Šis īsais rakstiņš radās saistībā ar mūsu ceļojuma uz Itālijas galvaspilsētu Romu. Pēc atgriešanās no vienas dienas gara brauciena uz Vezuvu mums bija rezervēts vēl viens īpašs pasākums – pavārmākslas nodarbības itāļu restorānā.
Itāļu virtuve ir pazīstama un populāra visā pasaulē. Itāļu virtuve ir attīstījusies kopš ļoti seniem laikiem un izplatījusies visā pasaulē līdz mūsdienām. Ļoti svarīga nozīme tajā ir bijusi itāļu migrācijai uz ameriku un citām vietām pasaulē.
Viena no galvenajām itāļu ēdienu īpašībām ir tā, ka maltītes pagatavošana parasti ir vienkārša, jo tiek izmantotas tikai dažas galvenās ēdienu sastāvdaļas (bieži divas līdz četras). Tomēr Itālija ir liela valsts, un viens un tas pats ēdiens dažādos valsts reģionos var būt ļoti atšķirīgs.
Itāļu restorāns Romā
Visi ļoti labi zina itāļu ēdienu galvenās sastāvdaļas: olīveļļa, pesto, makaroni, tomāti, pipari, olīvas, ķiploki, artišoki, baklažāni, cukini, visa veida gaļa, zivis, jūras veltes un siers (parmezāns, pekorīno, rikota uc). Itālijā, kā arī citās pasaules valstīs, tiek izmantots milzīgas dažādības makaronu klāsts, piemēram, makaroni, spageti, lingvīni, fusilli, penne, lazanja, ravioli un tortelīni, ko’vienā vārdā gan angļu, gan itāļu valodā sauc ‘pasta. Dažāda veida pasta (mēs teiktu dažāda veida makaroni) atšķiras viena no otras ar dažādu garumu, platumu un formu, taču, piemēram, ravioli un tortellini ir piepildīti arī ar citām sastāvdaļām.
Le Fate restorāns
Kādu laiku pirms došanās uz Itāliju mēs rezervējām itāļu ēdienu gatavošanas nodarbības restorānā Le Fate (Le Fate nozīmē pasaku feja). Šajā privātajā restorānā itāļu šefpavārs Andrea Konsoli 4–6 cilvēku grupām mācīja dažādu itāļu ēdienu gatavošanu.
Itāļu deserts
Mums ļoti patika šīs nodarbības, un varu ieteikt līdzīga veida izklaides ikvienam, kam patīk izmantot brīvo laiku, lai iegūtu jaunas zināšanas un prasmes apvienojumā izklaidi un jauku atmosfēru. Diemžēl, kad es rakstot šīs piezīmes pārbaudīju šo kulinārijas kursu pieejamību, izrādījās, ka šis restorāns ir slēgts – tiešām žēl.
Šis tad ir viss par mūsu itāļu ēdienu gatavošanas nodarbībām Romā, bet ir arī citas ceļojumu piezīmes par Itāliju, piemēram, kur garšīgi paēst Romā.
Labs ēdiens Romā – tas ir tikai šī bloga nosaukums. Patiesībā šis blogs ir par iespejjām lieliski paēst Itālijas galvaspilsētā. Romā ir ļoti daudz tūristu un tāpēc ne visur ēdiena kvalitāte atbilst augstajam cenu līmenim galvaspilsētā.
Rakstā minētās vietas nebija speciāli meklētas, vairākumu no tām atradām tās jau esot Romā. Gan ēdiens, gan cenas, bet it īpaši ēdiena kvalitātes un cenas attiecība, mums likās laba, tāpēc šeit tīri pēc mūsu pašu pieredzētā īsā nedēlas nogales izbraucienā uz Romu.
Brokastis Romā
Mums paveicās, jo atradām diezgan daudzas vietas, kur cena tiešām atbilda ēdiena kvalitātei.
Iepriekš bijām aizbraukuši uz Romu, lai itāļu pavāra vadībā izmēģinātu kā pagatavot itāļu ēdienus. Šoreiz stāsts ir par ēdiena baudīšanu pašiem nepiedaloties tā gatavošanā.
Viss zemāk aprakstītais tika izbaudīts mūsu ceļojuma laikā uz Romu 2021. gada rudenī. Ceļojuma galvenais mērķis bija vēlreiz apskatīt Romas vēsturisko centru, taču ēdienu baudīšana Romā bija svarīga visa šī īsā ceļojuma sastāvdaļa. Tātad – kāds ir ēdiens Romā un kur atrast labas vietas paēšanai?
Vieta labām brokastīm
Iradāmies no lidostas Termini dzelzceļa stacijas tuvumā diezgan agri no rīta, varētu teikt vēlu brokastu laikā.
Netālu no Termini dzelzceļa stacijas atradām jauku vietu, kur paēst – restorānu NOI Roma, kas atrodas Via Gaeta un Via Volturno ielu krustojumā.
Brokastu salāti
Salīdzinot ar citiem galamērķiem dienvideiropā, šīs nebija ļoti lētas brokastis, tomēr samaksātās naudas vērtas. Mēs samaksājām apmēram 40 eiro divatā. Abiem bija šķīvis ar ierastām brokastīm (viņi to sauc par brokastīm āmerikāņu stilā, jo itāļi brokastīs parasti ēd kādus saldumus ar kafiju). Klāt tam visam arī kafija un svaigi spiesta apelsīnu sula. Viss bija patiešām garšīgs un arī apkalpošana bija laba.
Garšīga, svaigi cepta itāļu pica
Ja domājam par ēdienu Romā un Itālijā vispār, pica varētu būt pirmā lieta, kas ienāk prātā.
Vēlāk dienas gaitā ejot virzienā no dzelzceļa stacijas uz viesnīcu, mēs iegājām vienkāršā picērijā, kas atrodas šķērsielā kaut kur apmēram pa vidu starp Termini staciju un Romas Kolizeju.
Itāļu pica
Picērijai, kas principā ir mazs ūķītis, bija arī pāris galdi ārpusē uz trotuāra, ja ir vēlēšanās picu ēst uzreiz, bet mēs ņēmām līdz ēšanai vēlāk. Picērijas nosaukums ir Pizzeria Mediterranea, adrese Via Agostino Depretis kaut kur ap75 numuru (Google kartē var redzēt diezgan precīzi).
Mēs samaksājām apmēram 8 eiro par divām Romā ierasta izmēra picas šķēlītēm; pica bija ļoti garšīga, tas ir galvenais iemesls, kāpēc es šeit to pieminu.
Sātīgas vakariņas
Pirms izlemt, kur doties vakariņās, meklējām kādu interesantu vietu viesnīcas tuvumā un atradām vienu tādu uz Isole Tiberina, kas ir sala Tibras upē.
Sala ir maza ar interesantu tiltu pāri upei. Īstenībā, nebija nemaz daudz vietu, kur ieturēt vakariņas tajā apkārtnē daudz maz ārpus pilsētas burzmas, tāpēc bija viegli izvēlēties restorānu-bāru Tiberino Ristorante, par kuru Googlē ir labas atsauksmes. Restorāns atrodas uz Via di Ponte Quattro capi ielas kreisajā pusē, ja iet pāri Tibrai pa Fabricio tiltu.
