Horvātijas galvaspilsēta Zagreba

Šis ir hronoloģiski pēdējais blogs par Horvātiju, taču pārpublicējot tagad sanāk pirmais.Drīz būs atjaunotas publikācijas par tādām Dalmācijas brīnišķīgām vietām kā Splita, Omiša, Grebaštica, Sevida, Rogizņica un Primoštena un protams arī par Dubrovniku un Dalmāciju.

Par Zagrebu

Zagrebā bijām pirms laba laika, taču tā ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mūsu lielā interese par Horvātiju sākās, kad pirmo reizi uz turieni pirms daudziem gadiem aizbraucām ar savu auto no Rīgas. Tāpēc šis ir ļoti labs iemesls beigt ar to, kur tas viss sākās. Pie kam, pilsētā ir daudzas vietas ko ekskursantam apskatīt un arī izklaides iespējams atklāt no jauna tāpēc nebūs brīnums, ja uz turieni kādu dienu atkal aizbrauksim vai aizlidosim vienkārši uz nedēļas nogali.

skvērs zagrebā
Skvērs Zagrebā

Zagreba ir Horvātijas galvaspilsēta kurā dzīvo nepilni 800 tūkstoši cilvēku. Kā var noprast, Zagreba ir lielākā Horvātijas pilsēta. Tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau romieši laikos, bet pilsētas dibināšanas gads skaitās 1242, kad līdz turienei bija nokļuvuši tatāri. Pilsētā no iebrucējiem patvērās toreizējais karalis un kā pateicību atļāva tai uzturēt savu tiesu sistēmu un viņa labvēlība nodrošināja arī citus labumus.

Daži cipari tīri informācijai, lai ir saprotams par ko runājam. Horvātijā kopā ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju no kuriem ap 90% ir horvātu. Iedzīvotāju skaits pēdējo 10 gadu laika ir pamatīgi samazinājies, lielākoties emigrācijas dēļ (daudzi meklē labāku dzīvi Eiropas Savienības valstīs un Šveicē).

Par Horvātiju

Horvātijas teritorija ir 56.5 tūkstoši kvadrātkilometru, tā diezgan vienkārši šajā ziņā salīdzināma ar Latviju vai Lietuvu. Interesanti, ka pēc saražotā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Horvātija ieņem vietu tuvu pie septītā desmita pasaulē, taču pēc pirktspējas piecdesmito, kas nozīmē, ka cenas tur joprojām nav pārmērīgi augstas (pateicoties tūrisma industrijai, īpaši tūristiem no Vācijas, Horvātija lēta nekad nav bijusi). Pieņemu, ka pēc eiro ieviešanas 2024. gadā cenu augšana turpinās.

zagrebas arhitektūra
Zagrebas arhitektūra

Zagrebā ir savā ziņā interesants klimats. Kaut kas starp piejūras (līst daudz, rudenī miglains) un kontinentālo (ir stabili četri gadalaiki). Pāris nedēļas vasarā temperatūra var būt virs +30 grādiem, bet ziemā sniegs var būt vismaz mēneša garumā un zemas temperatūras mīnus grādos nevienu nepārsteigs.

Kā nokļūt Zagrebā un tālāk

Zagreba ir viena no Eiropas pilsētām uz kurieni ir vērts aizlidot vienkārši pavadīt nedēļas nogali. Zagrebas lidosta atrodas tikai kādus 15 kilometrus no pilsētas un ir dažādi varianti kā no lidostas nokļūt uz pilsētu un atpakaļ – speciāls lidostas transfēra autobuss (biļete maksā nepilnus 5 eiro), parastais maršruta autobuss (ir lēnāks, bet lētāks – jābrauc kādas 40 minūtes) un taksometrs (cenas salīdzinoši nav ļoti lielas). Lidosta nav arī ļoti pārpildīta, jo gada laikā apkalpo krietni mazāk kā 5 miljonus pasažieru.

