Horvātijas galvaspilsēta Zagreba

Šis ir hronoloģiski pēdējais blogs par Horvātiju, taču pārpublicējot tagad sanāk pirmais.Drīz būs atjaunotas publikācijas par tādām Dalmācijas brīnišķīgām vietām kā Splita, Omiša, Grebaštica, Sevida, Rogizņica un Primoštena un protams arī par Dubrovniku un Dalmāciju.

Par Zagrebu

Zagrebā bijām pirms laba laika, taču tā ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mūsu lielā interese par Horvātiju sākās, kad pirmo reizi uz turieni pirms daudziem gadiem aizbraucām ar savu auto no Rīgas. Tāpēc šis ir ļoti labs iemesls beigt ar to, kur tas viss sākās. Pie kam, pilsētā ir daudzas vietas ko ekskursantam apskatīt un arī izklaides iespējams atklāt no jauna tāpēc nebūs brīnums, ja uz turieni kādu dienu atkal aizbrauksim vai aizlidosim vienkārši uz nedēļas nogali.

skvērs zagrebā
Skvērs Zagrebā

Zagreba ir Horvātijas galvaspilsēta kurā dzīvo nepilni 800 tūkstoši cilvēku. Kā var noprast, Zagreba ir lielākā Horvātijas pilsēta. Tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau romieši laikos, bet pilsētas dibināšanas gads skaitās 1242, kad līdz turienei bija nokļuvuši tatāri. Pilsētā no iebrucējiem patvērās toreizējais karalis un kā pateicību atļāva tai uzturēt savu tiesu sistēmu un viņa labvēlība nodrošināja arī citus labumus.

Daži cipari tīri informācijai, lai ir saprotams par ko runājam. Horvātijā kopā ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju no kuriem ap 90% ir horvātu. Iedzīvotāju skaits pēdējo 10 gadu laika ir pamatīgi samazinājies, lielākoties emigrācijas dēļ (daudzi meklē labāku dzīvi Eiropas Savienības valstīs un Šveicē).

Par Horvātiju

Horvātijas teritorija ir 56.5 tūkstoši kvadrātkilometru, tā diezgan vienkārši šajā ziņā salīdzināma ar Latviju vai Lietuvu. Interesanti, ka pēc saražotā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Horvātija ieņem vietu tuvu pie septītā desmita pasaulē, taču pēc pirktspējas piecdesmito, kas nozīmē, ka cenas tur joprojām nav pārmērīgi augstas (pateicoties tūrisma industrijai, īpaši tūristiem no Vācijas, Horvātija lēta nekad nav bijusi). Pieņemu, ka pēc eiro ieviešanas 2024. gadā cenu augšana turpinās.

zagrebas arhitektūra
Zagrebas arhitektūra

Zagrebā ir savā ziņā interesants klimats. Kaut kas starp piejūras (līst daudz, rudenī miglains) un kontinentālo (ir stabili četri gadalaiki). Pāris nedēļas vasarā temperatūra var būt virs +30 grādiem, bet ziemā sniegs var būt vismaz mēneša garumā un zemas temperatūras mīnus grādos nevienu nepārsteigs.

Kā nokļūt Zagrebā un tālāk

Zagreba ir viena no Eiropas pilsētām uz kurieni ir vērts aizlidot vienkārši pavadīt nedēļas nogali. Zagrebas lidosta atrodas tikai kādus 15 kilometrus no pilsētas un ir dažādi varianti kā no lidostas nokļūt uz pilsētu un atpakaļ – speciāls lidostas transfēra autobuss (biļete maksā nepilnus 5 eiro), parastais maršruta autobuss (ir lēnāks, bet lētāks – jābrauc kādas 40 minūtes) un taksometrs (cenas salīdzinoši nav ļoti lielas). Lidosta nav arī ļoti pārpildīta, jo gada laikā apkalpo krietni mazāk kā 5 miljonus pasažieru.

Kā jau lielā pilsētā, Zagrebā koncentrējas gan valsts ekonomika, finanses un tā ir arī ievērojams transporta mezgls. No Zagrebas var viegli nokļūt uz citām vietā gan Horvātijā, gan arī ārpus tās. Jāpiebilst gan, ka tā atrodas salīdzinoši tālu no jūras (pa ceļu sanāk vismaz savi 150 kilometri), tāpēc daudziem horvātiem ir vasarnīcas pie Adrijas jūras uz kurieni viņi dodas pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku.

Nupat attapos, ka stāstu biju nodomājis rakstīt pavisam par ko citu – Zagrebu kā vārtiem uz pārējo Horvātiju un it īpaši uz Adrijas jūras piekrasti.

