Kad ceļojām pa Lietuvu, apmeklejām ceptuvi “Romnesa”, kur tiek ražots lietuviešu nacionālais gardums deserts šakotis (lietuviešu valodā tas būtu šakočiai vai raguolis); tur arī ir šakotis muzejs un mums bija ļoti interesanta ekskursija.
Šakotis ir īpašs kēkss, kas tiek cepts zarota koka formā ar dobu vidu. Tā gatavošanā bijām paredzējuši arī paši piedalīties, ko veiksmīgi izdevās arī izdarīt.
Šos izstrādājumus Eiropā pazīst jau no 15. gadsimta, sākotnēji tos cepa mūki, kuri receptes turēja lielā slepenībā. Populāri, līzīgi kā lietuviešu deserts šakotis, ir arī kēksi Vācijā, Polijā, Zviedrijā, Ungārijā un Japānā, taču katrā zemē to izgatavošana ir ar savām īpatnībām.
Varianti var būt dažādi, bet piemēra pēc šeit zemāk ir viena lietuviešu deserts šakotis pagatavošanas recepte (taču jāņem vērā, ka ne mazāk par sastāvdaļām ir svarīga tā pagatavošanas tehnoloģija).
Šakotis gatavošana ceptuvē
Kad apmeklējām ceptuvi, uzzinājām daudz ko jaunu par šī izstrādājuma vēsturi un niansēm dažādās valstīs, iepazinām tā tapšanas procesu (mūsu šakotis tika cepts uz atklātas uguns), degustējām un savu izcepto kēksu vedām līdzi uz mājām. Tā pat kā citās vietās, arī Ignalinā jutāmies gaidīti viesi – sīkums, bet patīkami!
No šajā receptē norādītā daudzuma sastāvdaļu ir iespējams pagatavot lietuviešu deserts šakotis ļoti maza izmēra versiju (faktiski izstrādājuma izmērs ir atkarīgs no tā pagatavošanai izlietoto olu daudzuma).
Mēs jau divreiz esam apmeklējuši gulbjus Abotburijā. Pirmo reizi marta beigās un otrreiz maija sākumā, kad gulbjiem un citiem putniem tikko sāka izšķilties pirmie jaunie putnēni. Abas no šīm reizēm bija interesantas, un mēs turp brauktu vēlreiz, kaut vai pastaigāties un izbaudīt šo mierīgo relaksējošo vietu apbrīnojami skaisto putnu kompānijā.
Abotsburijas gulbji Dorsetā
Vietu, kur atrodas Abotsburijas gulbji 11. gadsimtā nodibināja benediktīniešu mūki. Viņi tur audzēja gulbjus pārtikas nolūkos – cik praktiski! Apsaimniekotāji saka, ka šī ir mājvieta pasaulē vienīgajai pārvaldītajai ligzdojošo gulbju kolonijai, lai gan tas nav vienīgais, ko jūs tur atradīsit apmeklējot šo vietu. No ieejas vārtiem jums būs jānoiet gandrīz kilometrs, lai nokļūtu pie gulbju kolonijas; bezmaksas autostāvvieta atrodas pie pašas ieejas. Ceļā uz piekrasti pamanīsiet arī citas atrakcijas, piemēram, krūmu labirintu un nelielu arēnu, kurā ar pedāļiem minami četrriteņi ir pieejami bez maksas.
Abotsburijas gulbju kolonija
Ir vēl kaut kas, kas var noderēt plānojot apmeklēt šo vietu – jūs varat iegādāties biļetes ar 25% atlaidi, lai iekļūtu arī citā netālu esošajā vietā – Abotsburijas subtropu dārzos. Laikā, kad mēs apmeklējām gulbjus, bija iespēja iekļūt arī citā vietā, kas ļoti labi noderētu apmeklētājiem ar bērniem. Tomēr, cerams, ka tas ir īslaicīgi, tas ir mainījies kopš pandēmijas sākuma 2020. gada martā; koronavīrusa dēļ 2020. gadā joprojām ir spēkā daži ierobežojumi apmeklētājiem.
