Pēc nepilnām divām Grebašticā pavadītām dienām devāmies uz mūsu galapunktu Horvātijā Sevidu, bet pa ceļam bija paredzēta vēl viena pieturvieta Dalmācijā – Primoštena.
Primoštena ir vēl viena gleznaina pilsētiņa Adrijas jūras krastā tur pat pie jau iepriekšējā aprakstā pieminētā autoceļa D8, kādus 15 kilometrus uz dienvidiem no Grebašticas. Pilsētas vārds ir saistīts ar paceļamo tiltu, kas kādreiz tika uzbūvēts aizsardzības nolūkos, taču tagad tā tur vairs nav; daļa pilsētas atrodas uz salas, kas tagad savienota ar sauszemi.
Primoštenas vecpilsēta
Pilsētas pludmale skaitās viena no desmit labākajām pludmalēm Horvātijā un tajā pat atrodas stacionāri saulessargi atpūtniekiem (tādas lietas Horvātijā nav īpaši izplatītas). Apkārtējais reģions ir slavens ar vīnogulājiem, turpat netālu no pilsētas ir vīnogu dārzs. kas pat iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Turpat netālu no pilsētas līča otrā krastā atrodas cits interesants apskates objekts Lēdijas Loreto statuja (Our Lady of Loreto), kuru var redzēt no pilsētas, ja esat uzkāpuši kādā augstākā vietā. Mēs bijām uzkāpuši Svētā Jura baznīcas kalnā un redzējām statuju no turienes.
Pastaiga pa pilsētiņu bija jauka, īpaši pa tās daļu, kas atrodas uz salas. Tur arī ir daudz kafejnīcu, restorānu un mazu veikaliņu – kā jau īstā kūrortpilsētā pienākas.
Mūsu Lēdijas Loreto statuja
Lēdija Loreto ir saistīta ar katolicismu, tas ir jaunavas Marijas statuja, kura tika atrasta kādā svētā mājā, taču šeit ne par to. Brauciens pie statujas pa akmeņainu ceļu bija interesants, pati statuja diezgan iespaidīga, bet vislabākais bija skats no paša kalna gala, kur statuja atrodas.
Promenāde Horvātijas mazpilsētā
Laiks bija nežēlīgi karsts, kad tur uzbraucām, bet par laimi tur ir arī bārs ar nojumi un var nopirkt saldējumu (man mazliet smieklīgs liekas nosaukums – Madonnas bārs un veikals). Tālāk jau katra paša ziņā, cik daudz laika tur pavadīt un apskatīt apkārtējo ainavu. Pie objekta ir laba (asfaltēta) bezmaksas autostāvvieta.
Rogizņica un zivis
Uz Rogozņicu braucām jau no Sevidas kādā no nākošajām dienām pēc ierašanās tur. Kārtējā mazā pilsētiņa pie jūras, bet mūsu brauciena mērķis šoreiz bija ļoti praktisks – nopirkt kādus jūras produktus pusdienām un vakariņām.
Pilsētas centrā pie jūras ir tirgus, kur pārdod gan lauksaimniecības produktus, gan jūras veltes. Mums gan nepaveicās, jo jūras velšu sezona jūnija vidū vēl nebija sākusies un tāpēc visi zivju stendi stāvēja tukši.
Zivju tirgus Horvātijā
Vietējie zināja teikt, ka kaut kas varētu parādīties uz tirgus pēc nedēļas vai divām, tas ir kaut kur uz jūlija sākumu.
Daudz neko nebēdājām un izmantojām iespēju vismaz nopirkt vietējos tomātus, kartupeļus, zemenes un citas garšīgas lietas.
Bijām izpētījuši, ka tur pat tuvējā apkārtnē jābūt zivju fermai, kur audzē jūras asarus un tamlīdzīgas zivis. Daudz nedomājot devāmies uz pussalas otru malu ‘ķert zivis’ paši. Iestrādījums saucas Klismar ribogojilište Zečevo, cik var nojaust, tas ir kaut kas par zivju ķeršanu.
Brauciens bija diezgan ekstrēms. Viena braukšanas josla, kas izmantojama abos virzienos, vietām ceļš akmeņains un bez jebkāda seguma, nerunājot nemaz par līkumiem, serpentīniem un stāvajām nogāzēm. Un tas viss tikai dažu kilometru garumā. Toties šis pasākums izrādījās pilnībā veiksmīgs.
Kad ieradāmies, atradām nojumi, kurā garlaikojās pāris vietējie indivīdi un pieskatīja dažas stendā esošās zivis. Tās bija pilnīgi svaigas, turētas kastēs uz ledus. Cenu neatceros, bet tā bija pilnīgi pieņemam, tāpēc samaksājām, savācām savu pirkumu un ar nelielu līkumu caur jau pieminētās Rogozņicas jūras krasta nomalēm devāmies atpakaļ uz mītnes vietu.
Jāpiebilst, ka izlēmām zivis grilēt vakariņās un tas izdevās varen labi!
Šis ir viens no ierakstiem, kuru es parpublicēju jaunajā interneta lapā 2025. gadā. Lai gan tas ir par mūsu Marokas ceļojumu 2020. gadā COVID pandēmijas laikā, palasīt to joprojām varētu būt interesanti.
Pēc Agadiras, Paradīzes ielejas un Tarudantas apmeklēšanas mēs devāmies tālāk uz dienvidiem, lai pavadītu atlikušo vai vismaz lielāko atlikušā ceļojuma pa Maroku daļu, līdz mums būs iespēja doties mājās. Mūsu nākošais galamērķis bija Tafraute.
Karantīna Marokā
Lai arī divas nedēļas mēs atradāmies karantīnā netālu no Tarudantas un mums bija dokuments, kas ļāva doties ārā no mājas, mūsu ceļojuma turpinājums nebūt nenoritēja tik gludi kā būtu gribējies. Neskatoties uz visām grūtībām, mums tomēr izdevās nokļūt Tafrautē, un mums atkal tika pieprasīts pašizolēties uz divām nedēļām, jo bijām ieradušies citā provincē.
Tafrautes iela
Uzturoties Tafrautē, Marokā tika ieviesti papildus drošības pasākumi, piemēram, obligāta sejas masku nēsāšana jebkur ārpus mājām. Es neesmu pārliecināts, vai komandanta stunda tika ieviesta, kamēr mēs bijām tur, vai arī pirms mūsu ierašanās. Jebkurā gadījumā no pulksten 22:00 līdz 6:00 visiem bija jāpaliek iekšā, un policija katru vakaru patrulēja pilsētas ielās, lai uzraudzītu komandantstundas ievērošanu.
Tas bija tikai ap Ramadāna laiku, kad komandantstunda tika atcelta un kādu laiku pēc tā sāka darboties daži mazāki veikali un tirgus būdiņas. Taču sejas maskas uz ielām bija jānēsā pat pēc tam, kad jūnijā devāmies prom no Marokas.
Tafraute
Jau pašā ceļojuma plānošanas sākumā Tafraute bija paredzēts kā mūsu pēdējais galamērķis pirms atgriešanās mājās. Karantīnas dēļ bija nepieciešamas dažas izmaiņas mūsu plānos, tomēr ar zināmu nokavēšanos mums tomēr izdevās tur nokļūt.
Tafraute atrodas skaistā Anti-Atlasa kalnu ielejā. Tā ir neliela pilsēta ar aptuveni pieciem tūkstošiem iedzīvotāju un pieder Tiznitas provincei Souss-Massa reģionā. Tā ir berberu pilsēta un tur nedzīvo daudz arābu, kaut arī visi cilvēki ir musulmaņi, kā tas ir ierasts Marokā.
Viesnīca Tafrautē
Lai tur nokļūtu, mums bija ļoti tiešām aizraujošs ceļojums visās šī vārda iespējamajās nozīmēs (tā ka bīžiem elpa rāvās ciet no stresa). Mēs izvēlējāmies šaurus un sarežģītus kalnu ceļus, jo tie bija klusāki, lai šķērsotu kalnu grēdu. Lai nu kā, bet tas tiešām bija tā vērts, jo dabasskati, kādus vērojām pa ceļam, bija fantastiski.
