Inoumāras agadira

Publiucēts 24/06/2025 autors: ainarsbl

Daudzi no jums, iespējams, zina Marokas piekrastes pilsētu Agadiru, tomēr Marokā ir daudz vietu ar nosaukumu agadira, viena no tām – Inoumāras agadira.

Kopumā nosaukums agadir berberu valodā nozīmē sienu, norobežojumu, nocietinātu ēku. Parasti agadiru izmantoja kā klēti graudu un cita veida preču uzglabāšanai.

Par Inoumāras agadiru

Visā Marokā ir daudz šo seno būvju, lai gan lielākā daļa no tām ir gandrīz sabrukušas un daudzas citas sen aizmirstas. Viena no šīm būvēm, Inoumāras agadira, bija mūsu galamērķis Marokas ceļojuma laikā.

Inoumāras agadira bija viens no objektiem, ko mums ieteica apmeklēt vietējie marokāņi. Līdz pat galamērķa sasniegšanai mums nebija ne jausmas par to, kas mums jāmeklē un ko mēs tur redzēsim. Pēc dažu norādījumus attiecībā uz maršrutu saņemšanas mēs devāmies ceļā. Jāpiebilst, ka daudzos gadījumos Google kartes Marokā ir pilnīgi bezjēdzīgas.

Agadir Inoumar

Es pat mēģināju papildināt kartes ar ceļiem, uzzīmējot jaunu maršrutu pēc tam, kad mēs atgriezāmies no šī ceļojuma, tomēr Google redaktori nez kāpēc tos neapstiprināja.

Jau vēlāk pēc mūsu apmeklējuma mēs atradām labu rakstu par Berberu klētīm Marokā (angļu valodā) – varbūt ir vērts to izlasīt, ja vēlaties apmeklēt kādu no tām.
Nokļūšana līdz objektam

Ja vēlaties apmeklēt Inoumāras agadiru, kas atrodas netālu no Afaïane, tur nesen ir rekonstruēts un izveidots ļoti labs ceļš. Precīzas Agdir Inoumar koordinātas ir 30.163274, -9.108826. Ja braucat no Tarudantas, ir tikai viena vieta, kur braukšana var būt nedaudz apgrūtināta, kad jums jāšķērso upes gultne netālu no Ciments du Maroc rūpnīcas (koordinātas: 30.196085, -9.176542). Šeit ir galvenā maršruta daļa kartē . Pēc Google kartēs atrodamā ceļa beigām Chtoukā vienkārši dodieties uz austrumiem. Lai gan tas nav atzīmēts Google kartēs, turpmākais ceļa posms ir ļoti labs. Līdzīgi dariet, kad ierodaties no Agadiras.

Parasti minētajā upē nav ūdens, lai gan pēc spēcīgām lietusgāzēm šeit var nebūt iespējams tikt pāri upei, jo tilts pirms kāda laika tilts sabruka tieši ļoti spēcīgu lietusgāžu rezultātā. Ierašanās no Agadiras caur Biougra un Imi Mqourn (ceļš R105) nekādas problēmas neradīs, jo jums nevajadzēs šķērsot upi tai vienkārši brauksit garām.

Vietas apskate

Jūs varat novietot savu automašīnu netālu no objekta, un jums būs jānoiet apmēram 600 metri lejup no kalna virzienā uz dienvidrietumiem; Inoumāras agadira nav redzama no autostāvvietas (stāvvietas koordinātas: 30.166697, -9.107983; tā nav oficiāla autostāvvieta, tikai vieta, kur varat atstāt savu automašīnu).

Liela daļa no Inoumāras agadiras ir nesen atjaunota un kopumā tā ir diezgan labi saglabājusies. Tur ir gids (nerunā angliski), kurš jums parādīs apkārtni un paskaidros par tās pielietojumu un vēsturi (ar ļoti nelielām franču valodas zināšanām mēs guvām zināmu izpratni par visu).

Pēc apmeklējuma būtu ietecams atstāt apmēram 50 MAD par gida pakalpojumiem un objekta apmeklēšanu. Tur vēl ir daudz darāmā, un viņi labprāt pieņems jūsu ziedojumus turpmākai attīstībai (uz vietas pat bija labi aprīkota tualete, kas mums sagādāja patiesu pārsteigumu). Viņiem ir arī Inoumāras Agadiras mājaslapa, kur jūs varat atrast papildu informāciju angļu valodā.

Tafraute

Publiucēts 23/06/2025 autors: ainarsbl

Šis ir viens no ierakstiem, kuru es parpublicēju jaunajā interneta lapā 2025. gadā. Lai gan tas ir par mūsu Marokas ceļojumu 2020. gadā COVID pandēmijas laikā, palasīt to joprojām varētu būt interesanti.

Pēc Agadiras, Paradīzes ielejas un Tarudantas apmeklēšanas mēs devāmies tālāk uz dienvidiem, lai pavadītu atlikušo vai vismaz lielāko atlikušā ceļojuma pa Maroku daļu, līdz mums būs iespēja doties mājās. Mūsu nākošais galamērķis bija Tafraute.

Karantīna Marokā

Lai arī divas nedēļas mēs atradāmies karantīnā netālu no Tarudantas un mums bija dokuments, kas ļāva doties ārā no mājas, mūsu ceļojuma turpinājums nebūt nenoritēja tik gludi kā būtu gribējies. Neskatoties uz visām grūtībām, mums tomēr izdevās nokļūt Tafrautē, un mums atkal tika pieprasīts pašizolēties uz divām nedēļām, jo bijām ieradušies citā provincē.

