Kategoriju arhīvs: Dienvideiropa

Horvātijas galvaspilsēta Zagreba

Publiucēts autors:

Šis ir hronoloģiski pēdējais blogs par Horvātiju, taču pārpublicējot tagad sanāk pirmais.Drīz būs atjaunotas publikācijas par tādām Dalmācijas brīnišķīgām vietām kā Splita, Omiša, Grebaštica, Sevida, Rogizņica un Primoštena un protams arī par Dubrovniku un Dalmāciju.

Par Zagrebu

Zagrebā bijām pirms laba laika, taču tā ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mūsu lielā interese par Horvātiju sākās, kad pirmo reizi uz turieni pirms daudziem gadiem aizbraucām ar savu auto no Rīgas. Tāpēc šis ir ļoti labs iemesls beigt ar to, kur tas viss sākās. Pie kam, pilsētā ir daudzas vietas ko ekskursantam apskatīt un arī izklaides iespējams atklāt no jauna tāpēc nebūs brīnums, ja uz turieni kādu dienu atkal aizbrauksim vai aizlidosim vienkārši uz nedēļas nogali.

skvērs zagrebā
Skvērs Zagrebā

Zagreba ir Horvātijas galvaspilsēta kurā dzīvo nepilni 800 tūkstoši cilvēku. Kā var noprast, Zagreba ir lielākā Horvātijas pilsēta. Tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau romieši laikos, bet pilsētas dibināšanas gads skaitās 1242, kad līdz turienei bija nokļuvuši tatāri. Pilsētā no iebrucējiem patvērās toreizējais karalis un kā pateicību atļāva tai uzturēt savu tiesu sistēmu un viņa labvēlība nodrošināja arī citus labumus.

Daži cipari tīri informācijai, lai ir saprotams par ko runājam. Horvātijā kopā ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju no kuriem ap 90% ir horvātu. Iedzīvotāju skaits pēdējo 10 gadu laika ir pamatīgi samazinājies, lielākoties emigrācijas dēļ (daudzi meklē labāku dzīvi Eiropas Savienības valstīs un Šveicē).

Par Horvātiju

Horvātijas teritorija ir 56.5 tūkstoši kvadrātkilometru, tā diezgan vienkārši šajā ziņā salīdzināma ar Latviju vai Lietuvu. Interesanti, ka pēc saražotā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Horvātija ieņem vietu tuvu pie septītā desmita pasaulē, taču pēc pirktspējas piecdesmito, kas nozīmē, ka cenas tur joprojām nav pārmērīgi augstas (pateicoties tūrisma industrijai, īpaši tūristiem no Vācijas, Horvātija lēta nekad nav bijusi). Pieņemu, ka pēc eiro ieviešanas 2024. gadā cenu augšana turpinās.

zagrebas arhitektūra
Zagrebas arhitektūra

Zagrebā ir savā ziņā interesants klimats. Kaut kas starp piejūras (līst daudz, rudenī miglains) un kontinentālo (ir stabili četri gadalaiki). Pāris nedēļas vasarā temperatūra var būt virs +30 grādiem, bet ziemā sniegs var būt vismaz mēneša garumā un zemas temperatūras mīnus grādos nevienu nepārsteigs.

Kā nokļūt Zagrebā un tālāk

Zagreba ir viena no Eiropas pilsētām uz kurieni ir vērts aizlidot vienkārši pavadīt nedēļas nogali. Zagrebas lidosta atrodas tikai kādus 15 kilometrus no pilsētas un ir dažādi varianti kā no lidostas nokļūt uz pilsētu un atpakaļ – speciāls lidostas transfēra autobuss (biļete maksā nepilnus 5 eiro), parastais maršruta autobuss (ir lēnāks, bet lētāks – jābrauc kādas 40 minūtes) un taksometrs (cenas salīdzinoši nav ļoti lielas). Lidosta nav arī ļoti pārpildīta, jo gada laikā apkalpo krietni mazāk kā 5 miljonus pasažieru.

Kā jau lielā pilsētā, Zagrebā koncentrējas gan valsts ekonomika, finanses un tā ir arī ievērojams transporta mezgls. No Zagrebas var viegli nokļūt uz citām vietā gan Horvātijā, gan arī ārpus tās. Jāpiebilst gan, ka tā atrodas salīdzinoši tālu no jūras (pa ceļu sanāk vismaz savi 150 kilometri), tāpēc daudziem horvātiem ir vasarnīcas pie Adrijas jūras uz kurieni viņi dodas pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku.

Nupat attapos, ka stāstu biju nodomājis rakstīt pavisam par ko citu – Zagrebu kā vārtiem uz pārējo Horvātiju un it īpaši uz Adrijas jūras piekrasti.