Gulbju barošana Viena no aizraujošākajām lietām par Abotsburijā ir gulbju barošana. Laikā, kad mēs apmeklējām gulbjus, barošana notika pulksten 12:00 – to vajadzētu paturiet to prātā kad plānojiet ceļojumu un rezervējot biļetes. Kā jau rakstīju iepriekš, jārēķinās at to, ka nokļūšana līdz gulbjiem prasīs vismaz desmit līdz piecpadsmit minūtes, ja pa ceļam nekur neapstājaties.
Tiem, kas vēlas, īpaši bērniem, bija atļauts iekļūt barošanas zonā un barot gulbjus ar pārtiku, ko vietējie apsaimniekotāji nodrošināja uz vietas. Šis process bija pietiekami ilgs, lai uzņemtu daudz fotoattēlu un safilmētu video. Visi gulbji no apkārtnes pulcējās kopā, lai saņemtu pārtiku. Pirms un pēc barošanas jūs varat staigāt pa teritoriju, izmantojot ērtas takas un vērot daudzus citus putnus, kas dzīvo šajā apkārtnē. Teritorijā ir arī neliels muzejs, kas sniedz vairāk informācijas par gulbjiem un šīs vietas vēsturi.
Putnu ligzdošanas vietas pie Abotsburijas
Parasti šīs vietas darba laiks ir no 10:00 līdz 17:00 visas nedēļas garumā, pēdējais apmeklētājs tiek ielaists līdz 16:00; iegādājoties biļetes internetā tās cena pieaugušajam ir £ 10, bērnam – £ 5. Jāņem vērā, ka suņiem nav atļauts ieiet teritorijā pie gulbjiem. Minimālais apmeklējuma laiks varētu būt divas līdz trīs stundas, lai gan jūs tur varat pavadīt arī daudz vairāk laika.
Abotsburijas subtropu dārzi
Abotsburijas gulbji bija ļoti skaisti un pēc to apmeklēšanas mēs devāmies uz Abotsburijas subtropu dārziem, vietu, kas atrodas divu ar pusi kilometru attālumā braucot ar auto. Un atkal prieks – tur ir milzīga bezmaksas autostāvvieta, kas atrodas pāri ceļam tieši pie ieejas dārzos.
Par dārzu vēsturi varat izlasīt viņu internet lapā (saite šeit augstāk), sniegtā informācija ir visaptveroša. Šī ir pārsteidzoši jauka vieta, kuru var izbaudīt gan pieaugušie, gan bērni. Varu piebilst tikai to, ka dārzi ir īpaši skaisti pavasarī. Tur ir arī dabīgs skatu laukums no kura varat novērot piekrasti un pat redzēt mazliet no Abotsburijas gulbju teritorijas; lai nokļūtu skatu laukumā gan ir jārēķinās ar nelielu fizisku piepūli kāpjot nelielā kalnā.
Dārzu darba laiks ir no 10:00 līdz 17:00 visu nedēļu. Iepriekš iegādāta biļete pieaugušajam maksā £ 10 un personai vecumā no pieciem līdz piecpadsmit gadiem £ 5; bērni līdz pieciem gadiem tiek ielaisti bez maksas; biļešu iegāde uz vietas būs dārgāka. Ir arī labas ziņas suņu īpašniekiem – suņiem ir atļauts ienākt dārzos!
Cita interesanta vieta tur pat Dorsetā jūras krasta par ko var izlasīt šjā blogā un ir vērts apmeklet ir Durlstonas parks.
Apmēram vienas stundas brauciena attālumā no Bormutas uz rietumiem atrodas patiešām skaista mazpilsēta Vestbeja (West Bay). Ceļojums pats par sevi ir ļoti aizraujošs, jo Rietumdorseta pārsteidz ar brīnišķīgām ainavām; gandrīz visu ceļu sanāk braukt pa kalniem un pa lejām. Dažviet no pauguru virsotnēm paveras skats uz Lamanšu un pat iespējams ieraudzīt piekrastes līniju.