Naktsmītne un dzīvošana
Kā jau minēju vienā no saviem iepriekšējiem ierakstiem, mums bija jāatrod vieta, kur mēs varētu dzīvot patstāvīgi. Tas nozīmē, ka mēs vēlējāmies, lai mums būtu virtuve, kurā varētu pagatavot brokastis, pusdienas un vakariņas, pietiekami ērta guļamistaba, viesistaba, vannasistaba un interneta pieslēgums. Tajā laikā mēs abi bijām jau sākuši strādāt attālināti.
Darba devēji mūs psiholoģiski atbalstīja visos iespējamajos veidos un gaidīja, kamēr mēs atgriezīsimies mājās, tomēr mēs vēlējāmies kaut ko arī praktiski darīt. Otrā pašizolēšanās reize kļuva patiešām diezgan grūta ar nebeidzamo sēdēšanu iekštelpās.
Viesnīcas istaba
Pēc šīm pirmajām divām nedēļām mums bija atļauts doties iepirkties, tāpēc mums bija daudz vairāk fizisko aktivitāšu un varējām redzēt, kas apkārt notiek. Vēlāk, situācijai uzlabojoties, mums bija iespēja pavadīt vairāk laika ārā un lēnām atgriezāmies vairāk vai mazāk normālā dzīves ritmā.
Vairāk nekā divus mēnešus mēs dzīvojām privātā viesu namā Maison de vacances Tafraout. Tas atrodas uz pilsētas galvenās ielas, netālu no tirgus un visa veida veikaliem. Tajā pašā laikā, tā kā pilsēta atrodas ielejā, doties pārgājienos tuvējos kalnos bija tikpat vienkārši kā iepirkties, kas ilgu laiku bija mūsu vienīgā izklaide – tikai dažas minūtes, un bijām jau kanos.
Grebaštica ir neliela pilsētiņa vai drīzāk pilsētas tipa ciemats pie jūras kādus 15 kilometrus no Šibenika.
Par Horvātiju runājot, vispār lielākā daļa piejūras apdzīvoto vietu ir ciemati, taču iespaidu, ka tā varētu būt pilsēta rada tas, ka mājas atrodas ļoti tuvu viena otrai un tajos ir laba infrastruktūra pateicoties tūrismam. Parasti tajos ir vairāki mazi veikaliņi un ļoti daudz bāru, restorānu un kafejnīcu, kas izvietotas pie pludmales. Tajos ir arī daudz gan lielāku, gan mazāku privāto viesnīcu.
Par Grebašticu
Grebaštica ir diezgan pazīstams tūrisma galamērķis pateicoties saulainajam laikam, tīrajai jūrai, kas īstenībā ir jūras līcis un tās pludmalēm. Pludmales, protams, kā jau lielākajā daļā Horvātijas, ir akmeņainas, bet ne klinšainas.
Grebašticas līcis un laivu piestātne
Vēl jāpiebilst, ka šo vietu īpaši iecienījuši vācieši, šveicieši un austrieši un, protams, kā jau daudzās vietās, tur ieklīst pa kādam polim un citam austrumeiropietim, kam nav slinkums braukt ar auto lielāku ceļa gabalu, lai atpūstos pie siltās Adrijas jūras.
Šī mūsu brauciena galvenā mītnes vieta bija vēl nomaļāks piejūras ciemats Sevida, taču visu augstāk minēto iemeslu nolēmām pāris naktis tur. Grebaštica atrodas pa ceļam uz Sevidu, jo ielidojām Zadaras lidostā ap pusdienas laiku un kā reiz laika ziņā tas sanāca izdevīgi. Grebaštica no Zadaras atrodas apmēram 60 kilometru attālumā, tā kā pa ceļam jau varējām šo to interesantu apskatīt.
Kā nokļūt Grebašticā
Nokļūšana ļoti vienkārša. Gar jūras krastu iet praktiski tikai viens galvenais ceļš D8 un galvenais nepalaist garām pareizo pagriezienu. Braukšana gan pa D8 ir ļoti lēna. Retos gabalos var braukt uz 80-90 kilometriem stundā, bet pārsvarā visu laiku ir ātruma ierobežojumi 50, 40 un pat 30 kilometru stundā pat vietās, kur tam nevar saskatīt nekādu tam redzamu iemeslu. Bez tam ātruma ierobežojumi mēdz mainīties ik pa puskilometram, tā kā tas visu laiku prasa uzmanību.
Bieži ceļa malās ir uzstādītas ātruma kameras, kas padara braukšanu vēl nervozāku. Bez tam horvātiem ir ieradums sēdēt ļoti tuvu astē neatkarīgi kādā ātrumā braucat un par apkārtējiem skatiem bez apstāšanās īpaši papriecāties nesanāk. Jāsaka gan, ka vietu, kur apstāties ceļa malā ir diezgan daudz un neērtā braukšana aizmirstas praktiski momentā, kad esat nokļuvis galamērķī pie jūras.
Jau labu laiku (mēnešus) iepriekš bijām rezervējuši apartamentus viesnīcā Apartments Holidays Roko. Ja kādreiz izdomājat braukt uz turieni, ņemiet vērā, ka Google maps viesnīca ir iezīmēta nepareizā vietā. Tas Horvātijas gadījumā nav retums, bet īpašnieki parasti ir ļoti atsaucīgi un iedod visas norādes kā uz viņu mītni nokļūt.
Naktmītne
Mūsu ierašanās sakrita ar pašu karstās tūrisma sezonas sākumu, tāpēc, ja gribat atrast labu naktsmītni, mēnesi iepriekš to praktiski nav iespējams izdarīt. Neatkarīgi no tā cik daudz esat gatavi par to maksāt – brīvu vietu vienkārši nav.
Uz viesnīcas jumta Grebašticā
Intereses pēc apskatījāmies, kad šajā viesnīcā ir brīvi numuri un izrādījās, ka tas ir tikai novembrī (Grebašticā bijām jūnija vidū). Tā kā plānot visas šitās lietas vajag ļoti laicīgi. Mēs to darām ap Jauno gadu, varbūt pat vēl pirms.
Sagaidīja mūs pa pirmo! Saimnieks uzreiz saprata, ka pēc nogurdinošā ceļa mums vajadzīgs baltvīns (maksāt par to nemaz neprasīja). Kad ar karafīti bijām tikuši galā, devāmies uz saviem apartamentiem. Tika mums izrādīts viss vajadzīgais.
Dzīvoklis bija ļoti labs. Tīrs, izremontēts pēc labākajiem standartiem (māja no ārpuses jauna neizskatījās, tašu iekštelpas, ieskaitot kāpņu telpu un koridorus, bija šikas. Plaša vannas istaba, guļamistaba, liela ēdamistaba ar virtuves stūri un terase ar skatu uz jūru.
Ēšana un atpūta
Tā kā viss mums ļoti patika, nolēmām arī vakariņās iet uz saimniekam piederošo nelielo restorānu, kas atrodas ieliņas otrā pusē pie paša ūdens. Un nemaz nebijām vīlušies par savu izvēli. Izvēle, kā jau Dalmācijas piekrastē, bija pietiekoši liela sākot ar nacionālajiem ēdieniem un beidzot ar ceptām un grila gatavotām jūras veltēm. Cenas labas par to ko apēdām.
Baseins uz viesnīcas jumta Grebašticā
Pirms mūsu ierašānās laiks bija bijis vējains ar negaisiem, tāpēc jūrā ūdens bija diezgan vēss, lai arī pirmajā dienā iegājām tur nopeldēties. Nākošajā dienā bijām sākotnēji plānojuši pabraukāt pa tuvāko apkārtni, taču kad saimnieks parādīja uz jumta terases esošo baseinu, ātri pieņēmām lēmumu palikt atpūsties uz jumta terases sauļojoties un mērcējoties tur esošajā baseinā. Jau nākošajā dienā bija plānots doties tālāk.