Uzturoties Tafrautē, Marokā tika ieviesti papildus drošības pasākumi, piemēram, obligāta sejas masku nēsāšana jebkur ārpus mājām. Es neesmu pārliecināts, vai komandanta stunda tika ieviesta, kamēr mēs bijām tur, vai arī pirms mūsu ierašanās. Jebkurā gadījumā no pulksten 22:00 līdz 6:00 visiem bija jāpaliek iekšā, un policija katru vakaru patrulēja pilsētas ielās, lai uzraudzītu komandantstundas ievērošanu.

Tas bija tikai ap Ramadāna laiku, kad komandantstunda tika atcelta un kādu laiku pēc tā sāka darboties daži mazāki veikali un tirgus būdiņas. Taču sejas maskas uz ielām bija jānēsā pat pēc tam, kad jūnijā devāmies prom no Marokas.

Tafraute

Jau pašā ceļojuma plānošanas sākumā Tafraute bija paredzēts kā mūsu pēdējais galamērķis pirms atgriešanās mājās. Karantīnas dēļ bija nepieciešamas dažas izmaiņas mūsu plānos, tomēr ar zināmu nokavēšanos mums tomēr izdevās tur nokļūt.

Tafraute atrodas skaistā Anti-Atlasa kalnu ielejā. Tā ir neliela pilsēta ar aptuveni pieciem tūkstošiem iedzīvotāju un pieder Tiznitas provincei Souss-Massa reģionā. Tā ir berberu pilsēta un tur nedzīvo daudz arābu, kaut arī visi cilvēki ir musulmaņi, kā tas ir ierasts Marokā.

Lai tur nokļūtu, mums bija ļoti tiešām aizraujošs ceļojums visās šī vārda iespējamajās nozīmēs (tā ka bīžiem elpa rāvās ciet no stresa). Mēs izvēlējāmies šaurus un sarežģītus kalnu ceļus, jo tie bija klusāki, lai šķērsotu kalnu grēdu. Lai nu kā, bet tas tiešām bija tā vērts, jo dabasskati, kādus vērojām pa ceļam, bija fantastiski.

Naktsmītne un dzīvošana

Kā jau minēju vienā no saviem iepriekšējiem ierakstiem, mums bija jāatrod vieta, kur mēs varētu dzīvot patstāvīgi. Tas nozīmē, ka mēs vēlējāmies, lai mums būtu virtuve, kurā varētu pagatavot brokastis, pusdienas un vakariņas, pietiekami ērta guļamistaba, viesistaba, vannasistaba un interneta pieslēgums. Tajā laikā mēs abi bijām jau sākuši strādāt attālināti.

Darba devēji mūs psiholoģiski atbalstīja visos iespējamajos veidos un gaidīja, kamēr mēs atgriezīsimies mājās, tomēr mēs vēlējāmies kaut ko arī praktiski darīt. Otrā pašizolēšanās reize kļuva patiešām diezgan grūta ar nebeidzamo sēdēšanu iekštelpās.

Pēc šīm pirmajām divām nedēļām mums bija atļauts doties iepirkties, tāpēc mums bija daudz vairāk fizisko aktivitāšu un varējām redzēt, kas apkārt notiek. Vēlāk, situācijai uzlabojoties, mums bija iespēja pavadīt vairāk laika ārā un lēnām atgriezāmies vairāk vai mazāk normālā dzīves ritmā.

Vairāk nekā divus mēnešus mēs dzīvojām privātā viesu namā Maison de vacances Tafraout. Tas atrodas uz pilsētas galvenās ielas, netālu no tirgus un visa veida veikaliem. Tajā pašā laikā, tā kā pilsēta atrodas ielejā, doties pārgājienos tuvējos kalnos bija tikpat vienkārši kā iepirkties, kas ilgu laiku bija mūsu vienīgā izklaide – tikai dažas minūtes, un bijām jau kanos.

Francijas rietumi

Publiucēts 16/06/2025 autors: ainarsbl

Šī ir viens no mūsu stāstiem pēc ceļojuma apkārt Francijai. Francijas rietumi ir vieta, kur sākas šī ceļojuma daļa pavadot vairākas dienas Atlantijas okeāna piekrastē.

Dzīvošana Atlantijas okeāna piekrastē

Pēcpusdienā mēs sasniedzām Feret zemesragu (Cap Ferret), kas atdala Arkašonas līci no Atlantijas okeāna. Mēs bijām rezervējuši bungalo atpūtnieku ciematā Camping les Viviers, lai tur paliktu trīs naktis.

Tas ir ļoti liels augstas klases četru zvaigžņu kempings, un tas ir jārezervē iepriekš, lai dabūtu naktsmītni; rezervācijai nepieciešams depozīts.

Kempings pats par sevi bija ļoti labs un drošs, bungalo mājiņa (vagoniņs) bija tīrs un ērts. Cap Ferret kā galamērķis tika izvēlēts vairāku iemeslu dēļ – lai izbaudītu skaistās pludmales, ko piedāvā Francijas rietumi, apmeklētu tuvumā esošās tūrisma vietas un nogaršotu Arkašonas līcī audzētās austeres (viss austeru reģions atrodas vietā no Žirondes (Gironde) upes ietekas uz dienvidiem līdz Spānijai un kopumā aizņem apmēram 15000 hektāru platību).

Arkašona un austeres

Viena no labajām lietām Francijas Atlantijas okeāna piekrastē ir jūras veltes. Attiecībā uz austerēm – mēs tās nomēģinājām un jāsaka, ka to garša bija viena no labākajām, kādu jebkad ēdot austeres esmu baudījis (protams, pie austerēm jāizvēlas arī atbilstošs dzēriens; šajā gadījumā tas bija patiešām labs dzirkstošais vīns).