Klintis pie Vestbejas
Vestbeja ir maza kūrortpilsēta, kas atrodas uz dienvidiem no Bridportas, apmēram 15 jūdzes no Veimutas, un tai ir sava osta, jahtu piestātne un tūrisma objekti visu vecumu apmeklētājiem. Vestbejā un ap to ir daudz viesu māju, viesnīcu, kotedžu tūristiem un kempingu parku. Šī teritorija ir daļa no Juras piekrastes, kas ir UNESCO pasaules dabas un kultūras mantojuma sarakstā; visas Juras piekrastes krasta līnijas garums ir gandrīz vairāl kā 154 kilometri.
Pilsētas vēsture sākas, kad 1884. gadā no Bridportas līdz Bridportas ostai tika pagarināta dzelzceļa līnija; jaunā ostas stacija tika nosaukta par West Bay. Drīz pēc tam sākās villu un māju būvniecība, lai šai vietai piesaistītu tūristus. Dzelzceļa līnija pasažieriem tika slēgta 20. gadsimta trīsdesmitajos gados un to pavisam beidza izmantot 1962. gadā.
Pastaiga pa Juras laikmeta krastu
Pēc ierašanās Vestbejā mēs sākām gājienu tieši no stāvlaukuma, kas atrodas turpat pie krasta. Mūsu apmeklējuma dienā, kas bija svētdiena, visas dienas autostāvvietas cena bija tikai divas mārciņas. Piejūras autostāvvietā ir daudz vietu, lai gan vasarā tā visdrīzāk ir pilna. Tomēr apkārtnē ir arī citas autostāvvietas, un visticamāk ka spēsiet atrast kādu vietu kur novietot automašīnu.
Pārgājienam ir divas iespējas – vai nu ejat gar pašu jūras krastu, vai arī izmantojat piekrastes taku, kas iet virs klintīm. Mēs nolēmām staigāt pa pludmali un atgriezties pa piekrastes taku, pa kuru veļš iet augšā un lejā; piekrastes klintis sasniedz piecdesmit metru augstumu un no tām paveras vienreizējs skats uz apkārtni.
Mēs nolēmām iet līdz tuvējam kempingam, kas atrodas apmēram pusotra kilometra attālumā no autostāvvietas, un pēc tam atgriezties mūsu sākuma punktā. Gan ejot pa pludmali, gan pa piekrastes taku, jāpatur prātā, ka kāda daļa no Austrumu klints var nobrukt nepārtrauktas vēja un ūdens izraisītas erozijas dēļ. Viens no pēdējiem lielākajiem nobrukumiem tika reģistrēts 2019. gadā, kad aptuveni tūkstotis tonnu iežu nobruka pludmalē.
Lai gan kopējais trīs kilometru attālums šķiet ļoti mazs, staigājot pavadījām apmēram divas stundas. Galvenais iemesls tam ir tas, ka mēs fotografējām apkārtni, baudījām fantastiskas ainavas, it īpaši no augšas ejot pa piekrastes takau. Turklāt mums bija līdzi suns, un arī viņš izbaudīja pastaigu. Iespējams, ka vasaras sezonas laikā suņiem nav atļauts staigāt pa pludmali.
Mūsu atgriešanās bija laikā, kad tuvojās mākoņainas dienas saulriets, un apkārtējās ainavas skats no augšas bija patiešām iespaidīgs.
Vestbejas osta
Mols, jahtu piestātne, zivis un kartupeļi (fish & chips)
Vakarā, pēc divu stundu pastaigas gar piekrasti, mēs jutāmies mazliet izsalkuši un nolēmām pilsētā atrast kaut ko ēdamu. Pirms tam mēs devāmies uz piestātni un pastaigājāmies pa molu. Bija aizraujoši redzēt, kā cilvēki no jūras ierodas ar laivām un iekrauj tās vieglo auto piekabēs, lai pēc dienas pavadīšanas jūrā atgrieztos mājās.
