Islande

Viens no mūsu iecienītākajiem galamērķiem – Islande

Līdz šim Islandē esam bijuši vairākas reizes, bet tikai ziemas laikā. Un mums tas viss patīk – sniegs, ledāji, vējš, putenis, lavas lauki, geizeri, saulainās dienas un ziemeļblāzma, kuru mums ir paveicies redzēt. Islande kopā ar Norvēģiju, Zviedriju, Somiju, Fēru salām un Dāniju pieder Eiropas Ziemeļvalstu reģionam.

Islande ir vulkāniska sala un atrodas uz robežas starp Eirāzijas un Ziemeļamerikas tektoniskajām plāksnēm; tas padara Islandi par seismiski karsto punktu ar daudziem aktīviem vulkāniem.

Islandes geizeris
Islandes geizeris

Islandes kopējā platība ir 102 775 kvadrātkilometri, ierindojot to 106. vietā pasaules valstu sarakstā pēc teritorijas lieluma. Islandes iedzīvotāju skaits ir aptuveni 346 tūkstoši cilvēku, un šajā rādītājā Islande ieņem 176. vietu pasaulē ar ļoti mazu iedzīvotāju blīvumu – tikai 3,5 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru.

Kā pārvieties pa Islandi

Ja ceļojat uz Islandi, jūs varat ievērot, ka daudzi tūrisma objekti atrodas gandrīz kā autobusu pieturas jūsu izvēlētā maršruta ceļa malā. Protams, lai nokļūtu tur, var būt nepieciešamas ilgi braukt, un dažreiz satiksme uz dažām dienām var tikt pārtraukta sniega vētru vai stipra vēja dēļ.

Dažreiz atrakcijas, kuras esat rezervējis, atrodas tālāk prom no ceļa, piemēram, apmeklējot ledus alas, organizatori, visticamāk, jūs paņems kaut kur stāvvietā netālu no galvenā ceļa.
Vēl viens padoms – jūs parasti maksājat depozītu par noteiktu aktivitāšu rezervēšanu, piemēram, ja vēlaties izbraukt ar su’nu kamanām. Var gadīties, ka šīs atrakcijas tiek atceltas laika apstākļu dēļ.

Transports tūristiem Islandē
Transports tūristiem Islandē

Visticamāk, šī konkrētā ceļojuma laikā jūs vairs nebēs iespēja to izdarīt, lai gan neuztraucieties – organizatori atmaksās iemaksātpo depozītu samērā ātri. Tātad, Islandē vienmēr ir jābūt plānam B ar domu aizstāt šāda veida neparedzētus notikumus ar kādu citu lietu, vietu vai apskates objektu; plānojot ceļojumu uz Islandi, jūs nekad nevarat paļauties uz Islandes mainīgajiem laika apstākļiem.

Zelta aplis

Daudzi cilvēki ir dzirdējuši par Zilo lagūnu (Blue Lagoon), kas ir slavena atpūtas vieta ar karstajiem avotiem netālu no Reikjavīkas.

Ja jūs apmeklējat Islandi tikai dažas dienas, visticamāk, Zilā lagūna būtu viens no jūsu galamērķiem. Tā atrodas apmēram 50 kilometru attālumā no Reikjavīkas un 20 kilometru attālumā no Keflavikas Starptautiskās lidostas (paturiet to prātā, plānojot ceļojumu).
Jūs varētu arī izbraukt maršrutu, kas pazīstams kā Zelta aplis vai loks. Tas ir tūristu maršruts, kuru vērts izmantot, lai iepazītos ar ļoti mazu, bet daudzveidīgu salas daļu. Maršruta garums ir aptuveni 300 kilometri un tas sākas no Reikjavīkas un ved uz Islandes centru, pirms atgriešanās atpakaļ Reikjavīkā.

Šo maršrutu var rezervēt kā ekskursiju gida pavadībā vai arī jūs varat braukt ar savu īrēto automašīnu. Ja jūs īrējat automašīnu, Zelta loks var būt pat ideāls ceļojums uz dienu. Jūs apmeklētu trīs galvenās apskates vietas – geizeru (Geysir) ģeotermālo apgabalu, Gullfosa ūdenskritumu un Thingvellir nacionālo parku.

