Šis īsais rakstiņš radās saistībā ar mūsu ceļojuma uz Itālijas galvaspilsētu Romu. Pēc atgriešanās no vienas dienas gara brauciena uz Vezuvu mums bija rezervēts vēl viens īpašs pasākums – pavārmākslas nodarbības itāļu restorānā.
Itāļu virtuve ir pazīstama un populāra visā pasaulē. Itāļu virtuve ir attīstījusies kopš ļoti seniem laikiem un izplatījusies visā pasaulē līdz mūsdienām. Ļoti svarīga nozīme tajā ir bijusi itāļu migrācijai uz ameriku un citām vietām pasaulē.
Viena no galvenajām itāļu ēdienu īpašībām ir tā, ka maltītes pagatavošana parasti ir vienkārša, jo tiek izmantotas tikai dažas galvenās ēdienu sastāvdaļas (bieži divas līdz četras). Tomēr Itālija ir liela valsts, un viens un tas pats ēdiens dažādos valsts reģionos var būt ļoti atšķirīgs.
Itāļu restorāns Romā
Visi ļoti labi zina itāļu ēdienu galvenās sastāvdaļas: olīveļļa, pesto, makaroni, tomāti, pipari, olīvas, ķiploki, artišoki, baklažāni, cukini, visa veida gaļa, zivis, jūras veltes un siers (parmezāns, pekorīno, rikota uc). Itālijā, kā arī citās pasaules valstīs, tiek izmantots milzīgas dažādības makaronu klāsts, piemēram, makaroni, spageti, lingvīni, fusilli, penne, lazanja, ravioli un tortelīni, ko’vienā vārdā gan angļu, gan itāļu valodā sauc ‘pasta. Dažāda veida pasta (mēs teiktu dažāda veida makaroni) atšķiras viena no otras ar dažādu garumu, platumu un formu, taču, piemēram, ravioli un tortellini ir piepildīti arī ar citām sastāvdaļām.
Le Fate restorāns
Kādu laiku pirms došanās uz Itāliju mēs rezervējām itāļu ēdienu gatavošanas nodarbības restorānā Le Fate (Le Fate nozīmē pasaku feja). Šajā privātajā restorānā itāļu šefpavārs Andrea Konsoli 4–6 cilvēku grupām mācīja dažādu itāļu ēdienu gatavošanu.
Itāļu deserts
Mums ļoti patika šīs nodarbības, un varu ieteikt līdzīga veida izklaides ikvienam, kam patīk izmantot brīvo laiku, lai iegūtu jaunas zināšanas un prasmes apvienojumā izklaidi un jauku atmosfēru. Diemžēl, kad es rakstot šīs piezīmes pārbaudīju šo kulinārijas kursu pieejamību, izrādījās, ka šis restorāns ir slēgts – tiešām žēl.
Šis tad ir viss par mūsu itāļu ēdienu gatavošanas nodarbībām Romā, bet ir arī citas ceļojumu piezīmes par Itāliju, piemēram, kur garšīgi paēst Romā.
Labs ēdiens Romā – tas ir tikai šī bloga nosaukums. Patiesībā šis blogs ir par iespejjām lieliski paēst Itālijas galvaspilsētā. Romā ir ļoti daudz tūristu un tāpēc ne visur ēdiena kvalitāte atbilst augstajam cenu līmenim galvaspilsētā.
Rakstā minētās vietas nebija speciāli meklētas, vairākumu no tām atradām tās jau esot Romā. Gan ēdiens, gan cenas, bet it īpaši ēdiena kvalitātes un cenas attiecība, mums likās laba, tāpēc šeit tīri pēc mūsu pašu pieredzētā īsā nedēlas nogales izbraucienā uz Romu.
Brokastis Romā
Mums paveicās, jo atradām diezgan daudzas vietas, kur cena tiešām atbilda ēdiena kvalitātei.
Iepriekš bijām aizbraukuši uz Romu, lai itāļu pavāra vadībā izmēģinātu kā pagatavot itāļu ēdienus. Šoreiz stāsts ir par ēdiena baudīšanu pašiem nepiedaloties tā gatavošanā.