Pilsētā gar ielu ir izvietoti nelieli kioski, kas piedāvā dažādas ēdiena iespējas līdzņemšanai. Protams, ka angļu iecienītie fish & chips (mīklā cepta zivs ar fritētiem kartupeļiem) bija mūsu izvēle, jo Vestbeja ir pazīstama ar savu vietējo ekonomiku, kuras pamatā ir tūrisms un zvejniecība. Dienas piedāvājumā bija maltīte, kas sastāv no mencas un kartupeļiem par 5.7 mārciņām, un mēs nolēmām to arī ieg;ādāties.
Fish and chips kiosks
Viss bija ļoti bija svaigs un patiešām garšīgs, kas nodrošināja patīkamu mūsu dienas nogali Vestbejā – Rietumdorseta mūs nepievīla.
Šajā blogā ir arī daudz citu ieraksti par Lielbritāniju, piemēram, par mūsu pieredzi Kornvolā, Dēvonā, Dorsetā un citur Skotijā un Anglijā.
Dienviditālija – viens no psiholoģiski smagākajiem ceļojumiem. Kāpēc? Grūti pat pateikt. Varbūt tuvojošās garās Latvijas ziemas priekšnojautas, varbūt sicīliešu pašpietiekamība, varbūt skarbais Sicīlijas klimats un ainavas, kur visapkārt vērojama savas teritorijas norobežošana.
Lidojot ar Ryanair
Lai gan ne visur dienviditālija bija tāda. Bet varbūt – pa bišķim no tā visa un vēl pilnībā nepiepildītās cerības par ceļojumu, jo bijām cerējuši uz kaut vairāk nekā izbraukt cauri vairākiem valsts reģioniem un atlidot mājās no citas lidostas. Pēc pirmā brauciena padomāju, ka diez vai vairs braukšu uz turieni. Bet dzīvē kā jau dzīvē – dažkārt viss sagriežas daudz savādāk un nu jau esam tur bijuši Sicīlijā neskaitāmas reizes. No šī ceļojuma īsām atmiņām palika Etnas vīns, Marsala saldais vīns Sicīlijas autrumos, olīveļļa, pasta, picas. Un kā izrādījās, vēl daudz ko citu tur iepazinām un izbaudījām.
Kad pārpublicēju šīs ceļojuma piezīmes atkal internetā, viens no mūsu pēdējiem ceļojumiem bija atkal uz Itālijas dienvidiem. Ir lietas, kas ir mainījušās un citādākas, taču ir arī lietas, kas nemainās. Taču ne par to šeit rakstu, jo savu pirmo ceļojumu uz Sicīliju sākām Apūlijā un tieši par to arī ir šis stāsts.
Apūlija
Ceļojums sākās pašos Itālijas dienvidaustrumos septembra beigās, kad ar Ryanair lidmašīnu nosēdāmies Brindisi lidostā, Bari provincē, kas atrodas Apūlijas reģionā. Ja atceraties skatījušies Italiju kartē, tad šis ir pats Itālijas “zābaka” papēdis.
Apūliju apskalo divas siltās jūras – Adrijas jūra un Jonijas jūra; jāsaka, ka ļoti labi viņi tur iekārtojušies. Apūlijas reģiona platība ir 19345 kvadrātkilometri, kas ir gandrīz trešā daļa no Latvijas teritorijas, toties iedzīvotāju skaits ir krietni lielāks, apmēram četri miljoni cilvēku. Apūlijas reģionam līdzīgā izmērā ir tādas valstis kā Slovēnija un Izraēla. Tā kā regions ir izstiepts garumā, tad tas robežojas ar trijiem citiem Itālijas reģioniem – Molise, Campania un Basilicata.
Kas vēl no interesantiem faktiem – Apūlija ir viens no arheoloģiski bagātākajiem reģioniem un tajā ir pabijuši un valdījuši gan grieķi, gan musulmaņi, gan arī kaimiņi sicīlieši.