Ārējais aplis pa Islandi

Tā es pats to saucu, iespējams, tam ir cits arī nosaukums, tomēr ideja ir tāda, ka, braucot pa autoceļu Nr. 1 no Reikjavīkas, jūs atgriezīsities Reikjavīkā, apbraucot apkārt visai Islandei.
Tas būtu piemērots, ja esat ieradies Islandē ilgāk nekā tikai uz pāris dienām. Ja vēlaties izjust asākas sajūtas, noīrējiet automašīnu un esat gatavs nobraukt gandrīz 1350 kilometrus garo maršrutu.

Map data: Google
Map data: Google

Šeit jūs varat arī redzēt ekrānuzņēmumu no Google kartēm, lai iegūtu priekšstatu par to, ko es ar šo domāju. Šajā maršrutā ir daudz apskates vietu; tikai daži piemēri: Hvalfjörður tunelis (daļa no 1. maršruta), kas iet zem ūdens, Akureyri – jauka maza pilsētiņa ar publiskajiem termālajiem baseiniem, Hverir dubļu vannas – fantastiska dabas parādība pašā autoceļa Nr. 1 malā un citi interesanti objekti nemaz jau nerunājot par nemitīgi redzamajiem dabasskatiem visapkārt.

Durmitora nacionālais parks

Jūnija sākumā kopā ar draugiem devāmies uz Melnkalni, lai apmeklētu Durmitoras nacionālo parku un Adrijas jūras piekrasti. Tas bija aizraujoši ne tikai tāpēc vien, ka mēs iepriekš nebijām apmeklējuši šo valsti.

2006. gada 3. jūnijā Melnkalnes parlaments pasludināja valsts neatkarību (iepriekš tā bija Dienvidslāvijas sastāvdaļa. Bija interesanti uzzināt, ko domā cilvēki, un redzēt, kā maza valsts sākusi savu neatkarīgo dzīvi. Melnkalnes teritorija ir mazāka par 14 tūkstošiem kvadrātkilometru, un tās iedzīvotāju skaits ir mazāks par vienu miljonu.

Ierašanās Melnkalnē

Lai sasniegtu galamērķi, šķērsojām Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju un no Serbijas ieradāmies Melnkalnē, šķērsojot pavisam nesen izveidoto robežkontroles punktu. Pirmā pietura Melnkalnē bija degvielas uzpildes stacijā drīz pēc robežas šķērsošanas, un bijām patiesi pārsteigti par apkārt valdošo tīrību un kārtību.

Lielā atpūtas vietas teritorija un apkārtnes ainavas ļāva mums atpūsties pēc garā ceļojuma caur Serbiju. Bija vēla pēcpusdiena un mums nebija rezervēta viesnīca, tāpēc pēc īsas atpūtas mēs turpinājām braukt, jo pirms saulrieta bija jāatrod piemērota naktsmītne. Braucot no Mojkovac līdz Zabljak, atradām moteli “Ravnjak” ar atsevišķām bungalo tipa mājiņām (adrese: ceļa Mojkovac-Zabljak 18. kilometrs, tālrunis: 084 472 144). Nākamajā rītā mēs pasūtījām brokastis, kas bija patiešām izcilas. Gadījumā, ja jums pat nav nepieciešama naktsmītne, ir vērts apstāties tur tikai pusdienu vai vakariņu dēļ.

Durmitoras nacionālajā parka

Mūsu nākamais mērķis bija Crno Jezero (Melnais ezers), kas atrodas Durmitora nacionālajā parkā apmēram 25 kilometrus no Taras tilta un apmēram 3 kilometrus no Zabljakas. Pirms ierašanās Crno Jezero mēs īsi apskatījām Zabljak pilsētu, kas ir augstākais pilsētu konglomerāts Balkānos (tas atrodas 1450 metrus virs jūras līmeņa).

