Prāga noteikti ir populārākais tūrisma objekts Čehijā. Mūsu viesošanās Prāgā vienmēr ir bijusi interesants piedzīvojums un esam tur bijuši vairākas reizes.
Viesošanās Prāgā un Čehijā
Čehijas Republika, saukta arī par Čehiju, ir valsts Centrāleiropā, lai gan 20. gadsimta vēstures dēļ tā šeit tiek aprakstīta kā Austrumeiropas valsts.
Čehijai ir robežas ar Slovākiju, Austriju, Vāciju un Poliju, un tās sauszemes teritorija ir 77 tūkstoši kvadrātkilometru – kādu drusku lielāka par Latviju.
Tā pēc teritorijass ir ļoti līdzīga kaimiņvalstij Austrijai (nedaudz mazāka) un Centrālamerikas valstij Panamai (Čehija ir nedaudz lielāka). Čehijā dzīvo vairāk nekā 10.5 miljons cilvēku; lielākā daļa ir čehi.
Prāga
Prāga ir lielākā pilsēta Čehijas Republikā un 13. lielākā pilsēta Eiropas Savienībā; tur dzīvo aptuveni 1,3 miljoni cilvēku (vairāk nekā 2,5 miljoni kopā ar piepilsētām).
Nokļūšana uz Prāgu
Ar auto
Ja atrodaties Čehijas kaimiņvalstī, viesošanās Prāgā visizdevīgākā varētu būt tur nokļūstot ar auto. Čehijas autoceļi ir lieliski, un braukt pa tiem var sagādāt baudu. Tomēr jāpatur prātā pāris svarīgas lietas.
Pirmkārt, samaksāt nodokli, lai iegādātos maksas autoceļi vinjeti; ja tiekat notverts bez tās, soda naudas var būt ievērojamas. Ievērojiet arī ātruma ierobežojumus; pēc savas personīgās pieredzes varu teikt, ka policisti mēdz izmantot slēpņus, lai fiksētu ātrumu un apturētu pērkāpējus.
Ar lidmašīnu
Ja dodaties ar lidmašīnu, visticamāk, ieradīsities Prāgas Vaclava Havela lidostā. Iespējas nokļūt lēti no lidostas līdz pilsētas centram nav daudz; starp Prāgas lidostu un pilsētas centru nav metro savienojuma, un, cik es zinu, tas nav paredzēts tuvākajā nākotnē. Labākais variants, manuprāt (mēs to esam izmantojuši vairākas reizes), ir brauciens no lidostas ar 119. reisa autobusu.
Prāgas jumti
Pēc 8 pieturām (tas varētu būt 119 galamērķis, lai gan es par to neesmu īsti pārliecināts; zīme blakus 119 saka “Dejvicka”), atstājiet autobusu un meklējiet Prāgas metro zaļās līnijas staciju Nadrazi Veleslavin un iekāpiet vilcienā Depo Hostivar virziens – pēc sešām pieturām jūs nokļūsiet pilsētas centrā (Mustek).
Atrast metro staciju nav grūti, jo tā ir tuvu un vienkārši sekojiet pūlim, jo lielākā daļa cilvēku parasti iet pa to pašu ceļu. Viss brauciens no iekāpšanas autobusā līdz ierašanās Mustek ilgs aptuveni 30 minūtes. Izmantojot privātu pikapu, maršruta autobusu vai taksometru, nebūtu iespējams ietaupīt tik daudz naudas, tomēr tas maksātu daudz vairāk – 10 līdz 25 eiro vai dažos gadījumos pat vairāk.
Cilvēki saka, ka ir pieejams arī Airport Express autobusu pakalpojums (maksā apmēram divkāršu autobusu / metro pārskaitījumu, kas joprojām ir lēts), tomēr es to neizmantoju un nevaru komentēt šī iemesla dēļ.
Ir vairāk iespēju, un jūs varat izpētīt tos, kas apmeklē Prāgas lidostas vietni, kas veltīta transportam uz Prāgas pilsētas centru – informācija tur ir ļoti detalizēta un noderīga.
Pārvietošanās pa pilsētu
Es jau minēju Prāgas metro – izņemot autobusus un tramvajus, tas ir patiešām ērts veids, kā pārvietoties pa pilsētu. Ir trīs metro līnijas – zaļā (A), dzeltenā (B) un sarkanā (C). Viņi plāno 2027. gadā atvērt ceturto ķīlu (zilo līniju), lai savienotu pilsētas dienvidu daļas ar pilsētas centru.
Kārļa tilts
Kad mēs dzīvojām diezgan tālu no pilsētas centra, tomēr ar metro varējām ātri nokļūt pilsētas centrālajās daļās, kur atrodas lielākā daļa labāko tūrisma objektu.
Pēc tam, kad esat ieradies vienā no metro stacijām pilsētas centrā, mēs parasti dodam priekšroku staigāt, laiku pa laikam ielecot tramvajā. Metro var būt noderīgs, lai pārvietotos starp vietām, kas atrodas upes pretējās pusēs.
Plašāku informāciju par Prāgu, tostarp cenas, varat atrast dažādās interneta mājaslapās. Jūs varat arī izpētīt, kurp doties, kur palikt, kur ēst un dzert Prāgā.
Ja runājam par nacionālajiem ēdieniem, tad diezgan viennozīmīgi lietuviešu virtuves pārstāvji ir lietuviešu cepelīni un šakotis. Par lietuviešu desertu šakoti rakstīju jau iepriekš, tāpēc sājā blogā vairāk par viņu pamatēdienu cepelīniem.
Katru reizi, kad sanāk uzturēties Lietuvā ilgāk, vismaz reizi cenšos lai kādā ēdienreizē būtu iekļauti lietuviešu cepelīni. Kas tad ir lietuviešu cepelīni? Tās ir no kartupeļu mīklas vārītas liela izmēra klimpas, kurām ir forma, kas līdzinās dirižablim jeb cepelīnam. Dirižabļa izgudrotāja gods pienākas izgudrotājam grāfam Ferdinandam fon Cepelinam (Ferdinand von Zeppelin). Cepelīni kā ēdiens bija pazīstami jau pirms dirižabļa izgudrošanas un pirms tam tie lietuviešu valodā tika saukti par didžkukuliai. Saka, ka šis ēdiens cēlies no Vācijas, bet sākotnēji bijis bez pildījuma.
