Horvātijas galvaspilsēta Zagreba

Publiucēts 03/04/2025 autors: ainarsbl

Šis ir hronoloģiski pēdējais blogs par Horvātiju, taču pārpublicējot tagad sanāk pirmais.Drīz būs atjaunotas publikācijas par tādām Dalmācijas brīnišķīgām vietām kā Splita, Omiša, Grebaštica, Sevida, Rogizņica un Primoštena un protams arī par Dubrovniku un Dalmāciju.

Par Zagrebu

Zagrebā bijām pirms laba laika, taču tā ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mūsu lielā interese par Horvātiju sākās, kad pirmo reizi uz turieni pirms daudziem gadiem aizbraucām ar savu auto no Rīgas. Tāpēc šis ir ļoti labs iemesls beigt ar to, kur tas viss sākās. Pie kam, pilsētā ir daudzas vietas ko ekskursantam apskatīt un arī izklaides iespējams atklāt no jauna tāpēc nebūs brīnums, ja uz turieni kādu dienu atkal aizbrauksim vai aizlidosim vienkārši uz nedēļas nogali.

Zagreba ir Horvātijas galvaspilsēta kurā dzīvo nepilni 800 tūkstoši cilvēku. Kā var noprast, Zagreba ir lielākā Horvātijas pilsēta. Tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau romieši laikos, bet pilsētas dibināšanas gads skaitās 1242, kad līdz turienei bija nokļuvuši tatāri. Pilsētā no iebrucējiem patvērās toreizējais karalis un kā pateicību atļāva tai uzturēt savu tiesu sistēmu un viņa labvēlība nodrošināja arī citus labumus.

Daži cipari tīri informācijai, lai ir saprotams par ko runājam. Horvātijā kopā ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju no kuriem ap 90% ir horvātu. Iedzīvotāju skaits pēdējo 10 gadu laika ir pamatīgi samazinājies, lielākoties emigrācijas dēļ (daudzi meklē labāku dzīvi Eiropas Savienības valstīs un Šveicē).

Par Horvātiju

Horvātijas teritorija ir 56.5 tūkstoši kvadrātkilometru, tā diezgan vienkārši šajā ziņā salīdzināma ar Latviju vai Lietuvu. Interesanti, ka pēc saražotā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Horvātija ieņem vietu tuvu pie septītā desmita pasaulē, taču pēc pirktspējas piecdesmito, kas nozīmē, ka cenas tur joprojām nav pārmērīgi augstas (pateicoties tūrisma industrijai, īpaši tūristiem no Vācijas, Horvātija lēta nekad nav bijusi). Pieņemu, ka pēc eiro ieviešanas 2024. gadā cenu augšana turpinās.

zagrebas arhitektūra — Zagrebas arhitektūra

Zagrebā ir savā ziņā interesants klimats. Kaut kas starp piejūras (līst daudz, rudenī miglains) un kontinentālo (ir stabili četri gadalaiki). Pāris nedēļas vasarā temperatūra var būt virs +30 grādiem, bet ziemā sniegs var būt vismaz mēneša garumā un zemas temperatūras mīnus grādos nevienu nepārsteigs.

Kā nokļūt Zagrebā un tālāk

Zagreba ir viena no Eiropas pilsētām uz kurieni ir vērts aizlidot vienkārši pavadīt nedēļas nogali. Zagrebas lidosta atrodas tikai kādus 15 kilometrus no pilsētas un ir dažādi varianti kā no lidostas nokļūt uz pilsētu un atpakaļ – speciāls lidostas transfēra autobuss (biļete maksā nepilnus 5 eiro), parastais maršruta autobuss (ir lēnāks, bet lētāks – jābrauc kādas 40 minūtes) un taksometrs (cenas salīdzinoši nav ļoti lielas). Lidosta nav arī ļoti pārpildīta, jo gada laikā apkalpo krietni mazāk kā 5 miljonus pasažieru.

Kā jau lielā pilsētā, Zagrebā koncentrējas gan valsts ekonomika, finanses un tā ir arī ievērojams transporta mezgls. No Zagrebas var viegli nokļūt uz citām vietā gan Horvātijā, gan arī ārpus tās. Jāpiebilst gan, ka tā atrodas salīdzinoši tālu no jūras (pa ceļu sanāk vismaz savi 150 kilometri), tāpēc daudziem horvātiem ir vasarnīcas pie Adrijas jūras uz kurieni viņi dodas pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku.

Nupat attapos, ka stāstu biju nodomājis rakstīt pavisam par ko citu – Zagrebu kā vārtiem uz pārējo Horvātiju un it īpaši uz Adrijas jūras piekrasti.

Ja ierodaties Zagrebā ar auto vai atlidojat, pilsētā ir liels naktsmītņu piedāvājums. Protams, braucot ar savu auto ir iespējams atrast kaut ko labāku, kas atrodas pilsētas nomalē, bet par zemāku cenu. Internetā iespējams izvēlēties no tuvu 500 dažāda veida naktsmītnēm ziemas sezonā, kuru cenas svārstās starp 30 un 600 eiro par nakti divām personām. Ja paveicas, iespējams pat pilsētas centrā atrast vienkāršu divvietīgu dzīvoklīti pat 40 eiro.

Vienu gan jāatceras – kā jau iepriekš par Horvātiju esmu rakstījis, viesnīcas vasaras sezonā jārezervē lielu laiku iepriekš, citādi to var vienkārši nebūt.

Ceļojums uz Bulgāriju 2024. gada rudenī

Publiucēts 11/01/2025 autors: ainarsbl

Rudens piedzīvojums Bulgārijā

Šis bija mūsu otrais ceļojums uz Bulgāriju, galamērķi, kas bija radījis interesi kopš mūsu pirmās vizītes 2007. gadā. Toreiz mēs agrā pavasarī šķērsojām valsti ar automašīnu, apbrīnojot pārsteidzošās Belogradčikas klintis, rāmo Bačkovas klosteri un apskatot gleznaino Melnās jūras piekrasti. Atmiņas palika, taču mēs vēlējāmies atgriezties un to izdarījām 2024. gada rudenī.

Par šo ceļojumu ir arī pieejams video manā YouTube kanālā.

Cits veids, kā izpētīt Bulgāriju

Atšķirībā no iepriekšējā ceļojuma, šoreiz lidojām no Londonas uz Sofiju, gatavi nesteidzīgai bet piesātinātai ceļojuma nedēļai. Iepriekšējā reizē no Rīgas uz Bulgāriju ilgi braucām ar savu auto no Rīgas, bet šoreiz nolēmām netērēt laiku nokļūšanai līdz galamērķim. Pēc nolaišanās Sofijas lidostā mēs noīrējām automašīnu no vietējā uzņēmuma CarRent Bulgaria, kuru bijām rezervējuši caur DiscoverCars. DiscoverCars auto nomas meklētāju jau bijām izmantojuši pirms tam pāris reizes Rīgā, gan arī pēc tam Grieķijā un tas, ko viņi piedāvā likās labāk par citur atrodamo, ieskaitot arī booking.com.
Te jāpiebilst, ka ne no vienas no šeit minētajām kompānijām nesaņemam naudu vai citus labumus par saitēm uz viņu mājas lapām. Atsauksmes labas vai ne tik labas ko dodam (ne tik labās cenšamies parasti nepublicēt) ir uzkrājušās mūsu pašu piedzīvotā rezultātā.

Vietējiem automašīnu nomas uzņēmumiem mēdz būt arī savi mīnusi – to biroji bieži atrodas ārpus lidostas teritorijas. Arī šajā gadījumā bija tā, taču mums bija savs cilvēks Sofijā, kurš dažu minūšu laikā aizgādāja mani līdz auto nomas laukumam, tā kā neērtību vispār nebija nekādu. Ar kājām ejamais gabals gan būti prasījis kādas minūtes četrdesmit (divi ar pusi kilometru ko vicot ar kājām).