Kā plānots, mēs apmeklējām arī Pilatas lielo kāpu (la Dune du Pylat) – Eiropas lielāko smilšu veidojumu, kura augstums sasniedz 107 metrus; kāpa ir vairāk nekā 2,7 kilometrus gara un puskilometru plata (1855. gadā tā bija tikai 35 metrus augsta).

Kāpa atrodas pie Arkašonas līča ieejas, iepretim Cap Ferret (lai to sasniegtu, mēs braucām apkārt visam līcim). Pilatas kāpa ir rietumu piekrastes apgabala visvairāk apmeklētā vieta; katru gadu to apmeklē vairāk nekā 1 miljons cilvēku, un tas ir tā vērts – patiešām skaista ainava.

Okeāns un apkārtējie priežu meži izskatās izcili labi, ja atrodaties kāpu virsotnē. Vēl viena laba ziņa, kā jau daudzviet Francija, autostāvvieta atrodas pie pašas kāpas un nav vajadzības staigāt lielus attālumus, lai pie tās nonāktu.

Sēņu alas un pazemes pilsēta

Francijas rietumi bija visattālākais punkts, kuru apmeklējām šī ceļojuma laikā un pēc tam sākām ceļu atpakaļ uz mājām caur Parīzi, Reimsu un tālāk Vāciju, Poliju aun Lietuvu. Tomēr mums pa ceļam joprojām bija daudz citu apskates objektu padomā.

Nākamā pietura – Tufa karjers un pazemes pilsēta Burrā (Cave des Roches, 40 route des Roches, 41400 Bourre). Cave des Roches ir vienīgais piemērs pasaulē pilnīgai sēņu ražošanai 50 metru pazemē; saimniecība izvietota 120 kilometrus garās galerijās, kas atrodas septiņos līmeņos!

Sēnes visu gadu tiek ražotas dabiskā atmosfērā pie temperatūras 13 grādi pēc Celsija un 95% mitrumā. Alās tiek ražotas dažādas sēņu šķirnes, taču, piemēram, 40% no pasaules zili raibajām (pied bleu) sēnēm tiek audzētas tieši tur un tās tiek eksportētas uz labākajiem restorāniem Ņujorkā, Tokijā, Londonā un Ženēvā.

Chateau of Chenonceau

Cits objekts, kas arī atrodas Cave des Roches, ir mākslīgā pazemes pilsēta, ko veidojis mākslinieks (par viņa vārdu nav ne jausmas). Abu vietu apmeklējums ilgst apmēram 1 stundu; vasaras sezonas laikā dienā ir apmēram sešas ekskursijas, lai iekļūtu alās, bet ziemā – trīs. Cenas svārstās no EUR 7,50 bērnam līdz EUR 12 pieaugušajam. Jebkurā gadījumā – tas ir tā vērts.

Pēc alu apmeklēšanas pa ceļam vēl pāris reizes piestājām, lai apmeklētu dažas pilis Luāras ielejā. Viena no tiem bija Šenonso (Chenonceau) karaliskā pils; tā ir pils, kas uzcelta pēri Šeras (Cher) upei 1513. gadā. Virs upes pils veido iespaidīgu galeriju un ap pili ir ļoti labi kopts dārzs.

No Rigas uz Londonu ar autobusu un vilcienu

Publiucēts 07/06/2025 autors: ainarsbl

Šis ir turpinājums mūsu ceļojumam no Rīgas uz Londonu. Pirmajā dienā braucām no Rīgas uz Varšavu Polijā un pēc pusnakts turpinājām braucienu Ecolines autobusā uz Berlīni Vācijā. Jau uz rīta pusi, apmēram ap pieciem, pirms Vācijas robežas autobuss piestāja degvielas stacijā un braucējiem bija iespēja izkāpt ārā izstaipīt kājas.

Diezgan precīzi pēc saraksta agri no rīta ieradāmies Berlīnes autoostā Am Funkturm on Masurenallee, kur diezgan daudzi citi pasažieri izkāpa. Autobuss tālāk brauca uz Braunšveigu, bet tā galaunkts bija vēl daudz tālāk – Štutgarte.

Berlīne

Pēc izkāpšanas no autobusa devāmies uz tuvāko metro staciju Kaiserdamm (gājiens līdz stacijai tikai kādi 300 metri), lai nokļūtu Berlīnes centrālajā dzelzeļa stacijā. Metro biļete vienam braucienam maksā 3 eiro, pirms iekāpšanas metro biļeti vajag nokompostrēt.

Pa ceļam Berlīnes Zoo pieturā jāpārsēžas no U uz S līniju, jāiziet virszemē un kādi 100 metri jānoeiet ar kājām. Rezultātā nepilnas stundal laikā jau bijām centrālajā dzelceļa stacijā, kur pāris stundas bija jāuzkavējas gaidot mūsu vilcienu uz Briseli.

Otrās dienas brauciens ar vilcienu: Berlīne – Ķelne

Kā jau iepriekš bija plānots, nomainījām autobusu uz vilcienu. Berlīne mūs sagaidīja ar jauku laiku, jau no paša rīta spīdēja saule un brauciena laikā tas krietni uzlaboja garastāvokli.

Kad pirku biļetes, nolēmu piemaksāt ap 10 eiro, lai brauktu 1. klasē. Reālā starpība sanāca kādi 7 eiro, jo biļetes rezervācijas maksa (ap 3 eiro) jau ir iekļauta pirmās klases biļētē. Kopā biļetes cena sanāca 64,5 eiro – pat lētāk kā autobusa biļete uz Berlīni. Tas noteikti atmaksājās, jo braukšana bija daudz ērtāka un klusāka, arī vagons nebija pilns ar cilvēkiem.