Cepelīnu mikla tiek gatavota sajaucot svaigus rīvētus kartupeļus ar sastampātiem vārītiem kartupeļiem. Gatavu klimpu garums parasti ir no 10 līdz 20 centimetriem. Kad cepelīni uzlikti uz šķīvja, tiem pa virsu lej atsevišķi gatavotu treknas ceptas gaļas (svaigas vai žāvētas) mērci un krējumu vai ari cepto gaļu uzreiz gatavo kā krējuma mērci. Man personīgi labāk garšo, ja krējums ir atsevišķi.
Izejviela cepelīniem
Populārākais cepelīnu veids ir cepelīni ar gaļu, lai gan tie bieži mēdz būt arī pildīti ar biezpienu, kā arī ar sēnēm. Šeit nebūs pilnīgas pagatavošanas receptes, jo tās dažnedažādas ir plaši pieejamas internetā, taču mēģināšu aprakstīt būtiskāko, kas jāņem vērā, lai cepelīni izdotos kā nākas. Jāņem arī vērā, ka gatavošanas process ir laikietilpīgs un visu laiku jāuzmana, kas notiek.
Sastāvdaļas
Vienam cilvēkam porcija parasti sastāv no diviem cepelīniem, šeit dotais daudzums ir tas, kas apmēram nepieciešams divām porcijām.
8 kartupeļi
250 grami maltas cūkgaļas pildījumam
150 grami žāvēts cauraudzis (var būt arī svaigs) mērcei
1 sīpols
1 tējkarote kartupeļu cietes
ēdamkarote sāls
malti pipari
Gatavošana
Un te nu tas ir – gatavošanas process jeb tehnoloģija, kas ir pats galvenais, lai cepelīni izdotos tādi kādiem tiem vajadzētu būt. Te pats būtiskākais, kas jāievēro.
Trīs kartupeļus izvāra, pēc tam nolej ūdenī un samīca biezputrā.
Pārējos kartupeļus sarīvē uz smalkas rīves, kartupeļu masā ir jābūt ari šķiedrām.
Kad no sarīvētas kartupeļu masas izspiež sulu, to jāatstāj trauka, lai nosēžas ciete. Pēc tam cieti vajadzēs pievienot kartupeļu mīklai, kad tiks sajaukti rīvētie svaigie kartupeļi ar vārītajiem. Sastāvdaļās minētā ciete jāpievieno ūdenim, kurā tiks vārīti cepelīni.
Kad no rīvētajiem kartupeļiem izspiesta sula un vārītie kartupeļi samīcīti vienmērīgā masā, tos liek traukā, pieliek klāt no sulas atdalīto cieti un samīca mīklā.
Puse sīpola paredzēta pildījumam (maltajai gaļai) un otra puse mērcei. Maltajai gaļai pieliek smalki sagrieztu sīpolu, sāli, piparus un samīca. Kartupeļu mīklu un samīcīto malto gaļu sadala četrās līdzīgās daļās.
No kartupeļu miklas tiek veidots plācenis, kaut kas līdzīgs biezai kartupeļu pankūkai, kurā pēc tam tiek ielikta maltā gaļa. Process ir kaut kas līdzīgs pīrāgu taisīšanai, tikai šiem izmērs ir krietni lielāks.
Kad katlā uzvārīts ūdens, tam pieliek sāli un ūdenī izšķīdinātu sauso kartupeļu cieti. Izveidotos cepelīnus pa vienam uzmanīgi liek ūdenī, kad tas atkal sāk vārīties. Pēc brīža tie uzpūdēs augšā un no tā brīža ir jāvāra uz nelielas uguns apmēram 20 minūtes.
Ik pa brīdim cepelīnus vajag pagrozīt, bet tas jādara uzmanīgi, lai tos nesabojātu. No katla cepelīni āra jāņem ar lielu karoti.
Kamēr cepelīni vārās, gatavo mērci – sacep gabaliņos sagriezto gaļu ar smalki sagrieztiem sīpoliem.
Pasniegšana
Kad cepelīni uzlikti uz šķīvja, pāri pārlej mērci un uzliek karoti vai divas krējuma. Var arī pielikt kādu zaļumu – vairāk gan skatam kā garšai.
Kā jau rakstīju iepriekšējā blogā par 2024. gada braucienu uz Bulgāriju, ap pusnakti atgriezāmies no pastaigas pa Plovdivu un devāmies gulēt. Viesnīcas numuru bijām pasūtījuši bez brokastīm, tāpēc no rīta pēc pamošanās apģērbāmies un uzreiz devāmies uz pilsētu. Pirms došanās tālāk uz Melno jūru mēs vēlējāmies apskatīt pilsētas vēsturisko un kultūras mantojumu dienas gaismā.
Pastaiga pa pilsētu
Plovdiva savā ziņā ir dzīvs muzejs. Klīstot pa gājējiem draudzīgo centru, mūs uzreiz aizrāva pilsētas relaksētā gaisotne. Viens no objektiem, ko noteikti gribējām apskatīt, bija senais romiešu amfiteātris, viens no vislabāk saglabātajiem Eiropā. Amfiteātris, kas celts mūsu ēras 2. gadsimtā imperatora Trajana valdīšanas laikā, varēja uzņemt līdz 6000 skatītāju. Lai gan amfiteātri, dodoties cauri šaurajiem mazo ieliņu labirintiem, atrast nemaz tik vienkārši nebija iespējams, pūles bija tā vērtas, jo skats no augšas bija iespaidīgs, piedāvājot panorāmas skatu uz Plovdivu un apkārtējiem kalniem.
Panorāmas skats no Plovdivas vecpilsētas
Vīna degustācija
Pirmā dienas daļa pilsētā pagāja ļoti ātri, un mums jau ap pusdienlaiku bija jādodas tālāk. Pa ceļam uz Melnās jūras piekrasti bijām rezervējuši vīna degustāciju Zagreus vīna darītavā, kas atrodas kādu gabalu ārpus pilsētas. Bulgārijas vīna darīšanai ir sena vēsture, un Zagreus vīna darītava ir viens no pierādījumiem tam. Vīna darītava atrodas gleznainā vietā un piedāvā lieliskus augstas kvalitātes Bulgārijas vīnogu vīnus.