Bijām izdarījuši pareizo izvēli, arī auto bija praktiski jauns, autonomas darbinieks visu ātri un precīzi nokārtoja gan kad saņēmām auto, gan arī pēc tam, kad atdevām. Atgriežot auto bijām to kārtīgi nomazgājuši (tas bija līguma noteikumos), tā kā pat izpelnījāmies par to uzslavu.

Ieskats Bulgārijas pagātnē un tagadnē

Bulgārija daudzus gadus bija populārs padomju tūristu atpūtas galamērķis, kas piesaistīja atpūtiekus Melnās jūras piekrastei ar savām pieņemamajām cenām un smilšu pludmalēm bagātajiem kūrortiem. Tomēr pēdējās desmitgadēs citi galamērķi, piemēram, Turcija un Spānija, ir aizēnojuši Bulgārijas tūrisma nozari. Neskatoties uz šīm pārmaiņām, Bulgārija joprojām ir ļoti laba izvēle tiem, kas meklē autentisku pieredzi un viesmīlību.

Bulgārija robežojas ar Grieķiju, Turciju, Serbiju, Ziemeļmaķedoniju un Rumāniju. Pēc teritorijas tā ieņem 103 vietu pasaulē un 16 vietu Eiropā, tās sauszemes teritorija aizņem ir 108 tūkstošus 489 kvadrātkilometrus. Bulgārija ir apmēram uz pusi mazāka kā tās kaimiņvalsts Rumānija, līdzīga izmēra valstis ir Karību jūras lielākā sala Kuba.

Bulgārijā dzīvo gandrīz seši ar pusi miljonu cilvēku, tas it līdzīgi kā kaimiņvalstī Serbijā, lai gan Serbija ir apmēram par ceturto daļu mazāka. Iedzīvotāju blīvums Bulgārijā ir aptuveni tāds pats kā vidēji pasaulē (61 iedzīvotājs uz vienu kvadrātkilometru, vidēji Eiropā tas ir 72).

Valsts galvaspilsēta ir Sofija, kurā dzīvo gandrīz 1,2 miljoni cilvēku. Citas lielākās pilsētas ir Plovdiva (321 tūkstoši iedzīvotāju), Varna (311 tūkstoši) un Burgas (188 tūkstoši), šie dati ir no 2021. gada. Jāpiebilst, ka Bulgārijas iedzīvotāju skaits turpina diezgan strauji samazināties. Maksimumu tas bija sasniedzis 1985. gadā, kad valstī dzīvoja vairāk kā 8,9 miljoni cilvēku. Kopš tā laika iedzīvotāju skaits krītas kļūstot mazāks par gandrīz diviem ar pusi miljoniem laika periodā no 1985. līdz 2021. gadam, lai gan tas ir diezgan zināms un ne pārāk pārsteidzošs stāsts attiecībā uz austrumeiropu.

Bulgārija šodien

Tā kā kopš iepriekšējā brauciena bija pagājuši jau 17 gadi, gribējām apskatīt, kas šajā laikā Bulgārijā ir mainījies. Gribējām vairāk apskatīt Plovdivu un, protams, mazliet laiski atpūsties kūrortā pie Melnās jūras.

Sākšu ar to, ka kopējais iespaids par valsti jau no paša pirmā brīža radās pozitīvs. Mūs sagaidīja silta un viesmīlīga atmosfēra, ēdiens bija izcils — kvalitatīvs, garšīgs un par pieņemamu cenu. Neatkarīgi no tā, vai pusdienojām ceļmalas krodziņos vai elegantos restorānos, katra maltīte bija īpaša un likās, ka katra nākošā pārspēja iepriekšējo. Lai arī resporānu cenas bija augstākas, ēdiena kvalitāte un porciju lielums noteikti bija adekvāts cenai. Par veikalu piedāvājumu un cenām nevaru neko teikt, jo šī ceļojuma laikā paši neko negatavojām.

vīnogulāji bulgārijā — Vīnogulāji Bulgārijā

Ja ir vēlme apmeklēt vietējos vīna ražotājus, Bulgārijā iespējams nogaršot un iegādāties austvērtīgu vīnu par ļoti labu cenu. Vīna degustācijas tiek organizētas pietiekoši augstā līmenī un tiek piedāvātas arī uzkodas. Kas īpaši pārsteidza bija fakts, ka ļoti daudz tiek audzētas Bulgārijas vietējās vīnogu šķirnes un ražotāji, kuri uz to īpaši specializējas, spēja piedāvāt izcilu produkciju.

Plovdiva – Bulgārijas sirds

Sofijā ielidojām ap pusdienlaiku, paņēmām autonomā mašīnu un devāmies Plovdivas virzienā, bet pa ceļam bijām plānojuši apmeklēt vīna darītavu Chateau Copsa. Tā atrodas netālu no ceļa, kas ved no rietumiem uz austrumiem gar vienu no Bulgārijas ziemeļu kalnu masīviem.

Pēcpusdienas pasākums

Tā kā Chateau Copsa atrodas burtiski lauka vidū, minēt adresi lielas jēgas nav. Var apskatīt atrašanās vietu kartē vai vinkārši ieguglēt Chateau Copsa Bulgaria. Viņi tur ne tikai dod degustēt vīnu, bet arī piedāvā naktsmītnes savā viesnīcā stilīgā veca cietokšņa tipa ēkā, kura īstenībā uzcelta nesen, taču izskatās pietiekoši iespaidīgi.

Vīna degustācija bija pagrabā zem pils, visi vīni bija labi, bet bulgāru gida stāsti visu pasākumu vēl papildināja veidojot lielisku pozitīvu gaisotni. Ieteikums rezervēt degustāciju iepriekš, jo Chateau Copsa apmeklētāju ir diezgan daudz.

Vakars pilsētā

Vakarā mēs ieradāmies Plovdivā, kur ātri iekārtojāmies viesnīcā un devāmies izpētīt pilsētu. Bijām rezervējuši viesnīcu Hotel Ego, kas atrodas dažu minūšu kājām gājiena attālumā no centrālās pilsētas gājēju ielas, tātad, ļoti labā vietā. Arī viesnīca pati par sevi bija ļoti laba par to cenu (apmēram 45 eiro), ko maksājām, tā kā varu droši ieteikt arī citiem. Viesnīcas adrese 2 Eliezer Kalev Str., Plovdiv Center, 4000 Plovdiv, vienīcas mājaslapa.

Lai gan vietu skaits ir ierobežots, viesnīca piedāvā arī bezmaksas autostāvvietu. Mums arī šeit paveicās, jo dabūjām pēdējo brīvo vietu. Bijām rezervējuši dārgāku un lielāku variantu, kas ir Deluxe Studio, katram gadījumam, ja nu gribas izmantot virtuvi, kas atradās vienā istabas stūrī. Tā kā gribējām vakariņot pilsētā, virtuvi ēst gatavošanai tā arī neizmantojām.

Ēšana Plovdivā

Vissvarīgākais bija paēst vakariņas, tāpēc devāmies uz iepriekš noskatītu restorānu (Restaurant Diana-1, adrese Plovdiv Center, ul. Knyaz Al. Dondukov-Korsakov 2, 4000 Plovdiv Bulgaria), kurš atrodas kājām ejamā attālumā no pilsētas centra. Porcijas restorānos ir lielas un izvēles dažādība ir vienkārši fantastiska.

Pēc pamatīgām vakariņām devāmies aplūkot pilsētas centru. Pārsteidzoši, ka lai arī tūrisma sezona tā pa lielam jau bija beigusies, uz ielām bija diezgan daudz cilvēku. Pārsvarā tie bija vietējie jaunieši, kuri staigāja pa pilsētu, priecājās par dzīvi un jauko vakaru, sarunājās. Un tas viss bija ļoti pieklājīgā veidā, bez jebkādas bravūras. Šī vispār ir viena lieta, kas mūs pārsteidza Bulgārijā – cilvēki i rlabā garastāvoklī un māk atpūsties sagādājot prieku sev un netraucējot citiem. Tas tā bija ne tikai Plovdivā, bet arī citās vietās, kuras apmeklējām.