Ja ierodaties Zagrebā ar auto vai atlidojat, pilsētā ir liels naktsmītņu piedāvājums. Protams, braucot ar savu auto ir iespējams atrast kaut ko labāku, kas atrodas pilsētas nomalē, bet par zemāku cenu. Internetā iespējams izvēlēties no tuvu 500 dažāda veida naktsmītnēm ziemas sezonā, kuru cenas svārstās starp 30 un 600 eiro par nakti divām personām. Ja paveicas, iespējams pat pilsētas centrā atrast vienkāršu divvietīgu dzīvoklīti pat 40 eiro.

Vienu gan jāatceras – kā jau iepriekš par Horvātiju esmu rakstījis, viesnīcas vasaras sezonā jārezervē lielu laiku iepriekš, citādi to var vienkārši nebūt.

Grieķijas galvaspilsēta Atēnas

Publiucēts autors:

Par Grieķiju

Grieķija ir viena no valstīm, kur esmu bijis daudzas reizes, gan biznesa, gan atpūtas braucienos, gan tranzītā. Tomēr līdz šim nevienu reizi par šo valsti neesmu rakstījis, tāpēc šeit ne tikai par Grieķijas galvaspilsētu Atēnām, bet arī mazliet par Grieķiju vispār.

Ja godīgi, tad jau nav nemaz tik daudz, ko varētu jaunu par visiem zināmo Grieķiju pateikt, tāpēc vismaz daži cipari un nedaudz par vēsturi.
Grieķija atrodas Balkānu pussalas dienvidu galā, tās teritorija ir gandrīz 132 tūkstoši kvadrātkilometru. Tas ir salīdzināms ar tādām valstīm kā Bangladeš, Nepāla, kuras ir mazliet lielākas par Grieķiju un Ziemeļkoreja un Nikaragvu, kuras ir nedaudz mazākas. Salīdzinot ar Amerikas Savienotajām valstīm, Grieķija ir divas reizes mazāka par Kolorado štatu.

Grieķijai pieder 227 salas no kurām vismaz 166 ir apdzīvotas. Lielākās Grieķijas salas ir Krēta (Crete), Evia, Lesbos, Roda (Rhodes) un Čios (Chios). Krētas teritorija ir nedaudz vairāk kā 8000 kvadrātkilometru – tā ir lielāka par Palestīnu un nedaudz mazāka par tuvumā esošo Kipru. Krētas garums ir 260 kilometri un platums no 12 līdz 60 kilometriem.

Pēc 2020 gada datiem Grieķijā dzīvo nepilni 11 miljoni cilvēku, no kuriem vairāk kā pusmiljons dzīvo Atēnās (to centrālajā daļā).

Galvaspilsēta Atēnas

Atēnas ir Grieķijas galvaspilsēta un kā jau daudzas citas lielās pilsētas veido konglomerātu, kurā dzīvo ap trīs miljoniem cilvēku.

partenons atēnu akropolē
Partenons Atēnu akropolē

Atēnas ir viena no vecākajām pilsētām pasaulē, vēsturnieki saka, ka tās vecums ir apmēram 3400 gadu. Ar atēnām ir saistīti tādi vārdi kā Platons un Aristotelis.

Ar Atēnām visvairāk saistās tādas lietas kā antīkie tempļi, amfiteātri un, protams, Akropole. Atēnās ir divas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ietvertas vietas – Atēnu Akropole un Dafnes (Daphni vai Dafni) bizantiešu klosteris, kas ir daudz mazāk zināms salīdzinot ar Akropoli.

Atēnu Akropole

Akropole ir ēku komplekss klints pakalna virsotnē Atēnu centrā, visslavenākais Akropoles objets ir Partenons (Parthenon). Partenons ir templis (precīzāk tā paliekas), kas tika uzcelts par godu grieķu dievietei Atēnai. Tempļa celtniecība tika pabeigta vairāk kā 400 gadus pirms mūsu ēras.

Atēna ir Zeva meita, viena no Olimpa dieviem, viņa ir gudrības un kara dieviete. Atēnas romiešu ekvivalents ir Minerva, lai gan kā romiešu kara dievs plašāk ir pazīstams Marss.

Vārds akropole nozīmē visaugstākais punkts, kā tas patiesībā arī ir, ja tajā uzkāpj. Akropoles piekājē ir iespējams atrast autostāvvietas, ja esat tur ar savu vai īrētu mašīnu. Mēs savējo novietojām stāvvietā, kas atrodas Rovertou Galli 39. No turienes uzkāpt Akropolē nesagādā lielas pūles, tikai kādas 10 – 15 minūtes. Un kāpiens ir tā verts – no augšas paveras fantastisks skats uz pilsētu.