Zagreus vīna darītava Bulgārijā
Ierodoties, mūs sagaidīja gide, kura pastāstīja par Bulgārijas vīna vēsturi un vietējām vīnogu šķirnēm, kuras tiek audzētas viņu vīna dārzos. Interesants moments, iepazīstoties, izrādījās, ka gides vārds tulkojumā no bulgāru valodas nozīmē “vīnoga”.
Bulgārijas vīns
Ne vienīgā, bet noteikti populārākā šķirne, ko viņi audzē, ir Mavrud. Mums tika piedāvāta ekskursija pa vīna ražošanas un uzglabāšanas telpām, kuras laikā uzzinājām vairāk par vīna ražošanu šajā īpašumā.
Mūsu vizītes svarīgākais punkts, protams, bija vīna degustācija, kurā mēs nobaudījām četrus dažādus vīnus. Vīna degustācija tika papildināta ar vietējām delikatesēm, radot ļoti patīkamu, brīvu un nepiespiestu gaisotni. Mēs izbaudījām katru malku, un pirms braukšanas prom iegādājāmies arī dažas pudeles līdzņemšanai.
Brauciens uz austrumiem
Pēc vīna degustācijas mēs turpinājām ceļu austrumu virzienā, dodoties uz Melnās jūras piekrasti. Pēc nelielas palīkumošanas pa vietējiem ceļiem izbraucām uz A1 automaģistrāles, pa kuru braukšanai bija pavisam cita dinamika.
Jau pavisam tuvu Melnajai jūrai atrodas ostas pilsēta Burgasa, taču tās centrā neiebraucām, jo pagriezāmies dienvidu virzienā. Burgasas reģions ir pazīstams ar bagātīgajām lauksaimniecības zemēm un Melnās jūras tuvumu, taču arī pirms tam pa ceļam redzējām daudzus vīnogulājus un citu lauksaimniecības kultūru dārzus.
Mazliet aiz Burgasas mēs apstājāmies Lukoil degvielas uzpildes stacijā, lai ielietu degvielu un mazliet atvilktu elpu pēc diezgan garā brauciena. Nopirkām arī uzkodas un pasēdējām pirms nākamā, vairs ne tik garā ceļojuma posma.
Bulgārijas kalnu masīvi
Kā jau minēju, braucām pa A1 maģistrāli, kura ved no Sofijas uz Burgasu. Sajūta visu laiku ir tāda, ka braucam pa ieleju, kuru no vismaz trijām pusēm ietver kalni. Kalnu grēdas ir viena no Bulgārijas spilgtākajām iezīmēm, tāpēc šeit neliela atkāpe īsam aprakstam par tām.
Bulgārija tiek saukta par Balkānu valsti, taču bez Balkānu kalniem valstī atrodas arī citi kalni, kuri papildina iespaidīgo ainavu. Valstī ir četras galvenās kalnu grēdas – Balkānu kalni, Rilas kalni, Pirinas kalni un Rodopu kalni.
Balkānu kalni
Balkānu kalni ir pazīstami arī kā Stara Planina (Vecais kalns), un tie stiepjas pāri visai valstij no Serbijas robežas rietumos līdz Melnajai jūrai austrumos. Šī kalnu grēda sadala valsti ziemeļu un dienvidu reģionos. Augstākā virsotne Balkānu kalnos ir Boteva virsotne, kas sasniedz 2376 metrus augstumā, taču tā nav pati augstākā virsotne Bulgārijā.
Rilas kalni
Uz dienvidiem no Balkānu kalniem atrodas Rilas kalnu grēda, kurā atrodas Bulgārijas augstākā virsotne Musala, kas paceļas līdz 2925 metriem. Rila ir slavena ar savām dramatiskajām ainavām, kas ietver augstkalnu ezerus, zināmākie no tiem ir 7 Rilas ezeri, kuri ar savām takām ir iecienīts augstkalnu pastaigu (hiking) objekts. Rilas kalnos atrodas arī slavenais Rilas klosteris, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir viens no nozīmīgākajiem kultūras pieminekļiem Bulgārijā (par braucienu uz Rilas klosteri manā blogā būs atsevišķs raksts).
Pirinas kalni
Pirinas kalni atrodas Bulgārijas dienvidrietumu daļā un ir pazīstami ar savu nelīdzeno reljefu un pārsteidzošām granīta virsotnēm. Augstākā virsotne ir Vihren, kas atrodas 2914 metru augstumā. Arī Pirinas kalni ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā to izcilās bioloģiskās daudzveidības un unikālo ainavu dēļ. Iecienītākās aktivitātes Pirinas kalnos ir kalnu slēpošana un alpīnisms.
Rodopu kalni
Rodopu kalni atrodas Bulgārijas dienvidos pie robežas ar Grieķiju, to augstākā virsotne ir Golyam Perelik, kas paceļas 2191 metru augstumā. Iecienītākās aktivitātes Rodopu kalnos ir kalnu pārgājieni un lauku tūrisms.
Pirmais vakars Primorsko kūrortā
Mēs ieradāmies Primorsko vakarā neilgi pirms saulrieta, tieši pirms vakariņu laika. Bijām rezervējuši numuriņus Park Hotel & SPA Les Magnolias Primorsko, kas atrodas Melnās jūras piekrastē, dažu minūšu gājiena attālumā no pludmales. Viesnīcas mierīgā vide, ko ieskauj daudz koku un apstādījumu, ir ļoti piemērota vieta atpūtai, īpaši pēc garāka brauciena.
Dekorācija Bulgārijas viesnīcā
Pēc iekārtošanās numuriņos devāmies vakariņās, kas bija ļoti dāsnas. Lai gan parasti to nedaram, šoreiz izvēlējāmies viesnīcu ar visu iekļautu cenā (all inclusive), lai nevajadzētu lieki tērēt laiku un enerģiju pārtikas medībām. Visas dienas, kamēr bijām kūrortā, pārtika bija ļoti laba un pietiekami daudzveidīga. Bija gan jūras veltes, gan, protams, dažāda veida gaļa, kas Bulgārijā noteikti ir iecienītākais produkts. Varbūt mazliet pietrūka augļu un dārzeņu dažādības, šajā ziņā bijām cerējuši uz ko vairāk.
