Piejūras pilsēta Sevida

Sevida bija mūsu galamērķis vasaras atvaļinājumam Adrijas jūras krastā Horvātijā. Iepriekš jau rakstīju, ka ieradāmies Zadaras lidostā un pāris dienas pavadījām mazā pilsētiņā Grebašticā un pa ceļam uz Sevidu piestājām Primoštenā.

Sevida, atšķirībā no Horvātijas galvaspilsētas Zagrebas, ir piemērota klusai atpūtai, tuvākā pilsēta ar aktīvu tūrisma dzīvi ir Trogira, kas atrodas apmēram 20 kilometru attālumā. Sevidas pludmalēs, protams, ir pietiekoši daudz cilvēku kā jau visur Horvātijā, taču tās nav pārpildītas. Uz turieni cilvēki dodas ar savām automašīnām, jo ciemats atrodas nelielu gabalu (ne ar kājām mērojamu) no D8 autoceļa, nekādas automaģistrāles tuvumā nav un tūristu autobusiem pa mazajiem vietējiem ceļiem ir sarežģīti vai pat neiespējami pārvietoties.

Vēl viena īpatnība, kāpēc Sevidā nav lielāku viesnīcu ir tā, ka pilsētā nav centrālā ūdensvada. Mājas lieto savus dziļurbumus ūdens iegūšanai, bet daudzviet ūdens pat tiek piegādāts cisternās. Mēs dzīvojām villā, kurai bija sava aka, bet saimniece ieteica labāk dzeramo ūdeni pirkt veikalā – katram gadījumam.

Ciemata daļā, kas atrodas pie jūras, ir viens veikaliņš, viena picērija un viens (dārgs) restorāns. Tas nav daudz, bet pilnīgi pietiekoši, ja ir savs transport ar ko vajadzības gadījumā aizbraukt uz pilsētu. Mēs visu svarīgāko jau bijām sapirkuši pa ceļam Šibenikā, kur ir lielie tirdzniecības centri un nopirkt var praktiski visu ko vajag.

Šibenika atrodas 45 kilometru attālumā no Sevidas, brauciens aizņem mazāk kā stundu. Pilsēta ir interesanta ar bagātu kultūras mantojumu, tur arī filmētas seriāla Troņu spēles epizodes. Tā kā, ja esat tuvumā, ir vērts piestāt.

Mazajiem ciematiem ir vēl kāda laba lieta – katru rītu no vietējās ceptuves tika izvadāti maizes produkti, tā kā varējām brokastīs ēst svaigi ceptus kruasānus un citus līdzīgu izstrādājumus.

Ceļmalas restorāni

Laiku pa laikam arī aizbraucām papētīt tuvāko apkārtni. Viena no interesantākajām lietām likās lielās grila krāsnis pie ceļmalas restorāniem.

Katru rītu uz viena vai vairākiem iesmiem tiek uzdurts kāds jērs, sivēns vai kaza, kas uz pusdienām ir labi izcepts un tiek piedāvāts garām braucējiem. Lai gan, brīvdienās galdiņu ir labāk rezervēt jau iepriekš, jo ēst gribētāju ir ļoti daudz. Interesanti, ka gaļa tiek pārdota nevis porcijās bet kilogramos. Piemēram, pasūtiet kilogramu uz trim cilvēkiem un pasūtiet klāt piedevas.

Bez tam, iespējams pasūtīt gaļu prom nešanai, ko mēs arī darījām, lai pašiem kādu reizi mazāk vajadzētu gatavot pusdienas.

Darbadienās parasti tiek piedāvāta tikai cūkgaļa, bet brīvdienās tiek cepta arī jēra gaļa. Jāsaka, ka gan viena, gan otra bija ļoti garšīga – māk viņi to cept. Cepēji stāstīja, ka paši viņi lopiņus neaudzē, bet iepērk no fermeriem tuvējos kalnu ciematos.

Laivu noma

Ja braucat uz jūru, viena no izklaidēm no kuras grūti un pat nesaprātīgi atteikties ir izbrauciens jūrā ar laivu.