Viss bija lieliski – mājās stilā gatavoti pamatēdieni, deserts, ļoti garšīgs itāļu vīns un kapučīno pašās beigās. Divatā iztērējām ap 40 eiro – apmēram tikpat, cik samaksājām no rīta par brokastīm netālu no Termini stacijas.
Ēdiens Romā šajās vakariņās bija tieši tāds, kādu gribējām – pietiekami sātīgs, bet ne pārāk stiprs, garša visam bija izcila – gluži kā mājās.
Pusdienas īpašā restorānā
Apmeklējot vairākus patiešām labus Romas restorānus, nolēmām pirms izbraukšanas no pilsētas atrast kādu ļoti īpašu vietu pusdienām.
Tas bija restorāns Clorofilla Cucina & Distillati, adrese Vicolo Delle Grotte 17. Šī vieta ir paslēpusies nelielā ieliņā netālu no tirgus, kas atrodas Piazza Campo de Fiori laukumā. Pirms atrodat to, varat būt mazliet pārsteigti – nekas apkārt neliecina, ka tuvojaties izcila ēdiena baudīšanas vietai.
Perfekts steiks
Šim restorānam ir sava koncepcija par to, kā gatavot un pasniegt ēdienu klientiem, un izskatās, ka tas darbojas patiešām labi. No ārpuses jūs nekad nevarētu uzminēt, cik daudz cilvēku bauda ēdienu un atpūšas no garāmgājēju acīm paslēptajās rerstorāna iekštelpās. Ja ejat tur ap pusdienlaiku, ieteiktu galdiņu pasūtīt jau iepriekš.
Mēs neredzējām šefpavāru, bet tā noteikti ir persona, kurai ļoti patīk gatavot ēdienu. Katra ēdiena detaļa uz šķīvja bija kā šedevrs, un garša bija fantastiska. Tā pat arī vīns, ko ēdām pie maltītes bija izcils.
Par divu ēdienu maltīti divām personām (ieskaitot pudeli vīna, espresso un desertu) mēs samaksājām aptuveni 120 eiro (neskaitot dzeramnaudu). Pusdienas bija katra mūsu samaksātā centa vērtas. Vislielākire un sirsnīgākie komplimenti šefpavāram!
Šis ir hronoloģiski pēdējais blogs par Horvātiju, taču pārpublicējot tagad sanāk pirmais.Drīz būs atjaunotas publikācijas par tādām Dalmācijas brīnišķīgām vietām kā Splita, Omiša, Grebaštica, Sevida, Rogizņica un Primoštena un protams arī par Dubrovniku un Dalmāciju.
Par Zagrebu
Zagrebā bijām pirms laba laika, taču tā ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mūsu lielā interese par Horvātiju sākās, kad pirmo reizi uz turieni pirms daudziem gadiem aizbraucām ar savu auto no Rīgas. Tāpēc šis ir ļoti labs iemesls beigt ar to, kur tas viss sākās. Pie kam, pilsētā ir daudzas vietas ko ekskursantam apskatīt un arī izklaides iespējams atklāt no jauna tāpēc nebūs brīnums, ja uz turieni kādu dienu atkal aizbrauksim vai aizlidosim vienkārši uz nedēļas nogali.
Skvērs Zagrebā
Zagreba ir Horvātijas galvaspilsēta kurā dzīvo nepilni 800 tūkstoši cilvēku. Kā var noprast, Zagreba ir lielākā Horvātijas pilsēta. Tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau romieši laikos, bet pilsētas dibināšanas gads skaitās 1242, kad līdz turienei bija nokļuvuši tatāri. Pilsētā no iebrucējiem patvērās toreizējais karalis un kā pateicību atļāva tai uzturēt savu tiesu sistēmu un viņa labvēlība nodrošināja arī citus labumus.
Daži cipari tīri informācijai, lai ir saprotams par ko runājam. Horvātijā kopā ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju no kuriem ap 90% ir horvātu. Iedzīvotāju skaits pēdējo 10 gadu laika ir pamatīgi samazinājies, lielākoties emigrācijas dēļ (daudzi meklē labāku dzīvi Eiropas Savienības valstīs un Šveicē).
Par Horvātiju
Horvātijas teritorija ir 56.5 tūkstoši kvadrātkilometru, tā diezgan vienkārši šajā ziņā salīdzināma ar Latviju vai Lietuvu. Interesanti, ka pēc saražotā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Horvātija ieņem vietu tuvu pie septītā desmita pasaulē, taču pēc pirktspējas piecdesmito, kas nozīmē, ka cenas tur joprojām nav pārmērīgi augstas (pateicoties tūrisma industrijai, īpaši tūristiem no Vācijas, Horvātija lēta nekad nav bijusi). Pieņemu, ka pēc eiro ieviešanas 2024. gadā cenu augšana turpinās.
Zagrebas arhitektūra
Zagrebā ir savā ziņā interesants klimats. Kaut kas starp piejūras (līst daudz, rudenī miglains) un kontinentālo (ir stabili četri gadalaiki). Pāris nedēļas vasarā temperatūra var būt virs +30 grādiem, bet ziemā sniegs var būt vismaz mēneša garumā un zemas temperatūras mīnus grādos nevienu nepārsteigs.
Kā nokļūt Zagrebā un tālāk
Zagreba ir viena no Eiropas pilsētām uz kurieni ir vērts aizlidot vienkārši pavadīt nedēļas nogali. Zagrebas lidosta atrodas tikai kādus 15 kilometrus no pilsētas un ir dažādi varianti kā no lidostas nokļūt uz pilsētu un atpakaļ – speciāls lidostas transfēra autobuss (biļete maksā nepilnus 5 eiro), parastais maršruta autobuss (ir lēnāks, bet lētāks – jābrauc kādas 40 minūtes) un taksometrs (cenas salīdzinoši nav ļoti lielas). Lidosta nav arī ļoti pārpildīta, jo gada laikā apkalpo krietni mazāk kā 5 miljonus pasažieru.
Kā jau lielā pilsētā, Zagrebā koncentrējas gan valsts ekonomika, finanses un tā ir arī ievērojams transporta mezgls. No Zagrebas var viegli nokļūt uz citām vietā gan Horvātijā, gan arī ārpus tās. Jāpiebilst gan, ka tā atrodas salīdzinoši tālu no jūras (pa ceļu sanāk vismaz savi 150 kilometri), tāpēc daudziem horvātiem ir vasarnīcas pie Adrijas jūras uz kurieni viņi dodas pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku.
Nupat attapos, ka stāstu biju nodomājis rakstīt pavisam par ko citu – Zagrebu kā vārtiem uz pārējo Horvātiju un it īpaši uz Adrijas jūras piekrasti.
Ja ierodaties Zagrebā ar auto vai atlidojat, pilsētā ir liels naktsmītņu piedāvājums. Protams, braucot ar savu auto ir iespējams atrast kaut ko labāku, kas atrodas pilsētas nomalē, bet par zemāku cenu. Internetā iespējams izvēlēties no tuvu 500 dažāda veida naktsmītnēm ziemas sezonā, kuru cenas svārstās starp 30 un 600 eiro par nakti divām personām. Ja paveicas, iespējams pat pilsētas centrā atrast vienkāršu divvietīgu dzīvoklīti pat 40 eiro.