Melnais ezers nacionālajā parkā
Melnais ezers nacionālajā parkā

Zabljaku ieskauj 23 kalnu virsotnes, kuru augstums pārsniedz 2200 metrus. Durmitoras nacionālajā parkā ir 18 ledāju ezeri, bet Crno Jezero ir lielākais un dziļākais no tiem – tas atrodas Medjed kalna pakājē. Crno Jezero veidojies atkāpjoties ledājiem, un tam ir 2 daļas – Lielais ezers un Mazais ezers. Ap ezeru ir 3,5 kilometrus garas pastaigu takas (mēs izmantojām tikai kādu daļu). Netālu no ezera ir autostāvvieta. Aptuveni kilometru pirms ezera automašīnu satiksme ir aizliegta, tomēr piekļūšana ezeram ir ļoti ērta – takas ir pārklātas ar asfaltu. Piekrastē ir pieejams arī restorāns. Vairāk nekā 3 stundas pavadījām pastaigās pa šo rajonu, baudot dabu un skaisto ainavu ap ezeru, pirms devāmies uz priekšu apskatīt citas Durmitoras nacionālā parka daļas.

Taras kanjons

Mēs turpinājām ceļojumu, un nākošā Melnkalnes apskates vieta bija tilts pāri Taras upei (šis tilts ar nosaukumu Djurdevica Tara ir Taras upes simbols). Taras upe tek pa Taras upes kanjonu, kas ir garākais kanjons ne tikai Melnkalnē, bet arī Eiropā un otrais garākais pasaulē aiz Lielā kanjona Amerikas Savienotajās Valstīs (Arizonā). Kanjona garums ir 78 kilometri (ir arī avoti, kuros minēts, ka tā garums ir līdz 82 kilometriem), bet dziļākajā vietā tas ir 1300 metri.

Tilts pār Taras upi
Tilts pār Taras upi

Kanjons arī ir daļa no Durmitoras nacionālā parka, un kopš 1980. gada tas ir iekļauts UNESCO dabas un kultūras mantojuma sarakstā. Taras tilts tika uzcelts laikā no 1937. līdz 1940. gadam (pārbūvēts 1946. gadā pēc Otrā pasaules kara). Tilts ir 365 metrus garš, tam ir 5 arkas un lielākais laidums ir 116 metri. Brauktuve atrodas 172 metrus virs Taras upes. Protams, šī ir viena no interesantākajām vietām Eiropā, ko tiešām vērts apmeklēt.

Braukšana pa bezceļiem kalnos

Lai mazliet izklaidētos un gūtu kādas ekstrēmākas sajūtas, pirms došanās uz Adrijas jūras piekrasti nolēmām šķērsot kalnus. Un mēs tiešām par to dabūjām mazliet trūkties. Pa ceļu bija ļoti grūti braukt (mūsu Korollām bija vasaras riepas – ārā taču jūnijs!), jo daudzviet to klāja ledus un kūstošs sniegs. Daži posmi bija pat asfaltēti, bet citi vairāk atgādināja kalnu takas.

Brauciens pāri kalnu pārejai
Brauciens pāri kalnu pārejai

Mēs pat sasniedzām Sedlo kalnu pāreju (1907 metrus virs jūras līmeņa) un turpinājām braukt, tomēr dažus kilometrus pirms krustojuma ar autoceļu pa kuru bijām domājuši braukt tālāk mums nācās apstāties, jo smagā ceļu tehnika pēc ziemas sezonas vēl tīrīja ceļu (bija 12. jūnijs, bet sniega sega uz ceļa joprojām bija apmēram 3 līdz 4 metri bieza). Mēs noskaidrojām, ka vismaz vēl viena diena jāpavada, lai iztīrītu visu ceļa posmu, lai nokļūtu krustojumā un nolēmām griezties atpakaļ.

Pēc nelielas intervijas vietējā laikraksta reportierim, kurš gatavoja rakstu par sniega tīrīšanas darbiem, mēs griezāmies riņķī, lai atgrieztos sākuma punktā un turpinātu ceļojumu uz Melnkalnes galvaspilsētu Podgoricu. Vēlā pēcpusdienā sasniedzām Adrijas jūras piekrasti un turpinājām ceļu uz nākamo galamērķi – Dobrotu, mazu pilsētiņu netālu no Kotoras. Tur bijām rezervējuši viesu māju, lai paliktu uz nedēļu un izbaudītu brīvdienas Melnkalnes saulainajās pludmalēs un izpētītu interesantas apkārtnes vietas.