Ieeja Akropoles muzejā ir par maksu. Biļetes maksā sākot ar 12 eiro un vairāk, līdz pat 80 eiro par antīko Atēnu apmeklējumu un apskati gan privāti gan grupā (neesmu tādu čupu naudas tērējis šim pasākumam, tāpēc neņemost teikt ar ko tas varētu būt labāks).

Nakšņošana Atēnās

Naktsmītni izvēlējāmies ārpus pilsētas centra tuvāk jūrai – Tropical Hotel, kas, braucot pa ceļu, atrodas mazliet vairāk kā desmit kilometrus uz dienvidrietumiem no Akropoles.

jūras piekraste atēnās
Jūras piekraste Atēnās

Google atsauksmēs par viesnīcu rakstīju, ka tā atrodas ļoti parocīgā vietā, istabiņas tīras un kārtīgas, pieklājīgs apkalpojošais personāls un labas brokastis. Vēl jāpiebilst, ka mums arī paveicās ar to, ka no istabiņas balkona pevērās brīnišķīgs skats uz jūras pusi. Kopumā, ļoti laba viesnīca par atbilstošu cenu, īpaši, kad nepieciešama vieta, kur pārnakšņot uz neilgu laiku.

Vēl viena lieta, ko gribēju piebilst attiecībā uz Atēnām. Mēs centāmies braukt agri no rīta un vēlu vakarā, jo dienas laikā pa Atēnām pārvietošanās ar auto var izvērsties par pamatīgu murgu, īpaši, ja iebraucat kādā no ar transportu noslogotajiem rajoniem.

Atceros, ka kādā no citiem braucieniem diezgan ilgu laiku gaidīju autobusu, kurš tā arī neatbrauca. Galu galā izdomāju iet vairākus kilometrus ar kājām un tas atnmaksājās, jo sastrēgumos stāvošās automašīnas bieži vien tā arī palika gaidot aiz muguras.

Dienviditālija

Publiucēts autors:

Itālijas dienvidi

Dienviditālija – viens no psiholoģiski smagākajiem ceļojumiem. Kāpēc? Grūti pat pateikt. Varbūt tuvojošās garās Latvijas ziemas priekšnojautas, varbūt sicīliešu pašpietiekamība, varbūt skarbais Sicīlijas klimats un ainavas, kur visapkārt vērojama savas teritorijas norobežošana.

lidojot ar ryanair
Lidojot ar Ryanair

Lai gan ne visur dienviditālija bija tāda. Bet varbūt – pa bišķim no tā visa un vēl pilnībā nepiepildītās cerības par ceļojumu, jo bijām cerējuši uz kaut vairāk nekā izbraukt cauri vairākiem valsts reģioniem un atlidot mājās no citas lidostas. Pēc pirmā brauciena padomāju, ka diez vai vairs braukšu uz turieni. Bet dzīvē kā jau dzīvē – dažkārt viss sagriežas daudz savādāk un nu jau esam tur bijuši Sicīlijā neskaitāmas reizes. No šī ceļojuma īsām atmiņām palika Etnas vīns, Marsala saldais vīns Sicīlijas autrumos, olīveļļa, pasta, picas. Un kā izrādījās, vēl daudz ko citu tur iepazinām un izbaudījām.

Kad pārpublicēju šīs ceļojuma piezīmes atkal internetā, viens no mūsu pēdējiem ceļojumiem bija atkal uz Itālijas dienvidiem. Ir lietas, kas ir mainījušās un citādākas, taču ir arī lietas, kas nemainās. Taču ne par to šeit rakstu, jo savu pirmo ceļojumu uz Sicīliju sākām Apūlijā un tieši par to arī ir šis stāsts.

Apūlija

Ceļojums sākās pašos Itālijas dienvidaustrumos septembra beigās, kad ar Ryanair lidmašīnu nosēdāmies Brindisi lidostā, Bari provincē, kas atrodas Apūlijas reģionā. Ja atceraties skatījušies Italiju kartē, tad šis ir pats Itālijas “zābaka” papēdis.

Apūliju apskalo divas siltās jūras – Adrijas jūra un Jonijas jūra; jāsaka, ka ļoti labi viņi tur iekārtojušies.
Apūlijas reģiona platība ir 19345 kvadrātkilometri, kas ir gandrīz trešā daļa no Latvijas teritorijas, toties iedzīvotāju skaits ir krietni lielāks, apmēram četri miljoni cilvēku. Apūlijas reģionam līdzīgā izmērā ir tādas valstis kā Slovēnija un Izraēla. Tā kā regions ir izstiepts garumā, tad tas robežojas ar trijiem citiem Itālijas reģioniem – Molise, Campania un Basilicata.