Intercity Express (ICE) vilcieni Vācijā ir ļoti komfortabli un brauc ātri. Jau pēc četrām ar pusi stundām bijām Ķelnē, kur vajadzēja pārsēsties uz citu vilcienu.

Ķelne – Brisele

Ķelnē bijām tikai kādas 30 minūtes, tāpēc nekādas garās pastaigas neplānojām. Izgājām tikai ārā no stacijas un pēc neilga brāža devāmies uz peronu, lai sēstos nākošajā vilcienā.
Jāsaka, ka vācu komforta tālākajā braucienā vairs nebija. Vilciens, arī pirmās klases vagons, bija pilns ar cilvēkiem un pats vilciens izskatījās pamatīgi palietots. Labā ziņa – bija atlicis braukt līdz Briselei vairs tikai divas stundas.

Pirms došanās tālāk uz Londonu bijām nolēmuši pārnakšņot Beļģijas galvaspilsētā Briselē netālu no Gare du Midi (dienvidu) stacijas viesnīcā MEININGER Hotel Brussels Midi. Galvenais iemesls tam bija novērst risku nepaspēt uz Eurostar vilcienu, ja nu gadījumā ierodamies vēlāk nekā plānots. Bez tam, vēlajiem vilcieniem uz Londonu mēdz būt lielākas cenas.

Nakts Briselē

No stacijas līdz viesnīcai jāiet kādas 5 minutes, attālums tikai 400 metri. Viesnīcas tuvumā ir arī vairākas kafejnīcas un restorāni, kur paēst. Mēs gan izvēlējāmies vienkāršu turku kafejnīcu Cicek Kebab vēl kādus 300 metrus uz priekšu no viesnīcas. Kebabi tur ir autentiski, garšīgi un arī salīdzinoši lēti, var ēst gan uz vietas, gan arī pasūtīt līdzņemšanai.
Vēl viena pieminēšanas vērta detaļa. Viesnīcā blakus uzņemšanai ir bārs, bet aizmugurē kopējā virtuve un arī vieta, kur var paēst vai vienkārši pasēdēt pie galda ar datoru. Paši izmantojām šo iespēju, lai uztaisītu tēju un apēstu pusdienās no kafejnīcas līdzpaņemto kebabu otrajā dienā.

Tā nu mūsu otrā ceļojuma diena gāja uz beigām. Pēc garā ceļa bija patīkami ieiet dušā, nomazgāt ceļa putekļus un pa nakti atpūsties pirms pēdējā ceļa posma uz Londonu.

Dēvonas dienvidi

Publiucēts 28/05/2025 autors: ainarsbl

Īsi sakot, Dēvona ir grāfiste, kas atrodas Anglijas dienvidrietumos un atrodas starp Kornvolu un Somersetu, tai ir arī īsa robeža ar Dorsetu dienvidaustrumos. Devonas platība ir 6 707 kvadrātkilometri, un tās iedzīvotāju skaits ir nedaudz vairāk par vienu miljonu cilvēku.

Interesants fakts – Dēvona ir nedaudz lielāka par Palestīnas valsti un vairāk nekā 20 reizes lielāka par mazāko ES dalībvalsti Maltu.

Lielākā pilsēta ir Eksetera, tomēr Devona ir ļoti labi pazīstama, jo tās piejūras pilsētas atrodas Lamanša krastā. Vasarā daudzi atpūtnieki dodas uz tādām jaukām un populārām vietām kā Torkī un Dārtmuta. Tomēr mēs nolēmām doties vēl dziļāk uz dienvidiem un septembra nedēļas nogalē apmeklējām Bigberiju pie jūras (Bigbury on Sea) un Cerību Līci (Hope Cove). Gan Bigbury on Sea (pavisam netālu no Plimutas), gan Hope Cove atrodas South Hams novadā.

Dēvona – kā tur nokļūt

Ātrākais veids, kā tur nokļūt (pieņemot, ka braucat no vietas, kas atrodas vairāk uz ziemeļiem), ir braukt līdz Ekseterai pa M5 maģistrāli, un no turienes turpināt ceļu uz dienvidrietumiem pa A38 vai A380. Kādā brīdī jums būs jāgriežas uz viena no mazākiem ceļiem, kas ir ļoti šauri, un jūs varat priecāties, ja varat kustēties ar ātrumu 40 jūdzes stundā – daudzos gadījumos tas ir maksimālais ātrums, ko varat atļauties, lai brauciens būtu drošs.

Ļoti bieži ceļi ir ļoti šauri ar speciālām vietām kur izmainīties ar pretīmbraucošajiem; uzmanība vajadzīga lai laicīhi pamanītu pretim braucošos transportlīdzekļus.

Braucot gar piekrasti pa maģistrāli M3, būtu nepieciešams vēl vairāk laika, jo pēc New Forest nav automaģistrāļu un gandrīz līdz pat Ekseterai jūsu braukšanas ātrums būs galvenokārt atkarīgs no satiksmes apstākļiem (vienmēr pievienojiet ceļojumam kādu papildus laiku, lai nokļūtu galā, kā plānots jūsu grafikā).

Bigberija pie jūras

Šī pilsēta pati par sevi ir līdzīga daudzām citām piekrastes pilsētām, taču interesantākā vieta šeit noteukti ir Burgas sala. Jūs varat sasniegt salu no tuvumā esošās autostāvvietas un ar kājām aiziet līdz pašai salas augšai bēguma laikā; paisuma laikā gājēju ceļš ir zem ūdens. Ja jums nav paveicies un nepaspējat atstāt salu pirms paisuma, uz tās ir traktors, kas jūs atvedīs no salas. Tas jums izmaksātu tikai nieka divas mārciņas katram cilvēkam.