Dienas izskaņa
Diena bija pagājusi iespaidiem ļoti bagāta, tāpēc nosēdējām viesnīcas restorānā ļoti ilgi. Bija ļoti daudz emociju, ar ko dalīties. Nākošajā dienā nekas, izņemot laisku atpūtu pie viesnīcas baseina, nebija plānots.
Plovdiva mūs bija pārsteigusi ar savu vēsturisko šarmu un ikdienas mieru, bet Zagreus vīna darītava ar saviem augstas kvalitātes vīniem. Visur varēja just viesmīlību un pozitīvu attieksmi. Lai arī bija jau septembra vidus, arī vakars bija silts un mierīgs.
Par šo ceļojumu ir pieejams arī video manā YouTube kanālā. Ja vēl neesat, izlasiet arī par mūsu pirmo dienu Bulgārijā.
Šis bija mūsu otrais ceļojums uz Bulgāriju, galamērķi, kas bija radījis interesi kopš mūsu pirmās vizītes 2007. gadā. Toreiz mēs agrā pavasarī šķērsojām valsti ar automašīnu, apbrīnojot pārsteidzošās Belogradčikas klintis, rāmo Bačkovas klosteri un apskatot gleznaino Melnās jūras piekrasti. Atmiņas palika, taču mēs vēlējāmies atgriezties un to izdarījām 2024. gada rudenī.
Atšķirībā no iepriekšējā ceļojuma, šoreiz lidojām no Londonas uz Sofiju, gatavi nesteidzīgai bet piesātinātai ceļojuma nedēļai. Iepriekšējā reizē no Rīgas uz Bulgāriju ilgi braucām ar savu auto no Rīgas, bet šoreiz nolēmām netērēt laiku nokļūšanai līdz galamērķim. Pēc nolaišanās Sofijas lidostā mēs noīrējām automašīnu no vietējā uzņēmuma CarRent Bulgaria, kuru bijām rezervējuši caur DiscoverCars. DiscoverCars auto nomas meklētāju jau bijām izmantojuši pirms tam pāris reizes Rīgā, gan arī pēc tam Grieķijā un tas, ko viņi piedāvā likās labāk par citur atrodamo, ieskaitot arī booking.com. Te jāpiebilst, ka ne no vienas no šeit minētajām kompānijām nesaņemam naudu vai citus labumus par saitēm uz viņu mājas lapām. Atsauksmes labas vai ne tik labas ko dodam (ne tik labās cenšamies parasti nepublicēt) ir uzkrājušās mūsu pašu piedzīvotā rezultātā.
Vietējiem automašīnu nomas uzņēmumiem mēdz būt arī savi mīnusi – to biroji bieži atrodas ārpus lidostas teritorijas. Arī šajā gadījumā bija tā, taču mums bija savs cilvēks Sofijā, kurš dažu minūšu laikā aizgādāja mani līdz auto nomas laukumam, tā kā neērtību vispār nebija nekādu. Ar kājām ejamais gabals gan būti prasījis kādas minūtes četrdesmit (divi ar pusi kilometru ko vicot ar kājām).
Skats no Plovdivas
Bijām izdarījuši pareizo izvēli, arī auto bija praktiski jauns, autonomas darbinieks visu ātri un precīzi nokārtoja gan kad saņēmām auto, gan arī pēc tam, kad atdevām. Atgriežot auto bijām to kārtīgi nomazgājuši (tas bija līguma noteikumos), tā kā pat izpelnījāmies par to uzslavu.
Ieskats Bulgārijas pagātnē un tagadnē
Bulgārija daudzus gadus bija populārs padomju tūristu atpūtas galamērķis, kas piesaistīja atpūtiekus Melnās jūras piekrastei ar savām pieņemamajām cenām un smilšu pludmalēm bagātajiem kūrortiem. Tomēr pēdējās desmitgadēs citi galamērķi, piemēram, Turcija un Spānija, ir aizēnojuši Bulgārijas tūrisma nozari. Neskatoties uz šīm pārmaiņām, Bulgārija joprojām ir ļoti laba izvēle tiem, kas meklē autentisku pieredzi un viesmīlību.
Bulgārija robežojas ar Grieķiju, Turciju, Serbiju, Ziemeļmaķedoniju un Rumāniju. Pēc teritorijas tā ieņem 103 vietu pasaulē un 16 vietu Eiropā, tās sauszemes teritorija aizņem ir 108 tūkstošus 489 kvadrātkilometrus. Bulgārija ir apmēram uz pusi mazāka kā tās kaimiņvalsts Rumānija, līdzīga izmēra valstis ir Karību jūras lielākā sala Kuba.
Bulgārijā dzīvo gandrīz seši ar pusi miljonu cilvēku, tas it līdzīgi kā kaimiņvalstī Serbijā, lai gan Serbija ir apmēram par ceturto daļu mazāka. Iedzīvotāju blīvums Bulgārijā ir aptuveni tāds pats kā vidēji pasaulē (61 iedzīvotājs uz vienu kvadrātkilometru, vidēji Eiropā tas ir 72).
Valsts galvaspilsēta ir Sofija, kurā dzīvo gandrīz 1,2 miljoni cilvēku. Citas lielākās pilsētas ir Plovdiva (321 tūkstoši iedzīvotāju), Varna (311 tūkstoši) un Burgas (188 tūkstoši), šie dati ir no 2021. gada. Jāpiebilst, ka Bulgārijas iedzīvotāju skaits turpina diezgan strauji samazināties. Maksimumu tas bija sasniedzis 1985. gadā, kad valstī dzīvoja vairāk kā 8,9 miljoni cilvēku. Kopš tā laika iedzīvotāju skaits krītas kļūstot mazāks par gandrīz diviem ar pusi miljoniem laika periodā no 1985. līdz 2021. gadam, lai gan tas ir diezgan zināms un ne pārāk pārsteidzošs stāsts attiecībā uz austrumeiropu.
Bulgārija šodien
Tā kā kopš iepriekšējā brauciena bija pagājuši jau 17 gadi, gribējām apskatīt, kas šajā laikā Bulgārijā ir mainījies. Gribējām vairāk apskatīt Plovdivu un, protams, mazliet laiski atpūsties kūrortā pie Melnās jūras.