Tikai ap pusnakti saguruši bet patīkami izbaudījuši naksnīgo Plovdivu atgriezāmies viesnīcā. Par nākošo dienu rakstīšu nākošajā blogā par šo Bulgārijas ceļojumu. Seko saitei, lai izlasītu par mūsu otrās dienas piedzīvojumiem Bulgārijā.

Grieķijas galvaspilsēta Atēnas

Publiucēts 13/10/2024 autors: ainarsbl

Par Grieķiju

Grieķija ir viena no valstīm, kur esmu bijis daudzas reizes, gan biznesa, gan atpūtas braucienos, gan tranzītā. Tomēr līdz šim nevienu reizi par šo valsti neesmu rakstījis, tāpēc šeit ne tikai par Grieķijas galvaspilsētu Atēnām, bet arī mazliet par Grieķiju vispār.

Ja godīgi, tad jau nav nemaz tik daudz, ko varētu jaunu par visiem zināmo Grieķiju pateikt, tāpēc vismaz daži cipari un nedaudz par vēsturi.
Grieķija atrodas Balkānu pussalas dienvidu galā, tās teritorija ir gandrīz 132 tūkstoši kvadrātkilometru. Tas ir salīdzināms ar tādām valstīm kā Bangladeš, Nepāla, kuras ir mazliet lielākas par Grieķiju un Ziemeļkoreja un Nikaragvu, kuras ir nedaudz mazākas. Salīdzinot ar Amerikas Savienotajām valstīm, Grieķija ir divas reizes mazāka par Kolorado štatu.

Grieķijai pieder 227 salas no kurām vismaz 166 ir apdzīvotas. Lielākās Grieķijas salas ir Krēta (Crete), Evia, Lesbos, Roda (Rhodes) un Čios (Chios). Krētas teritorija ir nedaudz vairāk kā 8000 kvadrātkilometru – tā ir lielāka par Palestīnu un nedaudz mazāka par tuvumā esošo Kipru. Krētas garums ir 260 kilometri un platums no 12 līdz 60 kilometriem.

Pēc 2020 gada datiem Grieķijā dzīvo nepilni 11 miljoni cilvēku, no kuriem vairāk kā pusmiljons dzīvo Atēnās (to centrālajā daļā).

Galvaspilsēta Atēnas

Atēnas ir Grieķijas galvaspilsēta un kā jau daudzas citas lielās pilsētas veido konglomerātu, kurā dzīvo ap trīs miljoniem cilvēku.

partenons atēnu akropolē — Partenons Atēnu akropolē

Atēnas ir viena no vecākajām pilsētām pasaulē, vēsturnieki saka, ka tās vecums ir apmēram 3400 gadu. Ar atēnām ir saistīti tādi vārdi kā Platons un Aristotelis.

Ar Atēnām visvairāk saistās tādas lietas kā antīkie tempļi, amfiteātri un, protams, Akropole. Atēnās ir divas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ietvertas vietas – Atēnu Akropole un Dafnes (Daphni vai Dafni) bizantiešu klosteris, kas ir daudz mazāk zināms salīdzinot ar Akropoli.

Atēnu Akropole

Akropole ir ēku komplekss klints pakalna virsotnē Atēnu centrā, visslavenākais Akropoles objets ir Partenons (Parthenon). Partenons ir templis (precīzāk tā paliekas), kas tika uzcelts par godu grieķu dievietei Atēnai. Tempļa celtniecība tika pabeigta vairāk kā 400 gadus pirms mūsu ēras.

Atēna ir Zeva meita, viena no Olimpa dieviem, viņa ir gudrības un kara dieviete. Atēnas romiešu ekvivalents ir Minerva, lai gan kā romiešu kara dievs plašāk ir pazīstams Marss.

Vārds akropole nozīmē visaugstākais punkts, kā tas patiesībā arī ir, ja tajā uzkāpj. Akropoles piekājē ir iespējams atrast autostāvvietas, ja esat tur ar savu vai īrētu mašīnu. Mēs savējo novietojām stāvvietā, kas atrodas Rovertou Galli 39. No turienes uzkāpt Akropolē nesagādā lielas pūles, tikai kādas 10 – 15 minūtes. Un kāpiens ir tā verts – no augšas paveras fantastisks skats uz pilsētu.

Ieeja Akropoles muzejā ir par maksu. Biļetes maksā sākot ar 12 eiro un vairāk, līdz pat 80 eiro par antīko Atēnu apmeklējumu un apskati gan privāti gan grupā (neesmu tādu čupu naudas tērējis šim pasākumam, tāpēc neņemost teikt ar ko tas varētu būt labāks).

Nakšņošana Atēnās

Naktsmītni izvēlējāmies ārpus pilsētas centra tuvāk jūrai – Tropical Hotel, kas, braucot pa ceļu, atrodas mazliet vairāk kā desmit kilometrus uz dienvidrietumiem no Akropoles.

jūras piekraste atēnās — Jūras piekraste Atēnās

Google atsauksmēs par viesnīcu rakstīju, ka tā atrodas ļoti parocīgā vietā, istabiņas tīras un kārtīgas, pieklājīgs apkalpojošais personāls un labas brokastis. Vēl jāpiebilst, ka mums arī paveicās ar to, ka no istabiņas balkona pevērās brīnišķīgs skats uz jūras pusi. Kopumā, ļoti laba viesnīca par atbilstošu cenu, īpaši, kad nepieciešama vieta, kur pārnakšņot uz neilgu laiku.

Vēl viena lieta, ko gribēju piebilst attiecībā uz Atēnām. Mēs centāmies braukt agri no rīta un vēlu vakarā, jo dienas laikā pa Atēnām pārvietošanās ar auto var izvērsties par pamatīgu murgu, īpaši, ja iebraucat kādā no ar transportu noslogotajiem rajoniem.

Atceros, ka kādā no citiem braucieniem diezgan ilgu laiku gaidīju autobusu, kurš tā arī neatbrauca. Galu galā izdomāju iet vairākus kilometrus ar kājām un tas atnmaksājās, jo sastrēgumos stāvošās automašīnas bieži vien tā arī palika gaidot aiz muguras.

Edinburga

Publiucēts 30/09/2024 autors: ainarsbl

Skotijas galvasplsēta Edinburga

Edinburga noteikti ir viena no īpašākajām pilsētām, vismaz personīgi man. Ne tikai tāpēc, ka esam paši tur dzīvojoši vairākus gadus.

Lai gan Edinburga ir Skotijas galvaspilsēta, tā ir tikai otra lielākā pilsēta Skotijā (lielākā ir Glāzgova). Tajā dzīvo mazliet vairāk par pusmiljonu cilvēku, lai gan vasarā, tūrisma sezonas laikā, pilsētas iedzīvotāju skaits var pat dubultoties. Pilsētā notiek daudz dažādi festivāli visas vasaras garumā, tāpēc uz turieni ierodas tūristi no visas pasaules. Pie kam, Edinburgas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Nokļūšana uz Edinburgu

Skoti ir izdarījuši visu, lai būtu ērti nokļūt pilsētā. Edinburgas lidostā draudzīgi kopā sadzīvo visdažādākās aviokompānijas. Pirms pandēmijas sākuma lidosta gada laikā apkalpoja gandrīz 15 miljonus pasažieru; Rīga, kas ir līdzīga izmēra pilsēta, 2019 gadā uzņēma tikai pusi no tā (7.8 miljonus pasažieru).

