Šis īsais rakstiņš radās saistībā ar mūsu ceļojuma uz Itālijas galvaspilsētu Romu. Pēc atgriešanās no vienas dienas gara brauciena uz Vezuvu mums bija rezervēts vēl viens īpašs pasākums – pavārmākslas nodarbības itāļu restorānā.
Itāļu virtuve ir pazīstama un populāra visā pasaulē. Itāļu virtuve ir attīstījusies kopš ļoti seniem laikiem un izplatījusies visā pasaulē līdz mūsdienām. Ļoti svarīga nozīme tajā ir bijusi itāļu migrācijai uz ameriku un citām vietām pasaulē.
Viena no galvenajām itāļu ēdienu īpašībām ir tā, ka maltītes pagatavošana parasti ir vienkārša, jo tiek izmantotas tikai dažas galvenās ēdienu sastāvdaļas (bieži divas līdz četras). Tomēr Itālija ir liela valsts, un viens un tas pats ēdiens dažādos valsts reģionos var būt ļoti atšķirīgs.
Itāļu restorāns Romā
Visi ļoti labi zina itāļu ēdienu galvenās sastāvdaļas: olīveļļa, pesto, makaroni, tomāti, pipari, olīvas, ķiploki, artišoki, baklažāni, cukini, visa veida gaļa, zivis, jūras veltes un siers (parmezāns, pekorīno, rikota uc). Itālijā, kā arī citās pasaules valstīs, tiek izmantots milzīgas dažādības makaronu klāsts, piemēram, makaroni, spageti, lingvīni, fusilli, penne, lazanja, ravioli un tortelīni, ko’vienā vārdā gan angļu, gan itāļu valodā sauc ‘pasta. Dažāda veida pasta (mēs teiktu dažāda veida makaroni) atšķiras viena no otras ar dažādu garumu, platumu un formu, taču, piemēram, ravioli un tortellini ir piepildīti arī ar citām sastāvdaļām.
Le Fate restorāns
Kādu laiku pirms došanās uz Itāliju mēs rezervējām itāļu ēdienu gatavošanas nodarbības restorānā Le Fate (Le Fate nozīmē pasaku feja). Šajā privātajā restorānā itāļu šefpavārs Andrea Konsoli 4–6 cilvēku grupām mācīja dažādu itāļu ēdienu gatavošanu.
Itāļu deserts
Mums ļoti patika šīs nodarbības, un varu ieteikt līdzīga veida izklaides ikvienam, kam patīk izmantot brīvo laiku, lai iegūtu jaunas zināšanas un prasmes apvienojumā izklaidi un jauku atmosfēru. Diemžēl, kad es rakstot šīs piezīmes pārbaudīju šo kulinārijas kursu pieejamību, izrādījās, ka šis restorāns ir slēgts – tiešām žēl.
Šis tad ir viss par mūsu itāļu ēdienu gatavošanas nodarbībām Romā, bet ir arī citas ceļojumu piezīmes par Itāliju, piemēram, kur garšīgi paēst Romā.
Pēc igāka laika, vecajā Londonā ir atkal kaut kas jauns, ko noteikti ir vērts apskatīt – Batersī spēkstacija (angļu valodā Battersea Power Station). Un šis objekts pat vēl nebūt iekļauts visos tūrisma aprakstos pat Lielbritānijā.
Katrā sevi cienošā tūristu galamērķī ceļotājiem tiek piedāvāts milzums dažāda veida apskates objektu, sākot ar izstādēm, muzejiem, mākslas galerijām, beidzot ar atrakciju parkiem un pat iepirkšanās centriem.
Viena visiem labi zināma objektu kategorija ir zemes orientieri (angļu valodā ‘landmarks’). Latviskais tulkojums vārdam ‘landmark’ var likties nesaprotams pirmajā brīdī. Vabūt precīzāk būtu teikt ‘zemes orientieris, kas veido apkārtējo ainavu’? Jebkurā gadījumā tam vajadzētu kļūt saprotamākam, ja minam tādus visiem zināmus ļandmark’ kategorijas tūrisma objektus kā Eifeļtornis Parīzē, Brīvības statuja Ņujorkā, TV tornis Zaķusalā vai Kolizejs Romā. Vai kļuva uzreiz skaidrāks par ko te stāsts?
Spēkstacija Londonas ainavā
Ļoti dažādi var būt veidi kā šie objekti ir veidojušies, attīstījušies un ko tie piedāvā apmeklētājiem, taču viena lieta tiem ir kopīga – visi ir sava veida vizītkarte tām vietām vai pat valstīm, kurās tās atrodas.
Bet tagad atpakaļ pie lietas. Kā jau teicu, Londonā kopš 2023. gada otrās puses ir pilnībā atvērts apskatei jauns objekts, kas papildina jau rindu tur esošo ‘landmark’ kategorijas objektu, tādus kā Londonas acs (London Eye), Bekingemas pils, Londonas tournis (Tower of London), Torņa tilts (Tower Bridge), Lielais Bens (Big Ben), Kensingtonas pils, Svētā Pāvila katedrāle un citus. Batersī spēkstacija pidāvā gan vēsturisko ieskatu Londonas vēsturē, gan iespēju paēst, atpūsties un iepirkties, gan arī iespēju apskatīt Londonas panorāmu no vairāk kā 100 metru augstuma. Pie kam tas viss ir izveidots mūsdienīgā stilā un balstīts uz jaunākajām tehnoloģijām. Pēdējā gada laikā šo objektu ir apmeklējuši jau 11 miljoni cilvēku.
Vēsture
Batersī bija ar akmeņoglēm darbināta termoelektrostacija, kas pēc slēgšanas kļuva par valsts nozīmes aizsargājamo vēsturisko objektu. Spekstacijas pirmā kārta tika uzcelta no 2029. līdz 1935. gadam, bet otrā kārta tika nodota ekspluatācijā 1955. gadā. Attiecīgi, spēkstacijas pirmā kārta beidza darboties 1975. gadā, bet otrā kārta trīs gadus vēlāk. Spēkstacijas arhitektūra skitās veidota ķieģeļu katedrāles stilā, kam nav daudz piemēru.
Acīmredzot, šī iemesla dēļ 1980. gadā visam ēku kompleksam tika piešķirts vēsturiskā objekta statuss. Neskatoties uz vairākkārtējiem mēģinājumiem atdzīvināt teritoriju, finansējuma trūkum dēļ nekas jauns netika uzsākts. Tas noveda pie tā, ka visas ēkas stāvēja tukšas un pamestas līdz pat 2014. gadam, kad būves vairāk jau sāka izskatīties pēc gruvešu kaudzes.
Situāciju izglāba investori no Malaizijas, kuri piekrita atjaunot ēkas un tuvējo apbūvi ar nolūku tajās izvietot biznesa un atpūtas centru, kā arī jaunu dzīvojamo rajonu. No otras puses, tika noteikta prasība, ka atjaunotajam kompleksam jāsaglabā tā vēsturiskais izskats. Tā kā nauda ne bez maziem pūliņiem galu beigās tika atrasta, galvenās spēkstacijas ēkas atjaunošana tika pabeigta 2022. gadā, bet viss komplekss, kura kopējā platība ir 17 hektāri, tika nodots ekspluatācijā 2023. gadā. Kopējās investīcijas kompleksa atjaunošanai sastādīja gandrīz 9 miljardus mārciņu (10,5 miljardi eiro).