Viss zemāk aprakstītais tika izbaudīts mūsu ceļojuma laikā uz Romu 2021. gada rudenī. Ceļojuma galvenais mērķis bija vēlreiz apskatīt Romas vēsturisko centru, taču ēdienu baudīšana Romā bija svarīga visa šī īsā ceļojuma sastāvdaļa. Tātad – kāds ir ēdiens Romā un kur atrast labas vietas paēšanai?
Vieta labām brokastīm
Iradāmies no lidostas Termini dzelzceļa stacijas tuvumā diezgan agri no rīta, varētu teikt vēlu brokastu laikā.
Netālu no Termini dzelzceļa stacijas atradām jauku vietu, kur paēst – restorānu NOI Roma, kas atrodas Via Gaeta un Via Volturno ielu krustojumā.
Brokastu salāti
Salīdzinot ar citiem galamērķiem dienvideiropā, šīs nebija ļoti lētas brokastis, tomēr samaksātās naudas vērtas. Mēs samaksājām apmēram 40 eiro divatā. Abiem bija šķīvis ar ierastām brokastīm (viņi to sauc par brokastīm āmerikāņu stilā, jo itāļi brokastīs parasti ēd kādus saldumus ar kafiju). Klāt tam visam arī kafija un svaigi spiesta apelsīnu sula. Viss bija patiešām garšīgs un arī apkalpošana bija laba.
Garšīga, svaigi cepta itāļu pica
Ja domājam par ēdienu Romā un Itālijā vispār, pica varētu būt pirmā lieta, kas ienāk prātā.
Vēlāk dienas gaitā ejot virzienā no dzelzceļa stacijas uz viesnīcu, mēs iegājām vienkāršā picērijā, kas atrodas šķērsielā kaut kur apmēram pa vidu starp Termini staciju un Romas Kolizeju.
Itāļu pica
Picērijai, kas principā ir mazs ūķītis, bija arī pāris galdi ārpusē uz trotuāra, ja ir vēlēšanās picu ēst uzreiz, bet mēs ņēmām līdz ēšanai vēlāk. Picērijas nosaukums ir Pizzeria Mediterranea, adrese Via Agostino Depretis kaut kur ap75 numuru (Google kartē var redzēt diezgan precīzi).
Mēs samaksājām apmēram 8 eiro par divām Romā ierasta izmēra picas šķēlītēm; pica bija ļoti garšīga, tas ir galvenais iemesls, kāpēc es šeit to pieminu.
Sātīgas vakariņas
Pirms izlemt, kur doties vakariņās, meklējām kādu interesantu vietu viesnīcas tuvumā un atradām vienu tādu uz Isole Tiberina, kas ir sala Tibras upē.
Sala ir maza ar interesantu tiltu pāri upei. Īstenībā, nebija nemaz daudz vietu, kur ieturēt vakariņas tajā apkārtnē daudz maz ārpus pilsētas burzmas, tāpēc bija viegli izvēlēties restorānu-bāru Tiberino Ristorante, par kuru Googlē ir labas atsauksmes. Restorāns atrodas uz Via di Ponte Quattro capi ielas kreisajā pusē, ja iet pāri Tibrai pa Fabricio tiltu.
Viss bija lieliski – mājās stilā gatavoti pamatēdieni, deserts, ļoti garšīgs itāļu vīns un kapučīno pašās beigās. Divatā iztērējām ap 40 eiro – apmēram tikpat, cik samaksājām no rīta par brokastīm netālu no Termini stacijas.
Ēdiens Romā šajās vakariņās bija tieši tāds, kādu gribējām – pietiekami sātīgs, bet ne pārāk stiprs, garša visam bija izcila – gluži kā mājās.
Pusdienas īpašā restorānā
Apmeklējot vairākus patiešām labus Romas restorānus, nolēmām pirms izbraukšanas no pilsētas atrast kādu ļoti īpašu vietu pusdienām.