Vienu gan jāatceras – kā jau iepriekš par Horvātiju esmu rakstījis, viesnīcas vasaras sezonā jārezervē lielu laiku iepriekš, citādi to var vienkārši nebūt.
Diezgan daudz rakstu par Horvātiju, šeit mazliet apkopošu kā uz turieni nokļūt no Latvijas ar automašīnu.
Kā mēs braucam uz Horvātiju
Lai arī pēdējos gadus visur lidojam ar lidmašīnu, uz Horvātiju visvairāk esam braukuši ar savu auto. Esam arī Horvātijā redzējuši citas automašīnas ar LV numuru zīmēm, tā kā nebūt neesam vienīgie un vēl kādam šī informācija var būt noderīga.
Parastais maršruts ir šāds: Rīga – Varšava (Polija) – Bratislava (Slovākija) – Graca (Austrija) – Maribora (Slovēnija) – Zagreba (Horvātija). Tas ir arī tas, ko kā galveno variantu piedāvā Google Maps. Tālākais, protams, pašu ziņā, atkarībā uz kurieni dodaties. Ir cilvēki, kam labāk patīk braukt caur Čehiju, taču nakšņot Čehijā (nemaz nerunājot par Austriju) var sanākt krietni dārgāk.
Horvātijas ainava Zadaras tuvumā
Ja braucat atpūsties pie jūras, tad jāņem vērā, ka visus Horvātijas reģionus vienā reizē apbraukāt ir praktiski neiespējami. Valsts ir izstiepta virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem un ir automaģistrāle, kas to visu savieno. Taču, tiklīdz nobraucat no maģistrāles, kustība ir ļoti lēna un nogurdinoša.
Es teiktu, ka Horvātijā ir trīs galvenie reģioni, kurus vērts apmeklēt – ziemeļi, Istras pussala un Krk sala, Dalmācijas dienvidi, ieskaitot Dubrovniku, Pelješacas pussalu un Korčulas salu, un centrālā Dalmācija – Splita, Trogira, citas mazākās pilsētiņas un piejūras ciematiņi.
No Rīgas uz Poliju
Sākām braukt tajos laikos, kad bija vispār pieņemts, ka caur Poliju jābrauc pa nakti. Tagad daudz kas Polijā ir mainījies, tāpēc var caur to braukt arī pa dienu. Nakts braukšanai ir arī tāds pluss, ka iespējams nobraukt tālāku pirmo posmu. Pirmajā dienā mēs parasti centāmies nobraukt vismaz 1200 kilometrus.
Jebkurā gadījumā, nokļūšana līdz Varšavai aizņems savas vismaz desmit stundas, tātad, ja izbraucat ap pusnakti, Varšavā būsiet ap desmitiem no rīta. Taču, lai nokļūtu līdz naktsmītnei, to parasti izvēlējāmies kaut kur Slovākijā, vēl jānobrauc labs gabals – kādi 500 kilometru, kas ir vismaz 6 – 7 stundas. Jāņem vērā, ka nepieciešams arī apstāties, lai paēstu, pačurātu un izstaipītu kaulus.
Parasti ceļā līdzi ņēmām termosus ar karsto ūdeni un sausās zupas, lai nebūtu tikai no sausajām uzkodām jāiztiek. Lai gan, parasti vismaz vienu reizi izkāpām Polijā paēst vēlas brokastis vai pusdienas kādā no ceļmalas restorāniem.
Nakts Slovākijā
Naktsmītnes izmantojām, jo ceļojām kopā ar bērniem un būtu bijis diezgan nežēlīgi likt arī nakti viņiem pavadīt mašīnā. Arī pašiem pēc nobrauktiem vairāk kā 1000 kilometriem vajag izgulēties normālā gultā. Jāatceras arī pirms izbraukšanas atjaunot karstā ūdens krājumus zupiņām!
Jūras veltes
Viesnīcas (viesu mājas) Slovākijā parasti meklējām internetā posmā kaut kur starp Zilin un Trenčin, mazliet nost no automaģistrāles. Runājot par automaģistrāli, jāatceras, ka Slovākijā (tā pat kā Čehijā) ir jāiegādājas vignete. Pārbaudes nav bieža parādība, bet, ja noķer bez vignetes, var sanākt maksāt diezgan lielu soda naudu.
Tagad ir iespējams jau iepriekš internetā iegādāties Slovākijas e-vigneti, maksāt var ar kartēm vai PayPal. Tā pat arī Austrijā, lai brauktu pa automaģistrālēm, nepieciešams iegādāties vigneti; Austrijas vignete uz 10 dienām (minimālais laiks) maksā 9.6 eiro (2022. gada vasarā).
Slovākijas vignete uz desmit dienām maksā 15.8 eiro, bet izvēloties braukt caur Čehiju var mazliet ietaupīt – uz 10 dienām tur vignete maksā 12.5 eiro, taču citas izmaksas, ja apstāsieties, visdrīzāk būs lielākas.
Nakts Zagrebā
Tālākais posms uz Horvātiju no Slovākijas līdz Zagrebai ir praktiski tikai pa automaģistrālēm. Google Maps kā galveno maršrutu piedāvā braukt caur Ungāriju, taču to neiesaku, jo ceļi ir diezgan neizteiksmīgi un braukšana pa Ungārija mani vienkārši neaizrauj (esam arī to izmēģinājuši paši).
Tā kā līdz Zagrebai var nokļūt kādās septiņās līdz deviņās stundās, no rīta agri projām nesteidzāmies. Parasti naktsmītnes piedāvā brokastis un gribas arī mazliet paslinkot. Un galvenais, ka nekur īpaši tālāk par Zagrebu tik pat nav iespējams aizbraukt, ja nu vienīgi kad brauciena galamērķis ir Krk sala vai Istras pussala.
Horvātijas saulriets
Tādā gadījumā var nemaz uz Zagrebu nebraukt, bet doties šķērsām cauri visai Slovēnijai Rijekas virzienā. Tas aizņems kopumā līdz 10 stundām.
Ja brauciena uz Horvātiju galamērķis ir centrālā vai dienvidu Dalmācija, tad pārnakšņot Zagrebā ir vērts. Gan pašā pilsētā, gan tās nomalēs ir daudzas viesnīcas par labu cenu. Tikai jāņem vērā, ka vasaras periodā tās visas ir aizņemtas un viesnīcu vajadzētu rezervēt jau ziemā, kad ceļojums tiek plānots. Tas gan attiecas arī uz visām citām viesnīcām Horvātijā vasaras periodā.
Kā jau katrā mūsu ceļojums pa Horvātiju, arī Dalmācija nebija izņēmums, kur būtiska brauciena sastāvdaļa bija vietējo ēdienu un dzērienu baudīšana. To darījām gan paši gatavojot mājās uz tirgus nopirktos produktus, jūrā pašu saķertos jūras ežus, gan arī apmeklējot restorānus, kafejnīcas un vīnogu audzētavas.
Testament vīnogulāji
Dīvaini izklausās – braukt uz Horvātiju, lai apmeklētu vīna darītavu, kuru vada skandināvi. Bet kā izrādījās vēlāk, vīns, ko tajā bijām iegādājušies, šajā braucienā izrādījās labākais. Testament vīna darītava atrodas kādu 3 kilometru attālumā no reģiona galvenā ceļa D8, tuvākā pilsētiņa Zaborič. Vīna darītavas pamatideja ir apvienot tehnoloģijas ar labākajiem vīndariem, lai izveidotu piesātinātu un kompleksu Dalmācijas reģiona vīnu.