Batersī spēkstacija
Ar šīs vietas atjaunošanu ir saistīti arī citi ievērības cienīgi fakti. Piemēram, par 3 kilometriem tika pagarināta Londonas Ziemeļu metro līnija (Northern Line) un uzceltas divas jaunas pazemes metro stacijas. Kopējās investīcijas metro tīkla attīstībā parsniedza 1 miljadu mārciņu. Šī bija pirmā nopietnā Londonas metro tīkla pagarināšana kopš 1999. gada, maršruts jaunajā posmā tika atklāts 2021. gadā.
Kā nokļūt
Atšķirībā no lielā vairuma Londonas apskates objektu, Batersī spēkstacija atroda Temzas upes labajā krastā. Mēs devāmies uz Batersī pēc Viktorijas un Alberta muzeja apmeklējuma, tāpēc visparocīgāk bija braukt ar autobusu līdz Čelsijas tiltam. Izkāpjot pie tilta Temzas kreisajā krastā, atliek tikai šķērsot tiltu, kopumā nostaigājot nepilnu kilometru ar kājām. To ir vērts darīt kaut vai arī lai tikai pavērotu apkārtējo pilsētas ainavu no tilta. Vienkāršākais veids, protams, ir doties ar metro Northern Line uz Buttersea Power Station pazemes staciju, no turienes ar kājām kādi 400 metri līdz pašai Batersī elektrostacijai. Tikai jāņem vērā, ka ne visi Northern Line vilcieni dienvidu virzienā iet uz šo galapunktu. Ja neesat trāpījuši pareizajā, pēdējā iespēja pārsēsties uz īsto sastāvu ir Kennington stacijā (nākošā pēc Elephant and Castle – ja esat tur, tā ir zīme ka jāpārsēžas).
Ko darīt
Pavisam kopā stacijā ir ap 140 dažāda veida iestādījumi, sākot no veikaliem un bāriem un beidzot ar kinoteātri.
Ieejot spēkstacijas kompleksa iekšīenē ievērību uzreiz izpelnās fakts, ka interjers tiešām izskatās kā rūpnieciskajā objektā. Pat atseviķas telpas saglabājušas savu pirmreizējo izskatu. Piemēram, ja ieejat bārā Controll Room B, aiz bāra galdiņiem pavērsies skats uz spēkstacijas vadības paneļiem.
Svarīga lieta par cenām – tās nav zemākas kā vidēji Londonā, bet atsevišķos gadījumos var būt nedaudz augstākas. Šis ir diezgan jauns un salīdzinoši grezns (posh) Londonas rajons. Par to liecina kaut vai tas, ka tāda kompānija kā Apple to ir izvēlējusies par savu Londonas centrālā biroja vietu, kur paredzēts sešos stāvos strādāt ap 3000 kompānijas darbiniekiem.
Ieprirkšanās centrs
Iepirkšanas centrā ir pārstāvēti tādi zināmi zīmoli kā Apple, Boss, Calvin Klein, Chanel, Jigsaw, L’Occitane, Lacoste, Lego, Mango, Nike, Omega, Ralph Lauren, Superdry, Tag Heuer, Tommy Hilfiger un Zara.
Izklaides
Pie izklaidēm pieskaitot ne tikai kinoteātri, izstāžu zāli un minigolfu bet arī ēšanu un atspirdzināšanos bāros, izvēle arī ir pietiekoši iespaidīga. Ieskaitot tādus zināmus brendus kā Pret a Manger, Starbucks un Wagamama, kopumā savus pakalpojumus piedāvā ap vairāk kā 50 dažādas pakalpojumu iestādes.
Atrakcijas
Kompleksā ir virtuālās realitātes zona, kurā var apciemot Ēģiptes piramīdas, pacīnīties ar pūķiem vai satikties ar zombijiem. Jāsaka gan godīgi, ka pats tur neesmu vēl bijis.
Ceļā uz panorāmas liftu
Taču odziņa pa virsu visam ir iespēja uzbraukt pa vienu no stacijas skursteņiem ar liftu 109 metru augstumā pavērot Londonas panorāmu. Šo te es noteikti ieteiktu kā pat labāku alternatīvu Londonas acs (London Eye) atrakcijai.
Vidrošāk ir biļetes pieteikt iepriekš, jo pieprasījums uz šo atrakciju ir liels, biļetes cena pieaugušajam ir 17 mārciņas un tas ir ļoti adekvāti. Bez tam, tiek izmantotas dažādas multimēdiju iespējas padarot visu pasākumu vēl interesantāku. Bijām tur janvāra vakarā, kad apkārt viss bija tumšs, bet pilsēta izgaismota. Noteikti aizbrauksim tur arī vasarā, lai apskatītu pilsētas panorāmu arī dienas laikā.
Kāpēc doties uz Batersī spēkstaciju
Ja ir apskatīts gana daudz muzeju un izstāžu, šī ir vieta, kur var patīkami pavadīt laiku, izbaudīt apkārtējo ainavu, labi paēst, atspirdzināties, apskatīties kādu filmu vai uzmest aci uz Londonu no augšas. Un sajūta ir kā divdesmit pirmajā gadsimtā visos aspektos.
Sakārtota vide, vēsture mūsdienīgā izpildījumā, tehnoloģijas un iespēja atpūsties pēc savām vēlmēm.
Labs ēdiens Romā – tas ir tikai šī bloga nosaukums. Patiesībā šis blogs ir par iespejjām lieliski paēst Itālijas galvaspilsētā. Romā ir ļoti daudz tūristu un tāpēc ne visur ēdiena kvalitāte atbilst augstajam cenu līmenim galvaspilsētā.
Rakstā minētās vietas nebija speciāli meklētas, vairākumu no tām atradām tās jau esot Romā. Gan ēdiens, gan cenas, bet it īpaši ēdiena kvalitātes un cenas attiecība, mums likās laba, tāpēc šeit tīri pēc mūsu pašu pieredzētā īsā nedēlas nogales izbraucienā uz Romu.
Brokastis Romā
Mums paveicās, jo atradām diezgan daudzas vietas, kur cena tiešām atbilda ēdiena kvalitātei.
Iepriekš bijām aizbraukuši uz Romu, lai itāļu pavāra vadībā izmēģinātu kā pagatavot itāļu ēdienus. Šoreiz stāsts ir par ēdiena baudīšanu pašiem nepiedaloties tā gatavošanā.
Viss zemāk aprakstītais tika izbaudīts mūsu ceļojuma laikā uz Romu 2021. gada rudenī. Ceļojuma galvenais mērķis bija vēlreiz apskatīt Romas vēsturisko centru, taču ēdienu baudīšana Romā bija svarīga visa šī īsā ceļojuma sastāvdaļa. Tātad – kāds ir ēdiens Romā un kur atrast labas vietas paēšanai?
Vieta labām brokastīm
Iradāmies no lidostas Termini dzelzceļa stacijas tuvumā diezgan agri no rīta, varētu teikt vēlu brokastu laikā.