Uz salas ir krogs un restorāns, bet visinteresantākā var šķist viesnīcas Burgh Island Hotel ēka, lai gan ieeja viesnīcā ir paredzēta tikai tur dzīvojošajiem viesiem. Viesnīcas cenas ir patiešām augstas, un ir vajadzīgs īpoašs iemesls lai izvēlētos tur palikt pa nakti.

Hope Cove (Cerību Līcis)

Pēc Bigbury on Sea apmeklējuma mēs devāmies uz citu, vēl skaistāku vietu – Hope Cove.
Viena svarīga detaļa, kas šeit jāpiemin, ir tā, ka, izvēloties īsāko ceļu no Bigbury on Sea līdz Hope Cove (caur Avetonu Giffordu), jums atkal vajadzētu zināt paisuma un bēguma periodus; ceļš gar Avonas upi paisuma laikā var atrasties pusotru metru zem ūdens. Tomēr ir vērts braukt pa šo maršrutu bēguma laikā – tā ir patiešām aizraujoša pieredze, un skati gar ceļau ir ļoti skaisti.

Pusdienas

Mēs nolēmām pusdienās ēst jūras veltes un devāmies uz bistro, kas tās piedāvā – Lobster Pod Bistro. Šīs bija patiešām lieliskas pusdienas – viņu jūras velšu plate divām personām (maksā aptuveni £ 40) bija super garšīga.

Ļoti svaigas jūras veltes, lieliski sagatavotas un pasniegtas ar salātiem. Porcija bija pietiekami liela diviem pieaugušajiem. Jāpiebilst, ka arī apkalpošana bija ļoti labā līmenī.
Pēc pusdienām mēs devāmies uz molu un nedaudz pastaigājāmies pa ciematu, kas ir ļoti mazs. Ielu malās ir mazi jauki veikaliņi un daži krogi.

Ar auto uz Horvātiju

Publiucēts 03/11/2024 autors: ainarsbl

Diezgan daudz rakstu par Horvātiju, šeit mazliet apkopošu kā uz turieni nokļūt no Latvijas ar automašīnu.

Kā mēs braucam uz Horvātiju

Lai arī pēdējos gadus visur lidojam ar lidmašīnu, uz Horvātiju visvairāk esam braukuši ar savu auto. Esam arī Horvātijā redzējuši citas automašīnas ar LV numuru zīmēm, tā kā nebūt neesam vienīgie un vēl kādam šī informācija var būt noderīga.

Parastais maršruts ir šāds: Rīga – Varšava (Polija) – Bratislava (Slovākija) – Graca (Austrija) – Maribora (Slovēnija) – Zagreba (Horvātija). Tas ir arī tas, ko kā galveno variantu piedāvā Google Maps. Tālākais, protams, pašu ziņā, atkarībā uz kurieni dodaties. Ir cilvēki, kam labāk patīk braukt caur Čehiju, taču nakšņot Čehijā (nemaz nerunājot par Austriju) var sanākt krietni dārgāk.

Ja braucat atpūsties pie jūras, tad jāņem vērā, ka visus Horvātijas reģionus vienā reizē apbraukāt ir praktiski neiespējami. Valsts ir izstiepta virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem un ir automaģistrāle, kas to visu savieno. Taču, tiklīdz nobraucat no maģistrāles, kustība ir ļoti lēna un nogurdinoša.

Es teiktu, ka Horvātijā ir trīs galvenie reģioni, kurus vērts apmeklēt – ziemeļi, Istras pussala un Krk sala, Dalmācijas dienvidi, ieskaitot Dubrovniku, Pelješacas pussalu un Korčulas salu, un centrālā Dalmācija – Splita, Trogira, citas mazākās pilsētiņas un piejūras ciematiņi.

No Rīgas uz Poliju

Sākām braukt tajos laikos, kad bija vispār pieņemts, ka caur Poliju jābrauc pa nakti. Tagad daudz kas Polijā ir mainījies, tāpēc var caur to braukt arī pa dienu. Nakts braukšanai ir arī tāds pluss, ka iespējams nobraukt tālāku pirmo posmu. Pirmajā dienā mēs parasti centāmies nobraukt vismaz 1200 kilometrus.

Jebkurā gadījumā, nokļūšana līdz Varšavai aizņems savas vismaz desmit stundas, tātad, ja izbraucat ap pusnakti, Varšavā būsiet ap desmitiem no rīta. Taču, lai nokļūtu līdz naktsmītnei, to parasti izvēlējāmies kaut kur Slovākijā, vēl jānobrauc labs gabals – kādi 500 kilometru, kas ir vismaz 6 – 7 stundas. Jāņem vērā, ka nepieciešams arī apstāties, lai paēstu, pačurātu un izstaipītu kaulus.

Parasti ceļā līdzi ņēmām termosus ar karsto ūdeni un sausās zupas, lai nebūtu tikai no sausajām uzkodām jāiztiek. Lai gan, parasti vismaz vienu reizi izkāpām Polijā paēst vēlas brokastis vai pusdienas kādā no ceļmalas restorāniem.

Nakts Slovākijā

Naktsmītnes izmantojām, jo ceļojām kopā ar bērniem un būtu bijis diezgan nežēlīgi likt arī nakti viņiem pavadīt mašīnā. Arī pašiem pēc nobrauktiem vairāk kā 1000 kilometriem vajag izgulēties normālā gultā. Jāatceras arī pirms izbraukšanas atjaunot karstā ūdens krājumus zupiņām!

Viesnīcas (viesu mājas) Slovākijā parasti meklējām internetā posmā kaut kur starp Zilin un Trenčin, mazliet nost no automaģistrāles. Runājot par automaģistrāli, jāatceras, ka Slovākijā (tā pat kā Čehijā) ir jāiegādājas vignete. Pārbaudes nav bieža parādība, bet, ja noķer bez vignetes, var sanākt maksāt diezgan lielu soda naudu.