Nokļūšna no lidostas uz pilsētu ir ļoti ērta. Lai nokļūtu pilsētas centrā, var izmantot autobusu vai modernu tramvaju, kuram lidostā ir galapunkts (Edinburgā ir tikai viena tramvaja līnija ar galapunktiem pilsētas centrā un lidostā). Visātrākais ir AirLink autobuss, kuram starp lidostu un pilsētas centru ir arī dažas citas pieturas.

Edinburgā var vienkārši nokļūt arī, ja lidojat uz tuvumā esošo Glāzgovas vai mazliet attālāko Aberdīnas lidostu (kopumā Skotijā ir piecas daudz maz nozīmīgas starptautiskās lidostas).

Un protams, vilcienu un autobusu maršruti savieno Edingurgu ar daudzām citām Lielbritānijas pilsētām. Esmu rakstījis arī atsevišķi par autoceļu tīklu Skotijā.

ieliņas edinburgas vecpilsētā — Ieliņas Edinburgas vecpilsētā

Vietas un lietas, ko noteikti vērts apskatīt Edinburgā

Pat ja neesat bijuši Skotijā, noteikti esat dzirdējuši tādus vārdus kā Edinburgas pils, vecpilsēta, Karaliskā Jūdze, Holirūda, Valters Skots un Artūra sēdeklis. Labā ziņa ir tāda, ka lielākā daļa apskates objetu Edinburgā atrodas salīdzinoši netālu viens no otra. Bez tam, pilsētā notiek daudzi pasākumi, kuris ir vērts apmeklēt, ja paveicās to laikā būt pilsētā.

Karaliskais militārais šovs (Edinburgh Tattoo)

Viennozīmīgi, Edinburgas militārais šovs, kas katru gadu vasarā notiek Edinburgas pils pagalmā (2022. gadā no 5. līdz 27. augustam). Šovā piedalās militārie orķestri no dažādām valstīm un priecē skatītājus gan ar militārajiem maršiem, soļōšanu ierindā, gan citiem aizrautīgiem priekšnesumiem.

Ieeja pasākumā ir diezgan dārga, sākot no 60 līdz vairāk kā 600 britu mārciņām Lētākās biļetes teorētiski maksā 30 mārciņas, taču tas ir mazs sektors pašā arēnas malā. Biļetes ir jāpērk krietnu laiku, vislabāk vairākus mēnešus, iepriekš. Jebkurā gadījumā, ja būsiet atdevuši par šovu 60 mārciņas, pēc grandiozā pasākuma nejutīsieties pārmaksājuši – to tiešām ir vērts redzēt!

Edinburgas pils

Edinburgas pils noteikti zināmākais tūrisma objekts galvaspilsētā, ja ne visā Skotijā (Lohnesa ezers ar tā noslēpuatpazīstamības ziņā varētu ar to konkurēt).

Edinburgas pils atrodas uz sena vulkāna un ir redzama no attāluma pat vēl neiebraucot pilsētā. Vulkāna virsotne ir bijusi apdzīvota jau no dzelzs laikmeta, bet karaļpils tajā atrodas jau kopš 12. gadsimta. Līdz 1633. gadam pils bija karaļu rezidence, taču arī pēc tam tai ir bijusi nozīmīga loma Skotijas vēsturē.
Pils ir visvairāk apmeklētais maksas tūrisma objekts Skotijā (vairāk kā 2 miljoni apmeklētāju gadā) un otrais visvairāk apmeklētais visā Apvienotajā Karalistē. Ieejas biļete pilī maksā diezgan dārgi (pēc manām domām, salīdinot ar to ko tur var redzēt), 18 mārciņas. Taču, lai apskatītu lielo pils pagalmu un pilsētas panorāmu no klints augšas nemaz nav jāmaksā – tur var ieiet bez maksas un pavadīt tik laika, cik gribas (to gan nevarēs izdarīt militārā šova laikā, jo tajā laikā tur atrodas tribīnes šova skatītājiem).

Šajā blogā it tikai pāris lietas no visa tā, ko iespējams apskatīt Skotijas galvaspilsētā; domāju, ka drīzumā uzrakstīšu arī par ko citu. Šeit ir arī raksti par Skotijas augstienēm, Skye salu Skotijas rietumos un Stīrlingu.

Glāzgova

Publiucēts 09/09/2024 autors: ainarsbl

Glāzgova ir Skotijas lielākā pilsēta, ceturtā lielākā Lielbritānijā un 27 lielākā Eiropā. Glāzgovā pašlaik dzīvo vairāk kā 600 tūkstoši cilvēku, lai gan pirms 20. gadsimta vidus iedzīvotāju skaits pat pārsniedza 1.1 miljonu. Kopš tā laika daudzi iedzīvotāji pārcēlās uz tuvākajām pilsētām un tagad kopā ar Glāzgovā un tās piepilsētās dzīvo gandrīz miljons cilvēku, bet visā Glāzgovas reģionā 1.8 miljoni, kas ir aptuveni trešā daļa no visas Skotijas iedzīvotāju skaita.

Ko apskatīt

Pilsēta ir pazīstama ar universitāti, kas dibināta 1451. gadā. Universitātē mācās 35 tūkstoši studentu no 140 valstīm, strādā ap 9 tūkstošiem darbinieku un tā ir 100 pasaules labāko universitāšu sarakstā.

Glāzgovā atrodas arī vairākas citas augsta ranga universitātes, kur studē jaunieši no daudzām pasaules valstīm.

Lai arī Glāzgova ir vienmēr bijusi rūpnieciska pilsēta, īpaši pazīstama ar kuģu būvi, tai ir arī ļoti liels kultūras mantojums. Pilsētā atrodas daudzi muzeji, mākslas galerijas, izstādes, bet daudzviet vēstures elpu var sajust vienkārši staigājot pa tās ielām.

Populārākie apmeklēšanas vērtie apskates objekti ir Kelvingroves mākslas galerija (Kelvingrove Art Gallery and Museum, ieeja bez maksas), Krastmalas muzejs (Riverside Museum), Glāzgovas zinātnes centrs un Džordža skvērs (George Square) pašā pilsētas centrā. Un protams, Glāzgovas universitātes centrālā ēka ir atsevišķas apskates vērta; gan pats ēku komplekss no ārpuses, gan arī iekšā esošais Hantera muzejs un mākslas galerija (The Hunterian Museum and Art Gallery), kuru var apmeklēt bez maksas.

Satiksme

Kā jau lielai pilsētai pienākas, Glāzgovā ir pazemes metro. Metro ir tikai viena līnija un vilcieni kursē pa apli abos virzienos. Vēl interesanti, ka metro vagoni ir daudz mazāki kā, piemēram, Londonā. Sajūta tāda, ka pie perona piebrauc miniatūri vagoniņi.

Vislabāk pilsētā pārvietoties ar metro vai arī ar vilcienu, ja jādodas kaut kur tālāk no centra. Protams, krustām šķērsām kursē arī autobusi, taču triju gadu laikā tur dzīvojot autobusus izmantoju tikai pāris reizes. Laikam nepatika, ka tie mēdz kavēties, ir lēni un arī salīdzinoši dārgi.

Pa pilsētas centru vislabāk pārvietoties kājām, satiksme tajā ir lēna un ir arī ielas, kuras paredzētas tikai gājējiem.

Tiem, kas grib doties kur tālāk, jāatceras, ka Glāzgovā ir divas galvenās dzelzceļa stacijas un ne no katras var aizbraukt uz vajadzīgo vietu. Stacijas viena no otras atrodas apmēram 10 minūšu gājiena attālumā, tā kā mēģināt atrast kā aizbraukt no vienas uz otru nav īpašas jēgas. Protams, ja ir daudz bagāžas, tad vienkārši jākāpj taksometrā.

Turpat centrā atrodas arī autoosta no kuras kursē autobusi uz lielākajām pilsētām un attālākām Skotijas vietām. Vispār starppilsētu autobusu satiksme Skotijā ir laba.