Netālu no Termini dzelzceļa stacijas atradām jauku vietu, kur paēst – restorānu NOI Roma, kas atrodas Via Gaeta un Via Volturno ielu krustojumā.
Brokastu salāti
Salīdzinot ar citiem galamērķiem dienvideiropā, šīs nebija ļoti lētas brokastis, tomēr samaksātās naudas vērtas. Mēs samaksājām apmēram 40 eiro divatā. Abiem bija šķīvis ar ierastām brokastīm (viņi to sauc par brokastīm āmerikāņu stilā, jo itāļi brokastīs parasti ēd kādus saldumus ar kafiju). Klāt tam visam arī kafija un svaigi spiesta apelsīnu sula. Viss bija patiešām garšīgs un arī apkalpošana bija laba.
Garšīga, svaigi cepta itāļu pica
Ja domājam par ēdienu Romā un Itālijā vispār, pica varētu būt pirmā lieta, kas ienāk prātā.
Vēlāk dienas gaitā ejot virzienā no dzelzceļa stacijas uz viesnīcu, mēs iegājām vienkāršā picērijā, kas atrodas šķērsielā kaut kur apmēram pa vidu starp Termini staciju un Romas Kolizeju.
Itāļu pica
Picērijai, kas principā ir mazs ūķītis, bija arī pāris galdi ārpusē uz trotuāra, ja ir vēlēšanās picu ēst uzreiz, bet mēs ņēmām līdz ēšanai vēlāk. Picērijas nosaukums ir Pizzeria Mediterranea, adrese Via Agostino Depretis kaut kur ap75 numuru (Google kartē var redzēt diezgan precīzi).
Mēs samaksājām apmēram 8 eiro par divām Romā ierasta izmēra picas šķēlītēm; pica bija ļoti garšīga, tas ir galvenais iemesls, kāpēc es šeit to pieminu.
Sātīgas vakariņas
Pirms izlemt, kur doties vakariņās, meklējām kādu interesantu vietu viesnīcas tuvumā un atradām vienu tādu uz Isole Tiberina, kas ir sala Tibras upē.
Sala ir maza ar interesantu tiltu pāri upei. Īstenībā, nebija nemaz daudz vietu, kur ieturēt vakariņas tajā apkārtnē daudz maz ārpus pilsētas burzmas, tāpēc bija viegli izvēlēties restorānu-bāru Tiberino Ristorante, par kuru Googlē ir labas atsauksmes. Restorāns atrodas uz Via di Ponte Quattro capi ielas kreisajā pusē, ja iet pāri Tibrai pa Fabricio tiltu.
Viss bija lieliski – mājās stilā gatavoti pamatēdieni, deserts, ļoti garšīgs itāļu vīns un kapučīno pašās beigās. Divatā iztērējām ap 40 eiro – apmēram tikpat, cik samaksājām no rīta par brokastīm netālu no Termini stacijas.
Ēdiens Romā šajās vakariņās bija tieši tāds, kādu gribējām – pietiekami sātīgs, bet ne pārāk stiprs, garša visam bija izcila – gluži kā mājās.
Pusdienas īpašā restorānā
Apmeklējot vairākus patiešām labus Romas restorānus, nolēmām pirms izbraukšanas no pilsētas atrast kādu ļoti īpašu vietu pusdienām.
Tas bija restorāns Clorofilla Cucina & Distillati, adrese Vicolo Delle Grotte 17. Šī vieta ir paslēpusies nelielā ieliņā netālu no tirgus, kas atrodas Piazza Campo de Fiori laukumā. Pirms atrodat to, varat būt mazliet pārsteigti – nekas apkārt neliecina, ka tuvojaties izcila ēdiena baudīšanas vietai.
Perfekts steiks
Šim restorānam ir sava koncepcija par to, kā gatavot un pasniegt ēdienu klientiem, un izskatās, ka tas darbojas patiešām labi. No ārpuses jūs nekad nevarētu uzminēt, cik daudz cilvēku bauda ēdienu un atpūšas no garāmgājēju acīm paslēptajās rerstorāna iekštelpās. Ja ejat tur ap pusdienlaiku, ieteiktu galdiņu pasūtīt jau iepriekš.
Mēs neredzējām šefpavāru, bet tā noteikti ir persona, kurai ļoti patīk gatavot ēdienu. Katra ēdiena detaļa uz šķīvja bija kā šedevrs, un garša bija fantastiska. Tā pat arī vīns, ko ēdām pie maltītes bija izcils.
Par divu ēdienu maltīti divām personām (ieskaitot pudeli vīna, espresso un desertu) mēs samaksājām aptuveni 120 eiro (neskaitot dzeramnaudu). Pusdienas bija katra mūsu samaksātā centa vērtas. Vislielākire un sirsnīgākie komplimenti šefpavāram!
Lai nokļūtu no vienas vietas uz otru, var būt nepieciešams daudz vairāk laika, jo jums var nākties apstāties daudzās garāmbraucošās vietās un ļoti bieži gaidīt pretimbraucošās automašīnas. Labā ziņa ir tā, ka satiksmes intensitāte uz Skye nav tik intensīva kā vidēji Apvienotajā Karalistē.
Dunveganas pils
Mūsu pirmais lielākais brauciens pa Skye bija Dunvegan pils un dārzu apmeklējums salas ziemeļrietumos. Danveganas pils (MacLeod īpašums) gadsimtiem ilgi ir bijusi un joprojām ir Makleoda klana mājvieta. Kad mēs to apmeklējām, gan pils, gan dārzu apmeklējuma cena pieaugušajam bija £7.50.
Dunveganas pils
Dārzi ir skaisti, tomēr arī pils pārsteidz. Dunvegan Castle ir visilgāk apdzīvotā pils Skotijā. Makleodu ģimene tur dzīvo gandrīz astoņsimt gadu! Kopš 1933. gada pils ir atvērta sabiedrībai, un apmeklētāji var uzzināt sīkāku informāciju par klana vēsturi un tās saistību ar visas Skotijas vēsturi. Visas publikai atvērtās telpas bija labi noformētas un aizraujošas.
Ciemos pie roņiem
Pēc pils un dārzu apskates sekojām norādēm uz piekrasti, lai apmeklētu tuvējās mazākās salās dzīvojošu roņu koloniju. Laivas piekrastē gaida apmeklētājus, lai jūs pārvestu uz koloniju.
Taka uz laivām pie roņiem
Šāda veida piedzīvojumu ceļojuma laikā ir ierasts sagaidīt dažus savvaļas dzīvniekus, taču tas, ko mēs saņēmām, bija daudz vairāk, nekā gaidījām! Simtiem roņu gulēja uz salām un peldējās ūdenī – brīnišķīgs skats. Laivas kuģoja starp salām, un dažkārt roņi pienāca ļoti tuvu mūsu laivai, tikai dažu metru attālumā no mums.
Skye salas ronis
Bez roņiem visapkārt bija arī daudz jūras putnu. Roņi par mūsu apmeklējumu neizskatījās īpaši satraukti, un mums visiem ļoti patika ceļojums.