Ja ierodaties Zagrebā ar auto vai atlidojat, pilsētā ir liels naktsmītņu piedāvājums. Protams, braucot ar savu auto ir iespējams atrast kaut ko labāku, kas atrodas pilsētas nomalē, bet par zemāku cenu. Internetā iespējams izvēlēties no tuvu 500 dažāda veida naktsmītnēm ziemas sezonā, kuru cenas svārstās starp 30 un 600 eiro par nakti divām personām. Ja paveicas, iespējams pat pilsētas centrā atrast vienkāršu divvietīgu dzīvoklīti pat 40 eiro.

Vienu gan jāatceras – kā jau iepriekš par Horvātiju esmu rakstījis, viesnīcas vasaras sezonā jārezervē lielu laiku iepriekš, citādi to var vienkārši nebūt.

Ceļojums uz Bulgāriju 2024. gada rudenī

Rudens piedzīvojums Bulgārijā

Šis bija mūsu otrais ceļojums uz Bulgāriju, galamērķi, kas bija radījis interesi kopš mūsu pirmās vizītes 2007. gadā. Toreiz mēs agrā pavasarī šķērsojām valsti ar automašīnu, apbrīnojot pārsteidzošās Belogradčikas klintis, rāmo Bačkovas klosteri un apskatot gleznaino Melnās jūras piekrasti. Atmiņas palika, taču mēs vēlējāmies atgriezties un to izdarījām 2024. gada rudenī.

Par šo ceļojumu ir arī pieejams video manā YouTube kanālā.

Cits veids, kā izpētīt Bulgāriju

Atšķirībā no iepriekšējā ceļojuma, šoreiz lidojām no Londonas uz Sofiju, gatavi nesteidzīgai bet piesātinātai ceļojuma nedēļai. Iepriekšējā reizē no Rīgas uz Bulgāriju ilgi braucām ar savu auto no Rīgas, bet šoreiz nolēmām netērēt laiku nokļūšanai līdz galamērķim. Pēc nolaišanās Sofijas lidostā mēs noīrējām automašīnu no vietējā uzņēmuma CarRent Bulgaria, kuru bijām rezervējuši caur DiscoverCars. DiscoverCars auto nomas meklētāju jau bijām izmantojuši pirms tam pāris reizes Rīgā, gan arī pēc tam Grieķijā un tas, ko viņi piedāvā likās labāk par citur atrodamo, ieskaitot arī booking.com.
Te jāpiebilst, ka ne no vienas no šeit minētajām kompānijām nesaņemam naudu vai citus labumus par saitēm uz viņu mājas lapām. Atsauksmes labas vai ne tik labas ko dodam (ne tik labās cenšamies parasti nepublicēt) ir uzkrājušās mūsu pašu piedzīvotā rezultātā.

Vietējiem automašīnu nomas uzņēmumiem mēdz būt arī savi mīnusi – to biroji bieži atrodas ārpus lidostas teritorijas. Arī šajā gadījumā bija tā, taču mums bija savs cilvēks Sofijā, kurš dažu minūšu laikā aizgādāja mani līdz auto nomas laukumam, tā kā neērtību vispār nebija nekādu. Ar kājām ejamais gabals gan būti prasījis kādas minūtes četrdesmit (divi ar pusi kilometru ko vicot ar kājām).

skats no plovdivas
Skats no Plovdivas

Bijām izdarījuši pareizo izvēli, arī auto bija praktiski jauns, autonomas darbinieks visu ātri un precīzi nokārtoja gan kad saņēmām auto, gan arī pēc tam, kad atdevām. Atgriežot auto bijām to kārtīgi nomazgājuši (tas bija līguma noteikumos), tā kā pat izpelnījāmies par to uzslavu.

Ieskats Bulgārijas pagātnē un tagadnē

Bulgārija daudzus gadus bija populārs padomju tūristu atpūtas galamērķis, kas piesaistīja atpūtiekus Melnās jūras piekrastei ar savām pieņemamajām cenām un smilšu pludmalēm bagātajiem kūrortiem. Tomēr pēdējās desmitgadēs citi galamērķi, piemēram, Turcija un Spānija, ir aizēnojuši Bulgārijas tūrisma nozari. Neskatoties uz šīm pārmaiņām, Bulgārija joprojām ir ļoti laba izvēle tiem, kas meklē autentisku pieredzi un viesmīlību.