Ja ierodaties Glāzgovas lidostā, tad gan vienīgais sakarīgais transporta veids uz pilsētu ir autobuss, kas piestāj terminālī, bet, ja ielidojat ļoti vēlu, tad var nākties braukt ar taksometru, kas nemaz nav lēti.

Kur doties

Pilsētas centrā ir ļoti daudz veikalu un kafejnīcu, dienas garumā iespējams staigāt pa gājēju ielām, apskatīt centrālo staciju no iekšpuses un doties uz centra austrumu daļu, kura nav tālu un tai arī ir savs šarms, jo kādreiz tur bija pilsētas noliktavu rajons.

Taču pilsētas centrs pārvēršas vakarā, jo vaļā veras daudzi naktsklubi un dzīve atsākas ar jaunu sparu. Populārākā, savā ziņā pat leģendāra, izklaides iela ir Sauchiehall Street. Dzīve šajā rajonā kūsā līdz pat trijiem no rīta, īpaši nedēļas nogalēs.

Glāzgova vispār ir ļoti aktīva pilsēta, kur cilvēki pēc darba dienas, un it īpaši pēc darba nedēļas, iet atpūsties jautrās kompānijās un ar to atšķiras no daudzām citām Skotijas pilsētām, kuras vakaros paliek klusākas. Tāpēc, ja esat Skotijā ir vērts apmeklēt |Glāzgovu un izbaudīt tās īpatnējo šarmu.

Stīrlinga Skotijā

Publiucēts 25/07/2024 autors: ainarsbl

Skotijas centrālā daļa

Stīrlinga, kas pazīstama kā Skotijas karaļu kronēšanas vieta, atrodas Skotijas centrālajā daļā. To mēdz dēvēt par vārtiem uz augstkalnēm (Highlands), jo ziemeļu virzienā no tās sākas daudziem zināmais kalnu reģions Skotijas augstienes. Pilsēta ir viena no iecienītākajām vietām, ko apmeklē tūristi un senākā pagātnē tā pat ir bijusi Skotijas galvaspilsēta. Stirling tika izveidota kā karaliskā pilsēta 1130. gadā, lai gan tās apkārnē cilvēki ir dzīvojuši jau aptuveni četrus tūkstošus gadu.

Stīrlinga atrodas 42 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Glāzgovas un 60 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Edinburgas, veidojot kartē tādu kā vienādmalu trīsstūri starp šīm trijām Skotijas pilsētām, tās visas ir arī savienotas ar modernām ātgaitas automaģistrālēm.
Lai gan pilsētai ir lielpilsētas (city) statuss, tā ir tikai deviņpadsmitā no 51 Skotijas pilsētām iedzīvotāju skaita ziņā – tajā dzīvo nepilni 38 tūkstoši cilvēku.

Stīrlingas viduslaiku pils un vecpilsēta

Kā jau ne pārāk lielai pilsētai pienākas, vecpilsēta nav liela, taču iespaidīgu to padara Stīrlingas pils, kas atrodas stāva vulkāniska klinšu paugura virsotnē un redzama jau tālumā no apkartējiem līdzenumiem. Ir pat sens teiciens – kam pieder Stīrlinga, tam pieder Skotija. Pils no lejas patiešām izskatās majestātika un grūti ieņemama.

Ja ceļojat ar automašīnu, netālu no dzelzeļa stacijas pie Vue kinoteātra (skatieties saiti uz maršrutu kartē tālāk tekstā) ir plašas autostāvvietas par ļoti pieņemamu cenu. Var, protams, noparkoties pašā pils pagalmā, taču cena par to būs daudz lielāka un ne vienmēr tur arī būs brīvas vietas. Toties no stacijai tuvējām autostāvvietām varesiet izstaigāt nelielā centra ieliņas un uzkāpt augšā uz pili – tas nesagādās pārāk lielu piepūli, lai arī kāpšana vietām ir diezgan stāva.

Vollesa monuments

Stīrlingas nomalē atrodas ievērojams skotu vēstures simbols Vollesa monuments. Daudziem šis vārds varētu būt pazīstams pēc 1995. gadā uzņemtās filmas Drošsirdis, kurā amerikāņu aktieris Mels Gibsons atveidoja vēsturisko neatkarības cīnītāja Viljama Vollesa tēlu.

Kādu laiku monumenta piekājē pat bija novietota aktiera statuja, taču vietējo iedzīvotāju iebildumu rezultātā tā tika aizvākta. Galvenā morāle – filma tomēr ir mākslas darbs un nevar pretendēt uz vēsturisko faktu pilnvērtīgu atspoguļošanu. Un galu galā – Viljams Volless bija skots.

Vēl šis un tas noderīgs

Viena no lielākajām iestādēm pilsētā ir Stīrlingas universitāte. Tās reputācija tādā nozarē kā akvakultūra tiek ļoti augsti novērtēta ne tikai Lielbritānijā, bet arī visā pasaulē. Uz turieni mācīties dodas studenti no dažādām pasaules valstīm. Patiesībā, universitāte nemaz neatrodas Stīrlingā, bet tās priekšpilsētā Bridge of Allan, apmēram 4 kilometrus no Stīrlingas centra. Turpat pie universitātes atrodas arī iepriekš minētais Vollesa monuments.

Stīrlingā ir daudzas vietas, kur var labi paēst un arī pārnakšņot, ja tāda vajadzība rodas. Jāsaka gan, ka ļoti daudz tur ir indiešu restorānu un ne visiem tas var būt pa prātam, taču bez īpašām pūlēm iespējams arī atrast cita veida restorānus un kafejnīcas.

Viens no tādiem restorāniem, ko es varu rekomendēt ir pie pašas pils – Port Cullis. Tas ir mājīgs restorāns-bārs, tur var sēdēt gan iekštelpās, gan nelielā dārzā un cenas ir salīdzinoši labas, ņemot vērā atrašanās vietu. Jebkurā gadījumā, pēc pils apmeklēšanas, pusdienošana tur var pozitīvi papildināt pilī gūtos iespaidus.

Citas ievērojamas vietas, ko apmeklēt ceļotājiem Skotijā bez jau augstāk minētajām, ir Edinburga, Glāzgova, Skye sala, Loch Lomond un Loch Ness ezeri, Hebridu salas un vesela virkne nacionālo parku aktīvas atpūtas cienītājiem.

Romas vēsturiskais centrs – otrā diena

Publiucēts 27/06/2024 autors: ainarsbl

Ir tik forši ir pamosties no rīta Romas centrā pēc vēlas nakts pastaigas, kad naktsmītnes cenā iekļautās garšīgās brokastis jau gaida restorānā uz jumta terases. Superīgi laba sajūta! Vienīgais, kas jādara, jāsaņemas izkāpt no milzīgās gultas un daudzmaz jāsaģērbjas, lai var cilvēkos rādīties.

Kolizejs

Pirmajā dienā Romā bijām izstaigājuši muzeju, tāpēc otrajā dienā gribējām izbaudīt saulaino oktobra beigu laiku svaigā gaisā. Pirmais, ko darījām uzreiz pēc brokastīm, devāmies uz kolizeju – galu galā, kas būtu Itālija un Roma bez Kolizeja.

Patiesību sakot, tur jau iepriekš bijām bijuši un pat izstaigājuši to no iekšienes, taču obligāto selfiju uz kolizeja fona vajadzēja uzņemt. Savādāk neviens no mājās palicējiem neticēs, ka bijām uz pāris dienām uz Romu aizlidojuši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kolizejs atradās mazāk kā desmit minūšu gājiena attālumā no mūsu naktsmītnes Monti Palace viesnīcā.

Bijām domājuši no kolizeja ar metro uzreiz braukt pastaigāt pa parku pilsētas centra otrā pusē, taču nācās iet atpakaļ uz viesnīcu, jo COVID dēļ metro stacija pie kolizeja bija slēgta. Bet tā kā laiks bija vienkārši fantastisks, tas nekādas neērtības nesagādāja un nākošajā galapunktā jau drīz vien nokļuvām no stacijas tuvāk viesnīcai.