Skyeskins aitādu ģērātava
Izbaudījuši roņu apmeklējumus, turpinājām ceļojumu pa Skajas salu. Nākamais galamērķis bija neliels ciematiņš Waternish. Šeit atrodas vietējais uzņēmums Skyeskins (adrese: 17 Lochbay, Waternish, Isle of Skye, IV55 8GD), kas nodarbojas ar aitu ādas apstrādi, izmantojot vecās tradicionālās metodes.
Mums bija ekskursija nelielā ādas apstrādes darbnīcā, kurā tika parādīts viss aitas ādas apstrādes cikls. Pēc ekskursijas apmeklējām rūpnīcas veikalu, kur var iegādāties ļoti jaukas aitu ādas; tie visi ir ļoti augstas kvalitātes, un mēs nopirkām vienu, ko lietojam līdz šim.
Skotijas austeres
Ciemats, kurā apmetāmies, ir pazīstams ar austeru ķeršanu. Tā nu nācās tos nogaršot un vietējā veikalā nopirkām duci. Kā parasti, mēs nonācām pie tā, ka izstumšanas katrā vietā ir atšķirīgas. Tie, kas atrodas Skye, joprojām ir vieni no mūsu iecienītākajiem. Un, protams, iegūtajām austerēm ir jābūt patiešām svaigām un vietēji ražotām.
Pastaigs pa Troternišas pussalu
Pēc dažām dienām, kas pavadītas Skajā, mums bija pēdējais lielais notikums, apceļojot Skajas salu – pārgājieni pa Troternišas pussalu. Trotternish pussala atrodas Skye ziemeļos; tas bija apmēram 120 kilometru attālumā no vietas, kur mēs dzīvojām Skye. Ceļā uz turieni pabraucām garām Skajas Portrī salas lielākajai pilsētai un apmeklējām Kilt Rock, kas ir vēl viena ikoniska vieta Skotijā.
Kilt Rock ir bazalta akmens, un tā nosaukums cēlies no tā līdzības ar kiltu. Pēc Kilt Rock apmeklējuma turpinājām ceļu uz Rubha Hunish pastaigu takām, lai gūtu labu pārgājienu pieredzi un apskatītu Duntulmas pili. Tās ir Duntulmas pils drupas, kas atrodas netālu no Skajas ziemeļu jūrmalas.
Ir grūti vai pat neiespējami aprakstīt pussalas skaistumu un mežonību. Šī diena bija viena no emocionālākajām dienām ne tikai Skye, bet arī visu mūsu vizīšu laikā dažādās valstīs. Pats interesantākais šeit ir tas, ka pēc četriem gadiem mēs pārcēlāmies uz Skotiju, ko mēs nekad nebijām iedomājušies ne pirms un pat ne pēc šī ceļojuma.
Prāga noteikti ir populārākais tūrisma objekts Čehijā. Mūsu viesošanās Prāgā vienmēr ir bijusi interesants piedzīvojums un esam tur bijuši vairākas reizes.
Viesošanās Prāgā un Čehijā
Čehijas Republika, saukta arī par Čehiju, ir valsts Centrāleiropā, lai gan 20. gadsimta vēstures dēļ tā šeit tiek aprakstīta kā Austrumeiropas valsts.
Čehijai ir robežas ar Slovākiju, Austriju, Vāciju un Poliju, un tās sauszemes teritorija ir 77 tūkstoši kvadrātkilometru – kādu drusku lielāka par Latviju.
Tā pēc teritorijass ir ļoti līdzīga kaimiņvalstij Austrijai (nedaudz mazāka) un Centrālamerikas valstij Panamai (Čehija ir nedaudz lielāka). Čehijā dzīvo vairāk nekā 10.5 miljons cilvēku; lielākā daļa ir čehi.
Prāga
Prāga ir lielākā pilsēta Čehijas Republikā un 13. lielākā pilsēta Eiropas Savienībā; tur dzīvo aptuveni 1,3 miljoni cilvēku (vairāk nekā 2,5 miljoni kopā ar piepilsētām).
Nokļūšana uz Prāgu
Ar auto
Ja atrodaties Čehijas kaimiņvalstī, viesošanās Prāgā visizdevīgākā varētu būt tur nokļūstot ar auto. Čehijas autoceļi ir lieliski, un braukt pa tiem var sagādāt baudu. Tomēr jāpatur prātā pāris svarīgas lietas.
Pirmkārt, samaksāt nodokli, lai iegādātos maksas autoceļi vinjeti; ja tiekat notverts bez tās, soda naudas var būt ievērojamas. Ievērojiet arī ātruma ierobežojumus; pēc savas personīgās pieredzes varu teikt, ka policisti mēdz izmantot slēpņus, lai fiksētu ātrumu un apturētu pērkāpējus.
Ar lidmašīnu
Ja dodaties ar lidmašīnu, visticamāk, ieradīsities Prāgas Vaclava Havela lidostā. Iespējas nokļūt lēti no lidostas līdz pilsētas centram nav daudz; starp Prāgas lidostu un pilsētas centru nav metro savienojuma, un, cik es zinu, tas nav paredzēts tuvākajā nākotnē. Labākais variants, manuprāt (mēs to esam izmantojuši vairākas reizes), ir brauciens no lidostas ar 119. reisa autobusu.
Prāgas jumti
Pēc 8 pieturām (tas varētu būt 119 galamērķis, lai gan es par to neesmu īsti pārliecināts; zīme blakus 119 saka “Dejvicka”), atstājiet autobusu un meklējiet Prāgas metro zaļās līnijas staciju Nadrazi Veleslavin un iekāpiet vilcienā Depo Hostivar virziens – pēc sešām pieturām jūs nokļūsiet pilsētas centrā (Mustek).
Atrast metro staciju nav grūti, jo tā ir tuvu un vienkārši sekojiet pūlim, jo lielākā daļa cilvēku parasti iet pa to pašu ceļu. Viss brauciens no iekāpšanas autobusā līdz ierašanās Mustek ilgs aptuveni 30 minūtes. Izmantojot privātu pikapu, maršruta autobusu vai taksometru, nebūtu iespējams ietaupīt tik daudz naudas, tomēr tas maksātu daudz vairāk – 10 līdz 25 eiro vai dažos gadījumos pat vairāk.
Cilvēki saka, ka ir pieejams arī Airport Express autobusu pakalpojums (maksā apmēram divkāršu autobusu / metro pārskaitījumu, kas joprojām ir lēts), tomēr es to neizmantoju un nevaru komentēt šī iemesla dēļ.
Ir vairāk iespēju, un jūs varat izpētīt tos, kas apmeklē Prāgas lidostas vietni, kas veltīta transportam uz Prāgas pilsētas centru – informācija tur ir ļoti detalizēta un noderīga.
Pārvietošanās pa pilsētu
Es jau minēju Prāgas metro – izņemot autobusus un tramvajus, tas ir patiešām ērts veids, kā pārvietoties pa pilsētu. Ir trīs metro līnijas – zaļā (A), dzeltenā (B) un sarkanā (C). Viņi plāno 2027. gadā atvērt ceturto ķīlu (zilo līniju), lai savienotu pilsētas dienvidu daļas ar pilsētas centru.
Kārļa tilts
Kad mēs dzīvojām diezgan tālu no pilsētas centra, tomēr ar metro varējām ātri nokļūt pilsētas centrālajās daļās, kur atrodas lielākā daļa labāko tūrisma objektu.