Bulgārija robežojas ar Grieķiju, Turciju, Serbiju, Ziemeļmaķedoniju un Rumāniju. Pēc teritorijas tā ieņem 103 vietu pasaulē un 16 vietu Eiropā, tās sauszemes teritorija aizņem ir 108 tūkstošus 489 kvadrātkilometrus. Bulgārija ir apmēram uz pusi mazāka kā tās kaimiņvalsts Rumānija, līdzīga izmēra valstis ir Karību jūras lielākā sala Kuba.

Bulgārijā dzīvo gandrīz seši ar pusi miljonu cilvēku, tas it līdzīgi kā kaimiņvalstī Serbijā, lai gan Serbija ir apmēram par ceturto daļu mazāka. Iedzīvotāju blīvums Bulgārijā ir aptuveni tāds pats kā vidēji pasaulē (61 iedzīvotājs uz vienu kvadrātkilometru, vidēji Eiropā tas ir 72).

Valsts galvaspilsēta ir Sofija, kurā dzīvo gandrīz 1,2 miljoni cilvēku. Citas lielākās pilsētas ir Plovdiva (321 tūkstoši iedzīvotāju), Varna (311 tūkstoši) un Burgas (188 tūkstoši), šie dati ir no 2021. gada. Jāpiebilst, ka Bulgārijas iedzīvotāju skaits turpina diezgan strauji samazināties. Maksimumu tas bija sasniedzis 1985. gadā, kad valstī dzīvoja vairāk kā 8,9 miljoni cilvēku. Kopš tā laika iedzīvotāju skaits krītas kļūstot mazāks par gandrīz diviem ar pusi miljoniem laika periodā no 1985. līdz 2021. gadam, lai gan tas ir diezgan zināms un ne pārāk pārsteidzošs stāsts attiecībā uz austrumeiropu.

Bulgārija šodien

Tā kā kopš iepriekšējā brauciena bija pagājuši jau 17 gadi, gribējām apskatīt, kas šajā laikā Bulgārijā ir mainījies. Gribējām vairāk apskatīt Plovdivu un, protams, mazliet laiski atpūsties kūrortā pie Melnās jūras.

Sākšu ar to, ka kopējais iespaids par valsti jau no paša pirmā brīža radās pozitīvs. Mūs sagaidīja silta un viesmīlīga atmosfēra, ēdiens bija izcils — kvalitatīvs, garšīgs un par pieņemamu cenu. Neatkarīgi no tā, vai pusdienojām ceļmalas krodziņos vai elegantos restorānos, katra maltīte bija īpaša un likās, ka katra nākošā pārspēja iepriekšējo. Lai arī resporānu cenas bija augstākas, ēdiena kvalitāte un porciju lielums noteikti bija adekvāts cenai. Par veikalu piedāvājumu un cenām nevaru neko teikt, jo šī ceļojuma laikā paši neko negatavojām.

vīnogulāji bulgārijā
Vīnogulāji Bulgārijā

Ja ir vēlme apmeklēt vietējos vīna ražotājus, Bulgārijā iespējams nogaršot un iegādāties austvērtīgu vīnu par ļoti labu cenu. Vīna degustācijas tiek organizētas pietiekoši augstā līmenī un tiek piedāvātas arī uzkodas. Kas īpaši pārsteidza bija fakts, ka ļoti daudz tiek audzētas Bulgārijas vietējās vīnogu šķirnes un ražotāji, kuri uz to īpaši specializējas, spēja piedāvāt izcilu produkciju.

Plovdiva – Bulgārijas sirds

Sofijā ielidojām ap pusdienlaiku, paņēmām autonomā mašīnu un devāmies Plovdivas virzienā, bet pa ceļam bijām plānojuši apmeklēt vīna darītavu Chateau Copsa. Tā atrodas netālu no ceļa, kas ved no rietumiem uz austrumiem gar vienu no Bulgārijas ziemeļu kalnu masīviem.

Pēcpusdienas pasākums

Tā kā Chateau Copsa atrodas burtiski lauka vidū, minēt adresi lielas jēgas nav. Var apskatīt atrašanās vietu kartē vai vinkārši ieguglēt Chateau Copsa Bulgaria. Viņi tur ne tikai dod degustēt vīnu, bet arī piedāvā naktsmītnes savā viesnīcā stilīgā veca cietokšņa tipa ēkā, kura īstenībā uzcelta nesen, taču izskatās pietiekoši iespaidīgi.

Vīna degustācija bija pagrabā zem pils, visi vīni bija labi, bet bulgāru gida stāsti visu pasākumu vēl papildināja veidojot lielisku pozitīvu gaisotni. Ieteikums rezervēt degustāciju iepriekš, jo Chateau Copsa apmeklētāju ir diezgan daudz.