Tagad ir iespējams jau iepriekš internetā iegādāties Slovākijas e-vigneti, maksāt var ar kartēm vai PayPal. Tā pat arī Austrijā, lai brauktu pa automaģistrālēm, nepieciešams iegādāties vigneti; Austrijas vignete uz 10 dienām (minimālais laiks) maksā 9.6 eiro (2022. gada vasarā).

Slovākijas vignete uz desmit dienām maksā 15.8 eiro, bet izvēloties braukt caur Čehiju var mazliet ietaupīt – uz 10 dienām tur vignete maksā 12.5 eiro, taču citas izmaksas, ja apstāsieties, visdrīzāk būs lielākas.

Nakts Zagrebā

Tālākais posms uz Horvātiju no Slovākijas līdz Zagrebai ir praktiski tikai pa automaģistrālēm. Google Maps kā galveno maršrutu piedāvā braukt caur Ungāriju, taču to neiesaku, jo ceļi ir diezgan neizteiksmīgi un braukšana pa Ungārija mani vienkārši neaizrauj (esam arī to izmēģinājuši paši).

Tā kā līdz Zagrebai var nokļūt kādās septiņās līdz deviņās stundās, no rīta agri projām nesteidzāmies. Parasti naktsmītnes piedāvā brokastis un gribas arī mazliet paslinkot. Un galvenais, ka nekur īpaši tālāk par Zagrebu tik pat nav iespējams aizbraukt, ja nu vienīgi kad brauciena galamērķis ir Krk sala vai Istras pussala.

Tādā gadījumā var nemaz uz Zagrebu nebraukt, bet doties šķērsām cauri visai Slovēnijai Rijekas virzienā. Tas aizņems kopumā līdz 10 stundām.

Ja brauciena uz Horvātiju galamērķis ir centrālā vai dienvidu Dalmācija, tad pārnakšņot Zagrebā ir vērts. Gan pašā pilsētā, gan tās nomalēs ir daudzas viesnīcas par labu cenu. Tikai jāņem vērā, ka vasaras periodā tās visas ir aizņemtas un viesnīcu vajadzētu rezervēt jau ziemā, kad ceļojums tiek plānots. Tas gan attiecas arī uz visām citām viesnīcām Horvātijā vasaras periodā.

No Rīgas uz Londonu ar autobusu un vilcienu

Publiucēts 18/07/2024 autors: ainarsbl

Esam pieraduši, ka lielus attālumus ātri un salīdzinoši lēti varam veikt lidojot, īpaši, ja galamērķī iespējams nokļūt ar kādu no zemo cenu aviokompānijām. Tomēr reizēm, tādu vai citādu iemeslu dēļ, jāceļo pa sauszemi.

Vienkāršākais, protams, ir iesēsties savā auto un doties ceļā. Bet ko darīt, ja arī tas nestrādā? Tad jāsāk skatīties, kādas iespējas piedāvā sauszemes komerciālais un sabiedriskais transports.

Tātad, pēc apmēram viena mēneša, ko pavadījām Latvijā, mes devāmies ceļā ar autobusu no Rīgas uz Berlīni, lai tālāk ar vilcienu brauktu uz Londonu Anglijā.

Uzreiz gan jāsaka, ka ceļojumu plānojām un arī biļetes visiem ceļa posmiem bijām iegādājušies jau vairakus mēnešus iepriekš. Tas galvenokārt tāpēc, ka vilcienu cenas Eiropā kļūst arvien dārgākas, kad dienu skaits līdz ceļojumam sarūk. Tādā veidā izdevās ietaupīt krietnu naudas summu.

Pirmā diena: Rīga – Varšava

Lai nokļūtu no Rīgas uz Berlīni, izmantojām Ecolines autobusu, kas izbrauc no Rīgas autoostas rīta pusē. Labu laiku nebijām braukuši ar autobusu, bet tik lielu attālumu veicām pirmo reizi. Izbraukšana no Rīgas bija paredzēta 11 no rīta un ierašānās Berlīnē septiņos nākošajā rītā. Biļetes cena no Rīgas lidz Berlīnei vienam cilvēkam bija ap 70 eiro.

Tā kā nebija paredzētas daudzas pieturas, līdzi ņēmām pāris ūdens pudeles un arī pārtiku dažām ēdienreizēm.Autobusā piedāvā iespēju iegādāties sviestmaizes, bet retais to izmantoja, lielākā daļa ceļotāju, tā pat kā mēs, bija paņēmuši līdz savu pārtiku.

Pirmā pietura uz dažām minūtēm bija Paņeveža Lietuvā, bet iespēja izkāpt ārā izstaipīt kājas un aizstaigāt līdz tualetei bija tikai Viļņā, kur apstājāmies uz kādām piecpadsmit vai 20 minūtēm. Tāpat arī pēc tam Kauņā.

Kad iebraucām Mariampolē, jau sāka krēslot un gribējās nopirkt kaut ko ēdamu, arī ūdens jau sāka iet uz beigām. Ūdeni dabījām, bet neko ēdamu gan autoostas bufetē atrast neizdevās. Šajā pieturā stāvējām vismaz kādas minūtes divdesmit, tā kā bija iespēja izstaipīt kājas un visu ķermeni pamatīgāk pēc nu jau septiņas stundas ilgā brauciena.