Sākšu ar to, ka kopējais iespaids par valsti jau no paša pirmā brīža radās pozitīvs. Mūs sagaidīja silta un viesmīlīga atmosfēra, ēdiens bija izcils — kvalitatīvs, garšīgs un par pieņemamu cenu. Neatkarīgi no tā, vai pusdienojām ceļmalas krodziņos vai elegantos restorānos, katra maltīte bija īpaša un likās, ka katra nākošā pārspēja iepriekšējo. Lai arī resporānu cenas bija augstākas, ēdiena kvalitāte un porciju lielums noteikti bija adekvāts cenai. Par veikalu piedāvājumu un cenām nevaru neko teikt, jo šī ceļojuma laikā paši neko negatavojām.
Vīnogulāji Bulgārijā
Ja ir vēlme apmeklēt vietējos vīna ražotājus, Bulgārijā iespējams nogaršot un iegādāties austvērtīgu vīnu par ļoti labu cenu. Vīna degustācijas tiek organizētas pietiekoši augstā līmenī un tiek piedāvātas arī uzkodas. Kas īpaši pārsteidza bija fakts, ka ļoti daudz tiek audzētas Bulgārijas vietējās vīnogu šķirnes un ražotāji, kuri uz to īpaši specializējas, spēja piedāvāt izcilu produkciju.
Plovdiva – Bulgārijas sirds
Sofijā ielidojām ap pusdienlaiku, paņēmām autonomā mašīnu un devāmies Plovdivas virzienā, bet pa ceļam bijām plānojuši apmeklēt vīna darītavu Chateau Copsa. Tā atrodas netālu no ceļa, kas ved no rietumiem uz austrumiem gar vienu no Bulgārijas ziemeļu kalnu masīviem.
Pēcpusdienas pasākums
Tā kā Chateau Copsa atrodas burtiski lauka vidū, minēt adresi lielas jēgas nav. Var apskatīt atrašanās vietu kartē vai vinkārši ieguglēt Chateau Copsa Bulgaria. Viņi tur ne tikai dod degustēt vīnu, bet arī piedāvā naktsmītnes savā viesnīcā stilīgā veca cietokšņa tipa ēkā, kura īstenībā uzcelta nesen, taču izskatās pietiekoši iespaidīgi.
Vīna degustācija bija pagrabā zem pils, visi vīni bija labi, bet bulgāru gida stāsti visu pasākumu vēl papildināja veidojot lielisku pozitīvu gaisotni. Ieteikums rezervēt degustāciju iepriekš, jo Chateau Copsa apmeklētāju ir diezgan daudz.
Vakars pilsētā
Vakarā mēs ieradāmies Plovdivā, kur ātri iekārtojāmies viesnīcā un devāmies izpētīt pilsētu. Bijām rezervējuši viesnīcu Hotel Ego, kas atrodas dažu minūšu kājām gājiena attālumā no centrālās pilsētas gājēju ielas, tātad, ļoti labā vietā. Arī viesnīca pati par sevi bija ļoti laba par to cenu (apmēram 45 eiro), ko maksājām, tā kā varu droši ieteikt arī citiem. Viesnīcas adrese 2 Eliezer Kalev Str., Plovdiv Center, 4000 Plovdiv, vienīcas mājaslapa.
Lai gan vietu skaits ir ierobežots, viesnīca piedāvā arī bezmaksas autostāvvietu. Mums arī šeit paveicās, jo dabūjām pēdējo brīvo vietu. Bijām rezervējuši dārgāku un lielāku variantu, kas ir Deluxe Studio, katram gadījumam, ja nu gribas izmantot virtuvi, kas atradās vienā istabas stūrī. Tā kā gribējām vakariņot pilsētā, virtuvi ēst gatavošanai tā arī neizmantojām.
Ēšana Plovdivā
Vissvarīgākais bija paēst vakariņas, tāpēc devāmies uz iepriekš noskatītu restorānu (Restaurant Diana-1, adrese Plovdiv Center, ul. Knyaz Al. Dondukov-Korsakov 2, 4000 Plovdiv Bulgaria), kurš atrodas kājām ejamā attālumā no pilsētas centra. Porcijas restorānos ir lielas un izvēles dažādība ir vienkārši fantastiska.
Pēc pamatīgām vakariņām devāmies aplūkot pilsētas centru. Pārsteidzoši, ka lai arī tūrisma sezona tā pa lielam jau bija beigusies, uz ielām bija diezgan daudz cilvēku. Pārsvarā tie bija vietējie jaunieši, kuri staigāja pa pilsētu, priecājās par dzīvi un jauko vakaru, sarunājās. Un tas viss bija ļoti pieklājīgā veidā, bez jebkādas bravūras. Šī vispār ir viena lieta, kas mūs pārsteidza Bulgārijā – cilvēki i rlabā garastāvoklī un māk atpūsties sagādājot prieku sev un netraucējot citiem. Tas tā bija ne tikai Plovdivā, bet arī citās vietās, kuras apmeklējām.
Tikai ap pusnakti saguruši bet patīkami izbaudījuši naksnīgo Plovdivu atgriezāmies viesnīcā. Par nākošo dienu rakstīšu nākošajā blogā par šo Bulgārijas ceļojumu. Seko saitei, lai izlasītu par mūsu otrās dienas piedzīvojumiem Bulgārijā.
Esam pieraduši, ka lielus attālumus ātri un salīdzinoši lēti varam veikt lidojot, īpaši, ja galamērķī iespējams nokļūt ar kādu no zemo cenu aviokompānijām. Tomēr reizēm, tādu vai citādu iemeslu dēļ, jāceļo pa sauszemi.
Vienkāršākais, protams, ir iesēsties savā auto un doties ceļā. Bet ko darīt, ja arī tas nestrādā? Tad jāsāk skatīties, kādas iespējas piedāvā sauszemes komerciālais un sabiedriskais transports.
Tātad, pēc apmēram viena mēneša, ko pavadījām Latvijā, mes devāmies ceļā ar autobusu no Rīgas uz Berlīni, lai tālāk ar vilcienu brauktu uz Londonu Anglijā.
Uzreiz gan jāsaka, ka ceļojumu plānojām un arī biļetes visiem ceļa posmiem bijām iegādājušies jau vairakus mēnešus iepriekš. Tas galvenokārt tāpēc, ka vilcienu cenas Eiropā kļūst arvien dārgākas, kad dienu skaits līdz ceļojumam sarūk. Tādā veidā izdevās ietaupīt krietnu naudas summu.