Omiša ir neliela pilsēta Horvātijā pie Cetinas upes ietekas jūrā, tā atrodas apmēram 25 kilometru (30 minūšu) braucienā uz dienvidiem no Splitas.
Omiša ir pazīstama ar to, ka ap četrpadsmito gadsimtu šo vietu izmantoja pirāti. Upi ietver kalni un tā bija laba vieta, kur noslēpties, lai izbrauktu aplaupīt pa jūru peldošos tirdzniecības kuģus, kuri kursēja starp Dubrovniku, Venēciju un Neapoli.
Ne tikai iespēja noslēpties spēlēja lomu, bet arī tas, ka pa upi jūras kuģi nevarēja braukt. Pirāti pat bija uzbūvējuši cietoksni un noslēguši vienošanos ar apkārtējiem iedzīvotājiem par neuzbrukšanu un ‘sadarbību’.
Omišas līcis
Pašā pilsētā nav īpašo daudz ko darīt, lai arī tai piemīt savs šarms (un liela autostāvvieta, kas ir būtiski ceļojot ar auto). Taču ne jau pirātus mēs braucām uz Omišu meklēt – brauciena mērķis bija izbraukt pa vienu no garākajām Eiropas zipline trasēm. Trase sastāv no septiņiem dažāda garuma nobraucieniem ar kopējo trošu ceļu garumu vairāk kā divi kilometri.
Zipline
Trošu ceļi sadalīti astoņos posmos, no kuriem garākais ir 700 metri, bet pārējie krietni īsāki. Labā ziņa ir tā, ka katrs nobrauciens ar kaut ko atšķiras – viens stāvāks un ātrāks, cits lēzenāks, bet ar labākiem skatiem apkārt. Viss pasākums notiek vidēji ap 150 metru augstumā virs jūras līmeņa.
Atrakcijas cena ir 400 Horvātu Kunas (apmēram 45 eiro) no cilvēka, bet bērniem līdz sešu gadu vecumam nav atļauts piedalīties. No šī, 2025. gada, Horvātija jau ir eirozonā. Jāņem vērā, ka bērnus atstāt tuvumā nav iespējams, jo tiksiet aizvesti uz sākumpunktu kalnos un vēlāk savākti atpakaļ citā vietā.
Skats no zipline
Viss sākas pilsētas centrā, kur uzņēmumam Zipline Omiš Croatia ir birojs. Pirms tam atstājām mašīnu autostāvvietā kādu piecu minūšu gājiena attālumā no biroja. Kad ieradāmies, vajadzēja parakstīt dokumentus par drošību un samaksāt (apmaksu var veikt tikai skaidrā naudā vietējā valūtā, taču no 2023. gada janvāra, pēc pēdējām ziņām 2022. gada vasarā, Horvātija pievienosies eiro zonai, tā kā neērtības saistībā ar valūtas maiņu arī atkritīs).
Pēc neilgas gaidīšanas, kamēr savācās visi zipot gribētāji (ap 12 cilvēkiem), devāmies uz autostāvvietu turpat tuvumā, kur mūs gaidīja divi busiņi ar instruktoriem un ekipējumu. Katru grupu pavada divi instruktori, no kuriem pirmais dodas uz galapunktu un otrs kā pēdējais no grupas pievienojās visiem pārējiem. Un tā katru reizi.
Kad uzbraucām augšā kalnā, visiem tika izdalīts ekipējums un apmēram pusstunda tika pavadīta instruktāžai un izmēģinājuma braucieniem kādus 20 metrus garā treniņtrasē. Tie, kuriem no pirmās reizes īsais treniņbrauciens neizdevās kā nākas, tika dota iespēja atkārtot, kamēr sanāca. Pēc tā visa devāmies vēl augstāk pa kalna nogāzi uz pirmo īsto nobraucienu.
Pirmais posms bija visgarākais un skats pavērās iespaidīgs. Labā ziņa ir tā, kas tas ir salīdzinoši lēzens posms un ātrums nav liels. Nervus mazliet kutina tas, ka braucot pāri kanjonam vējš kustina braucējus, toties skats visapkārt ir fantastisks!
Visu pārējo varat apskatīt Zipline mājas lapā. Varu tikai piebilst, ka instruktori bija profesionāļi un viss pasākums pagāja tik ātri, ka varēja tikai pabrīnīties, kur laiks palicis. Pēc brauciena visi kopā nofotografējāmies un busiņi nogādāja mūs atpakaļ uz pilsētas centru.
Pusdienas
Pēc labi padarīta darba vajag arī labi atpūsties. Apjautājām vietējos, kur varētu labi paēst un devāmies uz ieteikto Restoran Radmanove Mlinice pašas Cetinas upes krastā kādus piecus vai sešus kilometrus ārā no pilsētas. Kopumā tas bija kaut kas stipri līdzīgs atpūtas kompleksam.
Restorāns Omišas tuvumā
Blakus pa upi turp atpakaļ kursēja īrētas laivas ar pasažieriem un rafteri ar smailītēm. Starp citu, raftings ir otrs populārākais izklaides veids Omišas apkārtnē un aģenti piedāvā raftingu ielu malās pie saviem mazajiem veikaliņiem.
Restorāns ir iespaidīga izmēra, taču apkalpošana ir ļoti ātra. Arī cenas ir ļoti labas; skatoties, kāds ir pieprasījums un piedāvātā pārtika, nebūtu pat īpašu iebildumu pat maksāt nedaudz vairāk.
Pēc labām pusdienām devāmies atpakaļ uz savu mājvietu Sevidā, bet, lai ceļš būtu savādāks, braucām caur kalniem nevis jūras malu. diena bija pa īstam izdevusies!
Pēc igāka laika, vecajā Londonā ir atkal kaut kas jauns, ko noteikti ir vērts apskatīt – Batersī spēkstacija (angļu valodā Battersea Power Station). Un šis objekts pat vēl nebūt iekļauts visos tūrisma aprakstos pat Lielbritānijā.
Katrā sevi cienošā tūristu galamērķī ceļotājiem tiek piedāvāts milzums dažāda veida apskates objektu, sākot ar izstādēm, muzejiem, mākslas galerijām, beidzot ar atrakciju parkiem un pat iepirkšanās centriem.
Viena visiem labi zināma objektu kategorija ir zemes orientieri (angļu valodā ‘landmarks’). Latviskais tulkojums vārdam ‘landmark’ var likties nesaprotams pirmajā brīdī. Vabūt precīzāk būtu teikt ‘zemes orientieris, kas veido apkārtējo ainavu’? Jebkurā gadījumā tam vajadzētu kļūt saprotamākam, ja minam tādus visiem zināmus ļandmark’ kategorijas tūrisma objektus kā Eifeļtornis Parīzē, Brīvības statuja Ņujorkā, TV tornis Zaķusalā vai Kolizejs Romā. Vai kļuva uzreiz skaidrāks par ko te stāsts?
Spēkstacija Londonas ainavā
Ļoti dažādi var būt veidi kā šie objekti ir veidojušies, attīstījušies un ko tie piedāvā apmeklētājiem, taču viena lieta tiem ir kopīga – visi ir sava veida vizītkarte tām vietām vai pat valstīm, kurās tās atrodas.
Bet tagad atpakaļ pie lietas. Kā jau teicu, Londonā kopš 2023. gada otrās puses ir pilnībā atvērts apskatei jauns objekts, kas papildina jau rindu tur esošo ‘landmark’ kategorijas objektu, tādus kā Londonas acs (London Eye), Bekingemas pils, Londonas tournis (Tower of London), Torņa tilts (Tower Bridge), Lielais Bens (Big Ben), Kensingtonas pils, Svētā Pāvila katedrāle un citus. Batersī spēkstacija pidāvā gan vēsturisko ieskatu Londonas vēsturē, gan iespēju paēst, atpūsties un iepirkties, gan arī iespēju apskatīt Londonas panorāmu no vairāk kā 100 metru augstuma. Pie kam tas viss ir izveidots mūsdienīgā stilā un balstīts uz jaunākajām tehnoloģijām. Pēdējā gada laikā šo objektu ir apmeklējuši jau 11 miljoni cilvēku.