Pēc tam, kad esat ieradies vienā no metro stacijām pilsētas centrā, mēs parasti dodam priekšroku staigāt, laiku pa laikam ielecot tramvajā. Metro var būt noderīgs, lai pārvietotos starp vietām, kas atrodas upes pretējās pusēs.
Plašāku informāciju par Prāgu, tostarp cenas, varat atrast dažādās interneta mājaslapās. Jūs varat arī izpētīt, kurp doties, kur palikt, kur ēst un dzert Prāgā.
Īsi sakot, Dēvona ir grāfiste, kas atrodas Anglijas dienvidrietumos un atrodas starp Kornvolu un Somersetu, tai ir arī īsa robeža ar Dorsetu dienvidaustrumos. Devonas platība ir 6 707 kvadrātkilometri, un tās iedzīvotāju skaits ir nedaudz vairāk par vienu miljonu cilvēku.
Interesants fakts – Dēvona ir nedaudz lielāka par Palestīnas valsti un vairāk nekā 20 reizes lielāka par mazāko ES dalībvalsti Maltu.
Lielākā pilsēta ir Eksetera, tomēr Devona ir ļoti labi pazīstama, jo tās piejūras pilsētas atrodas Lamanša krastā. Vasarā daudzi atpūtnieki dodas uz tādām jaukām un populārām vietām kā Torkī un Dārtmuta. Tomēr mēs nolēmām doties vēl dziļāk uz dienvidiem un septembra nedēļas nogalē apmeklējām Bigberiju pie jūras (Bigbury on Sea) un Cerību Līci (Hope Cove). Gan Bigbury on Sea (pavisam netālu no Plimutas), gan Hope Cove atrodas South Hams novadā.
Dēvona – kā tur nokļūt
Ātrākais veids, kā tur nokļūt (pieņemot, ka braucat no vietas, kas atrodas vairāk uz ziemeļiem), ir braukt līdz Ekseterai pa M5 maģistrāli, un no turienes turpināt ceļu uz dienvidrietumiem pa A38 vai A380. Kādā brīdī jums būs jāgriežas uz viena no mazākiem ceļiem, kas ir ļoti šauri, un jūs varat priecāties, ja varat kustēties ar ātrumu 40 jūdzes stundā – daudzos gadījumos tas ir maksimālais ātrums, ko varat atļauties, lai brauciens būtu drošs.
Ceļš bēguma laikā
Ļoti bieži ceļi ir ļoti šauri ar speciālām vietām kur izmainīties ar pretīmbraucošajiem; uzmanība vajadzīga lai laicīhi pamanītu pretim braucošos transportlīdzekļus.
Braucot gar piekrasti pa maģistrāli M3, būtu nepieciešams vēl vairāk laika, jo pēc New Forest nav automaģistrāļu un gandrīz līdz pat Ekseterai jūsu braukšanas ātrums būs galvenokārt atkarīgs no satiksmes apstākļiem (vienmēr pievienojiet ceļojumam kādu papildus laiku, lai nokļūtu galā, kā plānots jūsu grafikā).
Bigberija pie jūras
Šī pilsēta pati par sevi ir līdzīga daudzām citām piekrastes pilsētām, taču interesantākā vieta šeit noteukti ir Burgas sala. Jūs varat sasniegt salu no tuvumā esošās autostāvvietas un ar kājām aiziet līdz pašai salas augšai bēguma laikā; paisuma laikā gājēju ceļš ir zem ūdens. Ja jums nav paveicies un nepaspējat atstāt salu pirms paisuma, uz tās ir traktors, kas jūs atvedīs no salas. Tas jums izmaksātu tikai nieka divas mārciņas katram cilvēkam.
Traktors paisuma laikam
Uz salas ir krogs un restorāns, bet visinteresantākā var šķist viesnīcas Burgh Island Hotel ēka, lai gan ieeja viesnīcā ir paredzēta tikai tur dzīvojošajiem viesiem. Viesnīcas cenas ir patiešām augstas, un ir vajadzīgs īpoašs iemesls lai izvēlētos tur palikt pa nakti.
Hope Cove (Cerību Līcis)
Pēc Bigbury on Sea apmeklējuma mēs devāmies uz citu, vēl skaistāku vietu – Hope Cove. Viena svarīga detaļa, kas šeit jāpiemin, ir tā, ka, izvēloties īsāko ceļu no Bigbury on Sea līdz Hope Cove (caur Avetonu Giffordu), jums atkal vajadzētu zināt paisuma un bēguma periodus; ceļš gar Avonas upi paisuma laikā var atrasties pusotru metru zem ūdens. Tomēr ir vērts braukt pa šo maršrutu bēguma laikā – tā ir patiešām aizraujoša pieredze, un skati gar ceļau ir ļoti skaisti.
Pusdienas
Mēs nolēmām pusdienās ēst jūras veltes un devāmies uz bistro, kas tās piedāvā – Lobster Pod Bistro. Šīs bija patiešām lieliskas pusdienas – viņu jūras velšu plate divām personām (maksā aptuveni £ 40) bija super garšīga.
Jūras veltes
Ļoti svaigas jūras veltes, lieliski sagatavotas un pasniegtas ar salātiem. Porcija bija pietiekami liela diviem pieaugušajiem. Jāpiebilst, ka arī apkalpošana bija ļoti labā līmenī. Pēc pusdienām mēs devāmies uz molu un nedaudz pastaigājāmies pa ciematu, kas ir ļoti mazs. Ielu malās ir mazi jauki veikaliņi un daži krogi.
Ja runājam par nacionālajiem ēdieniem, tad diezgan viennozīmīgi lietuviešu virtuves pārstāvji ir lietuviešu cepelīni un šakotis. Par lietuviešu desertu šakoti rakstīju jau iepriekš, tāpēc sājā blogā vairāk par viņu pamatēdienu cepelīniem.
Katru reizi, kad sanāk uzturēties Lietuvā ilgāk, vismaz reizi cenšos lai kādā ēdienreizē būtu iekļauti lietuviešu cepelīni. Kas tad ir lietuviešu cepelīni? Tās ir no kartupeļu mīklas vārītas liela izmēra klimpas, kurām ir forma, kas līdzinās dirižablim jeb cepelīnam. Dirižabļa izgudrotāja gods pienākas izgudrotājam grāfam Ferdinandam fon Cepelinam (Ferdinand von Zeppelin). Cepelīni kā ēdiens bija pazīstami jau pirms dirižabļa izgudrošanas un pirms tam tie lietuviešu valodā tika saukti par didžkukuliai. Saka, ka šis ēdiens cēlies no Vācijas, bet sākotnēji bijis bez pildījuma.
Cepelīnu mikla tiek gatavota sajaucot svaigus rīvētus kartupeļus ar sastampātiem vārītiem kartupeļiem. Gatavu klimpu garums parasti ir no 10 līdz 20 centimetriem. Kad cepelīni uzlikti uz šķīvja, tiem pa virsu lej atsevišķi gatavotu treknas ceptas gaļas (svaigas vai žāvētas) mērci un krējumu vai ari cepto gaļu uzreiz gatavo kā krējuma mērci. Man personīgi labāk garšo, ja krējums ir atsevišķi.