Villa Borghese dārzi

Jau iepriekš bijām izplānojuši, ka dosimies garākā pastaigā pa Villa Borghese dārziem, kuri atrodas Romas centra dienvidaustrumu daļā. Dārzus sāka veidot vīnogu dārzu vietā 1605. gadā, taču pašreizējā izskatā tie eksistē no astoņpadsmitā gadsimta beigām.

Villa Borghese dārzi ir veidoti kā ainavu parks, kura teritorija ir ap 80 hektāriem. Tajā atrodas vairākas ēkas, muzeji un, protams, arī dažāda veida izklaides un atrakcijas. Ļoti populārs veids tur atpūsties ir īrēt dažāda veida velosipēdus. Kā nekā, teritorija ir milzīga un tas ir trešais lielākais parks Romā. Ja grib to visu apskatīt vienā dienā, ar kājām ejot to ir diezgan grūti izdarīt.

Kad bijām kārtīgi izstaigājušies, no parka rietumu daļas devāmies Tibras upes virzienā. Jau no parka terases (parks atrodas vienā no uzkalniem), varēja redzēt lejā esošo Piazza del Popolo (tukojumā tas varētu nozīmēt ļaužu laukums).

Piazza del Popolo

Uz turieni arī devāmies. Laukuma vidū atrodas skaista strūklaka, lai gan Romā ir milzum daudz strūklaku, kuras izskatās viena par otru skaistākas un iespaidīgākas. Strūklakas vidū uz postamenta atrodas ēģiptiešu faraona Ramzesa otrā obelisks. Strūklaka ir augsts tornis, kas atgādina šauru un garu piramīdu. Vienā no laukuma malām atrodas tajā pašā vārdā nosauktā baznīca Santa Maria del Popolo, ne parāk liela, bet skaista ēka.

Pēc pastaigas pa laukumu devāmies pa šaurajām Romas centra ieliņām dienvidu virzienā, jo diena jau bija pāri pusdienlaikam un vakarā jau bija jādodas mājās. Gribējās gan paēst, gan nopirkt itāļu delikateses mājup vešanai. Tāpēc nākošais pastaigas galamērķis pirms atgriešanās viesnīcā bija tirdziņš laukumā Piazza Campo de’Fiori.

Piazza Campo de’Fiori

Pašā tirgū iepirkties nebijām domājuši, taču apkārtnē ir vairāki izslavēti itāļu delikatešu, kas pamatā ir dažādos veidos žāvēta gaļa, veikali.

Tā arī izdarījām – atstājām pamatīgu naudas žūksni veikalā, kas atrodas Piazza Campo de’ Fiori, 43. Veikalu noteikti var atpazīt pa gabalu pēc izkārtnes, kurā dominē pamatīga mežacūkas galva. Veikals neliels, taču stāvgrūdām pilns ar gaļas izstrādājumiem. Rezultātā, līdzpaņemtā mugursoma bija pilna ar dažāda veida žāvētu gaļu un atlika vairs tikai pašiem paēst pirms došanās mājās.

Netālu no laukuma atrodas restorāns, kurā paēdām un par to var vairāk izlasīt citā blogā par mūsu gastronomiskajiemm piedzīvojumiem Romā šī nedēļas nogales ceļojuma laikā.

Tas šai reizei arī viss. Vēl tikai jāpiebilst, ka no tās pašas Termini stacijas, kurā ieradāmies, ar autobusu devāmies atpakaļ uz lidostu.

Kad plānojiet ceļojumu ierodoties Ciampino lidostā, ņemiet vērā, ka kompānija SIT Bus, kuras autobusu izmantojām lidostas transfēram, pēdējo reisu uz lidostu piedāvā sešos vakarā, tā kā var nākties pāris liekas stundas pavadīt Ciampino lidostā, kur, godīgi sakot, nav īpaši ko darīt. Tā ir ļoti maza lidosta. Lai gan, ir pieejami arī citi tranfēra varianti un kādu no tiem visdrīzāk izmantosim nākošreiz.

Romas vēsturiskais centrs – pirmā diena

Publiucēts 20/06/2024 autors: ainarsbl

Nedēļas nogale Romas centrā

Vēl viens šī bloga nosaukums varētu būt “Atpakaļ uz Itālijas galvaspilsētu Romu”, jo mēs tur jau bijām pirms vairākiem gadiem. Tomēr toreiz mēs ceļojām arī ārpus pilsētas, piemēram, uz Grotte di Frasassi un Vezuva vulkānu, kas atrodas ārpus Lacio reģiona.

Šoreiz mūsu intereses objekts bija tieši Romas centrs, lai tur pavadītu visu nedēļas nogali. Gribējām pastaigāties pa pilsētas vēsturisko centru un arī baudīt romiešu ēdienus.

Mēs ieradāmies Termini stacijā ar autobusu no lidostas īsi pirms pusdienlaika un pirmā lieta, kas jādara, protams, bija aiziert paēst vēlas brokastis. Atsevišķā blogā esmu ralstījis par mūsu gastronomisko pieredzi Romā šajā nedēļas nogales ceļojumā. Īsi sakot, mums ļoti paveicās, jo visas ēdienreizes bija patiešām superīgas un padarīja ceļojumu pat negaidīti labāku. Taisnības labad gan jāsaka, ka visas ēšanas vietas jau iepriekš bijām atraduši un izpētījuši milzum daudz atsauksmju par tām, tā kā teiciens, ka veiksme ir iepriekš sagatavota iespēja nostrādāja pilnībā.

Diokletiāna pirtis

Tūlīt pēc brokastīm mēs devāmies uz Diokletiāna pirtīm (Termas de Diocleciano) – muzeju, kas ir daļa no lielākā Romas Nacionālā Muzeja.

Diokletiāna pirtis ir milzīgs komplekss, objekts tika uzceltas mūsu ēras trīssimtajos gasos, tas atrodas tieši iepretim Termini stacijai.

Ieejas maksa šajā muzejā bija ļoti sakarīga – tikai 10 eiro vienam pieaugušajam (biļetes rezervējām iepriekš internetā, rezervēšanai tika pieņemtas tikai kredītkartes).

Jāpiemin, ka šis brauciens bija COVID-19 pandēmijas laikā 2021. gada oktobrī, tāpēc mums bija jāuzrāda zaļie sertifikāti, lai varētu muzeju apmeklēt un pirms ieejas mums arī izmērīja ķermeņa temperatūru. Savādāk gan muzejs, gan Romas centrs izskatījās kā jau parasti – daudz tūristu, suvenīru, silts un saulains.

Muzeja iekšpusē un ārpusē atradās daudzi senie priekšmeti, kas liecina par Romas civilizācijas spēku un varenumu. Lai arī man veci gruveši un akmens gabali īpaši nesaista, jāatzīst, ka tas viss bija iespaidīgi. Vislabāk, protams, man patika kompleksa ēkas un dārzi.

Šajā muzejā mēs tur bijām apmēram stundu vai nedaudz vairāk un tad nolēmām doties tālāk.

Naiadu strūklaka

Diokletiāna pirts kompleksa rietumu daļā atrodas Santa Maria degli Angeli e dei Martiri baznīca. Mēs to redzējām no kompleksa iekšpuses, taču tā izskatās vēl iespaidīgāk no ielas puses. Šīs baznīcas arhitekti bija Mikelandželo un Luidži Vanvitelli.

Baznīcas priekšā ir vēl viena pārsteidzoši skaista vieta – Naiadu strūklaka. Viss laukums ap strūklaku izskatās iespaidīgi – to noteikti var ievērot šeit vienā no attēliem.