Horvātijas vīns izturēts jūrā
Pirms braukšanas viņu adresi bijām pierakstījuši katram gadījumam, taču nebijām plānojuši to apmeklēt. Kaut vai tāpēc, ka trīs vīnu degustācija maksā vairāk kā 13 eiro, kas nemaz nav tik maz. Taču, kā jau tas mēdz notikt, sagadījās tā, ka vēlā pēcpusdienā tā bija vienīgā iespēja iegādāties kaut ko dzeramu pie vakariņām.
Vīns bija ļoti labas kvalitātes, to ņēmām bez degustēšanas un tikai pateicām pārdevējām, ko plānojam gatavot. Pie tā arī pirkums tika pieskaņots un kā izrādījās – ļoti veiksmīgi. Jebkurā gadījumā, ziemeļu Dalmācijā audzētās vīnogas mums patika labāk kā vidienē kultivētās, lai arī, iespējams, daudz kas atkarīgs no vīna raudzēšanas metodes (vairāk par to zemāk).
Saričevi Dvori lauku restorāns
Īpašām un pamatīgākām vakariņām izvēlējāmies Saričevi Dvori lauku restorānu, kurš atrodas tālāk no jūras starp Grebašticu un Rogozņicu (sanāk braukt kādus vismaz trīs kilometrus pa kalnu ceļiem no kuriem paveras skaists skats uz piekrasti).
Kā jau lielākā daļa Horvātijas restorānu, arī šis ir ģimenes restorāns. Tajā tiek gatavoti Dalmācijas ēdieni pēc tradicionālajām metodēm izmantojot gadsimtos pārbaudītas ēdienu gatavošanas receptes. Un protams, siltie ēdieni tiek gatavoti lielajās krāsnīs, kuras Horvātijā sastopamas katrā sevi cienošā ēstuvē.
Horvātijas restorāna izkārtne
Iestāde lepojas ar zelta medaļu, kas izicīnīta par īpaši augstu ēdiena kvalitāti. Un kas pozitīvi, īpaši augstā kvalitāte nemaz nenozīmē īpaši augstu cenu – pēc labi paēstām vakariņām arī rēķins ir ļoti sakarīgs.
Tiek piedāvāts visu apēsto noskalot lejā ar vietējo izslavēto Babič sarkano vīnu, taču tas gan mūs tā īpaši nesajūsmināja.
Divas lietas horvātu ēdienkartē man īpaši patīk – viņi ēd daudz jūras velšu un daudz gaļas, ļoti daudz gaļas. Pamatēdieni tiek gatavoti (cepti) krāsnī lielos traukos, ēdiena nosaukumam galā ir vārds ‘peke’, kas visdrīzāk nozīmē sacepums vai ko līdzīgu.
Ja gadās būt tuvumā, iesaku pamēģināt krāsnī ceptos astoņkājus (viņu valodā ‘Hobotnica ispod peke’, jaunlopa gaļu (Teletina ispod peke) vai aitas gaļu (Janjetina ispod peke); aitas gaļas sacepums ir ar ļoti daudz taukiem, tas jāņem vērā, ja gribat pasūtīt. Cūkgaļa arī, protams, garšīga, taču astoņkājus ne visur var dabūt. Parasti gandrīz katrā Horvātijas restorānā var pasūtīt ceptus vai grilētus kalmārus un mīdijas.
Vēl arī var nobaudīt dažāda veida gulašus un gaļas plates, taču vienai reizei tas viss ir daudz par daudz, diemžēl. Šī iestāde dod arī savu artavu veģetāriešu (bet ne vegānu) auditorijas labsajūtai, iekļaujot ēdienkarte pāris atbilstošu ēdienu, taču lai nu kur, bet Horvātijas restorānos tādu publiku pat neievērojām. Vai var iedomāties ar dzīvi apmierinātu vācieti, kurš neēstu gaļu – nu nē taču.
Matošin vīnogulāji
Tas protams atkarīgs no katra paša gaumes un ieradumiem, bet mēs dodam priekšroku Francijas un Itālijas vīnam. Taču tas nenozīmē, ka nevar pamēģināt arī ko citu, tāpēc devāmies kalnos uz vīna degustāciju.
Vienā no novakarēm nolēmām aizbraukt līdz Matošina vīnadārziem, kas atrodas diezgan tālu iekšā kalnos un braukšana sanāk pa lauku ceļiem pat ar tikai vienu braukšanas joslu abos virzienos. Vieta ir nomaļa tāpēc nevienu pretīm braucošo pat nesatikām.
Šis laikam bija tālākais braucien nost no reģionālā D8 autoceļa, vairāk kā 10 kilometri. Jāsaka uzreiz – vīns nu tā, jebkurā gadījumā ne mūsu stilā, taču vieta fantastiska. Sagaidījām tur arī saulrietu, Adrijas jūrā rietoša saule virs vīnogu dārziem – kaut kas fantastisks. Tas arī deva lielāko daļu pozitīvo atmiņu par šo vietu.
Saulriets Horvātijas rietumos
Iepriekš minēju, ka pateikšu kaut ko vairāk par šī reģiona vīnu. Galvenā atšķirība, ka tur tiek audzētas vietējās Babič vīnogas. Var jau būt, ka tās ir ļoti labas, taču, kā noskaidrojām, arī vīna raudzēšanas metodes ir savādākas nekā ierasts. Galvenā atšķirība – vīna fermentācijas process notiek mucās, kas pēc savas būtības ir slēgts trauks (neatceros gan kā šo metodi sauc).
Tā rezultātā vīnam gan smaržā gan garšā ir jūtama tāda kā sērūdeņraža smaka. Godīgi sakot, trakāk ir bijis tikai Japānā, kur vīnam bija ļoti konkrēta acetona smaka.
Kā jau teicu, tā ir katra cilvēka personīgā garšas preference. Zinu, ka, pēc īpašnieka teiktā, ir tādi cilvēki, kuriem šis vīns ļoti garšo, tāpēc neko sliktu arī nesaku. Kaut ko līdzīgu, brūvētu pēc šīs metodes, var atrast arī Anglijas vīna darītavās.
Grieķija ir viena no valstīm, kur esmu bijis daudzas reizes, gan biznesa, gan atpūtas braucienos, gan tranzītā. Tomēr līdz šim nevienu reizi par šo valsti neesmu rakstījis, tāpēc šeit ne tikai par Grieķijas galvaspilsētu Atēnām, bet arī mazliet par Grieķiju vispār.
Ja godīgi, tad jau nav nemaz tik daudz, ko varētu jaunu par visiem zināmo Grieķiju pateikt, tāpēc vismaz daži cipari un nedaudz par vēsturi. Grieķija atrodas Balkānu pussalas dienvidu galā, tās teritorija ir gandrīz 132 tūkstoši kvadrātkilometru. Tas ir salīdzināms ar tādām valstīm kā Bangladeš, Nepāla, kuras ir mazliet lielākas par Grieķiju un Ziemeļkoreja un Nikaragvu, kuras ir nedaudz mazākas. Salīdzinot ar Amerikas Savienotajām valstīm, Grieķija ir divas reizes mazāka par Kolorado štatu.