Vakars pilsētā

Vakarā mēs ieradāmies Plovdivā, kur ātri iekārtojāmies viesnīcā un devāmies izpētīt pilsētu. Bijām rezervējuši viesnīcu Hotel Ego, kas atrodas dažu minūšu kājām gājiena attālumā no centrālās pilsētas gājēju ielas, tātad, ļoti labā vietā. Arī viesnīca pati par sevi bija ļoti laba par to cenu (apmēram 45 eiro), ko maksājām, tā kā varu droši ieteikt arī citiem. Viesnīcas adrese 2 Eliezer Kalev Str., Plovdiv Center, 4000 Plovdiv, vienīcas mājaslapa.

Lai gan vietu skaits ir ierobežots, viesnīca piedāvā arī bezmaksas autostāvvietu. Mums arī šeit paveicās, jo dabūjām pēdējo brīvo vietu. Bijām rezervējuši dārgāku un lielāku variantu, kas ir Deluxe Studio, katram gadījumam, ja nu gribas izmantot virtuvi, kas atradās vienā istabas stūrī. Tā kā gribējām vakariņot pilsētā, virtuvi ēst gatavošanai tā arī neizmantojām.

Ēšana Plovdivā

Vissvarīgākais bija paēst vakariņas, tāpēc devāmies uz iepriekš noskatītu restorānu (Restaurant Diana-1, adrese Plovdiv Center, ul. Knyaz Al. Dondukov-Korsakov 2, 4000 Plovdiv Bulgaria), kurš atrodas kājām ejamā attālumā no pilsētas centra. Porcijas restorānos ir lielas un izvēles dažādība ir vienkārši fantastiska.

Pēc pamatīgām vakariņām devāmies aplūkot pilsētas centru. Pārsteidzoši, ka lai arī tūrisma sezona tā pa lielam jau bija beigusies, uz ielām bija diezgan daudz cilvēku. Pārsvarā tie bija vietējie jaunieši, kuri staigāja pa pilsētu, priecājās par dzīvi un jauko vakaru, sarunājās. Un tas viss bija ļoti pieklājīgā veidā, bez jebkādas bravūras. Šī vispār ir viena lieta, kas mūs pārsteidza Bulgārijā – cilvēki i rlabā garastāvoklī un māk atpūsties sagādājot prieku sev un netraucējot citiem. Tas tā bija ne tikai Plovdivā, bet arī citās vietās, kuras apmeklējām.

Tikai ap pusnakti saguruši bet patīkami izbaudījuši naksnīgo Plovdivu atgriezāmies viesnīcā. Par nākošo dienu rakstīšu nākošajā blogā par šo Bulgārijas ceļojumu. Seko saitei, lai izlasītu par mūsu otrās dienas piedzīvojumiem Bulgārijā.

Grieķijas galvaspilsēta Atēnas

Par Grieķiju

Grieķija ir viena no valstīm, kur esmu bijis daudzas reizes, gan biznesa, gan atpūtas braucienos, gan tranzītā. Tomēr līdz šim nevienu reizi par šo valsti neesmu rakstījis, tāpēc šeit ne tikai par Grieķijas galvaspilsētu Atēnām, bet arī mazliet par Grieķiju vispār.

Ja godīgi, tad jau nav nemaz tik daudz, ko varētu jaunu par visiem zināmo Grieķiju pateikt, tāpēc vismaz daži cipari un nedaudz par vēsturi.
Grieķija atrodas Balkānu pussalas dienvidu galā, tās teritorija ir gandrīz 132 tūkstoši kvadrātkilometru. Tas ir salīdzināms ar tādām valstīm kā Bangladeš, Nepāla, kuras ir mazliet lielākas par Grieķiju un Ziemeļkoreja un Nikaragvu, kuras ir nedaudz mazākas. Salīdzinot ar Amerikas Savienotajām valstīm, Grieķija ir divas reizes mazāka par Kolorado štatu.

Grieķijai pieder 227 salas no kurām vismaz 166 ir apdzīvotas. Lielākās Grieķijas salas ir Krēta (Crete), Evia, Lesbos, Roda (Rhodes) un Čios (Chios). Krētas teritorija ir nedaudz vairāk kā 8000 kvadrātkilometru – tā ir lielāka par Palestīnu un nedaudz mazāka par tuvumā esošo Kipru. Krētas garums ir 260 kilometri un platums no 12 līdz 60 kilometriem.

Pēc 2020 gada datiem Grieķijā dzīvo nepilni 11 miljoni cilvēku, no kuriem vairāk kā pusmiljons dzīvo Atēnās (to centrālajā daļā).

