Esam pieraduši, ka lielus attālumus ātri un salīdzinoši lēti varam veikt lidojot, īpaši, ja galamērķī iespējams nokļūt ar kādu no zemo cenu aviokompānijām. Tomēr reizēm, tādu vai citādu iemeslu dēļ, jāceļo pa sauszemi.
Vienkāršākais, protams, ir iesēsties savā auto un doties ceļā. Bet ko darīt, ja arī tas nestrādā? Tad jāsāk skatīties, kādas iespējas piedāvā sauszemes komerciālais un sabiedriskais transports.
Tātad, pēc apmēram viena mēneša, ko pavadījām Latvijā, mes devāmies ceļā ar autobusu no Rīgas uz Berlīni, lai tālāk ar vilcienu brauktu uz Londonu Anglijā.
Uzreiz gan jāsaka, ka ceļojumu plānojām un arī biļetes visiem ceļa posmiem bijām iegādājušies jau vairakus mēnešus iepriekš. Tas galvenokārt tāpēc, ka vilcienu cenas Eiropā kļūst arvien dārgākas, kad dienu skaits līdz ceļojumam sarūk. Tādā veidā izdevās ietaupīt krietnu naudas summu.
Pirmā diena: Rīga – Varšava
Lai nokļūtu no Rīgas uz Berlīni, izmantojām Ecolines autobusu, kas izbrauc no Rīgas autoostas rīta pusē. Labu laiku nebijām braukuši ar autobusu, bet tik lielu attālumu veicām pirmo reizi. Izbraukšana no Rīgas bija paredzēta 11 no rīta un ierašānās Berlīnē septiņos nākošajā rītā. Biļetes cena no Rīgas lidz Berlīnei vienam cilvēkam bija ap 70 eiro.
Tā kā nebija paredzētas daudzas pieturas, līdzi ņēmām pāris ūdens pudeles un arī pārtiku dažām ēdienreizēm.Autobusā piedāvā iespēju iegādāties sviestmaizes, bet retais to izmantoja, lielākā daļa ceļotāju, tā pat kā mēs, bija paņēmuši līdz savu pārtiku.
Pirmā pietura uz dažām minūtēm bija Paņeveža Lietuvā, bet iespēja izkāpt ārā izstaipīt kājas un aizstaigāt līdz tualetei bija tikai Viļņā, kur apstājāmies uz kādām piecpadsmit vai 20 minūtēm. Tāpat arī pēc tam Kauņā.
Kad iebraucām Mariampolē, jau sāka krēslot un gribējās nopirkt kaut ko ēdamu, arī ūdens jau sāka iet uz beigām. Ūdeni dabījām, bet neko ēdamu gan autoostas bufetē atrast neizdevās. Šajā pieturā stāvējām vismaz kādas minūtes divdesmit, tā kā bija iespēja izstaipīt kājas un visu ķermeni pamatīgāk pēc nu jau septiņas stundas ilgā brauciena.
Nākošā pietura bija paredzēta Polijas pilsētā Belistokā pēc pāris stundām. Vispār ceļš šajā posmā bija visgrūtākais, jo ārā lija lietus, bija tumšs, bet gulēt vēl negribējās. Izglāba tas, ka autobusā katrai sēdvietai ir savs TV ekrāns un var skatīties filmas, kuru izvēle bija pārsteidzoši laba.
No Belistokas devāmies rietumu virzienā un nokļuvām Varšavā pēc vienpadsmitiem vakarā.
Varšava
Kad izbraucām no Rīgas, pirms dažām dienām bija sācies karš Ukrainā, bet pa ceļam nekādas īpašas izmaiņas nepamanījām, lai arī kādā brīdī bijām mazāk kā 200 kilometrus no Ukrainas robežas. Taču iebraucot Varšavas autoostā kara tuvumu varēja jau manīt.
Malā stāvēja policijas mašīna ar ieslēgtām bākigunīm, blakus autobuss, tāds kā pārvietojamais informācijas punkts bēgļiem no Ukrainas.
Stacijā bija pieejama bezmaksas pārtika un citas lietas, kas sajūtas padarīja diezgan nepatīkamas, jo pirmo reizi sajutām ka tuvumā ir karš.
Autobuss stacijā stāvēja diezgan ilgi un izbraucām tikai ap pusnakti, kamēr bagāžas nodeva un autobusā sakāpa visi uz Vāciju braukt gribētaji. Bija cilvēki, kam biļetes nemaz nepietika un liekas, ka daļa braucēju varēja būt izceļotāji no Ukrainas, kuri devās tālāk uz Vāciju.
Tālāk brauciens turpinājās pa naksnīgo Poliju un visprātīgākais ko darīt bija gulēt. Nākošā pietura jau bija paredzēta Berlīnē pēc kādām septiņām stundām un no turienes turpināt ceļu ar vilcienu uz Briseli Beļģijā.