Grieķijai pieder 227 salas no kurām vismaz 166 ir apdzīvotas. Lielākās Grieķijas salas ir Krēta (Crete), Evia, Lesbos, Roda (Rhodes) un Čios (Chios). Krētas teritorija ir nedaudz vairāk kā 8000 kvadrātkilometru – tā ir lielāka par Palestīnu un nedaudz mazāka par tuvumā esošo Kipru. Krētas garums ir 260 kilometri un platums no 12 līdz 60 kilometriem.
Pēc 2020 gada datiem Grieķijā dzīvo nepilni 11 miljoni cilvēku, no kuriem vairāk kā pusmiljons dzīvo Atēnās (to centrālajā daļā).
Galvaspilsēta Atēnas
Atēnas ir Grieķijas galvaspilsēta un kā jau daudzas citas lielās pilsētas veido konglomerātu, kurā dzīvo ap trīs miljoniem cilvēku.
Partenons Atēnu akropolē
Atēnas ir viena no vecākajām pilsētām pasaulē, vēsturnieki saka, ka tās vecums ir apmēram 3400 gadu. Ar atēnām ir saistīti tādi vārdi kā Platons un Aristotelis.
Ar Atēnām visvairāk saistās tādas lietas kā antīkie tempļi, amfiteātri un, protams, Akropole. Atēnās ir divas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ietvertas vietas – Atēnu Akropole un Dafnes (Daphni vai Dafni) bizantiešu klosteris, kas ir daudz mazāk zināms salīdzinot ar Akropoli.
Atēnu Akropole
Akropole ir ēku komplekss klints pakalna virsotnē Atēnu centrā, visslavenākais Akropoles objets ir Partenons (Parthenon). Partenons ir templis (precīzāk tā paliekas), kas tika uzcelts par godu grieķu dievietei Atēnai. Tempļa celtniecība tika pabeigta vairāk kā 400 gadus pirms mūsu ēras.
Atēna ir Zeva meita, viena no Olimpa dieviem, viņa ir gudrības un kara dieviete. Atēnas romiešu ekvivalents ir Minerva, lai gan kā romiešu kara dievs plašāk ir pazīstams Marss.
Vārds akropole nozīmē visaugstākais punkts, kā tas patiesībā arī ir, ja tajā uzkāpj. Akropoles piekājē ir iespējams atrast autostāvvietas, ja esat tur ar savu vai īrētu mašīnu. Mēs savējo novietojām stāvvietā, kas atrodas Rovertou Galli 39. No turienes uzkāpt Akropolē nesagādā lielas pūles, tikai kādas 10 – 15 minūtes. Un kāpiens ir tā verts – no augšas paveras fantastisks skats uz pilsētu.
Ieeja Akropoles muzejā ir par maksu. Biļetes maksā sākot ar 12 eiro un vairāk, līdz pat 80 eiro par antīko Atēnu apmeklējumu un apskati gan privāti gan grupā (neesmu tādu čupu naudas tērējis šim pasākumam, tāpēc neņemost teikt ar ko tas varētu būt labāks).
Nakšņošana Atēnās
Naktsmītni izvēlējāmies ārpus pilsētas centra tuvāk jūrai – Tropical Hotel, kas, braucot pa ceļu, atrodas mazliet vairāk kā desmit kilometrus uz dienvidrietumiem no Akropoles.
Jūras piekraste Atēnās
Google atsauksmēs par viesnīcu rakstīju, ka tā atrodas ļoti parocīgā vietā, istabiņas tīras un kārtīgas, pieklājīgs apkalpojošais personāls un labas brokastis. Vēl jāpiebilst, ka mums arī paveicās ar to, ka no istabiņas balkona pevērās brīnišķīgs skats uz jūras pusi. Kopumā, ļoti laba viesnīca par atbilstošu cenu, īpaši, kad nepieciešama vieta, kur pārnakšņot uz neilgu laiku.
Vēl viena lieta, ko gribēju piebilst attiecībā uz Atēnām. Mēs centāmies braukt agri no rīta un vēlu vakarā, jo dienas laikā pa Atēnām pārvietošanās ar auto var izvērsties par pamatīgu murgu, īpaši, ja iebraucat kādā no ar transportu noslogotajiem rajoniem.
Atceros, ka kādā no citiem braucieniem diezgan ilgu laiku gaidīju autobusu, kurš tā arī neatbrauca. Galu galā izdomāju iet vairākus kilometrus ar kājām un tas atnmaksājās, jo sastrēgumos stāvošās automašīnas bieži vien tā arī palika gaidot aiz muguras.
Ir tik forši ir pamosties no rīta Romas centrā pēc vēlas nakts pastaigas, kad naktsmītnes cenā iekļautās garšīgās brokastis jau gaida restorānā uz jumta terases. Superīgi laba sajūta! Vienīgais, kas jādara, jāsaņemas izkāpt no milzīgās gultas un daudzmaz jāsaģērbjas, lai var cilvēkos rādīties.
Kolizejs
Pirmajā dienā Romā bijām izstaigājuši muzeju, tāpēc otrajā dienā gribējām izbaudīt saulaino oktobra beigu laiku svaigā gaisā. Pirmais, ko darījām uzreiz pēc brokastīm, devāmies uz kolizeju – galu galā, kas būtu Itālija un Roma bez Kolizeja.
Romas kolizejs
Patiesību sakot, tur jau iepriekš bijām bijuši un pat izstaigājuši to no iekšienes, taču obligāto selfiju uz kolizeja fona vajadzēja uzņemt. Savādāk neviens no mājās palicējiem neticēs, ka bijām uz pāris dienām uz Romu aizlidojuši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kolizejs atradās mazāk kā desmit minūšu gājiena attālumā no mūsu naktsmītnes Monti Palace viesnīcā.
Bijām domājuši no kolizeja ar metro uzreiz braukt pastaigāt pa parku pilsētas centra otrā pusē, taču nācās iet atpakaļ uz viesnīcu, jo COVID dēļ metro stacija pie kolizeja bija slēgta. Bet tā kā laiks bija vienkārši fantastisks, tas nekādas neērtības nesagādāja un nākošajā galapunktā jau drīz vien nokļuvām no stacijas tuvāk viesnīcai.
Villa Borghese dārzi
Jau iepriekš bijām izplānojuši, ka dosimies garākā pastaigā pa Villa Borghese dārziem, kuri atrodas Romas centra dienvidaustrumu daļā. Dārzus sāka veidot vīnogu dārzu vietā 1605. gadā, taču pašreizējā izskatā tie eksistē no astoņpadsmitā gadsimta beigām.
Strūklaka Villa Borghese dārzos
Villa Borghese dārzi ir veidoti kā ainavu parks, kura teritorija ir ap 80 hektāriem. Tajā atrodas vairākas ēkas, muzeji un, protams, arī dažāda veida izklaides un atrakcijas. Ļoti populārs veids tur atpūsties ir īrēt dažāda veida velosipēdus. Kā nekā, teritorija ir milzīga un tas ir trešais lielākais parks Romā. Ja grib to visu apskatīt vienā dienā, ar kājām ejot to ir diezgan grūti izdarīt.