Vēsture
Batersī bija ar akmeņoglēm darbināta termoelektrostacija, kas pēc slēgšanas kļuva par valsts nozīmes aizsargājamo vēsturisko objektu. Spekstacijas pirmā kārta tika uzcelta no 2029. līdz 1935. gadam, bet otrā kārta tika nodota ekspluatācijā 1955. gadā. Attiecīgi, spēkstacijas pirmā kārta beidza darboties 1975. gadā, bet otrā kārta trīs gadus vēlāk. Spēkstacijas arhitektūra skitās veidota ķieģeļu katedrāles stilā, kam nav daudz piemēru.
Acīmredzot, šī iemesla dēļ 1980. gadā visam ēku kompleksam tika piešķirts vēsturiskā objekta statuss. Neskatoties uz vairākkārtējiem mēģinājumiem atdzīvināt teritoriju, finansējuma trūkum dēļ nekas jauns netika uzsākts. Tas noveda pie tā, ka visas ēkas stāvēja tukšas un pamestas līdz pat 2014. gadam, kad būves vairāk jau sāka izskatīties pēc gruvešu kaudzes.
Situāciju izglāba investori no Malaizijas, kuri piekrita atjaunot ēkas un tuvējo apbūvi ar nolūku tajās izvietot biznesa un atpūtas centru, kā arī jaunu dzīvojamo rajonu. No otras puses, tika noteikta prasība, ka atjaunotajam kompleksam jāsaglabā tā vēsturiskais izskats. Tā kā nauda ne bez maziem pūliņiem galu beigās tika atrasta, galvenās spēkstacijas ēkas atjaunošana tika pabeigta 2022. gadā, bet viss komplekss, kura kopējā platība ir 17 hektāri, tika nodots ekspluatācijā 2023. gadā. Kopējās investīcijas kompleksa atjaunošanai sastādīja gandrīz 9 miljardus mārciņu (10,5 miljardi eiro).
Batersī spēkstacija
Ar šīs vietas atjaunošanu ir saistīti arī citi ievērības cienīgi fakti. Piemēram, par 3 kilometriem tika pagarināta Londonas Ziemeļu metro līnija (Northern Line) un uzceltas divas jaunas pazemes metro stacijas. Kopējās investīcijas metro tīkla attīstībā parsniedza 1 miljadu mārciņu. Šī bija pirmā nopietnā Londonas metro tīkla pagarināšana kopš 1999. gada, maršruts jaunajā posmā tika atklāts 2021. gadā.
Kā nokļūt
Atšķirībā no lielā vairuma Londonas apskates objektu, Batersī spēkstacija atroda Temzas upes labajā krastā. Mēs devāmies uz Batersī pēc Viktorijas un Alberta muzeja apmeklējuma, tāpēc visparocīgāk bija braukt ar autobusu līdz Čelsijas tiltam. Izkāpjot pie tilta Temzas kreisajā krastā, atliek tikai šķērsot tiltu, kopumā nostaigājot nepilnu kilometru ar kājām. To ir vērts darīt kaut vai arī lai tikai pavērotu apkārtējo pilsētas ainavu no tilta. Vienkāršākais veids, protams, ir doties ar metro Northern Line uz Buttersea Power Station pazemes staciju, no turienes ar kājām kādi 400 metri līdz pašai Batersī elektrostacijai. Tikai jāņem vērā, ka ne visi Northern Line vilcieni dienvidu virzienā iet uz šo galapunktu. Ja neesat trāpījuši pareizajā, pēdējā iespēja pārsēsties uz īsto sastāvu ir Kennington stacijā (nākošā pēc Elephant and Castle – ja esat tur, tā ir zīme ka jāpārsēžas).
Ko darīt
Pavisam kopā stacijā ir ap 140 dažāda veida iestādījumi, sākot no veikaliem un bāriem un beidzot ar kinoteātri.
Ieejot spēkstacijas kompleksa iekšīenē ievērību uzreiz izpelnās fakts, ka interjers tiešām izskatās kā rūpnieciskajā objektā. Pat atseviķas telpas saglabājušas savu pirmreizējo izskatu. Piemēram, ja ieejat bārā Controll Room B, aiz bāra galdiņiem pavērsies skats uz spēkstacijas vadības paneļiem.
Svarīga lieta par cenām – tās nav zemākas kā vidēji Londonā, bet atsevišķos gadījumos var būt nedaudz augstākas. Šis ir diezgan jauns un salīdzinoši grezns (posh) Londonas rajons. Par to liecina kaut vai tas, ka tāda kompānija kā Apple to ir izvēlējusies par savu Londonas centrālā biroja vietu, kur paredzēts sešos stāvos strādāt ap 3000 kompānijas darbiniekiem.
Ieprirkšanās centrs
Iepirkšanas centrā ir pārstāvēti tādi zināmi zīmoli kā Apple, Boss, Calvin Klein, Chanel, Jigsaw, L’Occitane, Lacoste, Lego, Mango, Nike, Omega, Ralph Lauren, Superdry, Tag Heuer, Tommy Hilfiger un Zara.
Izklaides
Pie izklaidēm pieskaitot ne tikai kinoteātri, izstāžu zāli un minigolfu bet arī ēšanu un atspirdzināšanos bāros, izvēle arī ir pietiekoši iespaidīga. Ieskaitot tādus zināmus brendus kā Pret a Manger, Starbucks un Wagamama, kopumā savus pakalpojumus piedāvā ap vairāk kā 50 dažādas pakalpojumu iestādes.
Atrakcijas
Kompleksā ir virtuālās realitātes zona, kurā var apciemot Ēģiptes piramīdas, pacīnīties ar pūķiem vai satikties ar zombijiem. Jāsaka gan godīgi, ka pats tur neesmu vēl bijis.
Ceļā uz panorāmas liftu
Taču odziņa pa virsu visam ir iespēja uzbraukt pa vienu no stacijas skursteņiem ar liftu 109 metru augstumā pavērot Londonas panorāmu. Šo te es noteikti ieteiktu kā pat labāku alternatīvu Londonas acs (London Eye) atrakcijai.
Vidrošāk ir biļetes pieteikt iepriekš, jo pieprasījums uz šo atrakciju ir liels, biļetes cena pieaugušajam ir 17 mārciņas un tas ir ļoti adekvāti. Bez tam, tiek izmantotas dažādas multimēdiju iespējas padarot visu pasākumu vēl interesantāku. Bijām tur janvāra vakarā, kad apkārt viss bija tumšs, bet pilsēta izgaismota. Noteikti aizbrauksim tur arī vasarā, lai apskatītu pilsētas panorāmu arī dienas laikā.
Kāpēc doties uz Batersī spēkstaciju
Ja ir apskatīts gana daudz muzeju un izstāžu, šī ir vieta, kur var patīkami pavadīt laiku, izbaudīt apkārtējo ainavu, labi paēst, atspirdzināties, apskatīties kādu filmu vai uzmest aci uz Londonu no augšas. Un sajūta ir kā divdesmit pirmajā gadsimtā visos aspektos.
Sakārtota vide, vēsture mūsdienīgā izpildījumā, tehnoloģijas un iespēja atpūsties pēc savām vēlmēm.
Labs ēdiens Romā – tas ir tikai šī bloga nosaukums. Patiesībā šis blogs ir par iespejjām lieliski paēst Itālijas galvaspilsētā. Romā ir ļoti daudz tūristu un tāpēc ne visur ēdiena kvalitāte atbilst augstajam cenu līmenim galvaspilsētā.
Rakstā minētās vietas nebija speciāli meklētas, vairākumu no tām atradām tās jau esot Romā. Gan ēdiens, gan cenas, bet it īpaši ēdiena kvalitātes un cenas attiecība, mums likās laba, tāpēc šeit tīri pēc mūsu pašu pieredzētā īsā nedēlas nogales izbraucienā uz Romu.
Brokastis Romā
Mums paveicās, jo atradām diezgan daudzas vietas, kur cena tiešām atbilda ēdiena kvalitātei.