Pirmā diena: Rīga – Varšava
Lai nokļūtu no Rīgas uz Berlīni, izmantojām Ecolines autobusu, kas izbrauc no Rīgas autoostas rīta pusē. Labu laiku nebijām braukuši ar autobusu, bet tik lielu attālumu veicām pirmo reizi. Izbraukšana no Rīgas bija paredzēta 11 no rīta un ierašānās Berlīnē septiņos nākošajā rītā. Biļetes cena no Rīgas lidz Berlīnei vienam cilvēkam bija ap 70 eiro.
Tā kā nebija paredzētas daudzas pieturas, līdzi ņēmām pāris ūdens pudeles un arī pārtiku dažām ēdienreizēm.Autobusā piedāvā iespēju iegādāties sviestmaizes, bet retais to izmantoja, lielākā daļa ceļotāju, tā pat kā mēs, bija paņēmuši līdz savu pārtiku.
Ecolines autobusā
Pirmā pietura uz dažām minūtēm bija Paņeveža Lietuvā, bet iespēja izkāpt ārā izstaipīt kājas un aizstaigāt līdz tualetei bija tikai Viļņā, kur apstājāmies uz kādām piecpadsmit vai 20 minūtēm. Tāpat arī pēc tam Kauņā.
Kad iebraucām Mariampolē, jau sāka krēslot un gribējās nopirkt kaut ko ēdamu, arī ūdens jau sāka iet uz beigām. Ūdeni dabījām, bet neko ēdamu gan autoostas bufetē atrast neizdevās. Šajā pieturā stāvējām vismaz kādas minūtes divdesmit, tā kā bija iespēja izstaipīt kājas un visu ķermeni pamatīgāk pēc nu jau septiņas stundas ilgā brauciena.
Autoosta Lietuvā
Nākošā pietura bija paredzēta Polijas pilsētā Belistokā pēc pāris stundām. Vispār ceļš šajā posmā bija visgrūtākais, jo ārā lija lietus, bija tumšs, bet gulēt vēl negribējās. Izglāba tas, ka autobusā katrai sēdvietai ir savs TV ekrāns un var skatīties filmas, kuru izvēle bija pārsteidzoši laba.
No Belistokas devāmies rietumu virzienā un nokļuvām Varšavā pēc vienpadsmitiem vakarā.
Varšava
Kad izbraucām no Rīgas, pirms dažām dienām bija sācies karš Ukrainā, bet pa ceļam nekādas īpašas izmaiņas nepamanījām, lai arī kādā brīdī bijām mazāk kā 200 kilometrus no Ukrainas robežas. Taču iebraucot Varšavas autoostā kara tuvumu varēja jau manīt.
Autoosta Polijā
Malā stāvēja policijas mašīna ar ieslēgtām bākigunīm, blakus autobuss, tāds kā pārvietojamais informācijas punkts bēgļiem no Ukrainas.
Stacijā bija pieejama bezmaksas pārtika un citas lietas, kas sajūtas padarīja diezgan nepatīkamas, jo pirmo reizi sajutām ka tuvumā ir karš.
Autobuss stacijā stāvēja diezgan ilgi un izbraucām tikai ap pusnakti, kamēr bagāžas nodeva un autobusā sakāpa visi uz Vāciju braukt gribētaji. Bija cilvēki, kam biļetes nemaz nepietika un liekas, ka daļa braucēju varēja būt izceļotāji no Ukrainas, kuri devās tālāk uz Vāciju.
Tālāk brauciens turpinājās pa naksnīgo Poliju un visprātīgākais ko darīt bija gulēt. Nākošā pietura jau bija paredzēta Berlīnē pēc kādām septiņām stundām un no turienes turpināt ceļu ar vilcienu uz Briseli Beļģijā.
Šis bija korporatīvais izbrauciens ar autobusu kopā ar darba kolēģiem. Kādā nedēļas nogalē devāmies uz Igaunijas salām. Rietumigaunija tika izvēlēta, lai mazliet atpūstos ārpus mājām, izklaidētos un nedaudz paskatītos apkārt kā kaimiņi dzīvo. Mūsu mērķis bija Sāremā sala ar īsu pieturu Igaunijas vasaras galvaspilsētā – Pērnavā.
Robeža starp Latviju un Igauniju
Robežu starp Latviju un Igauniju var šķērsot izmantojot galveno autoceļu E67. Tomēr ir interesanta alternatīva – nogriezieties pa kreisi tieši pirms Igaunijas robežas uz Latvijas mazpilsētu Ainažīem. Braucot cauri pilsētai, jūs būsiet pārsteigti, ka pēc neilga laika jūs ceļa malā redzēsiet ceļa zīmi, kas norāda, ka šķērsojiet valsts robežu – Rietumigaunija ir klāt pavisam nematot.
Tieši pirms robežas ir neliela autostāvvieta. Apstājoties tur, jūs varat doties nelielā pastaigā līdz vecajam molam (tas atrodas Latvijas teritorijā tikai dažus simtus metru no Igaunijas robežas) un izbaudīt skaisto ainavu.
Piejūras kūrorts Pērnava
Nākamā pieturvieta bija Pērnavā. Ja godīgi, līdz pat Pērnavai braucot pa ceļam nebija nekā interesanta, izņemot dažas atpūtas vietas pie jūras, netālu no ceļa. Bija gan nedēļas, gan arī vasaras beigas tāpēc pilsēta bija ļoti kluss. Lielākā daļa kafejnīcu un restorānu bija slēgti vai bez apmeklētājiem.
Pērnavas pilsēta pati par sevi ir jauka, it īpaši tās vecā daļa – vērts mazliet pastaigāt pa to. Ja dodaties no Rīgas (Latvija) uz Tallinu (Igaunija), šī ir laba vieta, kur ieturēt nelielu pauzi un baudīt kafiju, pirms braucat vēl 130 kilometrus, lai sasniegtu Tallinu, esam tā daudzkārt darījuši. Arī šoreiz to darījām, pirms turpinājām ceļojumu uz Igaunijas salām. Igaunijas salas
Rietumigaunija ir reģions, kuram pieder vairākas salas. Sāremā ir lielākā Igaunijas sala, un starp sauszemi un salu regulāri kursē prāmji. Prāmis uz Sāremā iziet no termināla, kas atrodas nelielā ciematiņā Virtsu un tas ierodas Kuivastu Muhu salā. Muhu sala atrodas starp sauszemi un Sāremā salu. Lai nokļūtu Sāremā, vispirms jums vajadzēs šķērsot Muhu.