Tas bija restorāns Clorofilla Cucina & Distillati, adrese Vicolo Delle Grotte 17. Šī vieta ir paslēpusies nelielā ieliņā netālu no tirgus, kas atrodas Piazza Campo de Fiori laukumā. Pirms atrodat to, varat būt mazliet pārsteigti – nekas apkārt neliecina, ka tuvojaties izcila ēdiena baudīšanas vietai.
Perfekts steiks
Šim restorānam ir sava koncepcija par to, kā gatavot un pasniegt ēdienu klientiem, un izskatās, ka tas darbojas patiešām labi. No ārpuses jūs nekad nevarētu uzminēt, cik daudz cilvēku bauda ēdienu un atpūšas no garāmgājēju acīm paslēptajās rerstorāna iekštelpās. Ja ejat tur ap pusdienlaiku, ieteiktu galdiņu pasūtīt jau iepriekš.
Mēs neredzējām šefpavāru, bet tā noteikti ir persona, kurai ļoti patīk gatavot ēdienu. Katra ēdiena detaļa uz šķīvja bija kā šedevrs, un garša bija fantastiska. Tā pat arī vīns, ko ēdām pie maltītes bija izcils.
Par divu ēdienu maltīti divām personām (ieskaitot pudeli vīna, espresso un desertu) mēs samaksājām aptuveni 120 eiro (neskaitot dzeramnaudu). Pusdienas bija katra mūsu samaksātā centa vērtas. Vislielākire un sirsnīgākie komplimenti šefpavāram!
Kā jau katrā mūsu ceļojums pa Horvātiju, arī Dalmācija nebija izņēmums, kur būtiska brauciena sastāvdaļa bija vietējo ēdienu un dzērienu baudīšana. To darījām gan paši gatavojot mājās uz tirgus nopirktos produktus, jūrā pašu saķertos jūras ežus, gan arī apmeklējot restorānus, kafejnīcas un vīnogu audzētavas.
Testament vīnogulāji
Dīvaini izklausās – braukt uz Horvātiju, lai apmeklētu vīna darītavu, kuru vada skandināvi. Bet kā izrādījās vēlāk, vīns, ko tajā bijām iegādājušies, šajā braucienā izrādījās labākais. Testament vīna darītava atrodas kādu 3 kilometru attālumā no reģiona galvenā ceļa D8, tuvākā pilsētiņa Zaborič. Vīna darītavas pamatideja ir apvienot tehnoloģijas ar labākajiem vīndariem, lai izveidotu piesātinātu un kompleksu Dalmācijas reģiona vīnu.
Horvātijas vīns izturēts jūrā
Pirms braukšanas viņu adresi bijām pierakstījuši katram gadījumam, taču nebijām plānojuši to apmeklēt. Kaut vai tāpēc, ka trīs vīnu degustācija maksā vairāk kā 13 eiro, kas nemaz nav tik maz. Taču, kā jau tas mēdz notikt, sagadījās tā, ka vēlā pēcpusdienā tā bija vienīgā iespēja iegādāties kaut ko dzeramu pie vakariņām.
Vīns bija ļoti labas kvalitātes, to ņēmām bez degustēšanas un tikai pateicām pārdevējām, ko plānojam gatavot. Pie tā arī pirkums tika pieskaņots un kā izrādījās – ļoti veiksmīgi. Jebkurā gadījumā, ziemeļu Dalmācijā audzētās vīnogas mums patika labāk kā vidienē kultivētās, lai arī, iespējams, daudz kas atkarīgs no vīna raudzēšanas metodes (vairāk par to zemāk).
Saričevi Dvori lauku restorāns
Īpašām un pamatīgākām vakariņām izvēlējāmies Saričevi Dvori lauku restorānu, kurš atrodas tālāk no jūras starp Grebašticu un Rogozņicu (sanāk braukt kādus vismaz trīs kilometrus pa kalnu ceļiem no kuriem paveras skaists skats uz piekrasti).