Nākošā pietura bija paredzēta Polijas pilsētā Belistokā pēc pāris stundām. Vispār ceļš šajā posmā bija visgrūtākais, jo ārā lija lietus, bija tumšs, bet gulēt vēl negribējās. Izglāba tas, ka autobusā katrai sēdvietai ir savs TV ekrāns un var skatīties filmas, kuru izvēle bija pārsteidzoši laba.

No Belistokas devāmies rietumu virzienā un nokļuvām Varšavā pēc vienpadsmitiem vakarā.

Varšava

Kad izbraucām no Rīgas, pirms dažām dienām bija sācies karš Ukrainā, bet pa ceļam nekādas īpašas izmaiņas nepamanījām, lai arī kādā brīdī bijām mazāk kā 200 kilometrus no Ukrainas robežas. Taču iebraucot Varšavas autoostā kara tuvumu varēja jau manīt.

Malā stāvēja policijas mašīna ar ieslēgtām bākigunīm, blakus autobuss, tāds kā pārvietojamais informācijas punkts bēgļiem no Ukrainas.

Stacijā bija pieejama bezmaksas pārtika un citas lietas, kas sajūtas padarīja diezgan nepatīkamas, jo pirmo reizi sajutām ka tuvumā ir karš.

Autobuss stacijā stāvēja diezgan ilgi un izbraucām tikai ap pusnakti, kamēr bagāžas nodeva un autobusā sakāpa visi uz Vāciju braukt gribētaji. Bija cilvēki, kam biļetes nemaz nepietika un liekas, ka daļa braucēju varēja būt izceļotāji no Ukrainas, kuri devās tālāk uz Vāciju.

Tālāk brauciens turpinājās pa naksnīgo Poliju un visprātīgākais ko darīt bija gulēt. Nākošā pietura jau bija paredzēta Berlīnē pēc kādām septiņām stundām un no turienes turpināt ceļu ar vilcienu uz Briseli Beļģijā.

No Rīgas uz Londonu – Beļģija

Publiucēts 06/06/2024 autors: ainarsbl

Pēc brauciena no Rīgas Latvijā uz Berlīni ar autobusu un no Vācijas galvaspilsētas Berlīnes uz Beļģijas galvaspilsētu Briseli ar vilcienu, trešās dienas rītā pamodāmies diezgan labi atpūtušies Briseles viesnīcā.

Mūsu Eurostar ātrvilciena atiešanas laiks bija paredzēts pēcpusdienā, tāpēc nekur īpaši nesteidzoties paēdām brokastis un pēc tam laiskojāmies viesnīcas pirmajā stāvā. Tā kā bijām gana noguruši ceļojot iepriekšējās divas dienas, nekur ārā uz pilsētu doties nevēlējāmies.

Brisele

Brisele is Beļģijas galvaspilsēta, lai gan bieži ar to tiek minēta arī kā Eiropas Savienības galvaspilsēta, jo tā ir viena no pilsētām, kurā atrodas ES institūcijas. Tajā atrodas arī citas nozīmīgas iestādes, piemēram, Benelux valstu sekretariāts un NATO mītne.

Briselē dzīvo apmēram 1.2 miljoni cilvēku. Interesants is fakts, ka, lai gan pilsēta skaitās franciski runājoša, tā atrodas Beļģijas flāmu daļā veidojot enklāvu. Līdz 19. gadsimta beigām Briselē valdošā valoda bija flāmu, taču pēc tam franču valoda ņēma virsroku. Briseles reģionā ir divas oficiālās valodas – franču un flāmu.

Ierodoties Briselē viesnīcu pie dienvidu stacijas izvēlējāmies apzināti, jo tur vakarā pienāca vilciens ar kuru ieradāmies no Vācijas un no turienes arī plēnojām doties braucienā tālāk uz Londonu Lielbritānijā ar Eirostar vilcienu.

No Briseles dienvidu stacijas attiet ātrvilcieni gan uz Apvienoto Karalisti, gan arī tie, kuru galamērķis ir Eiropas Savienības valstis ar gala stacijām, piemēram, Parīzē Francijā. Atšķirība ir tikai tāda, ka pirms iekāpšanas vilcienā uz Londonu ir jāiet cauri muitas un robežkontrolei kā tas ir jebkurā starptautiskajā lidostā.

Brauciens uz Londonu

Muitas un robežkontrole arī nozīmē to, ka stacijā jāierodas kādu brīdi pirms vilciena attiešanas un stacijā ir beznodokļu (duty free) veikali. Par tiem gan jāsaka, ka cenas tajos ir nenormāli augstas un, visticamāk, pilsētā iepirkties varētu pat būt lētāk.

Bijām pareizi sarēķinājuši laiku, lai nebūtu ilgi jāgaida vilciena pienākšana, tāpēc pēc nelielas uzkavēšanās uzgaidāmajā zālē varējām jau doties uz peronu, lai kāptu iekšā vilcienā.

Pats brauciens nebija īpaši aizraujošs, ja neskaita to, ka vilciena kustības ātrums bija tuvu 300 kilometriem stundā (varbūt pirmo reizi braucot šādā ātrumā ar vilcienu sajūtas būtu iespaidīgākas). Pa ceļam vienīgā pietura bija Francijas pilsētā Lillē. Tur tika uzņemti papildus pasažieri un bez jebkādas kavēšanās devāmies tālāk.

Brauciens no Briseles līdz Londonai aizņēma vien divas stundas un desmit minūtes. Biļete standarta vagonā vienam cilvēkam maksāja 60 mārciņas (75 eiro). Jāsaka gan, ka šī ir salīdzinoši zema cena par braucienu, kas var maksāt no 100 līdz 200 mārciņām vai pat vairāk. Nedēļas nogalē cenas bieži ir zemākas (īpaši ap pusdienlaiku) bet darba dienās augstākas. Nedēļas nogalēs parasti ir kādi pieci reisi vienā virzienā, bet darbadienās seši (pirmdienās septiņi).