Kā jau lielā pilsētā, Zagrebā koncentrējas gan valsts ekonomika, finanses un tā ir arī ievērojams transporta mezgls. No Zagrebas var viegli nokļūt uz citām vietā gan Horvātijā, gan arī ārpus tās. Jāpiebilst gan, ka tā atrodas salīdzinoši tālu no jūras (pa ceļu sanāk vismaz savi 150 kilometri), tāpēc daudziem horvātiem ir vasarnīcas pie Adrijas jūras uz kurieni viņi dodas pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku.

Nupat attapos, ka stāstu biju nodomājis rakstīt pavisam par ko citu – Zagrebu kā vārtiem uz pārējo Horvātiju un it īpaši uz Adrijas jūras piekrasti.

Ja ierodaties Zagrebā ar auto vai atlidojat, pilsētā ir liels naktsmītņu piedāvājums. Protams, braucot ar savu auto ir iespējams atrast kaut ko labāku, kas atrodas pilsētas nomalē, bet par zemāku cenu. Internetā iespējams izvēlēties no tuvu 500 dažāda veida naktsmītnēm ziemas sezonā, kuru cenas svārstās starp 30 un 600 eiro par nakti divām personām. Ja paveicas, iespējams pat pilsētas centrā atrast vienkāršu divvietīgu dzīvoklīti pat 40 eiro.

Vienu gan jāatceras – kā jau iepriekš par Horvātiju esmu rakstījis, viesnīcas vasaras sezonā jārezervē lielu laiku iepriekš, citādi to var vienkārši nebūt.

Ar auto uz Horvātiju

Diezgan daudz rakstu par Horvātiju, šeit mazliet apkopošu kā uz turieni nokļūt no Latvijas ar automašīnu.

Kā mēs braucam uz Horvātiju

Lai arī pēdējos gadus visur lidojam ar lidmašīnu, uz Horvātiju visvairāk esam braukuši ar savu auto. Esam arī Horvātijā redzējuši citas automašīnas ar LV numuru zīmēm, tā kā nebūt neesam vienīgie un vēl kādam šī informācija var būt noderīga.

Parastais maršruts ir šāds: Rīga – Varšava (Polija) – Bratislava (Slovākija) – Graca (Austrija) – Maribora (Slovēnija) – Zagreba (Horvātija). Tas ir arī tas, ko kā galveno variantu piedāvā Google Maps. Tālākais, protams, pašu ziņā, atkarībā uz kurieni dodaties. Ir cilvēki, kam labāk patīk braukt caur Čehiju, taču nakšņot Čehijā (nemaz nerunājot par Austriju) var sanākt krietni dārgāk.

Horvātijas ainava Zadaras tuvumā
Horvātijas ainava Zadaras tuvumā

Ja braucat atpūsties pie jūras, tad jāņem vērā, ka visus Horvātijas reģionus vienā reizē apbraukāt ir praktiski neiespējami. Valsts ir izstiepta virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem un ir automaģistrāle, kas to visu savieno. Taču, tiklīdz nobraucat no maģistrāles, kustība ir ļoti lēna un nogurdinoša.

Es teiktu, ka Horvātijā ir trīs galvenie reģioni, kurus vērts apmeklēt – ziemeļi, Istras pussala un Krk sala, Dalmācijas dienvidi, ieskaitot Dubrovniku, Pelješacas pussalu un Korčulas salu, un centrālā Dalmācija – Splita, Trogira, citas mazākās pilsētiņas un piejūras ciematiņi.

No Rīgas uz Poliju

Sākām braukt tajos laikos, kad bija vispār pieņemts, ka caur Poliju jābrauc pa nakti. Tagad daudz kas Polijā ir mainījies, tāpēc var caur to braukt arī pa dienu. Nakts braukšanai ir arī tāds pluss, ka iespējams nobraukt tālāku pirmo posmu. Pirmajā dienā mēs parasti centāmies nobraukt vismaz 1200 kilometrus.