Mēs turpat pludmalē atradām telefonu, ka tiek izīrētas laivas un piezvanījām. Sarunājām, ka ņemsim laivu uz pusi dienas, kas arī nozīmē par pusi cenas. Darījums tika sarunāts un nākošajā rītā ap desmitiem jau sēdējām savā motorlaivā.

Braucot ar laivu ir viens būtisks ieguvums – var iemest enkuru gandrīz jebkur netālu no krasta un peldēties. Nav jāsatraucas par jūras ežiem, kas Horvātijas akmeņainajās pludmalēs ir no vienas vietas (šī iemesla dēļ vienmēr lietojām līdz paņemtās ūdens čības, kas diezgan labi pasargā no nejaušiem ievainojumiem.

Pamanījāmies arī izbraukt atklātā jūrā un aizbraucām līdz netālajai salai. Tur atradām jauku pludmali un forši pavadījām laiku pirms atgriešanās atpakaļ.

Pēc kartes spriežot, nobraucām kopā tikai kādus sešus kilometrus, taču šūpošanās jūras viļņos un mukšana no kravas kuģa, kura ceļu vajadzēja šķērsot, lai aiz tā sakultie viļņi neapgāztu mūsu tupelīti, bija tīri jautrs pasākums.

Vēl jāpiemin, ka vietējie atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Biju pamanījies atstāt laivā saulesbrilles un salīdzinoši lielu naudas summu. Kad lēnā garā devāmies atpakaļ uz villu, puisis ar motorolleri mūs panāca un atdeva atstāto – liels paldies viņam par to!

Primoštena

Pēc nepilnām divām Grebašticā pavadītām dienām devāmies uz mūsu galapunktu Horvātijā Sevidu, bet pa ceļam bija paredzēta vēl viena pieturvieta Dalmācijā – Primoštena.

Primoštena ir vēl viena gleznaina pilsētiņa Adrijas jūras krastā tur pat pie jau iepriekšējā aprakstā pieminētā autoceļa D8, kādus 15 kilometrus uz dienvidiem no Grebašticas. Pilsētas vārds ir saistīts ar paceļamo tiltu, kas kādreiz tika uzbūvēts aizsardzības nolūkos, taču tagad tā tur vairs nav; daļa pilsētas atrodas uz salas, kas tagad savienota ar sauszemi.

Pilsētas pludmale skaitās viena no desmit labākajām pludmalēm Horvātijā un tajā pat atrodas stacionāri saulessargi atpūtniekiem (tādas lietas Horvātijā nav īpaši izplatītas). Apkārtējais reģions ir slavens ar vīnogulājiem, turpat netālu no pilsētas ir vīnogu dārzs. kas pat iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Turpat netālu no pilsētas līča otrā krastā atrodas cits interesants apskates objekts Lēdijas Loreto statuja (Our Lady of Loreto), kuru var redzēt no pilsētas, ja esat uzkāpuši kādā augstākā vietā. Mēs bijām uzkāpuši Svētā Jura baznīcas kalnā un redzējām statuju no turienes.

Pastaiga pa pilsētiņu bija jauka, īpaši pa tās daļu, kas atrodas uz salas. Tur arī ir daudz kafejnīcu, restorānu un mazu veikaliņu – kā jau īstā kūrortpilsētā pienākas.

Mūsu Lēdijas Loreto statuja

Lēdija Loreto ir saistīta ar katolicismu, tas ir jaunavas Marijas statuja, kura tika atrasta kādā svētā mājā, taču šeit ne par to. Brauciens pie statujas pa akmeņainu ceļu bija interesants, pati statuja diezgan iespaidīga, bet vislabākais bija skats no paša kalna gala, kur statuja atrodas.

Laiks bija nežēlīgi karsts, kad tur uzbraucām, bet par laimi tur ir arī bārs ar nojumi un var nopirkt saldējumu (man mazliet smieklīgs liekas nosaukums – Madonnas bārs un veikals). Tālāk jau katra paša ziņā, cik daudz laika tur pavadīt un apskatīt apkārtējo ainavu. Pie objekta ir laba (asfaltēta) bezmaksas autostāvvieta.