Kad bijām kārtīgi izstaigājušies, no parka rietumu daļas devāmies Tibras upes virzienā. Jau no parka terases (parks atrodas vienā no uzkalniem), varēja redzēt lejā esošo Piazza del Popolo (tukojumā tas varētu nozīmēt ļaužu laukums).
Piazza del Popolo
Uz turieni arī devāmies. Laukuma vidū atrodas skaista strūklaka, lai gan Romā ir milzum daudz strūklaku, kuras izskatās viena par otru skaistākas un iespaidīgākas. Strūklakas vidū uz postamenta atrodas ēģiptiešu faraona Ramzesa otrā obelisks. Strūklaka ir augsts tornis, kas atgādina šauru un garu piramīdu. Vienā no laukuma malām atrodas tajā pašā vārdā nosauktā baznīca Santa Maria del Popolo, ne parāk liela, bet skaista ēka.
Pēc pastaigas pa laukumu devāmies pa šaurajām Romas centra ieliņām dienvidu virzienā, jo diena jau bija pāri pusdienlaikam un vakarā jau bija jādodas mājās. Gribējās gan paēst, gan nopirkt itāļu delikateses mājup vešanai. Tāpēc nākošais pastaigas galamērķis pirms atgriešanās viesnīcā bija tirdziņš laukumā Piazza Campo de’Fiori.
Piazza del Popolo Romā
Piazza Campo de’Fiori
Pašā tirgū iepirkties nebijām domājuši, taču apkārtnē ir vairāki izslavēti itāļu delikatešu, kas pamatā ir dažādos veidos žāvēta gaļa, veikali.
Tā arī izdarījām – atstājām pamatīgu naudas žūksni veikalā, kas atrodas Piazza Campo de’ Fiori, 43. Veikalu noteikti var atpazīt pa gabalu pēc izkārtnes, kurā dominē pamatīga mežacūkas galva. Veikals neliels, taču stāvgrūdām pilns ar gaļas izstrādājumiem. Rezultātā, līdzpaņemtā mugursoma bija pilna ar dažāda veida žāvētu gaļu un atlika vairs tikai pašiem paēst pirms došanās mājās.
Netālu no laukuma atrodas restorāns, kurā paēdām un par to var vairāk izlasīt citā blogā par mūsu gastronomiskajiemm piedzīvojumiem Romā šī nedēļas nogales ceļojuma laikā.
Tirgus laukums Romā
Tas šai reizei arī viss. Vēl tikai jāpiebilst, ka no tās pašas Termini stacijas, kurā ieradāmies, ar autobusu devāmies atpakaļ uz lidostu.
Kad plānojiet ceļojumu ierodoties Ciampino lidostā, ņemiet vērā, ka kompānija SIT Bus, kuras autobusu izmantojām lidostas transfēram, pēdējo reisu uz lidostu piedāvā sešos vakarā, tā kā var nākties pāris liekas stundas pavadīt Ciampino lidostā, kur, godīgi sakot, nav īpaši ko darīt. Tā ir ļoti maza lidosta. Lai gan, ir pieejami arī citi tranfēra varianti un kādu no tiem visdrīzāk izmantosim nākošreiz.
Vēl viens šī bloga nosaukums varētu būt “Atpakaļ uz Itālijas galvaspilsētu Romu”, jo mēs tur jau bijām pirms vairākiem gadiem. Tomēr toreiz mēs ceļojām arī ārpus pilsētas, piemēram, uz Grotte di Frasassi un Vezuva vulkānu, kas atrodas ārpus Lacio reģiona.
Šoreiz mūsu intereses objekts bija tieši Romas centrs, lai tur pavadītu visu nedēļas nogali. Gribējām pastaigāties pa pilsētas vēsturisko centru un arī baudīt romiešu ēdienus.
Saulriets Romā
Mēs ieradāmies Termini stacijā ar autobusu no lidostas īsi pirms pusdienlaika un pirmā lieta, kas jādara, protams, bija aiziert paēst vēlas brokastis. Atsevišķā blogā esmu ralstījis par mūsu gastronomisko pieredzi Romā šajā nedēļas nogales ceļojumā. Īsi sakot, mums ļoti paveicās, jo visas ēdienreizes bija patiešām superīgas un padarīja ceļojumu pat negaidīti labāku. Taisnības labad gan jāsaka, ka visas ēšanas vietas jau iepriekš bijām atraduši un izpētījuši milzum daudz atsauksmju par tām, tā kā teiciens, ka veiksme ir iepriekš sagatavota iespēja nostrādāja pilnībā.
Diokletiāna pirtis ir milzīgs komplekss, objekts tika uzceltas mūsu ēras trīssimtajos gasos, tas atrodas tieši iepretim Termini stacijai.
Ieejas maksa šajā muzejā bija ļoti sakarīga – tikai 10 eiro vienam pieaugušajam (biļetes rezervējām iepriekš internetā, rezervēšanai tika pieņemtas tikai kredītkartes).
Jāpiemin, ka šis brauciens bija COVID-19 pandēmijas laikā 2021. gada oktobrī, tāpēc mums bija jāuzrāda zaļie sertifikāti, lai varētu muzeju apmeklēt un pirms ieejas mums arī izmērīja ķermeņa temperatūru. Savādāk gan muzejs, gan Romas centrs izskatījās kā jau parasti – daudz tūristu, suvenīru, silts un saulains.
Muzeja iekšpusē un ārpusē atradās daudzi senie priekšmeti, kas liecina par Romas civilizācijas spēku un varenumu. Lai arī man veci gruveši un akmens gabali īpaši nesaista, jāatzīst, ka tas viss bija iespaidīgi. Vislabāk, protams, man patika kompleksa ēkas un dārzi.
Šajā muzejā mēs tur bijām apmēram stundu vai nedaudz vairāk un tad nolēmām doties tālāk.
Naiadu strūklaka
Diokletiāna pirts kompleksa rietumu daļā atrodas Santa Maria degli Angeli e dei Martiri baznīca. Mēs to redzējām no kompleksa iekšpuses, taču tā izskatās vēl iespaidīgāk no ielas puses. Šīs baznīcas arhitekti bija Mikelandželo un Luidži Vanvitelli.
Naiadu strūklaka Romā
Baznīcas priekšā ir vēl viena pārsteidzoši skaista vieta – Naiadu strūklaka. Viss laukums ap strūklaku izskatās iespaidīgi – to noteikti var ievērot šeit vienā no attēliem.
Viesnīca Monti Palace
No strūklakas mēs devāmies uz viesnīcu Monti Palace Hotel, kur jau iepriekš bijām rezervējuši istabu. Jāsaka, ka viesnīca patiešām ir pelnījusi savas četras zvaigznes. Istaba, brokastis, uzņemšana, viesu apkalpošana – viss bija augstākajā līmenī. Bijām pārsteigti arī par pašu istabu – tajā bija ļoti kluss, gandrīz nekādas skaņas no ielas nenāca iekšā. Iespējams tāpēc, ka visas sienas ir pārklātas ar diezgan savdabīgām auduma tapetēm.