Kā jau lielākā daļa Horvātijas restorānu, arī šis ir ģimenes restorāns. Tajā tiek gatavoti Dalmācijas ēdieni pēc tradicionālajām metodēm izmantojot gadsimtos pārbaudītas ēdienu gatavošanas receptes. Un protams, siltie ēdieni tiek gatavoti lielajās krāsnīs, kuras Horvātijā sastopamas katrā sevi cienošā ēstuvē.
Horvātijas restorāna izkārtne
Iestāde lepojas ar zelta medaļu, kas izicīnīta par īpaši augstu ēdiena kvalitāti. Un kas pozitīvi, īpaši augstā kvalitāte nemaz nenozīmē īpaši augstu cenu – pēc labi paēstām vakariņām arī rēķins ir ļoti sakarīgs.
Tiek piedāvāts visu apēsto noskalot lejā ar vietējo izslavēto Babič sarkano vīnu, taču tas gan mūs tā īpaši nesajūsmināja.
Divas lietas horvātu ēdienkartē man īpaši patīk – viņi ēd daudz jūras velšu un daudz gaļas, ļoti daudz gaļas. Pamatēdieni tiek gatavoti (cepti) krāsnī lielos traukos, ēdiena nosaukumam galā ir vārds ‘peke’, kas visdrīzāk nozīmē sacepums vai ko līdzīgu.
Ja gadās būt tuvumā, iesaku pamēģināt krāsnī ceptos astoņkājus (viņu valodā ‘Hobotnica ispod peke’, jaunlopa gaļu (Teletina ispod peke) vai aitas gaļu (Janjetina ispod peke); aitas gaļas sacepums ir ar ļoti daudz taukiem, tas jāņem vērā, ja gribat pasūtīt. Cūkgaļa arī, protams, garšīga, taču astoņkājus ne visur var dabūt. Parasti gandrīz katrā Horvātijas restorānā var pasūtīt ceptus vai grilētus kalmārus un mīdijas.
Vēl arī var nobaudīt dažāda veida gulašus un gaļas plates, taču vienai reizei tas viss ir daudz par daudz, diemžēl. Šī iestāde dod arī savu artavu veģetāriešu (bet ne vegānu) auditorijas labsajūtai, iekļaujot ēdienkarte pāris atbilstošu ēdienu, taču lai nu kur, bet Horvātijas restorānos tādu publiku pat neievērojām. Vai var iedomāties ar dzīvi apmierinātu vācieti, kurš neēstu gaļu – nu nē taču.
Matošin vīnogulāji
Tas protams atkarīgs no katra paša gaumes un ieradumiem, bet mēs dodam priekšroku Francijas un Itālijas vīnam. Taču tas nenozīmē, ka nevar pamēģināt arī ko citu, tāpēc devāmies kalnos uz vīna degustāciju.
Vienā no novakarēm nolēmām aizbraukt līdz Matošina vīnadārziem, kas atrodas diezgan tālu iekšā kalnos un braukšana sanāk pa lauku ceļiem pat ar tikai vienu braukšanas joslu abos virzienos. Vieta ir nomaļa tāpēc nevienu pretīm braucošo pat nesatikām.
Šis laikam bija tālākais braucien nost no reģionālā D8 autoceļa, vairāk kā 10 kilometri. Jāsaka uzreiz – vīns nu tā, jebkurā gadījumā ne mūsu stilā, taču vieta fantastiska. Sagaidījām tur arī saulrietu, Adrijas jūrā rietoša saule virs vīnogu dārziem – kaut kas fantastisks. Tas arī deva lielāko daļu pozitīvo atmiņu par šo vietu.
Saulriets Horvātijas rietumos
Iepriekš minēju, ka pateikšu kaut ko vairāk par šī reģiona vīnu. Galvenā atšķirība, ka tur tiek audzētas vietējās Babič vīnogas. Var jau būt, ka tās ir ļoti labas, taču, kā noskaidrojām, arī vīna raudzēšanas metodes ir savādākas nekā ierasts. Galvenā atšķirība – vīna fermentācijas process notiek mucās, kas pēc savas būtības ir slēgts trauks (neatceros gan kā šo metodi sauc).