Iepriekš bijām aizbraukuši uz Romu, lai itāļu pavāra vadībā izmēģinātu kā pagatavot itāļu ēdienus. Šoreiz stāsts ir par ēdiena baudīšanu pašiem nepiedaloties tā gatavošanā.
Viss zemāk aprakstītais tika izbaudīts mūsu ceļojuma laikā uz Romu 2021. gada rudenī. Ceļojuma galvenais mērķis bija vēlreiz apskatīt Romas vēsturisko centru, taču ēdienu baudīšana Romā bija svarīga visa šī īsā ceļojuma sastāvdaļa. Tātad – kāds ir ēdiens Romā un kur atrast labas vietas paēšanai?
Vieta labām brokastīm
Iradāmies no lidostas Termini dzelzceļa stacijas tuvumā diezgan agri no rīta, varētu teikt vēlu brokastu laikā.
Netālu no Termini dzelzceļa stacijas atradām jauku vietu, kur paēst – restorānu NOI Roma, kas atrodas Via Gaeta un Via Volturno ielu krustojumā.
Brokastu salāti
Salīdzinot ar citiem galamērķiem dienvideiropā, šīs nebija ļoti lētas brokastis, tomēr samaksātās naudas vērtas. Mēs samaksājām apmēram 40 eiro divatā. Abiem bija šķīvis ar ierastām brokastīm (viņi to sauc par brokastīm āmerikāņu stilā, jo itāļi brokastīs parasti ēd kādus saldumus ar kafiju). Klāt tam visam arī kafija un svaigi spiesta apelsīnu sula. Viss bija patiešām garšīgs un arī apkalpošana bija laba.
Garšīga, svaigi cepta itāļu pica
Ja domājam par ēdienu Romā un Itālijā vispār, pica varētu būt pirmā lieta, kas ienāk prātā.
Vēlāk dienas gaitā ejot virzienā no dzelzceļa stacijas uz viesnīcu, mēs iegājām vienkāršā picērijā, kas atrodas šķērsielā kaut kur apmēram pa vidu starp Termini staciju un Romas Kolizeju.
Itāļu pica
Picērijai, kas principā ir mazs ūķītis, bija arī pāris galdi ārpusē uz trotuāra, ja ir vēlēšanās picu ēst uzreiz, bet mēs ņēmām līdz ēšanai vēlāk. Picērijas nosaukums ir Pizzeria Mediterranea, adrese Via Agostino Depretis kaut kur ap75 numuru (Google kartē var redzēt diezgan precīzi).
Mēs samaksājām apmēram 8 eiro par divām Romā ierasta izmēra picas šķēlītēm; pica bija ļoti garšīga, tas ir galvenais iemesls, kāpēc es šeit to pieminu.
Sātīgas vakariņas
Pirms izlemt, kur doties vakariņās, meklējām kādu interesantu vietu viesnīcas tuvumā un atradām vienu tādu uz Isole Tiberina, kas ir sala Tibras upē.
Sala ir maza ar interesantu tiltu pāri upei. Īstenībā, nebija nemaz daudz vietu, kur ieturēt vakariņas tajā apkārtnē daudz maz ārpus pilsētas burzmas, tāpēc bija viegli izvēlēties restorānu-bāru Tiberino Ristorante, par kuru Googlē ir labas atsauksmes. Restorāns atrodas uz Via di Ponte Quattro capi ielas kreisajā pusē, ja iet pāri Tibrai pa Fabricio tiltu.
Viss bija lieliski – mājās stilā gatavoti pamatēdieni, deserts, ļoti garšīgs itāļu vīns un kapučīno pašās beigās. Divatā iztērējām ap 40 eiro – apmēram tikpat, cik samaksājām no rīta par brokastīm netālu no Termini stacijas.
Ēdiens Romā šajās vakariņās bija tieši tāds, kādu gribējām – pietiekami sātīgs, bet ne pārāk stiprs, garša visam bija izcila – gluži kā mājās.
Pusdienas īpašā restorānā
Apmeklējot vairākus patiešām labus Romas restorānus, nolēmām pirms izbraukšanas no pilsētas atrast kādu ļoti īpašu vietu pusdienām.
Tas bija restorāns Clorofilla Cucina & Distillati, adrese Vicolo Delle Grotte 17. Šī vieta ir paslēpusies nelielā ieliņā netālu no tirgus, kas atrodas Piazza Campo de Fiori laukumā. Pirms atrodat to, varat būt mazliet pārsteigti – nekas apkārt neliecina, ka tuvojaties izcila ēdiena baudīšanas vietai.
Perfekts steiks
Šim restorānam ir sava koncepcija par to, kā gatavot un pasniegt ēdienu klientiem, un izskatās, ka tas darbojas patiešām labi. No ārpuses jūs nekad nevarētu uzminēt, cik daudz cilvēku bauda ēdienu un atpūšas no garāmgājēju acīm paslēptajās rerstorāna iekštelpās. Ja ejat tur ap pusdienlaiku, ieteiktu galdiņu pasūtīt jau iepriekš.
Mēs neredzējām šefpavāru, bet tā noteikti ir persona, kurai ļoti patīk gatavot ēdienu. Katra ēdiena detaļa uz šķīvja bija kā šedevrs, un garša bija fantastiska. Tā pat arī vīns, ko ēdām pie maltītes bija izcils.
Par divu ēdienu maltīti divām personām (ieskaitot pudeli vīna, espresso un desertu) mēs samaksājām aptuveni 120 eiro (neskaitot dzeramnaudu). Pusdienas bija katra mūsu samaksātā centa vērtas. Vislielākire un sirsnīgākie komplimenti šefpavāram!
Prāga noteikti ir populārākais tūrisma objekts Čehijā. Mūsu viesošanās Prāgā vienmēr ir bijusi interesants piedzīvojums un esam tur bijuši vairākas reizes.
Viesošanās Prāgā un Čehijā
Čehijas Republika, saukta arī par Čehiju, ir valsts Centrāleiropā, lai gan 20. gadsimta vēstures dēļ tā šeit tiek aprakstīta kā Austrumeiropas valsts.
Čehijai ir robežas ar Slovākiju, Austriju, Vāciju un Poliju, un tās sauszemes teritorija ir 77 tūkstoši kvadrātkilometru – kādu drusku lielāka par Latviju.
Tā pēc teritorijass ir ļoti līdzīga kaimiņvalstij Austrijai (nedaudz mazāka) un Centrālamerikas valstij Panamai (Čehija ir nedaudz lielāka). Čehijā dzīvo vairāk nekā 10.5 miljons cilvēku; lielākā daļa ir čehi.
Prāga
Prāga ir lielākā pilsēta Čehijas Republikā un 13. lielākā pilsēta Eiropas Savienībā; tur dzīvo aptuveni 1,3 miljoni cilvēku (vairāk nekā 2,5 miljoni kopā ar piepilsētām).
Nokļūšana uz Prāgu
Ar auto
Ja atrodaties Čehijas kaimiņvalstī, viesošanās Prāgā visizdevīgākā varētu būt tur nokļūstot ar auto. Čehijas autoceļi ir lieliski, un braukt pa tiem var sagādāt baudu. Tomēr jāpatur prātā pāris svarīgas lietas.
Pirmkārt, samaksāt nodokli, lai iegādātos maksas autoceļi vinjeti; ja tiekat notverts bez tās, soda naudas var būt ievērojamas. Ievērojiet arī ātruma ierobežojumus; pēc savas personīgās pieredzes varu teikt, ka policisti mēdz izmantot slēpņus, lai fiksētu ātrumu un apturētu pērkāpējus.
Ar lidmašīnu
Ja dodaties ar lidmašīnu, visticamāk, ieradīsities Prāgas Vaclava Havela lidostā. Iespējas nokļūt lēti no lidostas līdz pilsētas centram nav daudz; starp Prāgas lidostu un pilsētas centru nav metro savienojuma, un, cik es zinu, tas nav paredzēts tuvākajā nākotnē. Labākais variants, manuprāt (mēs to esam izmantojuši vairākas reizes), ir brauciens no lidostas ar 119. reisa autobusu.