Vēl viena viesnīcas priekšrocība ir tās jumta terase, ko viņi sauc par Tiziano terasi. Tā atrodas ēkas augšējā stāvā un piedāvā 180 grādu panorāmas skatu uz Monti rajonu. Ja gribat tur augšā pasēdēt, vajadzētu rezervēt galdiņu iepriekš. Vismaz, lai no terases vērotu saulrietu. Tajā laikā terase ir pilna ar cilvēkiem un saulriets ir patiešām skaists. Viens padoms attiecībā uz terasi – neplānojiet tur vakariņas, vienkārši pasūtiet kādu dzērienu (dažas uzkodas tiek tiem piedāvātas klāt un ir iekļautas cenā). Brokastis no rītiem tika pasniegtas terasē un bija ļoti garšīgas, taču vakariņas nez kāpēc ne ar ko īpašu tur neiepriecina.
Vakara pastaiga pa Romas centru
Pēc saulrieta mēs devāmies vēlā vakara pastaigā pa tuvējo apkārtni. Tā kā izlēmām viesnīcā neēst, atradām arī jauku restorānu, kur paēdām garšīgas vakariņas.
Pilsēta bija ļoti dzīvīga pat pēc pulksten desmitiem vakarā, kad atgriezāmies viesnīcā.
Romas centrs vakarā
Mēs pastaigājāmies pa Via dei Fori Imperiali un baudījām naksnīgos skatus uz pilsētu no dažādām vietām uz tās fantastiskajiem laukumiem un ēkām – Piazza Venezia, Fontana dell’Adriatico, Tirēnu strūklaku, Campidoglio un daudzām citām fantastiskām vietām. Lasiet arī tālāk par mūsu otro dienu Romas centrā. Varat izlasīt arī par mūsu otro dienu Romā.
Pirmā doma, kas ienāk prātā dzirdot vārdu Barselona – tas ir super! Tā ir viena no Eiropas pilsētām, kura noteikti jāredz. Tāpat kā Prāga Čehijā, Parīze Francijā, Londona un Roma Itālijā.
Uz sitiena nemaz tā nevaru pateikt, kas vēl būtu līdzīga apmeklējuma vērtības ziņā. Pēc tam sarakstu var turpināt ar Venēciju, Florenci, Vīni, Amsterdamu, Budapeštu un tā tālāk. Tas, protams, ir mans saraksts un katram tas var būt citādāks, bet viens ir skaidrs – Barselona noteikti ir jāredz.
Par pilsētu
Barselona ir Katalonijas galvaspilsēta, tajā dzīvo mazliet vairāk par pusotru miljonu cilvēku un kopē ar apkartējām pipilsētām (gandrīz 5 miljonu cilvēku) tā ir otrā lielākā apdzīvotā teritorija Spānijā. Un protams – Barselona ir piejūras pilsēta Vidusjūras krastā.
Statuja Barselonā
Katalonija ir Spānijas autonomais apgabals un tā atšķiras no Spānijas daudzējādā ziņā, Katalonijā ir pat divas oficiālās valodas – katalāņu un spāņu. Barselonas pirmsākumi meklējami pašā mūsu ēras sākumā, kad tur ieradās romieši, taču visvairāk pazīstama tā verētu būt pateicoties arhitekta Antonio Gaudi projektētajām mājām nevis saistībā ar romiešiem.
Barselonā ir dzīvojis arī Pablo Pikaso, taču vēlāk viņš pārcēlās dzīvot uz Parīzi. Īstenībā, Barselona tā īsti sāka attīstīties tikai deviņpadsmitā gadsimta pašās beigās, tāpēc to var uzskatīt par modernu pilsētu. Pilsētā ir arī daudzi citi kultūrvēsturiski objekti, vairāki no tiem (kopā ap astoņi) ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Un protams, kā jau Spanijā pienākas, ēdieni tur ir lieliski – restorānu un kafejnīcu dēļ vien ir vērts uz turieni aizbraukt.
Transports
Labākais veids kā nokļūt Barselonā ir lidot uz turieni. Barselonas lidosta ir lielākā Vidusjūras piekrastē un no tās uz pilsētu (nieka 17 kilometrus) var nokļūt ar vilcienu, metro vai autobusu. Mēs izvēlējāmies metro un tas bija ļoti ērti un vienkārši.
Starp citu, autobuss (Aerobus) no lidostas uz pilsētu un atpakaļ maksā nedaudz virs 10 eiro (atpakaļceļam biļete jāizmanto 15 dienu laikā).
Barselonas metro ir ļoti ērts, tāpēc esot pilsētā to arī visvairāk izmantojām, lai nokļūtu dažādās vietās, kur negribējās iet ar kājām. Nedaudz izmantojām arī autobusu.
Visizdevīgāk ir nopirkt T10 biļeti, kas ir paredzēta desmit braucieniem pilsētas pirmās zonas robežās un der jebkura veida transportam, kas brauc šajā zonā. Biļeti var nopirkt jebkurā metro stacijā.
Svarīgi zināt – metro strādā no pieciem rītā līdz pusnaktij, bet piektdienās līdz diviem pēc pusnakts. T10 biļetes cena 2021 gadā bija 11.2 eiro.
Apskates vietas
Prmajā dienā devāmies uz katedrāli Sagrada Família (svētā ģimene), ko, protams, projetējis Gaudi. Tas ir noteikti ir viņa talanta kulminācijas apliecinājums.
Pie projekta arhitekts strādāja gandrīz desmit savas dzīves pēdējos gadus.
Barselonas katedrāle
Rinda pie ieejas vēl nebija ļoti gara, jo bijām tur jau agri no rīta, taču uzreiz iekšā tikt nebija iespējams – nācās gaidīt mūsu kārtu. Iekšiene katedrālei bija fantastiska. Kopējo sajūtu mazliet samaitāja tas, ka netikām uzbraukt augšā tornī. Sliktu laika apstākļu gadījumā (vējš, migla) šī atrakcija tiek atcelta. Naudu, protams, saņēmām atpakaļ, taču būtu jutušies daudz labāk, ja būtu to iztērējuši paredzētajam braucienam augšā.
Jāpiemin, ka bez iepriekšējas rezervācijas pacelšanās tornī praktiski ir neiespējama, jo gribētāju ir daudz vairāk nekā iespējas tur nokļūt.
Barselonas galveno ielu Las Ramblas noteikti daudzi ir dzirdējuši, ja pat tur nav pabūts – pa to staigāt var ilgi un vienmēr redzēt ko interesantu. Las Ramblas sākas pir Katalonijas laukuma (Plaça de Catalunya) un iet līdz pat jūrai.
Bez šaubām, viena no populārākajām vietām pilsētā, ja neskaita arhitektūras šedevrus, ir skvērs Plaça de Catalunya. Tajā atrodas strūklakas, skulptūras un zālāji, taču īpašs stāsts ir par pilsētas parkiem.
Strūklakas parkā Barselonā
Nemaz speciāli nemeklējot pa ceļam iegriezāmies vairākos un skati bija apbrīnojami! Koki, zālāji, kanāli, celtnes, strūklakas – fantastiski!
Naktsmītnes
Viesnīcu cenas Barselonā ir samērā lielas, taču mēs atkal izvēlējāmies īrēt apartamentus un tas noteikti atmaksājās, jo ēdām, nācām un gājām kad paši gribējām. Īpaši labi tas bija gadījumos, kad vakaros devāmies mājās ļoti vēlu. Pilsēta vakaros ir ļoti pievilcīga un gribas tajā pavadīt pēc iespējas vairāk laika.