Izejviela cepelīniem
Populārākais cepelīnu veids ir cepelīni ar gaļu, lai gan tie bieži mēdz būt arī pildīti ar biezpienu, kā arī ar sēnēm. Šeit nebūs pilnīgas pagatavošanas receptes, jo tās dažnedažādas ir plaši pieejamas internetā, taču mēģināšu aprakstīt būtiskāko, kas jāņem vērā, lai cepelīni izdotos kā nākas. Jāņem arī vērā, ka gatavošanas process ir laikietilpīgs un visu laiku jāuzmana, kas notiek.
Sastāvdaļas
Vienam cilvēkam porcija parasti sastāv no diviem cepelīniem, šeit dotais daudzums ir tas, kas apmēram nepieciešams divām porcijām.
8 kartupeļi
250 grami maltas cūkgaļas pildījumam
150 grami žāvēts cauraudzis (var būt arī svaigs) mērcei
1 sīpols
1 tējkarote kartupeļu cietes
ēdamkarote sāls
malti pipari
Gatavošana
Un te nu tas ir – gatavošanas process jeb tehnoloģija, kas ir pats galvenais, lai cepelīni izdotos tādi kādiem tiem vajadzētu būt. Te pats būtiskākais, kas jāievēro.
Trīs kartupeļus izvāra, pēc tam nolej ūdenī un samīca biezputrā.
Pārējos kartupeļus sarīvē uz smalkas rīves, kartupeļu masā ir jābūt ari šķiedrām.
Kad no sarīvētas kartupeļu masas izspiež sulu, to jāatstāj trauka, lai nosēžas ciete. Pēc tam cieti vajadzēs pievienot kartupeļu mīklai, kad tiks sajaukti rīvētie svaigie kartupeļi ar vārītajiem. Sastāvdaļās minētā ciete jāpievieno ūdenim, kurā tiks vārīti cepelīni.
Kad no rīvētajiem kartupeļiem izspiesta sula un vārītie kartupeļi samīcīti vienmērīgā masā, tos liek traukā, pieliek klāt no sulas atdalīto cieti un samīca mīklā.
Puse sīpola paredzēta pildījumam (maltajai gaļai) un otra puse mērcei. Maltajai gaļai pieliek smalki sagrieztu sīpolu, sāli, piparus un samīca. Kartupeļu mīklu un samīcīto malto gaļu sadala četrās līdzīgās daļās.
No kartupeļu miklas tiek veidots plācenis, kaut kas līdzīgs biezai kartupeļu pankūkai, kurā pēc tam tiek ielikta maltā gaļa. Process ir kaut kas līdzīgs pīrāgu taisīšanai, tikai šiem izmērs ir krietni lielāks.
Kad katlā uzvārīts ūdens, tam pieliek sāli un ūdenī izšķīdinātu sauso kartupeļu cieti. Izveidotos cepelīnus pa vienam uzmanīgi liek ūdenī, kad tas atkal sāk vārīties. Pēc brīža tie uzpūdēs augšā un no tā brīža ir jāvāra uz nelielas uguns apmēram 20 minūtes.
Ik pa brīdim cepelīnus vajag pagrozīt, bet tas jādara uzmanīgi, lai tos nesabojātu. No katla cepelīni āra jāņem ar lielu karoti.
Kamēr cepelīni vārās, gatavo mērci – sacep gabaliņos sagriezto gaļu ar smalki sagrieztiem sīpoliem.
Pasniegšana
Kad cepelīni uzlikti uz šķīvja, pāri pārlej mērci un uzliek karoti vai divas krējuma. Var arī pielikt kādu zaļumu – vairāk gan skatam kā garšai.
Dzīvojot Londonā, man bija daudz sarunu ar britiem par Skotijas salām, īpaši par Skajas (Skye) salu. Gandrīz visi no viņiem zināja par Skajas salu, lai gan ne daudzi no viņiem bija apmeklējuši šo skaisto salu, kas atrodas Skotijas ziemeļrietumos. Varbūt tāpēc, ka tā atrodas tik tālu no Apvienotās Karalistes – vairāk nekā tūkstoš kilometru. Tomēr Skajas salas daba ir tik neparedzama, ka jūs zināt, vai jūs varat izbaudīt jaukas brīvdienas, vai arī laikapstākļi jūs izaicinās visu laiku, kamēr jūs tur atrodaties.
Mēs pieņēmām izaicinājumu un devāmies turp agrās vasaras brīvdienās. Man jāatzīst, ka mēs esam izvēlējušies jūnija sākumu, lai dotos uz Skajas salu, zinot, ka šajā gadalaikā tur var būt dažas saulainas dienas. Jau divas reizes atrodoties Skajas salā, varu teikt, ka tā ir viena no skaistākajām vietām Eiropā. Tur dzīvojošo cilvēku, dabas un visa veida pieredzes dēļ jūs varat tur nokļūt.
Aita Skotijas salās
Skotija tika pievienota Anglijai 1603. gadā, kad Skotijas karalis Džeimss VI kļuva arī par Anglijas karali Džeimsu I. Šis līgums tika noformēts 1707. gadā, un tā rezultātā abas karalistes izveidoja Apvienoto Karalisti ar parlamentu Vestminsterā. Pirms tam starp Angliju un Skotiju bija daudz karu, taču angļi nekad nespēja iekarot Skotiju. 1999. gadā skoti balsoja par sava Skotijas parlamenta izveidi, kuram ir likumīgas tiesības risināt vairākus jautājumus Skotijā, piemēram, izglītības un nodokļu politiku.
Ierašanās Skotijā
Pirmo reizi mēs apmeklējām Skotiju 2009. gada jūnijā, ierodoties Glāzgovas Prestvikas lidostā ar Ryanair lidojumu. Mēs rezervējām automašīnu īrēšanai, un mikroautobuss mūs sagaidīja lidostā, lai aizvestu uz viņu biroju Prestvikā. Tikai 15 minūtes mums bija jāgaida, līdz pienāk furgons, un mēs drīz bijām Prestvikā; kopš mūsu iziešanas no lidostas pagāja apmēram pusstunda, lai nokļūtu Arnolda Klārka automašīnu nomas birojā. Mēs veicām rezervāciju kādu laiku iepriekš, izmantojot Economy Car Rentals tīmekļa vietni. Pēc visu dokumentu nokārtošanas sākām savu ceļojumu uz Isle of Skye – mūsu galamērķis bija Prtnalong ciems kādus 380 kilometrus no Prestvikas. Cik man zināms, ciema nosaukums no vietējās valodas var tikt tulkots kā osta.
Ierašanās uz Skye salas
Gadsimtiem ilgi Skajas salu ietekmēja divi lieli klani – MacDonalds un MacLeods (pēdējā esamību jūs atceraties no filmas Highlander). Mani pirmie iespaidi par Skotijas augstienēm – mežonīgi un ļoti skaisti. Kaut kas līdzīgs ainavai, ko var redzēt Norvēģijā, lai gan viss ir kompaktāks – nav jāmēro īpaši lieli attālumi, lai visu redzētu. Un protams – aitas visapkārt, pat uz ceļiem visur, kur ej (līdzīgi kā dažviet Norvēģijā).