Alberobello
Brindidisi atrodas mazliet vairāk kā simts kilometrus no provinces galvaspilsētas Bari, taču mums bija jānobrauc tikai 80 kilometri līdz Alberobello, kur bijām rezervājuši naktsmītni Relais Masseria Rosa un plānojām nākošajā dienā apskatīt pilsētu. Viesnīca ir iekārtota šim apvidum raksturīgajā celtnē – trulītī (angliski – trulli vai trullo). Pilsētā ir vesels rajons, kurā apskatāmas šī tipa mājiņas un šis rajons jau kopš 1966. gada ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Trulīšu mājas Itālijas dienvidos
Bet Itālijā kā jau Itālijā – nekad nevar zināt, kas notiks pēc īsa brīža. Un tā arī pat lāga neizgājuši no lidostas uz brīdi diezgan nopietni iestrēgām auto nomas birojā. Kad beidzot visas problemas veiksmīgi atrisinājām un kāpām iekšā mašīnā, jau bija pamatīgi tumšs un nekāda apkārtnes aplūkošana pa ceļam uz Alberobello nesanāca.
Mazliet pamaldoties, jau neilgi pirms pusnakts, atradām pilsētas nomalē esošo viesnīcu un spriedām, ka drīz būs jāiet pie miera. Taču Italija paliek Itālija un šoreiz mūs tā pārsteidza ļoti pozitīvā veidā. Kā izrādījās, pie viesnīcas atrodas milzīgs peldbaseins un, tā kā ūdens tajā bija silts, domas par gulētiešanu pagaisa un labu laiku pavadījām peldoties bsaeinā.
Trulīši
Trulīšu tipa mājas šajā apvidū tika būvētas tālā pagātnē pirms daudziem gadsimtiem. Mājas tiek celtas no slānveida akmeņiem ar konusveida jumtiem; galvenā priekšrocība šāda veida celtnēm ir tā, ka nav vajadzīgs cements, lai tās saturētu kopā. Principā, nav arī vajadzīgs koka vai cita veida karkass, jo struktūra kopumā pati sevi satur kopā.
Vietējie zināja stāstīt, ka senākos laikos dienviditālija mēdza būt nemierīgs reģions. Kad dažādi valdnieki sūtīja savus karaspēkus iekrot jaunas teritorijas vai nodokļu inspektorus savākt nodokļus, pietika mājai izvilkt dažus akmeņus zināmā vietā un māja sabruka atstājot vien akmeņu kaudzi. Kad briesmas bija garām, mājas saimnieks ar salīdzinoši nelielu piepūli isā laikā salika atkal māju kopā un mierīgi turpināja dzīvot tālāk.
Peldbaseins vakatā Itālijas dienvidos
Kopš seniem laikiem, simtiem trulīšu ir saglabājušoes un apmēram četri simti atrodas nelielajā Alberobello pilsētā. Liela daļa no tiem ir personīgās dzīvojmās mājas, bet daļa no tām ir apskatāma vai arī parveidotas viesnīcās, suvenōru veikaliņos un tamlīdzīga rakstura iestādēs. Mājiņām uz jumtiem in interesantas zīmes, saka, ka tās ir maģiskas.
Tālāk uz dienvidiem
Pēc vairāku stundu pastaigas pa pilsētu, devāmies prom no Alberobello, jo mūsu nākošais un galvenais galamērķis šajā ceļojumā bija Vidusjūras lielākā sala Sicīlija – par to citi apraksti. Pa ceļam piestājām Kalabrijas reģionā, kur ir skaista pludmales, piemēram, Tropea pilsētā. Jāsaka gan, ka dienviditālija var lepoties ar dzudzām skaistām pludmalēm.
Itālijas dienvidu piekraste
Tropea ir piekrastes kūrortpilsēta un tur pašā Tirēnu jūras krastā uz klintīm ir iespaidīga vecpilsēta ar nocietinājumiem. Šo vietu mēdz arī dēvēt par dievu pludmali. Iespējams, ka Tropea ir pati zināmākā no Kalabrijas reģiona pilsētām tieši pludmales un iespadīgo skatu, kas no tās paveras, dēļ un tiek uzskatīta par vienu no reģiona skaistākajām pilsētām. Un te nu jāsaka ar dievu dienviditālija – ceļojam tālāk uz Scīlijas austrmiem.