Rogizņica un zivis

Uz Rogozņicu braucām jau no Sevidas kādā no nākošajām dienām pēc ierašanās tur. Kārtējā mazā pilsētiņa pie jūras, bet mūsu brauciena mērķis šoreiz bija ļoti praktisks – nopirkt kādus jūras produktus pusdienām un vakariņām.

Pilsētas centrā pie jūras ir tirgus, kur pārdod gan lauksaimniecības produktus, gan jūras veltes. Mums gan nepaveicās, jo jūras velšu sezona jūnija vidū vēl nebija sākusies un tāpēc visi zivju stendi stāvēja tukši.

Vietējie zināja teikt, ka kaut kas varētu parādīties uz tirgus pēc nedēļas vai divām, tas ir kaut kur uz jūlija sākumu.

Daudz neko nebēdājām un izmantojām iespēju vismaz nopirkt vietējos tomātus, kartupeļus, zemenes un citas garšīgas lietas.

Bijām izpētījuši, ka tur pat tuvējā apkārtnē jābūt zivju fermai, kur audzē jūras asarus un tamlīdzīgas zivis. Daudz nedomājot devāmies uz pussalas otru malu ‘ķert zivis’ paši. Iestrādījums saucas Klismar ribogojilište Zečevo, cik var nojaust, tas ir kaut kas par zivju ķeršanu.

Brauciens bija diezgan ekstrēms. Viena braukšanas josla, kas izmantojama abos virzienos, vietām ceļš akmeņains un bez jebkāda seguma, nerunājot nemaz par līkumiem, serpentīniem un stāvajām nogāzēm. Un tas viss tikai dažu kilometru garumā. Toties šis pasākums izrādījās pilnībā veiksmīgs.

Kad ieradāmies, atradām nojumi, kurā garlaikojās pāris vietējie indivīdi un pieskatīja dažas stendā esošās zivis. Tās bija pilnīgi svaigas, turētas kastēs uz ledus. Cenu neatceros, bet tā bija pilnīgi pieņemam, tāpēc samaksājām, savācām savu pirkumu un ar nelielu līkumu caur jau pieminētās Rogozņicas jūras krasta nomalēm devāmies atpakaļ uz mītnes vietu.

Jāpiebilst, ka izlēmām zivis grilēt vakariņās un tas izdevās varen labi!

Grebaštica ir neliela pilsētiņa vai drīzāk pilsētas tipa ciemats pie jūras kādus 15 kilometrus no Šibenika.

Par Horvātiju runājot, vispār lielākā daļa piejūras apdzīvoto vietu ir ciemati, taču iespaidu, ka tā varētu būt pilsēta rada tas, ka mājas atrodas ļoti tuvu viena otrai un tajos ir laba infrastruktūra pateicoties tūrismam. Parasti tajos ir vairāki mazi veikaliņi un ļoti daudz bāru, restorānu un kafejnīcu, kas izvietotas pie pludmales. Tajos ir arī daudz gan lielāku, gan mazāku privāto viesnīcu.

Par Grebašticu

Grebaštica ir diezgan pazīstams tūrisma galamērķis pateicoties saulainajam laikam, tīrajai jūrai, kas īstenībā ir jūras līcis un tās pludmalēm. Pludmales, protams, kā jau lielākajā daļā Horvātijas, ir akmeņainas, bet ne klinšainas.

Vēl jāpiebilst, ka šo vietu īpaši iecienījuši vācieši, šveicieši un austrieši un, protams, kā jau daudzās vietās, tur ieklīst pa kādam polim un citam austrumeiropietim, kam nav slinkums braukt ar auto lielāku ceļa gabalu, lai atpūstos pie siltās Adrijas jūras.

Šī mūsu brauciena galvenā mītnes vieta bija vēl nomaļāks piejūras ciemats Sevida, taču visu augstāk minēto iemeslu nolēmām pāris naktis tur. Grebaštica atrodas pa ceļam uz Sevidu, jo ielidojām Zadaras lidostā ap pusdienas laiku un kā reiz laika ziņā tas sanāca izdevīgi. Grebaštica no Zadaras atrodas apmēram 60 kilometru attālumā, tā kā pa ceļam jau varējām šo to interesantu apskatīt.