Prāgas jumti
Pēc 8 pieturām (tas varētu būt 119 galamērķis, lai gan es par to neesmu īsti pārliecināts; zīme blakus 119 saka “Dejvicka”), atstājiet autobusu un meklējiet Prāgas metro zaļās līnijas staciju Nadrazi Veleslavin un iekāpiet vilcienā Depo Hostivar virziens – pēc sešām pieturām jūs nokļūsiet pilsētas centrā (Mustek).
Atrast metro staciju nav grūti, jo tā ir tuvu un vienkārši sekojiet pūlim, jo lielākā daļa cilvēku parasti iet pa to pašu ceļu. Viss brauciens no iekāpšanas autobusā līdz ierašanās Mustek ilgs aptuveni 30 minūtes. Izmantojot privātu pikapu, maršruta autobusu vai taksometru, nebūtu iespējams ietaupīt tik daudz naudas, tomēr tas maksātu daudz vairāk – 10 līdz 25 eiro vai dažos gadījumos pat vairāk.
Cilvēki saka, ka ir pieejams arī Airport Express autobusu pakalpojums (maksā apmēram divkāršu autobusu / metro pārskaitījumu, kas joprojām ir lēts), tomēr es to neizmantoju un nevaru komentēt šī iemesla dēļ.
Ir vairāk iespēju, un jūs varat izpētīt tos, kas apmeklē Prāgas lidostas vietni, kas veltīta transportam uz Prāgas pilsētas centru – informācija tur ir ļoti detalizēta un noderīga.
Pārvietošanās pa pilsētu
Es jau minēju Prāgas metro – izņemot autobusus un tramvajus, tas ir patiešām ērts veids, kā pārvietoties pa pilsētu. Ir trīs metro līnijas – zaļā (A), dzeltenā (B) un sarkanā (C). Viņi plāno 2027. gadā atvērt ceturto ķīlu (zilo līniju), lai savienotu pilsētas dienvidu daļas ar pilsētas centru.
Kārļa tilts
Kad mēs dzīvojām diezgan tālu no pilsētas centra, tomēr ar metro varējām ātri nokļūt pilsētas centrālajās daļās, kur atrodas lielākā daļa labāko tūrisma objektu.
Pēc tam, kad esat ieradies vienā no metro stacijām pilsētas centrā, mēs parasti dodam priekšroku staigāt, laiku pa laikam ielecot tramvajā. Metro var būt noderīgs, lai pārvietotos starp vietām, kas atrodas upes pretējās pusēs.
Plašāku informāciju par Prāgu, tostarp cenas, varat atrast dažādās interneta mājaslapās. Jūs varat arī izpētīt, kurp doties, kur palikt, kur ēst un dzert Prāgā.
Šis ir hronoloģiski pēdējais blogs par Horvātiju, taču pārpublicējot tagad sanāk pirmais.Drīz būs atjaunotas publikācijas par tādām Dalmācijas brīnišķīgām vietām kā Splita, Omiša, Grebaštica, Sevida, Rogizņica un Primoštena un protams arī par Dubrovniku un Dalmāciju.
Par Zagrebu
Zagrebā bijām pirms laba laika, taču tā ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mūsu lielā interese par Horvātiju sākās, kad pirmo reizi uz turieni pirms daudziem gadiem aizbraucām ar savu auto no Rīgas. Tāpēc šis ir ļoti labs iemesls beigt ar to, kur tas viss sākās. Pie kam, pilsētā ir daudzas vietas ko ekskursantam apskatīt un arī izklaides iespējams atklāt no jauna tāpēc nebūs brīnums, ja uz turieni kādu dienu atkal aizbrauksim vai aizlidosim vienkārši uz nedēļas nogali.
Skvērs Zagrebā
Zagreba ir Horvātijas galvaspilsēta kurā dzīvo nepilni 800 tūkstoši cilvēku. Kā var noprast, Zagreba ir lielākā Horvātijas pilsēta. Tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau romieši laikos, bet pilsētas dibināšanas gads skaitās 1242, kad līdz turienei bija nokļuvuši tatāri. Pilsētā no iebrucējiem patvērās toreizējais karalis un kā pateicību atļāva tai uzturēt savu tiesu sistēmu un viņa labvēlība nodrošināja arī citus labumus.
Daži cipari tīri informācijai, lai ir saprotams par ko runājam. Horvātijā kopā ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju no kuriem ap 90% ir horvātu. Iedzīvotāju skaits pēdējo 10 gadu laika ir pamatīgi samazinājies, lielākoties emigrācijas dēļ (daudzi meklē labāku dzīvi Eiropas Savienības valstīs un Šveicē).
Par Horvātiju
Horvātijas teritorija ir 56.5 tūkstoši kvadrātkilometru, tā diezgan vienkārši šajā ziņā salīdzināma ar Latviju vai Lietuvu. Interesanti, ka pēc saražotā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Horvātija ieņem vietu tuvu pie septītā desmita pasaulē, taču pēc pirktspējas piecdesmito, kas nozīmē, ka cenas tur joprojām nav pārmērīgi augstas (pateicoties tūrisma industrijai, īpaši tūristiem no Vācijas, Horvātija lēta nekad nav bijusi). Pieņemu, ka pēc eiro ieviešanas 2024. gadā cenu augšana turpinās.
Zagrebas arhitektūra
Zagrebā ir savā ziņā interesants klimats. Kaut kas starp piejūras (līst daudz, rudenī miglains) un kontinentālo (ir stabili četri gadalaiki). Pāris nedēļas vasarā temperatūra var būt virs +30 grādiem, bet ziemā sniegs var būt vismaz mēneša garumā un zemas temperatūras mīnus grādos nevienu nepārsteigs.
Kā nokļūt Zagrebā un tālāk
Zagreba ir viena no Eiropas pilsētām uz kurieni ir vērts aizlidot vienkārši pavadīt nedēļas nogali. Zagrebas lidosta atrodas tikai kādus 15 kilometrus no pilsētas un ir dažādi varianti kā no lidostas nokļūt uz pilsētu un atpakaļ – speciāls lidostas transfēra autobuss (biļete maksā nepilnus 5 eiro), parastais maršruta autobuss (ir lēnāks, bet lētāks – jābrauc kādas 40 minūtes) un taksometrs (cenas salīdzinoši nav ļoti lielas). Lidosta nav arī ļoti pārpildīta, jo gada laikā apkalpo krietni mazāk kā 5 miljonus pasažieru.
Kā jau lielā pilsētā, Zagrebā koncentrējas gan valsts ekonomika, finanses un tā ir arī ievērojams transporta mezgls. No Zagrebas var viegli nokļūt uz citām vietā gan Horvātijā, gan arī ārpus tās. Jāpiebilst gan, ka tā atrodas salīdzinoši tālu no jūras (pa ceļu sanāk vismaz savi 150 kilometri), tāpēc daudziem horvātiem ir vasarnīcas pie Adrijas jūras uz kurieni viņi dodas pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku.
Nupat attapos, ka stāstu biju nodomājis rakstīt pavisam par ko citu – Zagrebu kā vārtiem uz pārējo Horvātiju un it īpaši uz Adrijas jūras piekrasti.
Ja ierodaties Zagrebā ar auto vai atlidojat, pilsētā ir liels naktsmītņu piedāvājums. Protams, braucot ar savu auto ir iespējams atrast kaut ko labāku, kas atrodas pilsētas nomalē, bet par zemāku cenu. Internetā iespējams izvēlēties no tuvu 500 dažāda veida naktsmītnēm ziemas sezonā, kuru cenas svārstās starp 30 un 600 eiro par nakti divām personām. Ja paveicas, iespējams pat pilsētas centrā atrast vienkāršu divvietīgu dzīvoklīti pat 40 eiro.
Vienu gan jāatceras – kā jau iepriekš par Horvātiju esmu rakstījis, viesnīcas vasaras sezonā jārezervē lielu laiku iepriekš, citādi to var vienkārši nebūt.