Galvaspilsēta Atēnas

Atēnas ir Grieķijas galvaspilsēta un kā jau daudzas citas lielās pilsētas veido konglomerātu, kurā dzīvo ap trīs miljoniem cilvēku.

partenons atēnu akropolē
Partenons Atēnu akropolē

Atēnas ir viena no vecākajām pilsētām pasaulē, vēsturnieki saka, ka tās vecums ir apmēram 3400 gadu. Ar atēnām ir saistīti tādi vārdi kā Platons un Aristotelis.

Ar Atēnām visvairāk saistās tādas lietas kā antīkie tempļi, amfiteātri un, protams, Akropole. Atēnās ir divas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ietvertas vietas – Atēnu Akropole un Dafnes (Daphni vai Dafni) bizantiešu klosteris, kas ir daudz mazāk zināms salīdzinot ar Akropoli.

Atēnu Akropole

Akropole ir ēku komplekss klints pakalna virsotnē Atēnu centrā, visslavenākais Akropoles objets ir Partenons (Parthenon). Partenons ir templis (precīzāk tā paliekas), kas tika uzcelts par godu grieķu dievietei Atēnai. Tempļa celtniecība tika pabeigta vairāk kā 400 gadus pirms mūsu ēras.

Atēna ir Zeva meita, viena no Olimpa dieviem, viņa ir gudrības un kara dieviete. Atēnas romiešu ekvivalents ir Minerva, lai gan kā romiešu kara dievs plašāk ir pazīstams Marss.

Vārds akropole nozīmē visaugstākais punkts, kā tas patiesībā arī ir, ja tajā uzkāpj. Akropoles piekājē ir iespējams atrast autostāvvietas, ja esat tur ar savu vai īrētu mašīnu. Mēs savējo novietojām stāvvietā, kas atrodas Rovertou Galli 39. No turienes uzkāpt Akropolē nesagādā lielas pūles, tikai kādas 10 – 15 minūtes. Un kāpiens ir tā verts – no augšas paveras fantastisks skats uz pilsētu.

Ieeja Akropoles muzejā ir par maksu. Biļetes maksā sākot ar 12 eiro un vairāk, līdz pat 80 eiro par antīko Atēnu apmeklējumu un apskati gan privāti gan grupā (neesmu tādu čupu naudas tērējis šim pasākumam, tāpēc neņemost teikt ar ko tas varētu būt labāks).

Nakšņošana Atēnās

Naktsmītni izvēlējāmies ārpus pilsētas centra tuvāk jūrai – Tropical Hotel, kas, braucot pa ceļu, atrodas mazliet vairāk kā desmit kilometrus uz dienvidrietumiem no Akropoles.

jūras piekraste atēnās
Jūras piekraste Atēnās

Google atsauksmēs par viesnīcu rakstīju, ka tā atrodas ļoti parocīgā vietā, istabiņas tīras un kārtīgas, pieklājīgs apkalpojošais personāls un labas brokastis. Vēl jāpiebilst, ka mums arī paveicās ar to, ka no istabiņas balkona pevērās brīnišķīgs skats uz jūras pusi. Kopumā, ļoti laba viesnīca par atbilstošu cenu, īpaši, kad nepieciešama vieta, kur pārnakšņot uz neilgu laiku.

Vēl viena lieta, ko gribēju piebilst attiecībā uz Atēnām. Mēs centāmies braukt agri no rīta un vēlu vakarā, jo dienas laikā pa Atēnām pārvietošanās ar auto var izvērsties par pamatīgu murgu, īpaši, ja iebraucat kādā no ar transportu noslogotajiem rajoniem.

Atceros, ka kādā no citiem braucieniem diezgan ilgu laiku gaidīju autobusu, kurš tā arī neatbrauca. Galu galā izdomāju iet vairākus kilometrus ar kājām un tas atnmaksājās, jo sastrēgumos stāvošās automašīnas bieži vien tā arī palika gaidot aiz muguras.

Edinburga

Skotijas galvasplsēta Edinburga

Edinburga noteikti ir viena no īpašākajām pilsētām, vismaz personīgi man. Ne tikai tāpēc, ka esam paši tur dzīvojoši vairākus gadus.

Lai gan Edinburga ir Skotijas galvaspilsēta, tā ir tikai otra lielākā pilsēta Skotijā (lielākā ir Glāzgova). Tajā dzīvo mazliet vairāk par pusmiljonu cilvēku, lai gan vasarā, tūrisma sezonas laikā, pilsētas iedzīvotāju skaits var pat dubultoties. Pilsētā notiek daudz dažādi festivāli visas vasaras garumā, tāpēc uz turieni ierodas tūristi no visas pasaules. Pie kam, Edinburgas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Nokļūšana uz Edinburgu

Skoti ir izdarījuši visu, lai būtu ērti nokļūt pilsētā. Edinburgas lidostā draudzīgi kopā sadzīvo visdažādākās aviokompānijas. Pirms pandēmijas sākuma lidosta gada laikā apkalpoja gandrīz 15 miljonus pasažieru; Rīga, kas ir līdzīga izmēra pilsēta, 2019 gadā uzņēma tikai pusi no tā (7.8 miljonus pasažieru).

