts un praktiski visi, pat vismazākie, ceļi ir asfaltēti. Bedres tajos salīdzinoši ir maz pat ja tie ir attālākos apgabalos, tāpēc braukšana ir diezgan baudāma. Kopējais autoceļu tīkla garums Skotijā (pēc 2017 gada datiem) ir 56 tūkstoši 250 kilometri, no kuriem 632 kilometri ir automaģistrāles. Lai cik tas dīvaini neizklausītos, visgarākais autoceļu tīkls ir Skotijas augstkalnēs.

autoceļš skotijas vidienē
Autoceļš Skotijas vidienē

Tie var būt gan ierastie Skotijas autoceļi ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā (gandrīz 28 tūkstošu kilometru kopājais garums), gan automaģistrāles ar divām vai trīs joslām katrā virzienā, gan arī ļoti šauri vietējās nozīmes ceļi ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā, kura jādala ar preī braucošjiem. Lai to izdarītu, ik pa gabalam ir izveidotas specialas izmainīšanās vietas. Šada veida brauktuves ir īpaši izplatītas uz Skotijas salām un padara braukšanu lēnāku, taču gana interesantāku.

Lai nokļutu uz Skotiju no Anglijas un atpakaļ, lielākā daļa autobraucēju izmanto maģistrāli M74, kas sākas no Skotijas dienvidu robežas un ir Anglijas maģistrāles M6 turpinājums. Šai maģistrālei gandrīz visā tās garumā ir trīs joslas katrā virzienā, izņēmums ir neliels posms pirms Glāzgovas, kur ir tikai divas joslas.

Centrālā Skotija

Protams, ka vislabāk attīstītie un ‘ātrākie’ Skotijas autoceļi ir valsts centrālajā daļā savienojot galvaspilsētu Edinburgu ar Glāzgovu, Stirlingu un Pertu (Perth).
Galvenās automaģistrāles, kas savieno šīs pilsētas ir M8 (Edinburga – Glāzgova), M9 (Edinburga – Stīrlinga), M90 (Edinburga – Perta) un M80 (Glāzgova – Stīrlinga). Ja nav sastrēgumu, jebkurš brauciens šīm pilsētām neaizņems vairāk kā stundu, bet no rīta pirms darbadienas sākuma un vēlā pēcpusdienā, kad darbs beidzas, brauciens var aizņemt divreiz vairāk laika.

Labā ziņa, Skotijā tāpat kā Anglijā automaģistrāles ir bez maksas, tāpēc ceļotājiem papildus izmaksas, atšķirībā no tādām valstīm kā Francija, Itālija un Horvātija, nebūs.

Rietumu salas

Attiecībā uz papildus izmaksām, tās būs, ja dosieties apceļot kādu no Skotijas rietumu salām. Skotijas autoceļi rietumu salās ir tik pat kvalitatīvi kā citur, lai gan bieži var sanākt brukt pa ceļiem, kuriem ir tikai viena josla braukšanai abos virzienos.

Papildus izmaksas būs par prāmjiem, kas jūs nogādās no sauszemes uz salu. Prāmju satiksme ir ļoti labi organizēta un tie kursē precīzi pēc iepriekš noteikta grafika. Jāsaka gan, ka brauciens ar prāmi nav lēts un to kustība var tikt apturēta laika apstākļu dēļ, galvenokārt, stipra vēja dēļ (tas, ko Latvijā sauc par stipru vēju, Skotijā tāds nieka pūtiens vien ir – ne vienu vien reizi gada laikā vēja ātrums Skotijā krietni pārsniedz 100 kilometrus stundā).
Ir arī populāras apskates vietas uz kurām var nokļūt gan pa sauszemi, gan ar prāmi, piemēram Skye sala. Mēs esam izmēģinājuši abus veidus un katram ir savas priekšrocības, īpaši, ja nekur īpaši nav jāsteidzas.

Pārējā Skotija

Tur, kur nav automaģistrāles, ir labi parastie autoceļi, vietām tiem ir pat divas joslas katrā virzienā. Vins no galvenajiem iemesliem, kāpēc tādu ceļu nav vairāk, ir Skotijas reljefs. Piemēram, braucot pa kalnainiem apvidiem, daudzos gadījumos kanpi sanak vieta pat vienai joslai.

autoceļš skotijas rietumos
Autoceļš Skotijas rietumos

Vēl viena īpatnība, kalnainajos rajonos, un ne tikai, ir gari ceļa gabali, kur apdzīšana ir ne tikai aizliegta, bet arī praktiski neiespējama, jo ceļi ir līkumaini un pa tiem brauc gan vieglās automašīnas, gan autobusi, gan smagās automašīnas ar garām piekabēm. Atliek tikai cerēt uz veiksmi, ka pa ceļam nebūs daudz lēnu transporta līdzekļu.

Jebkurā gadījumā, ja dodaties kaut kur tālāk pa parastajiem ceļiem, ticēt uz vārda navigācijas sarēķinātajam laikam līdz galapunktam nevar – noteikti jāpieliek klāt kāds brīdis laika rezervei, ja vēlaties nokļūt galapunktā konkrētā laikā.