Kas vēl no interesantiem faktiem – Apūlija ir viens no arheoloģiski bagātākajiem reģioniem un tajā ir pabijuši un valdījuši gan grieķi, gan musulmaņi, gan arī kaimiņi sicīlieši.

Alberobello

Brindidisi atrodas mazliet vairāk kā simts kilometrus no provinces galvaspilsētas Bari, taču mums bija jānobrauc tikai 80 kilometri līdz Alberobello, kur bijām rezervājuši naktsmītni Relais Masseria Rosa un plānojām nākošajā dienā apskatīt pilsētu. Viesnīca ir iekārtota šim apvidum raksturīgajā celtnē – trulītī (angliski – trulli vai trullo). Pilsētā ir vesels rajons, kurā apskatāmas šī tipa mājiņas un šis rajons jau kopš 1966. gada ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

trulīšu mājas itālijas dienvidos
Trulīšu mājas Itālijas dienvidos

Bet Itālijā kā jau Itālijā – nekad nevar zināt, kas notiks pēc īsa brīža. Un tā arī pat lāga neizgājuši no lidostas uz brīdi diezgan nopietni iestrēgām auto nomas birojā. Kad beidzot visas problemas veiksmīgi atrisinājām un kāpām iekšā mašīnā, jau bija pamatīgi tumšs un nekāda apkārtnes aplūkošana pa ceļam uz Alberobello nesanāca.

Mazliet pamaldoties, jau neilgi pirms pusnakts, atradām pilsētas nomalē esošo viesnīcu un spriedām, ka drīz būs jāiet pie miera. Taču Italija paliek Itālija un šoreiz mūs tā pārsteidza ļoti pozitīvā veidā. Kā izrādījās, pie viesnīcas atrodas milzīgs peldbaseins un, tā kā ūdens tajā bija silts, domas par gulētiešanu pagaisa un labu laiku pavadījām peldoties bsaeinā.

Trulīši

Trulīšu tipa mājas šajā apvidū tika būvētas tālā pagātnē pirms daudziem gadsimtiem. Mājas tiek celtas no slānveida akmeņiem ar konusveida jumtiem; galvenā priekšrocība šāda veida celtnēm ir tā, ka nav vajadzīgs cements, lai tās saturētu kopā. Principā, nav arī vajadzīgs koka vai cita veida karkass, jo struktūra kopumā pati sevi satur kopā.

Vietējie zināja stāstīt, ka senākos laikos dienviditālija mēdza būt nemierīgs reģions. Kad dažādi valdnieki sūtīja savus karaspēkus iekrot jaunas teritorijas vai nodokļu inspektorus savākt nodokļus, pietika mājai izvilkt dažus akmeņus zināmā vietā un māja sabruka atstājot vien akmeņu kaudzi. Kad briesmas bija garām, mājas saimnieks ar salīdzinoši nelielu piepūli isā laikā salika atkal māju kopā un mierīgi turpināja dzīvot tālāk.

peldbaseins vakatā itālijas dienvidos
Peldbaseins vakatā Itālijas dienvidos

Kopš seniem laikiem, simtiem trulīšu ir saglabājušoes un apmēram četri simti atrodas nelielajā Alberobello pilsētā. Liela daļa no tiem ir personīgās dzīvojmās mājas, bet daļa no tām ir apskatāma vai arī parveidotas viesnīcās, suvenōru veikaliņos un tamlīdzīga rakstura iestādēs. Mājiņām uz jumtiem in interesantas zīmes, saka, ka tās ir maģiskas.

Tālāk uz dienvidiem

Pēc vairāku stundu pastaigas pa pilsētu, devāmies prom no Alberobello, jo mūsu nākošais un galvenais galamērķis šajā ceļojumā bija Vidusjūras lielākā sala Sicīlija – par to citi apraksti. Pa ceļam piestājām Kalabrijas reģionā, kur ir skaista pludmales, piemēram, Tropea pilsētā. Jāsaka gan, ka dienviditālija var lepoties ar dzudzām skaistām pludmalēm.

itālijas dienvidu piekraste
Itālijas dienvidu piekraste

Tropea ir piekrastes kūrortpilsēta un tur pašā Tirēnu jūras krastā uz klintīm ir iespaidīga vecpilsēta ar nocietinājumiem. Šo vietu mēdz arī dēvēt par dievu pludmali. Iespējams, ka Tropea ir pati zināmākā no Kalabrijas reģiona pilsētām tieši pludmales un iespadīgo skatu, kas no tās paveras, dēļ un tiek uzskatīta par vienu no reģiona skaistākajām pilsētām. Un te nu jāsaka ar dievu dienviditālija – ceļojam tālāk uz Scīlijas austrmiem.