Laiku Barselonā izmantijām arī lai aibrauktu uz Monserata kalnu, kur atrodas slavens klosteris. Bet par to vairāk uzrakstīšu atsevišķi kādā citā reizē.
Jūnija sākumā kopā ar draugiem devāmies uz Melnkalni, lai apmeklētu Durmitoras nacionālo parku un Adrijas jūras piekrasti. Tas bija aizraujoši ne tikai tāpēc vien, ka mēs iepriekš nebijām apmeklējuši šo valsti.
2006. gada 3. jūnijā Melnkalnes parlaments pasludināja valsts neatkarību (iepriekš tā bija Dienvidslāvijas sastāvdaļa. Bija interesanti uzzināt, ko domā cilvēki, un redzēt, kā maza valsts sākusi savu neatkarīgo dzīvi. Melnkalnes teritorija ir mazāka par 14 tūkstošiem kvadrātkilometru, un tās iedzīvotāju skaits ir mazāks par vienu miljonu.
Ierašanās Melnkalnē
Lai sasniegtu galamērķi, šķērsojām Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju un no Serbijas ieradāmies Melnkalnē, šķērsojot pavisam nesen izveidoto robežkontroles punktu. Pirmā pietura Melnkalnē bija degvielas uzpildes stacijā drīz pēc robežas šķērsošanas, un bijām patiesi pārsteigti par apkārt valdošo tīrību un kārtību.
Lielā atpūtas vietas teritorija un apkārtnes ainavas ļāva mums atpūsties pēc garā ceļojuma caur Serbiju. Bija vēla pēcpusdiena un mums nebija rezervēta viesnīca, tāpēc pēc īsas atpūtas mēs turpinājām braukt, jo pirms saulrieta bija jāatrod piemērota naktsmītne. Braucot no Mojkovac līdz Zabljak, atradām moteli “Ravnjak” ar atsevišķām bungalo tipa mājiņām (adrese: ceļa Mojkovac-Zabljak 18. kilometrs, tālrunis: 084 472 144). Nākamajā rītā mēs pasūtījām brokastis, kas bija patiešām izcilas. Gadījumā, ja jums pat nav nepieciešama naktsmītne, ir vērts apstāties tur tikai pusdienu vai vakariņu dēļ.
Durmitoras nacionālajā parka
Mūsu nākamais mērķis bija Crno Jezero (Melnais ezers), kas atrodas Durmitora nacionālajā parkā apmēram 25 kilometrus no Taras tilta un apmēram 3 kilometrus no Zabljakas. Pirms ierašanās Crno Jezero mēs īsi apskatījām Zabljak pilsētu, kas ir augstākais pilsētu konglomerāts Balkānos (tas atrodas 1450 metrus virs jūras līmeņa).
Melnais ezers nacionālajā parkā
Zabljaku ieskauj 23 kalnu virsotnes, kuru augstums pārsniedz 2200 metrus. Durmitoras nacionālajā parkā ir 18 ledāju ezeri, bet Crno Jezero ir lielākais un dziļākais no tiem – tas atrodas Medjed kalna pakājē. Crno Jezero veidojies atkāpjoties ledājiem, un tam ir 2 daļas – Lielais ezers un Mazais ezers. Ap ezeru ir 3,5 kilometrus garas pastaigu takas (mēs izmantojām tikai kādu daļu). Netālu no ezera ir autostāvvieta. Aptuveni kilometru pirms ezera automašīnu satiksme ir aizliegta, tomēr piekļūšana ezeram ir ļoti ērta – takas ir pārklātas ar asfaltu. Piekrastē ir pieejams arī restorāns. Vairāk nekā 3 stundas pavadījām pastaigās pa šo rajonu, baudot dabu un skaisto ainavu ap ezeru, pirms devāmies uz priekšu apskatīt citas Durmitoras nacionālā parka daļas.
Taras kanjons
Mēs turpinājām ceļojumu, un nākošā Melnkalnes apskates vieta bija tilts pāri Taras upei (šis tilts ar nosaukumu Djurdevica Tara ir Taras upes simbols). Taras upe tek pa Taras upes kanjonu, kas ir garākais kanjons ne tikai Melnkalnē, bet arī Eiropā un otrais garākais pasaulē aiz Lielā kanjona Amerikas Savienotajās Valstīs (Arizonā). Kanjona garums ir 78 kilometri (ir arī avoti, kuros minēts, ka tā garums ir līdz 82 kilometriem), bet dziļākajā vietā tas ir 1300 metri.
Tilts pār Taras upi
Kanjons arī ir daļa no Durmitoras nacionālā parka, un kopš 1980. gada tas ir iekļauts UNESCO dabas un kultūras mantojuma sarakstā. Taras tilts tika uzcelts laikā no 1937. līdz 1940. gadam (pārbūvēts 1946. gadā pēc Otrā pasaules kara). Tilts ir 365 metrus garš, tam ir 5 arkas un lielākais laidums ir 116 metri. Brauktuve atrodas 172 metrus virs Taras upes. Protams, šī ir viena no interesantākajām vietām Eiropā, ko tiešām vērts apmeklēt.
Braukšana pa bezceļiem kalnos
Lai mazliet izklaidētos un gūtu kādas ekstrēmākas sajūtas, pirms došanās uz Adrijas jūras piekrasti nolēmām šķērsot kalnus. Un mēs tiešām par to dabūjām mazliet trūkties. Pa ceļu bija ļoti grūti braukt (mūsu Korollām bija vasaras riepas – ārā taču jūnijs!), jo daudzviet to klāja ledus un kūstošs sniegs. Daži posmi bija pat asfaltēti, bet citi vairāk atgādināja kalnu takas.
Brauciens pāri kalnu pārejai
Mēs pat sasniedzām Sedlo kalnu pāreju (1907 metrus virs jūras līmeņa) un turpinājām braukt, tomēr dažus kilometrus pirms krustojuma ar autoceļu pa kuru bijām domājuši braukt tālāk mums nācās apstāties, jo smagā ceļu tehnika pēc ziemas sezonas vēl tīrīja ceļu (bija 12. jūnijs, bet sniega sega uz ceļa joprojām bija apmēram 3 līdz 4 metri bieza). Mēs noskaidrojām, ka vismaz vēl viena diena jāpavada, lai iztīrītu visu ceļa posmu, lai nokļūtu krustojumā un nolēmām griezties atpakaļ.
Pēc nelielas intervijas vietējā laikraksta reportierim, kurš gatavoja rakstu par sniega tīrīšanas darbiem, mēs griezāmies riņķī, lai atgrieztos sākuma punktā un turpinātu ceļojumu uz Melnkalnes galvaspilsētu Podgoricu. Vēlā pēcpusdienā sasniedzām Adrijas jūras piekrasti un turpinājām ceļu uz nākamo galamērķi – Dobrotu, mazu pilsētiņu netālu no Kotoras. Tur bijām rezervējuši viesu māju, lai paliktu uz nedēļu un izbaudītu brīvdienas Melnkalnes saulainajās pludmalēs un izpētītu interesantas apkārtnes vietas.