Šis bija mūsu otrais ceļojums uz Bulgāriju, galamērķi, kas bija radījis interesi kopš mūsu pirmās vizītes 2007. gadā. Toreiz mēs agrā pavasarī šķērsojām valsti ar automašīnu, apbrīnojot pārsteidzošās Belogradčikas klintis, rāmo Bačkovas klosteri un apskatot gleznaino Melnās jūras piekrasti. Atmiņas palika, taču mēs vēlējāmies atgriezties un to izdarījām 2024. gada rudenī.
Atšķirībā no iepriekšējā ceļojuma, šoreiz lidojām no Londonas uz Sofiju, gatavi nesteidzīgai bet piesātinātai ceļojuma nedēļai. Iepriekšējā reizē no Rīgas uz Bulgāriju ilgi braucām ar savu auto no Rīgas, bet šoreiz nolēmām netērēt laiku nokļūšanai līdz galamērķim. Pēc nolaišanās Sofijas lidostā mēs noīrējām automašīnu no vietējā uzņēmuma CarRent Bulgaria, kuru bijām rezervējuši caur DiscoverCars. DiscoverCars auto nomas meklētāju jau bijām izmantojuši pirms tam pāris reizes Rīgā, gan arī pēc tam Grieķijā un tas, ko viņi piedāvā likās labāk par citur atrodamo, ieskaitot arī booking.com. Te jāpiebilst, ka ne no vienas no šeit minētajām kompānijām nesaņemam naudu vai citus labumus par saitēm uz viņu mājas lapām. Atsauksmes labas vai ne tik labas ko dodam (ne tik labās cenšamies parasti nepublicēt) ir uzkrājušās mūsu pašu piedzīvotā rezultātā.
Vietējiem automašīnu nomas uzņēmumiem mēdz būt arī savi mīnusi – to biroji bieži atrodas ārpus lidostas teritorijas. Arī šajā gadījumā bija tā, taču mums bija savs cilvēks Sofijā, kurš dažu minūšu laikā aizgādāja mani līdz auto nomas laukumam, tā kā neērtību vispār nebija nekādu. Ar kājām ejamais gabals gan būti prasījis kādas minūtes četrdesmit (divi ar pusi kilometru ko vicot ar kājām).
Skats no Plovdivas
Bijām izdarījuši pareizo izvēli, arī auto bija praktiski jauns, autonomas darbinieks visu ātri un precīzi nokārtoja gan kad saņēmām auto, gan arī pēc tam, kad atdevām. Atgriežot auto bijām to kārtīgi nomazgājuši (tas bija līguma noteikumos), tā kā pat izpelnījāmies par to uzslavu.
Ieskats Bulgārijas pagātnē un tagadnē
Bulgārija daudzus gadus bija populārs padomju tūristu atpūtas galamērķis, kas piesaistīja atpūtiekus Melnās jūras piekrastei ar savām pieņemamajām cenām un smilšu pludmalēm bagātajiem kūrortiem. Tomēr pēdējās desmitgadēs citi galamērķi, piemēram, Turcija un Spānija, ir aizēnojuši Bulgārijas tūrisma nozari. Neskatoties uz šīm pārmaiņām, Bulgārija joprojām ir ļoti laba izvēle tiem, kas meklē autentisku pieredzi un viesmīlību.
Bulgārija robežojas ar Grieķiju, Turciju, Serbiju, Ziemeļmaķedoniju un Rumāniju. Pēc teritorijas tā ieņem 103 vietu pasaulē un 16 vietu Eiropā, tās sauszemes teritorija aizņem ir 108 tūkstošus 489 kvadrātkilometrus. Bulgārija ir apmēram uz pusi mazāka kā tās kaimiņvalsts Rumānija, līdzīga izmēra valstis ir Karību jūras lielākā sala Kuba.
Bulgārijā dzīvo gandrīz seši ar pusi miljonu cilvēku, tas it līdzīgi kā kaimiņvalstī Serbijā, lai gan Serbija ir apmēram par ceturto daļu mazāka. Iedzīvotāju blīvums Bulgārijā ir aptuveni tāds pats kā vidēji pasaulē (61 iedzīvotājs uz vienu kvadrātkilometru, vidēji Eiropā tas ir 72).
Valsts galvaspilsēta ir Sofija, kurā dzīvo gandrīz 1,2 miljoni cilvēku. Citas lielākās pilsētas ir Plovdiva (321 tūkstoši iedzīvotāju), Varna (311 tūkstoši) un Burgas (188 tūkstoši), šie dati ir no 2021. gada. Jāpiebilst, ka Bulgārijas iedzīvotāju skaits turpina diezgan strauji samazināties. Maksimumu tas bija sasniedzis 1985. gadā, kad valstī dzīvoja vairāk kā 8,9 miljoni cilvēku. Kopš tā laika iedzīvotāju skaits krītas kļūstot mazāks par gandrīz diviem ar pusi miljoniem laika periodā no 1985. līdz 2021. gadam, lai gan tas ir diezgan zināms un ne pārāk pārsteidzošs stāsts attiecībā uz austrumeiropu.
Bulgārija šodien
Tā kā kopš iepriekšējā brauciena bija pagājuši jau 17 gadi, gribējām apskatīt, kas šajā laikā Bulgārijā ir mainījies. Gribējām vairāk apskatīt Plovdivu un, protams, mazliet laiski atpūsties kūrortā pie Melnās jūras.
Sākšu ar to, ka kopējais iespaids par valsti jau no paša pirmā brīža radās pozitīvs. Mūs sagaidīja silta un viesmīlīga atmosfēra, ēdiens bija izcils — kvalitatīvs, garšīgs un par pieņemamu cenu. Neatkarīgi no tā, vai pusdienojām ceļmalas krodziņos vai elegantos restorānos, katra maltīte bija īpaša un likās, ka katra nākošā pārspēja iepriekšējo. Lai arī resporānu cenas bija augstākas, ēdiena kvalitāte un porciju lielums noteikti bija adekvāts cenai. Par veikalu piedāvājumu un cenām nevaru neko teikt, jo šī ceļojuma laikā paši neko negatavojām.
Vīnogulāji Bulgārijā
Ja ir vēlme apmeklēt vietējos vīna ražotājus, Bulgārijā iespējams nogaršot un iegādāties austvērtīgu vīnu par ļoti labu cenu. Vīna degustācijas tiek organizētas pietiekoši augstā līmenī un tiek piedāvātas arī uzkodas. Kas īpaši pārsteidza bija fakts, ka ļoti daudz tiek audzētas Bulgārijas vietējās vīnogu šķirnes un ražotāji, kuri uz to īpaši specializējas, spēja piedāvāt izcilu produkciju.
Plovdiva – Bulgārijas sirds
Sofijā ielidojām ap pusdienlaiku, paņēmām autonomā mašīnu un devāmies Plovdivas virzienā, bet pa ceļam bijām plānojuši apmeklēt vīna darītavu Chateau Copsa. Tā atrodas netālu no ceļa, kas ved no rietumiem uz austrumiem gar vienu no Bulgārijas ziemeļu kalnu masīviem.
Pēcpusdienas pasākums
Tā kā Chateau Copsa atrodas burtiski lauka vidū, minēt adresi lielas jēgas nav. Var apskatīt atrašanās vietu kartē vai vinkārši ieguglēt Chateau Copsa Bulgaria. Viņi tur ne tikai dod degustēt vīnu, bet arī piedāvā naktsmītnes savā viesnīcā stilīgā veca cietokšņa tipa ēkā, kura īstenībā uzcelta nesen, taču izskatās pietiekoši iespaidīgi.
Vīna degustācija bija pagrabā zem pils, visi vīni bija labi, bet bulgāru gida stāsti visu pasākumu vēl papildināja veidojot lielisku pozitīvu gaisotni. Ieteikums rezervēt degustāciju iepriekš, jo Chateau Copsa apmeklētāju ir diezgan daudz.