Viesnīca Monti Palace

No strūklakas mēs devāmies uz viesnīcu Monti Palace Hotel, kur jau iepriekš bijām rezervējuši istabu. Jāsaka, ka viesnīca patiešām ir pelnījusi savas četras zvaigznes. Istaba, brokastis, uzņemšana, viesu apkalpošana – viss bija augstākajā līmenī. Bijām pārsteigti arī par pašu istabu – tajā bija ļoti kluss, gandrīz nekādas skaņas no ielas nenāca iekšā. Iespējams tāpēc, ka visas sienas ir pārklātas ar diezgan savdabīgām auduma tapetēm.

Vēl viena viesnīcas priekšrocība ir tās jumta terase, ko viņi sauc par Tiziano terasi. Tā atrodas ēkas augšējā stāvā un piedāvā 180 grādu panorāmas skatu uz Monti rajonu. Ja gribat tur augšā pasēdēt, vajadzētu rezervēt galdiņu iepriekš. Vismaz, lai no terases vērotu saulrietu. Tajā laikā terase ir pilna ar cilvēkiem un saulriets ir patiešām skaists.
Viens padoms attiecībā uz terasi – neplānojiet tur vakariņas, vienkārši pasūtiet kādu dzērienu (dažas uzkodas tiek tiem piedāvātas klāt un ir iekļautas cenā). Brokastis no rītiem tika pasniegtas terasē un bija ļoti garšīgas, taču vakariņas nez kāpēc ne ar ko īpašu tur neiepriecina.

Vakara pastaiga pa Romas centru

Pēc saulrieta mēs devāmies vēlā vakara pastaigā pa tuvējo apkārtni. Tā kā izlēmām viesnīcā neēst, atradām arī jauku restorānu, kur paēdām garšīgas vakariņas.

Pilsēta bija ļoti dzīvīga pat pēc pulksten desmitiem vakarā, kad atgriezāmies viesnīcā.

Mēs pastaigājāmies pa Via dei Fori Imperiali un baudījām naksnīgos skatus uz pilsētu no dažādām vietām uz tās fantastiskajiem laukumiem un ēkām – Piazza Venezia, Fontana dell’Adriatico, Tirēnu strūklaku, Campidoglio un daudzām citām fantastiskām vietām. Lasiet arī tālāk par mūsu otro dienu Romas centrā.

Londona – pirmie iespaidi

Publiucēts 17/06/2024 autors: ainarsbl

Apmeklējot Londonu

Sākotnēji šis blogs tika rakstīts, kad ierados Anglijā uz kādu laiku padzīvot Londonā. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, tāpēc daļa informācijas ir papildināta, lai būtu aktuāla arī 2024. gadā. Vēl joprojām tas viss šeit par pirmajiem iespaidiem pārceļoties uz Londonu. Uz šo brīdi jaunākais ieraksts par Londonu ir apraksts par Batersī spēkstaciju.

Anglijas un Lielbritānijas galvaspilsētā Londona ir slavena ar daudzām interesantām un pat unikālām vietām, bet es sākšu ar tiltiem. Londonā pāri Temzas upei ir 24 tilti. Vecākais ir Londonas tilts, kas sākotnēji tika izgatavots no koka, bet pēc tam tika pārbūvēts 1209., 1831. un 1973. gadā. Iespējams, slavenākais ir Torņa (Tower) tilts, kas tika uzcelts 1894. gadā un ir pazīstams visā pasaulē kā viena no Londonas ainavas vizītkartēm.

Viens no interesantākajiem tiltiem, manuprāt, ir Tūkstošgades tilts, kas ir gājēju tilts, savienojot Sv. Pāvila katedrāli un Tate Modernās mākslas galeriju.

Ļoti skaista aina parādās, ja paskatās uz tiltu no mākslas galerijas puses virzienā uz Sv. Pāvila katedrāli. Jūs varat šķērsot upi, izmantojot jebkuru citu tiltu (izņemot dažus dzelzceļa tiltus), un katru reizi panorāmas skats būs atšķirīgs un vienlīdz interesants.

Parki un dārzi

Neskatoties uz lielo pilsētas izmēru, Londona ir ļoti zaļa. Pat pilsētas centrā ir daudz mazu dārzu un lielāku parku. Lielākie parki centrālajā rajonā ir Regenta parks (166 hektāri), Haidparks (142 hektāri) un Kensingtonas dārzi (111 hektāri).

Tos sauc arī par karaliskajiem parkiem, jo sākotnēji tie tika radīti karaliskās ģimenes atpūtai taču tagad ir pieejami arī plašākai publikai. Daudzi cilvēki katru dienu izmanto parkus skriešanai, pastaigām, piknikiem vai vienkārši atpūtai sēžot zālē, kas tur ir atļauts.

Karaļa dzimšanas diena

Kad rakstīju šo pirmo reizi, Lielbritānijā valdīja karaliene, tagad pie varas ir karalis, nekas cits nav būtiski mainījies.

Ja jūs nolemjat apmeklēt Londonu vasaras sākumā, katru gadu tiek rīkoti lieli publiski Karalienes (tagad karaļa) dzimšanasdienas svētki. Cilvēku pūļi skatās parādi. Tā ir tradīcija, kas nāk no 17. gadsimta. Pasākims katru gadu notiek Londonā jūnija otrajā sestdienā neatkarīgi no tā, kad ir valdnieka īstā dzimšanas diena.

Pēc Lielbritānijas armijas parādes valdnieks karaliskajā procesijā dodas uz Bekingemas pili. Ir ļoti interesanti vērot armijas parādi, kas sastāv no dažādiem karaspēka veidiem. Pasākuma beigās karaliskie gaisa spēki lido virs pūļa Bekingemas pils virzienā, kur tos no balkona sveic karaliskā ģimene.

Krogi un pilsētas pasākumi

Manuprāt, angļu krogi (pubs) ir kaut kas īpašs. Jūs varat baudīt lielisku alu pusdienojot vai uzdzert ko citu, lai gan alus Anglijas krogos ir svēta lieta. Svētdienās varat ēst ļoti īpašu tradicionālo ēdienu – svētdienas cepeti (sunday roast). Galvenās ēdiena sastāvdaļas ir Jorkšīras pudiņš (maizes tipa cepts izstrādājums) un piedevas (burkāni, zaļie zirnīši, kartupeļu biezputra, mērce utt.). Gaļu varat izvēlēties pēc saviem ieskatiem, kas visbiežāk ir cūkgaļa, aitas gaļa, liellopa gaļa, vistas gaļa vai atsevišķos gadījumos arī zivs.

Taču visinteresantākais skats pie krogiem ir piektdienu vakaros. Pirms pārnākšanas no darba, daudzi cilvēki pēc darba nedēļas pulcējas pūļos krodziņos un to ārpusē, jo vietas iekšā visiem bieži vien nepietiek. Tas ir kā prognoze, ka tuvojas nedēļas nogale un cilvēki sāk svinēt smagas darba nedēļas beigas. Šīs svinības bieži beidzas tikai tad, kad krogs tiek slēgts ap pusnakti.

Gandrīz katru nedēļas nogali vasarā visā pilsētā notiek pasākumi un dažādas svinības. Viens no populārākajiem pasākumiem ir Notinghilas karnevāls. Šis pasākums tiek rīkots katru gadu augusta beigās kopš 1966. gada, un tas ir lielākais šāda veida karnevāls Eiropā.
Visapkārt ir daudz cilvēku dažādos tērpos, daudz trokšņu no visdažādākajām skaņu sistēmām un dzīvās mūzikas.

Milzum daudz cilvēku vēro šīs norises, kopā šajā karnevālā piedalās aptuveni miljons cilvēku. Nākošajā dienā pēc pasākuma tiek nodrošināts darbs ļoti daudziem atkritumu savācējiem, jo skats pēc festivāla ir kā pēc atkritumu vētras.