Zvejas osta Skotijsas salās
Tā kā mēs ieradāmies ap pusdienlaiku, mēs sasniedzām Skye salu ļoti vēlā pēcpusdienā; bija patīkami vērot saulrietu, šķērsojot tiltu, kas savieno kontinentālo Skotiju ar Skye salu. Pirms tam veicām pāris pieturas un apskatījām Eilean Donan pili, kas ir viena no zināmākajām pilīm Skotijā, kas dažkārt tiek pasniegta kā Skotijas un tās piļu simbols. Pils atrodas uz mazas salas netālu no ceļa un, visticamāk, tāpēc ir viens no visvairāk fotografētajiem objektiem Skotijā.
Naktsmītnes
Ļoti tuvu pusnaktij ieradāmies kempingā The Croft Bunkhouse, Bothies & Wigwams (adrese: 7 Portnalong, Isle of Skye, IV47 8SL, tālrunis Billy/Kara pa 07834827524); Lūdzu, ņemiet vērā, ka viņi pieņem tikai rezervācijas vismaz 3 naktīm. Mēs dabūjām vietu četriem cilvēkiem divstāvu mājā ar virtuvi istabā.
Saulriets Skotijā
Tā bija maza, jauka un mājīga istabiņa ģimenei ar diviem bērniem. Jāpiebilst, ka atrast vietu Skye pēc norādītās adreses var būt izaicinājums, it īpaši, ja Skye apmeklējat pirmo reizi; tas var aizņemt vairāk laika, nekā jūs gaidījāt. Ierodoties, saimnieki jau bija savās krellēs, tomēr laipni atstāja mums divstāvu mājas atslēgas un īsu apsveikuma vēstuli, tāpēc laimīgi devāmies gulēt pēc ļoti garas un aizraujošas dienas Skotijā.
Atpakaļ no salas uz Skotiju
Pēc dažām aizraujošām un dažkārt pat izaicinājumiem pilnām dienām Skajas salā mums bija jāpamet šī skaistā sala un jāatgriežas kontinentālajā Skotijā. Mēs ieradāmies savā divstāvu mājā noguruši, bet ļoti priecīgi pavadīt savu pēdējo nakti Skye. Mūs gaidīja nākamais galamērķis populārā pilsētiņa Fortviljama.
Ir divas galvenās iespējas, kā nokļūt no Skye uz Fort William – tiltu netālu no Kaila un prāmi, kas savieno Armadale ar Mallaig. Kad mēs ieradāmies Skye pa tiltu, mēs nolēmām doties uz prāmi, lai atgrieztos. Ceļojuma attāluma ziņā nav lielas atšķirības starp tiem, kas atrodas Skye centrālajā vai ziemeļu daļā. Braucot pa tiltu, būs jānobrauc aptuveni 180 kilometri. Izmantojot prāmi, būs jābrauc aptuveni 150 kilometri. Bija vērts izmēģināt prāmi, jo Armadale osta bija ļoti jauka, pavadījām kādu laiku pastaigājoties un fotografējot jaukas ainas piekrastē.
Šis ir hronoloģiski pēdējais blogs par Horvātiju, taču pārpublicējot tagad sanāk pirmais.Drīz būs atjaunotas publikācijas par tādām Dalmācijas brīnišķīgām vietām kā Splita, Omiša, Grebaštica, Sevida, Rogizņica un Primoštena un protams arī par Dubrovniku un Dalmāciju.
Par Zagrebu
Zagrebā bijām pirms laba laika, taču tā ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mūsu lielā interese par Horvātiju sākās, kad pirmo reizi uz turieni pirms daudziem gadiem aizbraucām ar savu auto no Rīgas. Tāpēc šis ir ļoti labs iemesls beigt ar to, kur tas viss sākās. Pie kam, pilsētā ir daudzas vietas ko ekskursantam apskatīt un arī izklaides iespējams atklāt no jauna tāpēc nebūs brīnums, ja uz turieni kādu dienu atkal aizbrauksim vai aizlidosim vienkārši uz nedēļas nogali.
Skvērs Zagrebā
Zagreba ir Horvātijas galvaspilsēta kurā dzīvo nepilni 800 tūkstoši cilvēku. Kā var noprast, Zagreba ir lielākā Horvātijas pilsēta. Tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau romieši laikos, bet pilsētas dibināšanas gads skaitās 1242, kad līdz turienei bija nokļuvuši tatāri. Pilsētā no iebrucējiem patvērās toreizējais karalis un kā pateicību atļāva tai uzturēt savu tiesu sistēmu un viņa labvēlība nodrošināja arī citus labumus.
Daži cipari tīri informācijai, lai ir saprotams par ko runājam. Horvātijā kopā ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju no kuriem ap 90% ir horvātu. Iedzīvotāju skaits pēdējo 10 gadu laika ir pamatīgi samazinājies, lielākoties emigrācijas dēļ (daudzi meklē labāku dzīvi Eiropas Savienības valstīs un Šveicē).
Par Horvātiju
Horvātijas teritorija ir 56.5 tūkstoši kvadrātkilometru, tā diezgan vienkārši šajā ziņā salīdzināma ar Latviju vai Lietuvu. Interesanti, ka pēc saražotā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Horvātija ieņem vietu tuvu pie septītā desmita pasaulē, taču pēc pirktspējas piecdesmito, kas nozīmē, ka cenas tur joprojām nav pārmērīgi augstas (pateicoties tūrisma industrijai, īpaši tūristiem no Vācijas, Horvātija lēta nekad nav bijusi). Pieņemu, ka pēc eiro ieviešanas 2024. gadā cenu augšana turpinās.
Zagrebas arhitektūra
Zagrebā ir savā ziņā interesants klimats. Kaut kas starp piejūras (līst daudz, rudenī miglains) un kontinentālo (ir stabili četri gadalaiki). Pāris nedēļas vasarā temperatūra var būt virs +30 grādiem, bet ziemā sniegs var būt vismaz mēneša garumā un zemas temperatūras mīnus grādos nevienu nepārsteigs.
Kā nokļūt Zagrebā un tālāk
Zagreba ir viena no Eiropas pilsētām uz kurieni ir vērts aizlidot vienkārši pavadīt nedēļas nogali. Zagrebas lidosta atrodas tikai kādus 15 kilometrus no pilsētas un ir dažādi varianti kā no lidostas nokļūt uz pilsētu un atpakaļ – speciāls lidostas transfēra autobuss (biļete maksā nepilnus 5 eiro), parastais maršruta autobuss (ir lēnāks, bet lētāks – jābrauc kādas 40 minūtes) un taksometrs (cenas salīdzinoši nav ļoti lielas). Lidosta nav arī ļoti pārpildīta, jo gada laikā apkalpo krietni mazāk kā 5 miljonus pasažieru.
Kā jau lielā pilsētā, Zagrebā koncentrējas gan valsts ekonomika, finanses un tā ir arī ievērojams transporta mezgls. No Zagrebas var viegli nokļūt uz citām vietā gan Horvātijā, gan arī ārpus tās. Jāpiebilst gan, ka tā atrodas salīdzinoši tālu no jūras (pa ceļu sanāk vismaz savi 150 kilometri), tāpēc daudziem horvātiem ir vasarnīcas pie Adrijas jūras uz kurieni viņi dodas pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku.