Vakars pilsētā
Vakarā mēs ieradāmies Plovdivā, kur ātri iekārtojāmies viesnīcā un devāmies izpētīt pilsētu. Bijām rezervējuši viesnīcu Hotel Ego, kas atrodas dažu minūšu kājām gājiena attālumā no centrālās pilsētas gājēju ielas, tātad, ļoti labā vietā. Arī viesnīca pati par sevi bija ļoti laba par to cenu (apmēram 45 eiro), ko maksājām, tā kā varu droši ieteikt arī citiem. Viesnīcas adrese 2 Eliezer Kalev Str., Plovdiv Center, 4000 Plovdiv, vienīcas mājaslapa.
Lai gan vietu skaits ir ierobežots, viesnīca piedāvā arī bezmaksas autostāvvietu. Mums arī šeit paveicās, jo dabūjām pēdējo brīvo vietu. Bijām rezervējuši dārgāku un lielāku variantu, kas ir Deluxe Studio, katram gadījumam, ja nu gribas izmantot virtuvi, kas atradās vienā istabas stūrī. Tā kā gribējām vakariņot pilsētā, virtuvi ēst gatavošanai tā arī neizmantojām.
Ēšana Plovdivā
Vissvarīgākais bija paēst vakariņas, tāpēc devāmies uz iepriekš noskatītu restorānu (Restaurant Diana-1, adrese Plovdiv Center, ul. Knyaz Al. Dondukov-Korsakov 2, 4000 Plovdiv Bulgaria), kurš atrodas kājām ejamā attālumā no pilsētas centra. Porcijas restorānos ir lielas un izvēles dažādība ir vienkārši fantastiska.
Pēc pamatīgām vakariņām devāmies aplūkot pilsētas centru. Pārsteidzoši, ka lai arī tūrisma sezona tā pa lielam jau bija beigusies, uz ielām bija diezgan daudz cilvēku. Pārsvarā tie bija vietējie jaunieši, kuri staigāja pa pilsētu, priecājās par dzīvi un jauko vakaru, sarunājās. Un tas viss bija ļoti pieklājīgā veidā, bez jebkādas bravūras. Šī vispār ir viena lieta, kas mūs pārsteidza Bulgārijā – cilvēki i rlabā garastāvoklī un māk atpūsties sagādājot prieku sev un netraucējot citiem. Tas tā bija ne tikai Plovdivā, bet arī citās vietās, kuras apmeklējām.
Tikai ap pusnakti saguruši bet patīkami izbaudījuši naksnīgo Plovdivu atgriezāmies viesnīcā. Par nākošo dienu rakstīšu nākošajā blogā par šo Bulgārijas ceļojumu. Seko saitei, lai izlasītu par mūsu otrās dienas piedzīvojumiem Bulgārijā.
Grieķija ir viena no valstīm, kur esmu bijis daudzas reizes, gan biznesa, gan atpūtas braucienos, gan tranzītā. Tomēr līdz šim nevienu reizi par šo valsti neesmu rakstījis, tāpēc šeit ne tikai par Grieķijas galvaspilsētu Atēnām, bet arī mazliet par Grieķiju vispār.
Ja godīgi, tad jau nav nemaz tik daudz, ko varētu jaunu par visiem zināmo Grieķiju pateikt, tāpēc vismaz daži cipari un nedaudz par vēsturi. Grieķija atrodas Balkānu pussalas dienvidu galā, tās teritorija ir gandrīz 132 tūkstoši kvadrātkilometru. Tas ir salīdzināms ar tādām valstīm kā Bangladeš, Nepāla, kuras ir mazliet lielākas par Grieķiju un Ziemeļkoreja un Nikaragvu, kuras ir nedaudz mazākas. Salīdzinot ar Amerikas Savienotajām valstīm, Grieķija ir divas reizes mazāka par Kolorado štatu.
Grieķijai pieder 227 salas no kurām vismaz 166 ir apdzīvotas. Lielākās Grieķijas salas ir Krēta (Crete), Evia, Lesbos, Roda (Rhodes) un Čios (Chios). Krētas teritorija ir nedaudz vairāk kā 8000 kvadrātkilometru – tā ir lielāka par Palestīnu un nedaudz mazāka par tuvumā esošo Kipru. Krētas garums ir 260 kilometri un platums no 12 līdz 60 kilometriem.
Pēc 2020 gada datiem Grieķijā dzīvo nepilni 11 miljoni cilvēku, no kuriem vairāk kā pusmiljons dzīvo Atēnās (to centrālajā daļā).
Galvaspilsēta Atēnas
Atēnas ir Grieķijas galvaspilsēta un kā jau daudzas citas lielās pilsētas veido konglomerātu, kurā dzīvo ap trīs miljoniem cilvēku.
Partenons Atēnu akropolē
Atēnas ir viena no vecākajām pilsētām pasaulē, vēsturnieki saka, ka tās vecums ir apmēram 3400 gadu. Ar atēnām ir saistīti tādi vārdi kā Platons un Aristotelis.
Ar Atēnām visvairāk saistās tādas lietas kā antīkie tempļi, amfiteātri un, protams, Akropole. Atēnās ir divas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ietvertas vietas – Atēnu Akropole un Dafnes (Daphni vai Dafni) bizantiešu klosteris, kas ir daudz mazāk zināms salīdzinot ar Akropoli.
Atēnu Akropole
Akropole ir ēku komplekss klints pakalna virsotnē Atēnu centrā, visslavenākais Akropoles objets ir Partenons (Parthenon). Partenons ir templis (precīzāk tā paliekas), kas tika uzcelts par godu grieķu dievietei Atēnai. Tempļa celtniecība tika pabeigta vairāk kā 400 gadus pirms mūsu ēras.
Atēna ir Zeva meita, viena no Olimpa dieviem, viņa ir gudrības un kara dieviete. Atēnas romiešu ekvivalents ir Minerva, lai gan kā romiešu kara dievs plašāk ir pazīstams Marss.
Vārds akropole nozīmē visaugstākais punkts, kā tas patiesībā arī ir, ja tajā uzkāpj. Akropoles piekājē ir iespējams atrast autostāvvietas, ja esat tur ar savu vai īrētu mašīnu. Mēs savējo novietojām stāvvietā, kas atrodas Rovertou Galli 39. No turienes uzkāpt Akropolē nesagādā lielas pūles, tikai kādas 10 – 15 minūtes. Un kāpiens ir tā verts – no augšas paveras fantastisks skats uz pilsētu.
Ieeja Akropoles muzejā ir par maksu. Biļetes maksā sākot ar 12 eiro un vairāk, līdz pat 80 eiro par antīko Atēnu apmeklējumu un apskati gan privāti gan grupā (neesmu tādu čupu naudas tērējis šim pasākumam, tāpēc neņemost teikt ar ko tas varētu būt labāks).
Nakšņošana Atēnās
Naktsmītni izvēlējāmies ārpus pilsētas centra tuvāk jūrai – Tropical Hotel, kas, braucot pa ceļu, atrodas mazliet vairāk kā desmit kilometrus uz dienvidrietumiem no Akropoles.
Jūras piekraste Atēnās
Google atsauksmēs par viesnīcu rakstīju, ka tā atrodas ļoti parocīgā vietā, istabiņas tīras un kārtīgas, pieklājīgs apkalpojošais personāls un labas brokastis. Vēl jāpiebilst, ka mums arī paveicās ar to, ka no istabiņas balkona pevērās brīnišķīgs skats uz jūras pusi. Kopumā, ļoti laba viesnīca par atbilstošu cenu, īpaši, kad nepieciešama vieta, kur pārnakšņot uz neilgu laiku.
Vēl viena lieta, ko gribēju piebilst attiecībā uz Atēnām. Mēs centāmies braukt agri no rīta un vēlu vakarā, jo dienas laikā pa Atēnām pārvietošanās ar auto var izvērsties par pamatīgu murgu, īpaši, ja iebraucat kādā no ar transportu noslogotajiem rajoniem.
Atceros, ka kādā no citiem braucieniem diezgan ilgu laiku gaidīju autobusu, kurš tā arī neatbrauca. Galu galā izdomāju iet vairākus kilometrus ar kājām un tas atnmaksājās, jo sastrēgumos stāvošās automašīnas bieži vien tā arī palika gaidot aiz muguras.