Nokļūšna no lidostas uz pilsētu ir ļoti ērta. Lai nokļūtu pilsētas centrā, var izmantot autobusu vai modernu tramvaju, kuram lidostā ir galapunkts (Edinburgā ir tikai viena tramvaja līnija ar galapunktiem pilsētas centrā un lidostā). Visātrākais ir AirLink autobuss, kuram starp lidostu un pilsētas centru ir arī dažas citas pieturas.

Edinburgā var vienkārši nokļūt arī, ja lidojat uz tuvumā esošo Glāzgovas vai mazliet attālāko Aberdīnas lidostu (kopumā Skotijā ir piecas daudz maz nozīmīgas starptautiskās lidostas).

Un protams, vilcienu un autobusu maršruti savieno Edingurgu ar daudzām citām Lielbritānijas pilsētām. Esmu rakstījis arī atsevišķi par autoceļu tīklu Skotijā.

ieliņas edinburgas vecpilsētā
Ieliņas Edinburgas vecpilsētā

Vietas un lietas, ko noteikti vērts apskatīt Edinburgā

Pat ja neesat bijuši Skotijā, noteikti esat dzirdējuši tādus vārdus kā Edinburgas pils, vecpilsēta, Karaliskā Jūdze, Holirūda, Valters Skots un Artūra sēdeklis. Labā ziņa ir tāda, ka lielākā daļa apskates objetu Edinburgā atrodas salīdzinoši netālu viens no otra. Bez tam, pilsētā notiek daudzi pasākumi, kuris ir vērts apmeklēt, ja paveicās to laikā būt pilsētā.

Karaliskais militārais šovs (Edinburgh Tattoo)

Viennozīmīgi, Edinburgas militārais šovs, kas katru gadu vasarā notiek Edinburgas pils pagalmā (2022. gadā no 5. līdz 27. augustam). Šovā piedalās militārie orķestri no dažādām valstīm un priecē skatītājus gan ar militārajiem maršiem, soļōšanu ierindā, gan citiem aizrautīgiem priekšnesumiem.

Ieeja pasākumā ir diezgan dārga, sākot no 60 līdz vairāk kā 600 britu mārciņām Lētākās biļetes teorētiski maksā 30 mārciņas, taču tas ir mazs sektors pašā arēnas malā. Biļetes ir jāpērk krietnu laiku, vislabāk vairākus mēnešus, iepriekš. Jebkurā gadījumā, ja būsiet atdevuši par šovu 60 mārciņas, pēc grandiozā pasākuma nejutīsieties pārmaksājuši – to tiešām ir vērts redzēt!

Edinburgas pils

Edinburgas pils noteikti zināmākais tūrisma objekts galvaspilsētā, ja ne visā Skotijā (Lohnesa ezers ar tā noslēpuatpazīstamības ziņā varētu ar to konkurēt).

edinburgas pils
Edinburgas pils

Edinburgas pils atrodas uz sena vulkāna un ir redzama no attāluma pat vēl neiebraucot pilsētā. Vulkāna virsotne ir bijusi apdzīvota jau no dzelzs laikmeta, bet karaļpils tajā atrodas jau kopš 12. gadsimta. Līdz 1633. gadam pils bija karaļu rezidence, taču arī pēc tam tai ir bijusi nozīmīga loma Skotijas vēsturē.
Pils ir visvairāk apmeklētais maksas tūrisma objekts Skotijā (vairāk kā 2 miljoni apmeklētāju gadā) un otrais visvairāk apmeklētais visā Apvienotajā Karalistē. Ieejas biļete pilī maksā diezgan dārgi (pēc manām domām, salīdinot ar to ko tur var redzēt), 18 mārciņas. Taču, lai apskatītu lielo pils pagalmu un pilsētas panorāmu no klints augšas nemaz nav jāmaksā – tur var ieiet bez maksas un pavadīt tik laika, cik gribas (to gan nevarēs izdarīt militārā šova laikā, jo tajā laikā tur atrodas tribīnes šova skatītājiem).

Šajā blogā it tikai pāris lietas no visa tā, ko iespējams apskatīt Skotijas galvaspilsētā; domāju, ka drīzumā uzrakstīšu arī par ko citu. Šeit ir arī raksti par Skotijas augstienēm, Skye salu Skotijas rietumos un Stīrlingu.