Prāmis uz Igaunijas salām
Ceļojums uz Muhu salu ar prāmi ilgst apmēram 25 minūtes – tieši tik daudz, lai uz prāmja būtu iespējams pasēdēt pie alus kausa (tiem, kas nav pie stūres) un uzkodām. Internetā ir atrodams prāmju kustības grafiks šai un citām prāmju līnijām, kas savieno Igaunijas kontinentālo daļu ar salām.
Parasti darba dienās prāmis atiet ik pēc 35 minūtēm, šajā maršrutā darbojas divi prāmji. Tie ir aptuveni 97 metrus gari, 18 metrus plati, to iegrime 4 m. Sāremā sala veido barjeru starp Rīgas jūras līci un Baltijas jūru. Salas augstākais punkts ir 54 metrus virs jūras līmeņa. Senās sāgās tiek runāts par salu iedzīvotāju un vikingu konfliktiem.
Sāremā bija starp bagātākajiem senās Igaunijas apriņķiem un Igaunijas pirātu mājvieta, kurus dažkārt dēvēja par austrumu vikingiem. Mūsdienās Sāremā ir pazīstama kā jauka atpūtas vieta ar unikālu dabu un daudzām apskates vietām. Salas novietojuma (tā ir savā ziņā izolēta no ārpasaules) dēļ tā ir saglabājusi savu unikalitāti.
Muhu salas kultūras mantojums
Pēc ierašanās Kuivastu Muhu salā tālāk var doties uz Koguva ciematu, kurš atrodas netālu no Kuivastu – Kuresāres ceļa. Koguva ir vislabāk saglabājies 19. gadsimta ciems Igaunijā. Dažas ēkas ir celtas pat 18. gadsimtā. Tur var apskatīt igauņu tradicionālo dzīves stilu, kāds tas bija senākos laikos – dzīvojamās lauku mājas, noliktavas, saunas, klētis un vasaras virtuves.
Etnigrāfiskā muzeja telpa Igaunijas salās
Sāremā salas apskates vietas
Sāremā platība ir 2700 kvadrātkilometri un tās iedzīvotāju skaits ir aptuveni 35 tūkstoši cilvēku. Ciematos joprojām ir akmens žogi un mājas ar salmu jumtiem. Sāremā simboli ir vējdzirnavas, kadiķi un mājās gatavots alus. Interesanta vieta salā ir Kaali meteorīta krāteris, kas izveidojies aptuveni 650 – 700 gadus pirms mūsu ēras (tas izpētīts 1937. gadā). Patiesībā tur ir vairāki krāteri.
Lielākais no krāteriem ir 110 metru diametrā, meteorīta masa ir bijusi no 20 līdz 80 tonnām. Vieta ir diezgan vienkārši atrodama, sekojiet ceļa zīmēm (tā atrodas 18 kilometru attālumā no Kuresāres uz Kuivastu pusi).
Sāremā galvaspilsēta Kuresāre
Pēdējā mūsu ceļojuma pietura pirms došanās mājās bija Kuresaare. Sāremā salā ir tikai viena pilsēta, kas ir Kuresāre – tā ir arī salas galvaspilsēta. Vissvarīgākā un, es teiktu, aizraujošākā Kuresāres apskates vieta ir bīskapu pils.
Kuressaare
Pils tika uzcelta mūsu ēras 14. gadsimta beigās, ēkas pamatplāns ir laukums, kura katras puses garums ir aptuveni 43 metri. Starp Baltijas valstu viduslaiku pilīm šī ir saglabājusies salīdzinoši ļoti labi.
Daži vārdi par Sāremā viesnīcām. Lielākā daļa no tām ir ērtas Spa viesnīcas, kas uzceltas relatīvi nesen. Ja tur paliksit, jums būs piekļuve baseinam, saunai, bāram un citām ērtībām. Tomēr ņemiet vērā, ka agrā rudenī telpās var nedarboties apkure, un sienas ir ārkārtīgi plānas, tātad, var būt vēsi.
Čehijas stikla fabrikas un zooloģiskā dārza apmeklēšana bija daļa no mūsu ceļojuma uz Bohēmijas reģionu Čehijas Republikā. Mūsu pirmais galamērķis pirms ierašanās kempingā Dolce Vita bija mazs slēpošanas kūrorta ciemats Haračova (Harrachov).
Stikla rūpnīca
Mēs apmeklējām tur esošo Novosad & Son rūpnīcu (adrese: Harrachov 95, 512 46 Harrachov, Čehija) – otru vecāko stikla rūpnīcu Čehijā, kas dibināta 1712. gadā. Tā darbojas joprojām kopš tās dibināšanas un tagad tiek piedāvātas arī ekskursijas gida pavadībā, lai apmeklētāji varētu iepazīties kā tiek ražots un apstrādāts stikls un kristāls.
Tur iespējams redzēt milzīgas stikla krāsnis, stikla pūšanu, kristālu pulēšanu un citus procesus. Šajā rūpnīcā viņi ražo tradicionāli ar rokām darinātu, brīvi pūstu, sagrieztu un ar rokām apgleznotu stiklu.
Stikla rūpnīcā Čehijā
Pēc šīs patiešām izglītojošās un jaukās ekskursijas jūs varat ieturēt pusdienas vai vakariņas, kā arī nobaudīt vietējo alu restorānā Pivovar Novosad, kas atrodas tur pat blakus stikla rūpnīcai.
Restorāns piedāvā gan tradicionālos čehu, gan starptautiskās virtuves ēdienus ar plašu alus un īpašo ēdienu izvēli. Kopā pavadījām apmēram četras stundas Harračovā un turpinājām ceļu atpakaļ uz kempingu.
Čehijas alus restorāns
Jāpiemin, ka apkārtne netālu no Harračovas ir ļoti skaista; ceļš šķērso kalnus ar visapkārt redzamām skaistām ainavām. Vakaru pavadījām laiski atpūšoties kempingā pie ezera.