Jebkurā gadījumā, nokļūšana līdz Varšavai aizņems savas vismaz desmit stundas, tātad, ja izbraucat ap pusnakti, Varšavā būsiet ap desmitiem no rīta. Taču, lai nokļūtu līdz naktsmītnei, to parasti izvēlējāmies kaut kur Slovākijā, vēl jānobrauc labs gabals – kādi 500 kilometru, kas ir vismaz 6 – 7 stundas. Jāņem vērā, ka nepieciešams arī apstāties, lai paēstu, pačurātu un izstaipītu kaulus.

Parasti ceļā līdzi ņēmām termosus ar karsto ūdeni un sausās zupas, lai nebūtu tikai no sausajām uzkodām jāiztiek. Lai gan, parasti vismaz vienu reizi izkāpām Polijā paēst vēlas brokastis vai pusdienas kādā no ceļmalas restorāniem.

Nakts Slovākijā

Naktsmītnes izmantojām, jo ceļojām kopā ar bērniem un būtu bijis diezgan nežēlīgi likt arī nakti viņiem pavadīt mašīnā. Arī pašiem pēc nobrauktiem vairāk kā 1000 kilometriem vajag izgulēties normālā gultā. Jāatceras arī pirms izbraukšanas atjaunot karstā ūdens krājumus zupiņām!

Jūras veltes
Jūras veltes

Viesnīcas (viesu mājas) Slovākijā parasti meklējām internetā posmā kaut kur starp Zilin un Trenčin, mazliet nost no automaģistrāles. Runājot par automaģistrāli, jāatceras, ka Slovākijā (tā pat kā Čehijā) ir jāiegādājas vignete. Pārbaudes nav bieža parādība, bet, ja noķer bez vignetes, var sanākt maksāt diezgan lielu soda naudu.

Tagad ir iespējams jau iepriekš internetā iegādāties Slovākijas e-vigneti, maksāt var ar kartēm vai PayPal. Tā pat arī Austrijā, lai brauktu pa automaģistrālēm, nepieciešams iegādāties vigneti; Austrijas vignete uz 10 dienām (minimālais laiks) maksā 9.6 eiro (2022. gada vasarā).

Slovākijas vignete uz desmit dienām maksā 15.8 eiro, bet izvēloties braukt caur Čehiju var mazliet ietaupīt – uz 10 dienām tur vignete maksā 12.5 eiro, taču citas izmaksas, ja apstāsieties, visdrīzāk būs lielākas.

Nakts Zagrebā

Tālākais posms uz Horvātiju no Slovākijas līdz Zagrebai ir praktiski tikai pa automaģistrālēm. Google Maps kā galveno maršrutu piedāvā braukt caur Ungāriju, taču to neiesaku, jo ceļi ir diezgan neizteiksmīgi un braukšana pa Ungārija mani vienkārši neaizrauj (esam arī to izmēģinājuši paši).

Tā kā līdz Zagrebai var nokļūt kādās septiņās līdz deviņās stundās, no rīta agri projām nesteidzāmies. Parasti naktsmītnes piedāvā brokastis un gribas arī mazliet paslinkot. Un galvenais, ka nekur īpaši tālāk par Zagrebu tik pat nav iespējams aizbraukt, ja nu vienīgi kad brauciena galamērķis ir Krk sala vai Istras pussala.

Horvātijas saulriets
Horvātijas saulriets

Tādā gadījumā var nemaz uz Zagrebu nebraukt, bet doties šķērsām cauri visai Slovēnijai Rijekas virzienā. Tas aizņems kopumā līdz 10 stundām.