Londonas St Pancras stacija

Eirostar vilcieni Londonā ierodas St Pancras International stacijā. Stacija ir savienota ar vienu no visvairāk noslogotajām stacijām Lielbritānijā London Euston, no kuras kursē iekšzemes vilcieni.

Ja gadās būt tuvumā, ir vērts staciju apskatīt no iekšienes. Angārs, kurā ierodas vilcieni, ir gan milzīgs, gan tajā pašā laikā mājīgs ar lielu pulksteni pie angāra sienas un statuju perona galā, kura simbolizē satikšanās un atkalredzēšanās prieku.

Tālāk no stacijas ir milzum daudz iespēju doties vēlamajā virzienā uz pilsētu – metro, autobusi, taksometri un virszemes dzelzceļa līnijas. Netālu ir arī King’s Cross dzelzceļa stacija, kurā, starp citu, ir Harija Potera veikals uz Perona 9 3/4’. Tur, protams, tirgo arī atbilstošos šī pasaku varoņa suvenīrus.

Tā nu mūsu nepilnu trīs dienu ilgais brauciens no Rīgas uz Londonu veiksmīgi noslēdzās. Ja gribat lasīt ko vairāk, apskatiet citus šī bloga ierakstus.

Čehija – stikla fabrika un Dvur Kralove zoodārzs

Publiucēts 07/03/2024 autors: ainarsbl

Čehijas stikla fabrikas un zooloģiskā dārza apmeklēšana bija daļa no mūsu ceļojuma uz Bohēmijas reģionu Čehijas Republikā. Mūsu pirmais galamērķis pirms ierašanās kempingā Dolce Vita bija mazs slēpošanas kūrorta ciemats Haračova (Harrachov).

Stikla rūpnīca

Mēs apmeklējām tur esošo Novosad & Son rūpnīcu (adrese: Harrachov 95, 512 46 Harrachov, Čehija) – otru vecāko stikla rūpnīcu Čehijā, kas dibināta 1712. gadā.
Tā darbojas joprojām kopš tās dibināšanas un tagad tiek piedāvātas arī ekskursijas gida pavadībā, lai apmeklētāji varētu iepazīties kā tiek ražots un apstrādāts stikls un kristāls.

Tur iespējams redzēt milzīgas stikla krāsnis, stikla pūšanu, kristālu pulēšanu un citus procesus. Šajā rūpnīcā viņi ražo tradicionāli ar rokām darinātu, brīvi pūstu, sagrieztu un ar rokām apgleznotu stiklu.

Pēc šīs patiešām izglītojošās un jaukās ekskursijas jūs varat ieturēt pusdienas vai vakariņas, kā arī nobaudīt vietējo alu restorānā Pivovar Novosad, kas atrodas tur pat blakus stikla rūpnīcai.

Restorāns piedāvā gan tradicionālos čehu, gan starptautiskās virtuves ēdienus ar plašu alus un īpašo ēdienu izvēli. Kopā pavadījām apmēram četras stundas Harračovā un turpinājām ceļu atpakaļ uz kempingu.

Jāpiemin, ka apkārtne netālu no Harračovas ir ļoti skaista; ceļš šķērso kalnus ar visapkārt redzamām skaistām ainavām. Vakaru pavadījām laiski atpūšoties kempingā pie ezera.

Zooloģiskais dārza Dvur Kralove un safari

Trešajā dienā Čehijā mēs nolēmām pavadīt dienu, apmeklējot zooloģisko dārzu un safari parku Dvur Kralove (adrese: Stefanikova 1029, 54401 Dvur Kralove nad Labem). Šis ir diezgan liels zooloģiskais dārzs (teritorija 6,5 hektāri), kurā ir daudz eksotisku dzīvnieku un tādas atrakcijas kā safari izbrauciens pa tuvējo apkārtni, akvārijs, tropiskais purvs, dinozauru pasaule, brīvdabas voljērs un daudzi citi.

Ļoti labi izplānotās teritorijas dēļ šajā zooloģiskajā dārzā bija ērti vērot dzīvniekus un putnus. Biļešu cenas bija aptuveni šādas: pieaugušais – 4 eiro, bērns – 1,6 eiro, suns – 2 eiro (kārtējo reizi priecājāmies, ka kopā ar mūsu suni drīkstējām ieiet zooloģiskajā dārzā). 2024. gadā un uz priekšu gan cenas varētu būt lielākas pēdējos gados piedzīvotās augstās inflācijas dēļ.

Ja atrodaties šajā Čehijas daļā (Hradec Kralove reģions), es noteikti iesaku apmeklēt šo zooloģisko dārzu, šim apmeklējumam ieplānojot pietiekami daudz laika (vismaz 4 stundas). Tas ir pietiekoši interesants un izklaidējošs pasākums gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Citas jaukas vietas Čehijā

Gandrīz viss šeit ir parakstīts par šo konkrēto divu dienu ceļojumu, taču Čehijā ir daudz citu jauku vietu – Prāga, Kutna Hora, pilis un klosteri, slaveni kūrorti utt. Liels skaits dažādu vietu, kas atrodas Čehijā (īpaši, ja salīdzina ar teritoriju, kas nemaz nav tik liela) ir iekļautas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, piemēram Prāgas vēsturiskais centrs, Kutna Hora, dārzi un pils Kromerizā un daudz kas cits (kopā 12 dažādi objekti).

Tātad, lai uz kuru pusi jūs dotos, Čehijā ir iespējams atrast kaut ko interesantu. Ir arī internetā pieejama izsmeļoša informācija tūristiem, kas apmeklē Čehiju.