Tā rezultātā vīnam gan smaržā gan garšā ir jūtama tāda kā sērūdeņraža smaka. Godīgi sakot, trakāk ir bijis tikai Japānā, kur vīnam bija ļoti konkrēta acetona smaka.
Kā jau teicu, tā ir katra cilvēka personīgā garšas preference. Zinu, ka, pēc īpašnieka teiktā, ir tādi cilvēki, kuriem šis vīns ļoti garšo, tāpēc neko sliktu arī nesaku. Kaut ko līdzīgu, brūvētu pēc šīs metodes, var atrast arī Anglijas vīna darītavās.
Kurš gan nav sapņojis pabūt šokolādes fabrikā? Šveices šokolāde ir kas līdzīgs modes namiem Itālijā vai šampanieša namiem Francijā – Šveicē ir arī šokolādes nami. Mūsu saldā ekskursija bija Cailler šokolādes namā. Šis zīmols gan krietni ilgu laiku pieder Nestle koncernam, taču tam izdevies saglabāt savu vēsturisko vērtību un tradīcijas.
Šveices šokolāde
Kā jau liela daļa interesantu apskates objektu, arī šokolādes rūpnīca atrodas kādu gabaliņu nost no galvenajiem autoceļiem. Cailler fabrika, kur tiek ražota Šveices šokolāde (viena no daudzajām), atrodas pilsētiņā ar nosaukumu Broc.
Fabrikas apmeklējuma laikā varēja gan iepazīties ar šokolādes gatavošanas vēsturi, kas, kā izrādās, tik sena nemaz nav, gan arī pamatīgi pieēsties visdažādākās šokolādes. Te gan jābrīdina – lai arī šokolādi drīkst ēst cik vien lien, mēra sajūtu pazaudēt nav ieteicams, jo kas par daudz – tas par skādi.
Precīza Cailler adrese ir: Maison Cailler, Chocolaterie, Rue Jules Bellet 7, 1636 Broc. Ieejas biļete uz muzeju un degustāciju pieaugušajiem maksā 10 Šveices frankus (tuvu pie sešiem latiem), jaunākiem un pavisam vecākiem 8 franki. Atvērts no 10 rītā līdz sešiem pēcpusdienā.
Vīna dārzi
Šveices šokolāde ir laba lieta, taču daba Šveicē arī ir kas īpašs. Pie Ženēvas ezera (Lac Léman) atrodas gan Šveice, gan Francija, bet vairāk apdzīvota ir ezera ziemeļu daļa, kas atrodas Šveicē. Francijas puse ir kalnaina un tas dod lielisku iespēju izbaudīt skaisto ainavu, kas atrodas uz dienvidiem (ezera platums faktiski nav lielāks par desmit kilometriem, tāpēc otrs krasts ar sniegotajām kalnu virsotnēm ir ideāli saskatāms).
Ženēvas ezers
Šveicē, īpaši franču daļā, ir ļoti daudz vīna dārzu, no kuros izaudzētajām vīnogām pārsvarā tiek ražots baltvīns. Netālu no Montrē atrodas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautās Lavo (Lavaux) vīna dārzu terases, kas ir daļa no pazīstamā Šveices vīna ceļa. Tās izskatās fantastiski un skats uz Ženēvas ezeru ir unikāls, bet mani visvairāk pārsteidza tas, ka cauri šiem vīna dārziem, kas atrodas uz stāvas kraujas, iet ceļš, bet ja apskatās uz augšu – arī dzelzceļš, pa kuru ik pa brīdim kursē vilcieni.
Bet kopumā Šveicē vispār visvairāk fascinē tas, kā cilvēki ir iemanījušies uz stāvām nogāzēm uzbūvēt mājas, iekopt dārzus, uzbūvēt ceļus un dzelzceļus. Un kopumā tas gan labi izskatās, gan arī nodrošina ērtu dzīvošanu.
Ementāles siers
Marketings ir vienreizēji laba lieta. Ko vēl labāku izdomāt kā radīt slavenu zīmolu, lai cilvēki no visas plašās pasaules brauktu kā traki uz pilnīgu nekurieni! Iedomājieties – visi uz Latviju atbraukušie tūristi kā traki nestos uz Kombuļiem (teikšu godīgi – nav ne jausmas, kur tas ir), lai nogaršotu pasaulslavenu alkoholisko dzērienu “Dzimtenīte”. Un bizness rullē!