Ja brauciena uz Horvātiju galamērķis ir centrālā vai dienvidu Dalmācija, tad pārnakšņot Zagrebā ir vērts. Gan pašā pilsētā, gan tās nomalēs ir daudzas viesnīcas par labu cenu. Tikai jāņem vērā, ka vasaras periodā tās visas ir aizņemtas un viesnīcu vajadzētu rezervēt jau ziemā, kad ceļojums tiek plānots. Tas gan attiecas arī uz visām citām viesnīcām Horvātijā vasaras periodā.

Dalmācija – pārtika un dzērieni

Kā jau katrā mūsu ceļojums pa Horvātiju, arī Dalmācija nebija izņēmums, kur būtiska brauciena sastāvdaļa bija vietējo ēdienu un dzērienu baudīšana. To darījām gan paši gatavojot mājās uz tirgus nopirktos produktus, jūrā pašu saķertos jūras ežus, gan arī apmeklējot restorānus, kafejnīcas un vīnogu audzētavas.

Testament vīnogulāji

Dīvaini izklausās – braukt uz Horvātiju, lai apmeklētu vīna darītavu, kuru vada skandināvi. Bet kā izrādījās vēlāk, vīns, ko tajā bijām iegādājušies, šajā braucienā izrādījās labākais.
Testament vīna darītava atrodas kādu 3 kilometru attālumā no reģiona galvenā ceļa D8, tuvākā pilsētiņa Zaborič. Vīna darītavas pamatideja ir apvienot tehnoloģijas ar labākajiem vīndariem, lai izveidotu piesātinātu un kompleksu Dalmācijas reģiona vīnu.

Horvātijas vīns izturēts jūrā
Horvātijas vīns izturēts jūrā

Pirms braukšanas viņu adresi bijām pierakstījuši katram gadījumam, taču nebijām plānojuši to apmeklēt. Kaut vai tāpēc, ka trīs vīnu degustācija maksā vairāk kā 13 eiro, kas nemaz nav tik maz. Taču, kā jau tas mēdz notikt, sagadījās tā, ka vēlā pēcpusdienā tā bija vienīgā iespēja iegādāties kaut ko dzeramu pie vakariņām.

Vīns bija ļoti labas kvalitātes, to ņēmām bez degustēšanas un tikai pateicām pārdevējām, ko plānojam gatavot. Pie tā arī pirkums tika pieskaņots un kā izrādījās – ļoti veiksmīgi. Jebkurā gadījumā, ziemeļu Dalmācijā audzētās vīnogas mums patika labāk kā vidienē kultivētās, lai arī, iespējams, daudz kas atkarīgs no vīna raudzēšanas metodes (vairāk par to zemāk).

Saričevi Dvori lauku restorāns

Īpašām un pamatīgākām vakariņām izvēlējāmies Saričevi Dvori lauku restorānu, kurš atrodas tālāk no jūras starp Grebašticu un Rogozņicu (sanāk braukt kādus vismaz trīs kilometrus pa kalnu ceļiem no kuriem paveras skaists skats uz piekrasti).

Kā jau lielākā daļa Horvātijas restorānu, arī šis ir ģimenes restorāns. Tajā tiek gatavoti Dalmācijas ēdieni pēc tradicionālajām metodēm izmantojot gadsimtos pārbaudītas ēdienu gatavošanas receptes. Un protams, siltie ēdieni tiek gatavoti lielajās krāsnīs, kuras Horvātijā sastopamas katrā sevi cienošā ēstuvē.

Horvātijas restorāna izkārtne
Horvātijas restorāna izkārtne

Iestāde lepojas ar zelta medaļu, kas izicīnīta par īpaši augstu ēdiena kvalitāti. Un kas pozitīvi, īpaši augstā kvalitāte nemaz nenozīmē īpaši augstu cenu – pēc labi paēstām vakariņām arī rēķins ir ļoti sakarīgs.

Tiek piedāvāts visu apēsto noskalot lejā ar vietējo izslavēto Babič sarkano vīnu, taču tas gan mūs tā īpaši nesajūsmināja.