Lieldienas Francijā

Pirms kāda laika pavasarī, pēc īsas atpūtas un relaksācijas Bādenbādenes pirtīs Vācijā, nolēmām, ka būtu jauki pavadīt Lieldienas Francijā. Otrajās Lieldienās nolēmām iegriezties vienā no Elzasas reģiona pazīstamākajām pilsētām Kolmāra.

Elzasa

Elzasa (Alsace) ir piektais mazākais no 27 Francijas reģioniem, bet tai pat laikā viens no visbiezāk apdzīvotajiem – 220 cilvēku uz kvadrātkilometru. Salīdzinājumam – Latvijā iedzīvotāju blīvums pēc 2020. gada datiem ir mazāks kā 30 iedzīvotāju uz vienu kvadrātkilometru, turpretī Apvienotajā Karalistē 270 iedzīvotāju uz vienu kvadrātkilometru.

lieldienu dekorācijas veikalā
Lieldienu dekorācijas veikalā

Elzasas reģionam vēsturiski ir pat sava elzasiešu valoda, ko varētu saukt par vācu valodas dialektu, taču, kā jau Francijas reģionam pienākas, oficiālā valoda ir franču; apmēram trešā daļa iedzīvotāju joprojām spēj sazināties elzasiešu valodā. Kā jau tas ierasts arī cituviet Eiropā, lielai daļai apdzīvoto vietu paralēli franču nosaukumiem ir arī vāciskie.

Elzasas lielākā pilsēta ir Strasbūra, kurā atrodas daudzas Eiropas Savienības institūcijas, ieskaitot Eiropas Padomi, Eiropas parlamentu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Interesanti arī, kas Strasbūra ir otrā lielākā ostas pilsēta uz Reinas upes.

Lieldienu tirdziņš vecpilsētā

Bijām iepriekš lasījuši, ka Colmar vecpilsētā Lieldienās notiek tirdziņš, kur var nopirkt visdažādākos Francijas lauku labumus. Pie kam – šis tirgus lielā mērā ir orientēts tieši uz kaimiņvalsts Vācijas iedzīvotājiem, jo Colmar atrodas tikai nieka pārdesmit kilometrus no Vācijas – vien jāšķērso Reina un turpat vien esam.

Atradām vienu no retajām bezmaksas autostāvvietām nepilnu 5 minūšu gājiena attālumā no vecpilsētas un devāmies uz pilsētas centrālo laukumu. Pašā vecpilsētas centrā pie lielas baznīcas bija izvietoti pārvietojamie stendi ar dažnedažādām pārtikas precēm. Kas neraksturīgi Francijai – pārsvarā visi pārdevēji runāja vāciski, precīzāk gan tas laikam bija nevis vāciski, bet elzasiešu valodā. Diezgan daudzi saprata arī angļu valodu, tā kā pirms kaut ko pirkt, bija iespēja šo to uzzināt par preci sīkāk.

Mājas siers un putnu aknu pastēte

Elzasas vīnu bijām iepirkuši jau Vācijā, tāpēc tirdziņā noskatījām labas lietas uzkodām – mājas sieru, putnu gaļas aknu pastēti un žāvētu šķiņķi; itāļiem kas līdzīgs saucas prošuto (Prosciutto).

pārtikas vitrīna francijā
Pārtikas vitrīna Francijā

Mazliet par putnu aknu pastētēm: pirmās reizēs esot Francijā nevarējām saprast, kāpēc ir tik ļoti liela cenu starpība it kā vienādiem produktiem – pīļu vai zosu aknu pastētēm, kas pazīstamas kā īpašas franču delikateses.

Īstenībā vis ir diezgan vienkārši – cena faktiski ir atkarīga no tā, cik procentu putna gaļas ir pievienots aknu pastētei. Jo vairāk gaļas, jo pastēte lētāka, jo lielāks aknu īpatsvars, jo pastēte dārgāka. Atšķiras, protams, arī cenas zosu, vistu un pīļu aknām. Ja gribam tīras delikateses, tad ņemam tīru aknu pastēti, bet, ja gribam kārtīgi pieēsties, tad labāk, lai aknām ir klāt vairāk gaļas. Kā jau jebkura cita delikatese, tīra aknu pastēte lielos daudzumos nemaz nav tik baudāma.

Vēl par Lieldienām. Protams, Francijas Lieldienu svinēšana ne tuvu nelīdzinājās tam, kā šos svētkus svin Polijā, taču pēc dažādām brīvdabas izstādēm un dekorācijām varēja nojaust, ka pilsētā valda svētku gaisotne. Un dzīvā rosība pilsētas centrā arī par to liecināja. Jāpiebilst, ka pusdienas Francijā ir patīkami lētākas nekā Vācijā.