Kā nokļūt Grebašticā

Nokļūšana ļoti vienkārša. Gar jūras krastu iet praktiski tikai viens galvenais ceļš D8 un galvenais nepalaist garām pareizo pagriezienu. Braukšana gan pa D8 ir ļoti lēna. Retos gabalos var braukt uz 80-90 kilometriem stundā, bet pārsvarā visu laiku ir ātruma ierobežojumi 50, 40 un pat 30 kilometru stundā pat vietās, kur tam nevar saskatīt nekādu tam redzamu iemeslu. Bez tam ātruma ierobežojumi mēdz mainīties ik pa puskilometram, tā kā tas visu laiku prasa uzmanību.

Bieži ceļa malās ir uzstādītas ātruma kameras, kas padara braukšanu vēl nervozāku. Bez tam horvātiem ir ieradums sēdēt ļoti tuvu astē neatkarīgi kādā ātrumā braucat un par apkārtējiem skatiem bez apstāšanās īpaši papriecāties nesanāk. Jāsaka gan, ka vietu, kur apstāties ceļa malā ir diezgan daudz un neērtā braukšana aizmirstas praktiski momentā, kad esat nokļuvis galamērķī pie jūras.

Jau labu laiku (mēnešus) iepriekš bijām rezervējuši apartamentus viesnīcā Apartments Holidays Roko. Ja kādreiz izdomājat braukt uz turieni, ņemiet vērā, ka Google maps viesnīca ir iezīmēta nepareizā vietā. Tas Horvātijas gadījumā nav retums, bet īpašnieki parasti ir ļoti atsaucīgi un iedod visas norādes kā uz viņu mītni nokļūt.

Naktmītne

Mūsu ierašanās sakrita ar pašu karstās tūrisma sezonas sākumu, tāpēc, ja gribat atrast labu naktsmītni, mēnesi iepriekš to praktiski nav iespējams izdarīt. Neatkarīgi no tā cik daudz esat gatavi par to maksāt – brīvu vietu vienkārši nav.

Intereses pēc apskatījāmies, kad šajā viesnīcā ir brīvi numuri un izrādījās, ka tas ir tikai novembrī (Grebašticā bijām jūnija vidū). Tā kā plānot visas šitās lietas vajag ļoti laicīgi. Mēs to darām ap Jauno gadu, varbūt pat vēl pirms.

Sagaidīja mūs pa pirmo! Saimnieks uzreiz saprata, ka pēc nogurdinošā ceļa mums vajadzīgs baltvīns (maksāt par to nemaz neprasīja). Kad ar karafīti bijām tikuši galā, devāmies uz saviem apartamentiem. Tika mums izrādīts viss vajadzīgais.

Dzīvoklis bija ļoti labs. Tīrs, izremontēts pēc labākajiem standartiem (māja no ārpuses jauna neizskatījās, tašu iekštelpas, ieskaitot kāpņu telpu un koridorus, bija šikas. Plaša vannas istaba, guļamistaba, liela ēdamistaba ar virtuves stūri un terase ar skatu uz jūru.

Ēšana un atpūta

Tā kā viss mums ļoti patika, nolēmām arī vakariņās iet uz saimniekam piederošo nelielo restorānu, kas atrodas ieliņas otrā pusē pie paša ūdens. Un nemaz nebijām vīlušies par savu izvēli. Izvēle, kā jau Dalmācijas piekrastē, bija pietiekoši liela sākot ar nacionālajiem ēdieniem un beidzot ar ceptām un grila gatavotām jūras veltēm. Cenas labas par to ko apēdām.

Pirms mūsu ierašānās laiks bija bijis vējains ar negaisiem, tāpēc jūrā ūdens bija diezgan vēss, lai arī pirmajā dienā iegājām tur nopeldēties. Nākošajā dienā bijām sākotnēji plānojuši pabraukāt pa tuvāko apkārtni, taču kad saimnieks parādīja uz jumta terases esošo baseinu, ātri pieņēmām lēmumu palikt atpūsties uz jumta terases sauļojoties un mērcējoties tur esošajā baseinā. Jau nākošajā dienā bija plānots doties tālāk.