Divas lietas horvātu ēdienkartē man īpaši patīk – viņi ēd daudz jūras velšu un daudz gaļas, ļoti daudz gaļas. Pamatēdieni tiek gatavoti (cepti) krāsnī lielos traukos, ēdiena nosaukumam galā ir vārds ‘peke’, kas visdrīzāk nozīmē sacepums vai ko līdzīgu.

Ja gadās būt tuvumā, iesaku pamēģināt krāsnī ceptos astoņkājus (viņu valodā ‘Hobotnica ispod peke’, jaunlopa gaļu (Teletina ispod peke) vai aitas gaļu (Janjetina ispod peke); aitas gaļas sacepums ir ar ļoti daudz taukiem, tas jāņem vērā, ja gribat pasūtīt. Cūkgaļa arī, protams, garšīga, taču astoņkājus ne visur var dabūt. Parasti gandrīz katrā Horvātijas restorānā var pasūtīt ceptus vai grilētus kalmārus un mīdijas.

Vēl arī var nobaudīt dažāda veida gulašus un gaļas plates, taču vienai reizei tas viss ir daudz par daudz, diemžēl. Šī iestāde dod arī savu artavu veģetāriešu (bet ne vegānu) auditorijas labsajūtai, iekļaujot ēdienkarte pāris atbilstošu ēdienu, taču lai nu kur, bet Horvātijas restorānos tādu publiku pat neievērojām. Vai var iedomāties ar dzīvi apmierinātu vācieti, kurš neēstu gaļu – nu nē taču.

Matošin vīnogulāji

Tas protams atkarīgs no katra paša gaumes un ieradumiem, bet mēs dodam priekšroku Francijas un Itālijas vīnam. Taču tas nenozīmē, ka nevar pamēģināt arī ko citu, tāpēc devāmies kalnos uz vīna degustāciju.

Vienā no novakarēm nolēmām aizbraukt līdz Matošina vīnadārziem, kas atrodas diezgan tālu iekšā kalnos un braukšana sanāk pa lauku ceļiem pat ar tikai vienu braukšanas joslu abos virzienos. Vieta ir nomaļa tāpēc nevienu pretīm braucošo pat nesatikām.

Šis laikam bija tālākais braucien nost no reģionālā D8 autoceļa, vairāk kā 10 kilometri. Jāsaka uzreiz – vīns nu tā, jebkurā gadījumā ne mūsu stilā, taču vieta fantastiska. Sagaidījām tur arī saulrietu, Adrijas jūrā rietoša saule virs vīnogu dārziem – kaut kas fantastisks. Tas arī deva lielāko daļu pozitīvo atmiņu par šo vietu.

Saulriets Horvātijas rietumos
Saulriets Horvātijas rietumos

Iepriekš minēju, ka pateikšu kaut ko vairāk par šī reģiona vīnu. Galvenā atšķirība, ka tur tiek audzētas vietējās Babič vīnogas. Var jau būt, ka tās ir ļoti labas, taču, kā noskaidrojām, arī vīna raudzēšanas metodes ir savādākas nekā ierasts. Galvenā atšķirība – vīna fermentācijas process notiek mucās, kas pēc savas būtības ir slēgts trauks (neatceros gan kā šo metodi sauc).

Tā rezultātā vīnam gan smaržā gan garšā ir jūtama tāda kā sērūdeņraža smaka. Godīgi sakot, trakāk ir bijis tikai Japānā, kur vīnam bija ļoti konkrēta acetona smaka.

Kā jau teicu, tā ir katra cilvēka personīgā garšas preference. Zinu, ka, pēc īpašnieka teiktā, ir tādi cilvēki, kuriem šis vīns ļoti garšo, tāpēc neko sliktu arī nesaku. Kaut ko līdzīgu, brūvētu pēc šīs metodes, var atrast arī Anglijas vīna darītavās.