Vācijā pie privātmājām bija daudz skaistu svētku dekorāciju, bet pilsētās nekādus kopīgos svētku pasākumus neievērojām; taisnības labad gan jāsaka, ka mazpilsētās ļoti daudzi vācieši toties apmeklēja baznīcas.

Strasbūra

Elzasā atgriezāmies aptuveni nedēļu pēc Lieldienām, lai pārnakšņotu pirms došanās mājās un mazliet apskatītu pilsētu.

tramvajs strasbūrā
Tramvajs Strasbūrā

Pilnīgi nejauši bijām atraduši un iepriekš rezervējuši senu franciskāņu mūku celtu viesnīcu Hotel Au Couvent du Franciscain, kas atrodas gandrīz pašā pilsētas centrā. Šī viesnīca nu jau ilgu laiku nekādā veidā nav saistīta ar baznīcas padarīšanām, bet savs seno laiku klostera šarms tai ir palicis. Patīkami pārsteidza, ka trīsvietīgais numurs sastāvēja no divām atsevišķām istabiņām. Viesnīcai gan tikai viena zvaigznīte, taču novietojums un cena bija tā vērtas. Arī kontinentālās brokastis bija neraksturīgi dāsnas Francijai.

Strasbūras vecpilsēta un katedrāle

Pēc ieilgušā lietus perioda visā Eiropā vairāku nedēļu garumā, laiks Strasbūrā beidzot bija saulains un ļoti piemērots pilsētas apskatei. Zālīte zaļa, sākuši ziedēt jau kastaņi (rakstu šīs rindas tieši mēnesi pēc viesošanās Strasbūrā un pirms pāris dienām arī Rīgā sāka ziedēt pirmie kastaņi). Strasbūras vecpilsēta atrodas uz vienas no salām. Pilsētā vispār ir ļoti daudz kanālu, bet diemžēl nepietika laika izbraukt ar kādu no kuģīšiem, kas pa tiem kursē.

Visa Strasbūras vecpilsēta, kas atrodas uz Lielās salas (Grande Île) kopš 1988. gada ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Viena no iespaidīgākajām celtnēm Strasbūrā ir Strasbūras jeb Svētās Dievmātes katedrāle. Tās celtniecība tika sākta 1176. gadā, bet pabeigta 1439. gadā. Ilgu laiku, no 1647. līdz 1874. gadam, Strasbūras katedrāle bija augstākā celtne pasaulē, bet pašlaik tā joprojām ir sestā augstākā baznīca pasaulē – tās smailes augstums ir 142 metri.

Vēl viens interesants fakts par katedrāli – lai gan pieņemts uzskatīt, ka katedrāle sākotnēji celta romānikas arhitektūras stilā, tā tiek minēta arī kā viens no gotiskās arhitektūras labākajiem paraugiem.

Iepirkšanās Strasbūrā

Interesanti apskatīt Strasbūrā ir arī citas celtnes, daudzos kanālus, skvērus un laukumus un vienkārši dzīvojamās mājas. Pilsētā ir laba sabiedriskā transporta infrastruktūra, caur vecpilsētu brauc moderna dizaina zemās grīdas tramvaji. Centrā atrodas arī lielais universālveikals Lafajetes galerijas (Galeries Lafayette). Šie franču izcelsmes veikali atrodami arī Berlīnē, Kasablankā, Dubajā un Ņujorkā, bet to pirmsākums ir Parīze. Taču daudz interesantāki var šķist mazie veikaliņi un kafejnīcas gar ielu malām. Un kas interesanti – pielaiko kuru tērpu gribi, visi der kā uzlieti.

Tā arī dienas pirmā puse aizlidoja vēja spārniem un vajadzēja doties uz m¬āju pusi. Pirms aizbraukšanas vēl paēdām pusdienas un kārtējo reizi nopriecājāmies, ka par noteiktu daudzumu franču eiro sanāk paēst krietni vairāk, nekā par to pašu vāciešu naudas vienību. Vēl viena svarīga lieta vecpilsētas apskatei – izmantojām to, ka mūsu viesnīcas stāvvietā automašīnu pilnīgi oficiāli bez papildus samaksas bija atļauts atstāt līdz trijiem pēcpusdienā.

Šajā braucienā bija vēl divi galamērķi, kuriem pieejami atsevišķi apraksti – Bādenbādene un Mainavas sala Vācijā un izbrauciens pa Šveices franču un vācu daļu.