Kā jau katrā mūsu ceļojums pa Horvātiju, arī Dalmācija nebija izņēmums, kur būtiska brauciena sastāvdaļa bija vietējo ēdienu un dzērienu baudīšana. To darījām gan paši gatavojot mājās uz tirgus nopirktos produktus, jūrā pašu saķertos jūras ežus, gan arī apmeklējot restorānus, kafejnīcas un vīnogu audzētavas.

Testament vīnogulāji

Dīvaini izklausās – braukt uz Horvātiju, lai apmeklētu vīna darītavu, kuru vada skandināvi. Bet kā izrādījās vēlāk, vīns, ko tajā bijām iegādājušies, šajā braucienā izrādījās labākais.
Testament vīna darītava atrodas kādu 3 kilometru attālumā no reģiona galvenā ceļa D8, tuvākā pilsētiņa Zaborič. Vīna darītavas pamatideja ir apvienot tehnoloģijas ar labākajiem vīndariem, lai izveidotu piesātinātu un kompleksu Dalmācijas reģiona vīnu.

Pirms braukšanas viņu adresi bijām pierakstījuši katram gadījumam, taču nebijām plānojuši to apmeklēt. Kaut vai tāpēc, ka trīs vīnu degustācija maksā vairāk kā 13 eiro, kas nemaz nav tik maz. Taču, kā jau tas mēdz notikt, sagadījās tā, ka vēlā pēcpusdienā tā bija vienīgā iespēja iegādāties kaut ko dzeramu pie vakariņām.

Vīns bija ļoti labas kvalitātes, to ņēmām bez degustēšanas un tikai pateicām pārdevējām, ko plānojam gatavot. Pie tā arī pirkums tika pieskaņots un kā izrādījās – ļoti veiksmīgi. Jebkurā gadījumā, ziemeļu Dalmācijā audzētās vīnogas mums patika labāk kā vidienē kultivētās, lai arī, iespējams, daudz kas atkarīgs no vīna raudzēšanas metodes (vairāk par to zemāk).

Saričevi Dvori lauku restorāns

Īpašām un pamatīgākām vakariņām izvēlējāmies Saričevi Dvori lauku restorānu, kurš atrodas tālāk no jūras starp Grebašticu un Rogozņicu (sanāk braukt kādus vismaz trīs kilometrus pa kalnu ceļiem no kuriem paveras skaists skats uz piekrasti).

Kā jau lielākā daļa Horvātijas restorānu, arī šis ir ģimenes restorāns. Tajā tiek gatavoti Dalmācijas ēdieni pēc tradicionālajām metodēm izmantojot gadsimtos pārbaudītas ēdienu gatavošanas receptes. Un protams, siltie ēdieni tiek gatavoti lielajās krāsnīs, kuras Horvātijā sastopamas katrā sevi cienošā ēstuvē.

Iestāde lepojas ar zelta medaļu, kas izicīnīta par īpaši augstu ēdiena kvalitāti. Un kas pozitīvi, īpaši augstā kvalitāte nemaz nenozīmē īpaši augstu cenu – pēc labi paēstām vakariņām arī rēķins ir ļoti sakarīgs.

Tiek piedāvāts visu apēsto noskalot lejā ar vietējo izslavēto Babič sarkano vīnu, taču tas gan mūs tā īpaši nesajūsmināja.

Divas lietas horvātu ēdienkartē man īpaši patīk – viņi ēd daudz jūras velšu un daudz gaļas, ļoti daudz gaļas. Pamatēdieni tiek gatavoti (cepti) krāsnī lielos traukos, ēdiena nosaukumam galā ir vārds ‘peke’, kas visdrīzāk nozīmē sacepums vai ko līdzīgu.

Ja gadās būt tuvumā, iesaku pamēģināt krāsnī ceptos astoņkājus (viņu valodā ‘Hobotnica ispod peke’, jaunlopa gaļu (Teletina ispod peke) vai aitas gaļu (Janjetina ispod peke); aitas gaļas sacepums ir ar ļoti daudz taukiem, tas jāņem vērā, ja gribat pasūtīt. Cūkgaļa arī, protams, garšīga, taču astoņkājus ne visur var dabūt. Parasti gandrīz katrā Horvātijas restorānā var pasūtīt ceptus vai grilētus kalmārus un mīdijas.

Vēl arī var nobaudīt dažāda veida gulašus un gaļas plates, taču vienai reizei tas viss ir daudz par daudz, diemžēl. Šī iestāde dod arī savu artavu veģetāriešu (bet ne vegānu) auditorijas labsajūtai, iekļaujot ēdienkarte pāris atbilstošu ēdienu, taču lai nu kur, bet Horvātijas restorānos tādu publiku pat neievērojām. Vai var iedomāties ar dzīvi apmierinātu vācieti, kurš neēstu gaļu – nu nē taču.

Matošin vīnogulāji

Tas protams atkarīgs no katra paša gaumes un ieradumiem, bet mēs dodam priekšroku Francijas un Itālijas vīnam. Taču tas nenozīmē, ka nevar pamēģināt arī ko citu, tāpēc devāmies kalnos uz vīna degustāciju.

Vienā no novakarēm nolēmām aizbraukt līdz Matošina vīnadārziem, kas atrodas diezgan tālu iekšā kalnos un braukšana sanāk pa lauku ceļiem pat ar tikai vienu braukšanas joslu abos virzienos. Vieta ir nomaļa tāpēc nevienu pretīm braucošo pat nesatikām.

Šis laikam bija tālākais braucien nost no reģionālā D8 autoceļa, vairāk kā 10 kilometri. Jāsaka uzreiz – vīns nu tā, jebkurā gadījumā ne mūsu stilā, taču vieta fantastiska. Sagaidījām tur arī saulrietu, Adrijas jūrā rietoša saule virs vīnogu dārziem – kaut kas fantastisks. Tas arī deva lielāko daļu pozitīvo atmiņu par šo vietu.

Iepriekš minēju, ka pateikšu kaut ko vairāk par šī reģiona vīnu. Galvenā atšķirība, ka tur tiek audzētas vietējās Babič vīnogas. Var jau būt, ka tās ir ļoti labas, taču, kā noskaidrojām, arī vīna raudzēšanas metodes ir savādākas nekā ierasts. Galvenā atšķirība – vīna fermentācijas process notiek mucās, kas pēc savas būtības ir slēgts trauks (neatceros gan kā šo metodi sauc).

Tā rezultātā vīnam gan smaržā gan garšā ir jūtama tāda kā sērūdeņraža smaka. Godīgi sakot, trakāk ir bijis tikai Japānā, kur vīnam bija ļoti konkrēta acetona smaka.

Kā jau teicu, tā ir katra cilvēka personīgā garšas preference. Zinu, ka, pēc īpašnieka teiktā, ir tādi cilvēki, kuriem šis vīns ļoti garšo, tāpēc neko sliktu arī nesaku. Kaut ko līdzīgu, brūvētu pēc šīs metodes, var atrast arī Anglijas vīna darītavās.