Zooloģiskais dārza Dvur Kralove un safari
Trešajā dienā Čehijā mēs nolēmām pavadīt dienu, apmeklējot zooloģisko dārzu un safari parku Dvur Kralove (adrese: Stefanikova 1029, 54401 Dvur Kralove nad Labem). Šis ir diezgan liels zooloģiskais dārzs (teritorija 6,5 hektāri), kurā ir daudz eksotisku dzīvnieku un tādas atrakcijas kā safari izbrauciens pa tuvējo apkārtni, akvārijs, tropiskais purvs, dinozauru pasaule, brīvdabas voljērs un daudzi citi.
Ļoti labi izplānotās teritorijas dēļ šajā zooloģiskajā dārzā bija ērti vērot dzīvniekus un putnus. Biļešu cenas bija aptuveni šādas: pieaugušais – 4 eiro, bērns – 1,6 eiro, suns – 2 eiro (kārtējo reizi priecājāmies, ka kopā ar mūsu suni drīkstējām ieiet zooloģiskajā dārzā). 2024. gadā un uz priekšu gan cenas varētu būt lielākas pēdējos gados piedzīvotās augstās inflācijas dēļ.
Žirefes zoodārzā Čehijā
Ja atrodaties šajā Čehijas daļā (Hradec Kralove reģions), es noteikti iesaku apmeklēt šo zooloģisko dārzu, šim apmeklējumam ieplānojot pietiekami daudz laika (vismaz 4 stundas). Tas ir pietiekoši interesants un izklaidējošs pasākums gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Citas jaukas vietas Čehijā
Gandrīz viss šeit ir parakstīts par šo konkrēto divu dienu ceļojumu, taču Čehijā ir daudz citu jauku vietu – Prāga, Kutna Hora, pilis un klosteri, slaveni kūrorti utt. Liels skaits dažādu vietu, kas atrodas Čehijā (īpaši, ja salīdzina ar teritoriju, kas nemaz nav tik liela) ir iekļautas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, piemēram Prāgas vēsturiskais centrs, Kutna Hora, dārzi un pils Kromerizā un daudz kas cits (kopā 12 dažādi objekti).
Tātad, lai uz kuru pusi jūs dotos, Čehijā ir iespējams atrast kaut ko interesantu. Ir arī internetā pieejama izsmeļoša informācija tūristiem, kas apmeklē Čehiju.
Šī ir viena no mūsu ceļojumu pa Poliju epizodēm – mēs esam daudzkārt apmeklējuši šo valsti. Bijām ieradušies Poilijā, lai redzētu kā noris Lieldienu svinības. Sestdien pēc nakts, kas tika pavadīta Krakovā, mēs apmeklējām Veličkas sālsraktuves, kas ir vienas no vecākajām pasaulē darbojošajām sāls raktuvēm – tās darbojas jau kopš viduslaikiem.Sālsraktuves kopš 1978. gada ir arī UNESCO pasaules kultūras mantojuma
sarakstā. Šī vieta atspoguļo sāls ieguves tehnoloģiju progresu, darba organizācijas un vadības attīstību gadsimtu garumā. Vairāk nekā 700 gadu laikā Veličkā tika izstrādāti 7,5 miljoni kubikmetru sāli saturoši ieži.
Objekts apmeklētājiem parasti ir atvērts no pulksten 9:00 līdz 17:00, pieaugušo biļete vienai personai maksā aptuveni 22 eiro. Apmeklētājiem pirms došanās uz turieni der zināt, ka maršruts ietver aptuveni 800 pakāpienus, raktuvēs zem zemes temperatūra ir aptuveni 17–18 ° C.
Vienā no apstāšanās vietām pazemē ir iespējams pat iegādāties aukstus un karstus dzērienus un uzkodas. Pilsēta Wieliczka atrodas Krakovas metropoles zonā, un uz turieni ir salīdzinoši viegli nokļūt. Netālu no ieejas raktuvēs ir pieejamas lētas autostāvvietas.
Krakovas apkārtne
Pirms atgriešanās mājās, mēs turpinājām ceļot pa Poliju un klejojām pa Krakovas apkārtni citā virzienā. Tā mēs Pūpolsvētdienā atradām nelielu pilsētu, kas dekorēta ar “palmām”, kas izgatavotas no incīšu vītolu zariem. Pūpolu svētdiena ir Kristus ienākšanas Jeruzalemē pieminēšana, un Polijas iedzīvotāji katru gadu ievēro šīs tradīcijas. Daži no šiem veidojumiem bija patiešām augsti, pat līdz 35 metriem!
Pūpolsvētdiena Polijā
Netālu no Krakovas ir arī cits slavens reliģisks objekts, kas kopš 1999. gada iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā – klosteris, ainava un svētceļojumu parks Kalwaria Zebrzydowska. Uz brīdi devāmies tur, lai redzētu, kā klosteris izskatās gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Ja atrodaties kaut kur netālu, arī šo vietu ir vērts apmeklēt.
Jasna Gora klosteris
Mājupceļā mēs bijām rezervējuši viesnīcu Polijas pilsētā Čestohovā . Tas bija labs iemesls apmeklēt slaveno Jasna Gora klosteri . Miljoniem svētceļnieku katru gadu apmeklē klosteri, lai redzētu Melnās Madonnas ikonu. Šī ir vienīgā pieejamā Melnās Madonnas ikona Polijā; Francijā ir apmēram 21 Melnās Madonnas ikonas, lai gan šī, kas atrodas Čenstohovā, ir labi pazīstama arī ārzemēs.
Piemineklis pāvestam Polijā
Klosteris pats par sevi izskatās fantastiski Jasna Gora kalna galā, it īpaši vakara stundās pirms saulrieta. Netālu no klostera ieejas ir iespējams novietot automašīnu. Ja dodaties garām Čestohovai, klostera apmeklēšana var būt laba ideja. Viss komplekss ir organizēts patiešām apmeklētājiem draudzīgā veidā. Jūs varat pavadīt tur dažas stundas, atpūšoties un, pat ja esat ateists, baudot cilvēku radīto, lai slavētu Dievu.
Citas interesantas vietas Polijā
Pēc savas pieredzes es ieteiktu apmeklēt arī citas interesantas vietas Polijā, piemēram, Polijas galvaspilsētu Varšavu, Poznaņas vecpilsētu, viduslaiku pili Malborkā, kas kopš 1997. gada ir UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Dienvidu un dienvidrietumu Polija ir pazīstama kā slēpošanas kūrorti. Īpaši jauka ir Zakopanes teritorija, kas atrodas Tatru kalnos.