Nupat attapos, ka stāstu biju nodomājis rakstīt pavisam par ko citu – Zagrebu kā vārtiem uz pārējo Horvātiju un it īpaši uz Adrijas jūras piekrasti.
Ja ierodaties Zagrebā ar auto vai atlidojat, pilsētā ir liels naktsmītņu piedāvājums. Protams, braucot ar savu auto ir iespējams atrast kaut ko labāku, kas atrodas pilsētas nomalē, bet par zemāku cenu. Internetā iespējams izvēlēties no tuvu 500 dažāda veida naktsmītnēm ziemas sezonā, kuru cenas svārstās starp 30 un 600 eiro par nakti divām personām. Ja paveicas, iespējams pat pilsētas centrā atrast vienkāršu divvietīgu dzīvoklīti pat 40 eiro.
Vienu gan jāatceras – kā jau iepriekš par Horvātiju esmu rakstījis, viesnīcas vasaras sezonā jārezervē lielu laiku iepriekš, citādi to var vienkārši nebūt.
Pēc dažu gadu pārtraukuma atkal atgriezāmies Marokā un šoreiz atkal mūsu galamērķis bija Marakeša.
Lidojums uz Maroku
Marakešas novietojums Marokas centrālajā daļā ir diezgan ideāls, lai apmeklētu citas vietas ārpus pilsētas, bet, protams, pabūt pašā pilsētā un tās tirgū vienmēr ir interesanti. Marakešas tirgu pieminu tāpēc, ka esam ļoti iecienījuši marokāņu garšvielas un izmantojam katru iespēju atjaunot to krājumus.
Lai gan šoreiz lidojām no Londonas Gatvikas lidostas nevis kā iepriekš no Glāzgovas, atkal lidojām ar EasyJet aviokompāniju. Iemesls diezgan praktisks un būtisks – EasyJet piedāvātie lidojumu laiki ir krietni labāki nekā tie ko piedāvā Ryanair.
Ja labi pameklē un pieskaņojas labākajiem piedāvājumiem, arī cenas atsķirības ir minimālas.Vēl vina interesanta lieta – London Gatwick lidostas izmaksas ir zemākas (kaut vai ūdens pudele Getvikā maksā mazāk), tāpēc pat lidojot no Rīgas uz Angliju, vispirms meklējam vai AirBaltic piedāvā konkurētspējīgas cenas uz Getviku. Tas gan ir reti, ja salīdzina ar Ryanair relatīvi zemajām cenām, bet EasyJet uz Rīgu diemžēl nelido.
Viesnīca
Tā nu ap pulksten divpadsmitiem dienā ieradāmies Marakešas Menara lidostā un, pēc salīdzinoši atras tikšanas cauri visām kontrolēm, devāmies uz izvēlēto viesnīcu. Te jāpiezīmē, ka šoreiz gribējām paslinkot tāpēc bijām rezervējuši viesnīcu, kura cenā piedāvā visu iekļautu (all inclusive).
Viesnīcas aleja
Patiesības labad gan jāsaka, ka viesnīcas transfērs, un kā izrādījās, dažas citas lietas (viens bārs, restorāns un arī SPA procedūras) tomēr bija par atsevišķu samaksu. Taču, galu galā, tā nebija nekāda problēma, jo pietika arī ar to, kas cenā bija iekļauts (trīsreizēja ēdināšana, salīdzinoši labs spāņu vīns, alus, alkoholiskie kokteiļi, baseinu bāri ar uzkodām un dzērieniem, dažādas aktivitātes utt.).
Vēl pāris vārdi par viesnīcu Kenzi Club Agdal Medina. Tā atrodas Marakešas dienvidos, tuvāk lidostai salīdzinot ar pilsētas centru. Ēkas un apkārtne ļoti interesanti izveidotas – cilvēki labi piedomājuši projektējot. Bija, protams, arī savas ēnas puses.
Piemēram, braucot uz Maroku vismaz vienreiz ieplānojam aiziet uz hamamu (tā ir sava veida marokāņu pirts, kur pamatīgi saziepē ķermeni, tad ar skrubi berž nost veco ādu, mazgā un galu beigās relaksējas ar tēju), taču viesnīcas SPA komplekss bija krietni par mazu salīdzinot ar apmeklētāju skaitu. Tā visa rezultāta nespējām nedēļas laikā atrast brīvu laiku hamama apmeklējumam – vai ni viss bija rezervēts, vai arī mums bija ieplānots kas cits.
Marakešas tirgus
Kā jau teicu, mums patīk marokāņu garšvielas, tāpēc kā obligātais pasākums bija brauciens uz Marakešas centrālo tirgu.
Marokas garšvielas
No viesnīcas uz Marakešas tirgu (turp un atpakaļ) kursēja viesnīcas bezmaksas autobuss, ko nolēmām izmantot. Taisnības labad gan jāsaka, ka autobuss līdz pašasm centram gan neved, vismaz kāds kilometrs vai pat mazliet vairāk jāiet kājām. Tas gan neizraisa nekādas problēmas, ja nav iebildumu pastaigāt pa pilsētu kājām. Mēs pat izvēlējāmies maršrutu mazliet nost no tūrisma takām un atradām arī citus nomaļākus tirgus laukumus. Jāsaka gan, ka Marakešā tūristi ir visur, taču ir vietas, kur vietējo ir pat vairāk.
Tirgu viņi sauc par “souk” un tādu pilsētā ir ļoti daudz (arābi vispār ir tigotāji, tā kā nav jau tas liels pārsteigums). Ir tādi tirgi kā Souk Fekharine (keramika), Souk Attarine (garšvielas), Souk Zrabi (paklāji), Souk Dhabia (juvelierizstrādājumi) un tā tālāk un tā joprojām.
Bahijas pils
Pa ceļam uz centrālo tirgu (Jemaa el-Fnaa) nolēmām apmeklēt Bahijas pili (Bahia Palace). Šī pils (būvēta starp 1866. un 1867. gadu) ir viens no vislabāk saglabātajiem un interesantākajiem vēsturiskajiem objektiem Marakešā. Pilī kopā ir ap 150 dažādām istabām un dažās no tām ir izveidotas arī ekspozīcijas.
Bahijas pils
Tūristu domas par ieejas biļetes cenu dalās (apmēram 7 eiro no cilvēka, kas it kā ir diezgan daudz salīdzinoši ar Marokas cenām), taču domāju, ka nevajag būt nūģiem un ieiet apskatīties, ja ir kaut cik interese par citu tautu kultūru un arhitektūru.
Pils apmeklējums neaizņem daudz laika, kādu pusstundu plus vēl jārēķinās ar vismaz 10 minūšu stāvēšanu rindā pēc ieejas biļetēm, ja esat tur rīta pusē. Gaidīšna var izvērsties ilgāka, kad visi ir pamodušies un noskaņojušies kultūras baudīšanai. Atcerieties – gandrīz visur samaksa ir tikai skaidrē naudā – pat šādā tūristu iecienītā objektā!
Tas tad šoreiz arī viss, ceru, ka mazliet ieeintersesēju par Marakešu. Varat lasīt arī citus rakstus, kas rakstīti pēc Marokas un citu valstu apmeklēšanas.