Apskates vietas Londonā

Londona tūristiem piedāvā milzīgu daudzumu dažādu izklaides iespēju. Piemēram, Temzas upe ir ļoti iecienīts sabiedriskā transporta maršruts. Ja vēlaties doties ceļojumā pa upi, ir vērts izvēlēties Griniču kā galamērķi un izmantot ļoti ērtos Thames Clippers kuģīšus, kuri kursē pa Temzu. Pēc VOVID-19 pandēmijas pārvadātājs tagad ir Uber Boat, lai gan Thames Clipper vārdu salikums nosaukumā arī ir saglabāts (pilnais nosaukums Uber Boat by Thames Clippers).

Šie katamarāni ir ātri un kursē bieži, tiem ir daudz pieturu, un ceļojuma laikā jūs varat vērot daudzas dažādas vietas Temzas krastos. Grīniča ir viena no pēdējām Thames Clippers pieturām.

Pēc Karaliskās observatorijas un tās apkārtnes apmeklējuma Grīničā jūs varat atgriezties pilsētas centrā izmantojot DLR – Docklands Light Railway (burtisks tulkojums būtu – ostas doku vieglais dzelzceļš, lai gan tas neko neizsaka. Tas ir kaut kas pa vidu īsam vilciena sastāvam un tramvajam un kursē bez vadītāja).

Šī ir vēl viena lieta, kas ir īpaša Londonā – DLR ir viena no pirmajām vieglo dzelzceļu sistēmām Lielbritānijā, un tai ir viena no pasaulē modernākajām vilcienu automātiskās vadības sistēmām. Visi DLR vilcieni no Grīničas ierodas vienā no metro stacijām pašā pilsētas centrā Temzas kreisajā krastā.

Šie ir tikai daži padomi, kā pavadīt laiku Londonā, ja izdomājat doties uz nedēļas nogali vai mazliet ilgāk. Patiesībā pat ar vairāku gadu nodzīvošanu Londonā var nebūt pietiekami, lai iepazītos ar visu, kas tajā ir.

Katalonijas galvaspilsēta Barselona

Publiucēts 05/05/2024 autors: ainarsbl

Pirmā doma, kas ienāk prātā dzirdot vārdu Barselona – tas ir super! Tā ir viena no Eiropas pilsētām, kura noteikti jāredz. Tāpat kā Prāga Čehijā, Parīze Francijā, Londona un Roma Itālijā.

Uz sitiena nemaz tā nevaru pateikt, kas vēl būtu līdzīga apmeklējuma vērtības ziņā. Pēc tam sarakstu var turpināt ar Venēciju, Florenci, Vīni, Amsterdamu, Budapeštu un tā tālāk. Tas, protams, ir mans saraksts un katram tas var būt citādāks, bet viens ir skaidrs – Barselona noteikti ir jāredz.

Par pilsētu

Barselona ir Katalonijas galvaspilsēta, tajā dzīvo mazliet vairāk par pusotru miljonu cilvēku un kopē ar apkartējām pipilsētām (gandrīz 5 miljonu cilvēku) tā ir otrā lielākā apdzīvotā teritorija Spānijā. Un protams – Barselona ir piejūras pilsēta Vidusjūras krastā.

Katalonija ir Spānijas autonomais apgabals un tā atšķiras no Spānijas daudzējādā ziņā, Katalonijā ir pat divas oficiālās valodas – katalāņu un spāņu. Barselonas pirmsākumi meklējami pašā mūsu ēras sākumā, kad tur ieradās romieši, taču visvairāk pazīstama tā verētu būt pateicoties arhitekta Antonio Gaudi projektētajām mājām nevis saistībā ar romiešiem.

Barselonā ir dzīvojis arī Pablo Pikaso, taču vēlāk viņš pārcēlās dzīvot uz Parīzi.
Īstenībā, Barselona tā īsti sāka attīstīties tikai deviņpadsmitā gadsimta pašās beigās, tāpēc to var uzskatīt par modernu pilsētu. Pilsētā ir arī daudzi citi kultūrvēsturiski objekti, vairāki no tiem (kopā ap astoņi) ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Un protams, kā jau Spanijā pienākas, ēdieni tur ir lieliski – restorānu un kafejnīcu dēļ vien ir vērts uz turieni aizbraukt.

Transports

Labākais veids kā nokļūt Barselonā ir lidot uz turieni. Barselonas lidosta ir lielākā Vidusjūras piekrastē un no tās uz pilsētu (nieka 17 kilometrus) var nokļūt ar vilcienu, metro vai autobusu. Mēs izvēlējāmies metro un tas bija ļoti ērti un vienkārši.

Starp citu, autobuss (Aerobus) no lidostas uz pilsētu un atpakaļ maksā nedaudz virs 10 eiro (atpakaļceļam biļete jāizmanto 15 dienu laikā).

Barselonas metro ir ļoti ērts, tāpēc esot pilsētā to arī visvairāk izmantojām, lai nokļūtu dažādās vietās, kur negribējās iet ar kājām. Nedaudz izmantojām arī autobusu.

Visizdevīgāk ir nopirkt T10 biļeti, kas ir paredzēta desmit braucieniem pilsētas pirmās zonas robežās un der jebkura veida transportam, kas brauc šajā zonā. Biļeti var nopirkt jebkurā metro stacijā.

Svarīgi zināt – metro strādā no pieciem rītā līdz pusnaktij, bet piektdienās līdz diviem pēc pusnakts. T10 biļetes cena 2021 gadā bija 11.2 eiro.

Apskates vietas

Prmajā dienā devāmies uz katedrāli Sagrada Família (svētā ģimene), ko, protams, projetējis Gaudi. Tas ir noteikti ir viņa talanta kulminācijas apliecinājums.

Pie projekta arhitekts strādāja gandrīz desmit savas dzīves pēdējos gadus.

Rinda pie ieejas vēl nebija ļoti gara, jo bijām tur jau agri no rīta, taču uzreiz iekšā tikt nebija iespējams – nācās gaidīt mūsu kārtu. Iekšiene katedrālei bija fantastiska. Kopējo sajūtu mazliet samaitāja tas, ka netikām uzbraukt augšā tornī. Sliktu laika apstākļu gadījumā (vējš, migla) šī atrakcija tiek atcelta. Naudu, protams, saņēmām atpakaļ, taču būtu jutušies daudz labāk, ja būtu to iztērējuši paredzētajam braucienam augšā.

Jāpiemin, ka bez iepriekšējas rezervācijas pacelšanās tornī praktiski ir neiespējama, jo gribētāju ir daudz vairāk nekā iespējas tur nokļūt.

Barselonas galveno ielu Las Ramblas noteikti daudzi ir dzirdējuši, ja pat tur nav pabūts – pa to staigāt var ilgi un vienmēr redzēt ko interesantu. Las Ramblas sākas pir Katalonijas laukuma (Plaça de Catalunya) un iet līdz pat jūrai.

Bez šaubām, viena no populārākajām vietām pilsētā, ja neskaita arhitektūras šedevrus, ir skvērs Plaça de Catalunya. Tajā atrodas strūklakas, skulptūras un zālāji, taču īpašs stāsts ir par pilsētas parkiem.

Nemaz speciāli nemeklējot pa ceļam iegriezāmies vairākos un skati bija apbrīnojami! Koki, zālāji, kanāli, celtnes, strūklakas – fantastiski!

Naktsmītnes

Viesnīcu cenas Barselonā ir samērā lielas, taču mēs atkal izvēlējāmies īrēt apartamentus un tas noteikti atmaksājās, jo ēdām, nācām un gājām kad paši gribējām. Īpaši labi tas bija gadījumos, kad vakaros devāmies mājās ļoti vēlu. Pilsēta vakaros ir ļoti pievilcīga un gribas tajā pavadīt pēc iespējas vairāk laika.

Laiku Barselonā izmantijām arī lai aibrauktu uz Monserata kalnu, kur atrodas slavens klosteris. Bet par to vairāk uzrakstīšu atsevišķi kādā citā reizē.