Ementāles siera zupa
Jāsaka gan gods kam gods – ceļi Šveicē, lai arī vietām diezgan šauri, visur, pat uz visattālāko viensētu, ir asfaltēti. Un kāda vaina, ja bez kratīšanās un lielas maldīšanās var aizbraukt uz kādu attālāku vietu un ir zināms, ka tiksiet tur laipni sagaidīts, pabarots un, ja nepieciešams, arī izguldināts. Par to, protams, samaksāsiet kārtīgi, bet nebūs pilnīgi nekādas sajūtas, kas šis brauciens varētu būt bijis neizdevies.
Pilnīgi pretēji – saņemsiet visu, ko gaidījāt, pat vēl vairāk. Bet tādas vecas krejotavas un kūpinātavas
Ēka pie Ementāles
Latvijā varētu atrast atliku likām, tikai tās otras puses (servisa un infrastruktūras) pie mums nav un tik drīz arī diez vai būs. Ja nu vienīgi valsts kādreiz ceļus sataisīs un tautieši ar savām ārzemēs iegūtajām zināšanām viesu apkalpošanas jomā atgriezīsies atpakaļ Latvijā. Bet runājot par sieru – tas, protams, bija superīgs visādos veidos – gan ciets, gan mīksts, gan zupā, gan uz kartupeļiem, gan arī visādi citādi baudāms. Iesaku arī citiem nogaršot!
Pārsvarā viss apskatāmais, izņemot ēdamo un veikalos nopērkamo, pieejams bez papildus samaksas. Sierotavas adrese ir: Emmentaler Schaukäserei AG, Schaukäsereistrasse 6, 3416, Affoltern im Emmental. Atvērta no aprīļa līdz oktobrim, darba laiks no 9 līdz 18:30, pārējos mēnešus no 9 līdz pieciem pēcpusdienā.
Kad ceļojām pa Lietuvu, apmeklejām ceptuvi “Romnesa”, kur tiek ražots lietuviešu nacionālais gardums deserts šakotis (lietuviešu valodā tas būtu šakočiai vai raguolis); tur arī ir šakotis muzejs un mums bija ļoti interesanta ekskursija.
Šakotis ir īpašs kēkss, kas tiek cepts zarota koka formā ar dobu vidu. Tā gatavošanā bijām paredzējuši arī paši piedalīties, ko veiksmīgi izdevās arī izdarīt.
Šos izstrādājumus Eiropā pazīst jau no 15. gadsimta, sākotnēji tos cepa mūki, kuri receptes turēja lielā slepenībā. Populāri, līzīgi kā lietuviešu deserts šakotis, ir arī kēksi Vācijā, Polijā, Zviedrijā, Ungārijā un Japānā, taču katrā zemē to izgatavošana ir ar savām īpatnībām.
Varianti var būt dažādi, bet piemēra pēc šeit zemāk ir viena lietuviešu deserts šakotis pagatavošanas recepte (taču jāņem vērā, ka ne mazāk par sastāvdaļām ir svarīga tā pagatavošanas tehnoloģija).
Šakotis gatavošana ceptuvē
Kad apmeklējām ceptuvi, uzzinājām daudz ko jaunu par šī izstrādājuma vēsturi un niansēm dažādās valstīs, iepazinām tā tapšanas procesu (mūsu šakotis tika cepts uz atklātas uguns), degustējām un savu izcepto kēksu vedām līdzi uz mājām. Tā pat kā citās vietās, arī Ignalinā jutāmies gaidīti viesi – sīkums, bet patīkami!
No šajā receptē norādītā daudzuma sastāvdaļu ir iespējams pagatavot lietuviešu deserts šakotis ļoti maza izmēra versiju (faktiski izstrādājuma izmērs ir atkarīgs no tā pagatavošanai izlietoto olu daudzuma).
