Portavadī ciemats Skotijas rietumos

Publiucēts 16/09/2024 autors: ainarsbl

Skotijas rietumi

Ja esat Skotijas lielākajā pilsētā Glāzgovā, pāris stundu laikā varat aizbraukt līdz interesantai atpūtas vietai, kura atrodas uz vienas no rietumu pussalām Argilas un Būtas (Argyll and Bute) reģionā.

Argilas un Būtas regions ir otrais lielākais (gandrīz 7 tūkstoši kvadrātkilometru, lielāks ir tikai Skotijas Augstieņu reģions) Skotijā un tam ir robežas ar Stīrlingas, Skotijas Augstieņu un vēl dažiem citiem reģioniem. Reģionā gan dzīvo tikai nepilni 90 tūkstoši iedzīvotāju, iedzīvotāju skaita sarakstā sestais no beigām.

Reģions sākas salīdzinoši netālu no Glāzgovas, jau kādu gabalu pirms Helensburgas pilsētas. Pateicoties tajā esošajiem ezeriem, tajā ir divas lielas pussalas un trīs lielas rietumu Skotijas salas – Ailai (Isle of Islay), Jura un Mulla (Isle of Mull).

Reģionā ir divi lielāki autoceļi zimeļu-dienvidu virzienā un viens austrumu-rietumu virzienā (ziemeļu daļā).

Lielais vairums autoceļu ir vietējas nozīmes un daudzviet ceļiem ir tikai viena braukšanas josla, kas paredzēta braukšanai abos virzienos. Taču, kā jau visur citur Skotijā, visi ceļi ir asfaltēti un ceļu segums ir labas kvalitātes.

Portavadī

Portavadī ir ļoti maza apdzīvota vieta, kurā atrodas neliela osta jahtām un ļoti jauks skandināvu tipa Spa atpūtas komplekss. Šis Spa komplekss nav plaši zināms un lielākoties to izmanto vietējie iedzīvotāji un kuģotāji, taču jāsaka, ka neko labāku par šo Skotijā piecu gadu laikā neatradām.

Principā, viss ir celts kuģotāju atpūtas vajadzībām. Samērā lielā teritorijā atrodas viesnīcas, restorāns, moderna ostas administratīvā ēka un jau pieminētais Spa komplekss.

Bez tam Portavadī ir arī prāmju piestātne no kuras pāri līcim ceturtdaļstundas laikā var ātri nokļūt uz Tarbet ostu, kas atrodas uz nākošās pussalas Ārana salas (Isle of Arran) virzienā. Brauciens pa sauszemi no Portavadī līdz Tarbet aizņemtu vismaz divas ar pusi stundas.

Braucot ar prāmi var vērot tuvumā esošās Skotijas lašu fermas, kas izvietotas līcī diezgan plašā teritorijā. Vienā no reizēm, kad apmeklējām Portavadī, devāmies ar prāmi uz Tarbet un tālāk pa ceļu atpakaļ uz Glāzgovu. Brauciens bija interesants, vairākās vietās pa ceļam bija vērts apstāties un izbaudīt apkārtējo ainavu un vietējās apskates vietas. Un protams, ik pa gabalam ir dažādas Skotijas pilis.

Piemēram, pilsētiņā Inveraray ir stāvvieta pie paša ūdens ļoti skaistā vietā. Ir vērts arī apskatīt pili un tās dārzu – tur var patīkamā atmosfērā pavadīt vairākas stundas (arī pie pils ir autostāvvieta.

Atpakaļceļā var piestāt Loch Fine ezera ziemeļu galā atpūsties un paēst. Ja Loch Fine Oysters restorānā nav brīvu vietu (bieži vien rezervācijas jāveic vairākas dienas iepriekš), garšīgi un par labu cenu paēst var arī blakus esošā dārza centra kafejnīcā.

Viesnīca un Spa

Atgriežoties atpakaļ pie Portavadī, mēs tur esam bijuši diezgan daudzas reizes, veduši arī draugus uz turieni. Vienu reizi uz nakti palikām arī viesnīcas apartamentos. Cenas ir diezgan lielas, taču pavadīt tur veselu pēcpusdienu, dodoties uz Spa kompleksa baseinu un procedūrām ir ļoti laba atpūta.

Kompleksa iekšienē ir peldbaseins, sauna, kafejnīca, otrajā stāvā procedūru kabineti, bet ārpusē apsildāmais baseins un džakuzi burbuļvannas. Īpaši laba sajūta ir aizbraucot uz turieni, kad ārā laiks ir vēss; izejot no saunas kādi desmit metri jānoiet un tad ir īsta bauda plunčāties pa baseinu un skatīties uz apkārtējo ainavu.

Grūti jau ir to pat izstāstīt, tāpēc labāk aizbraukt un pašiem izmēģināt.

Glāzgova

Publiucēts 09/09/2024 autors: ainarsbl

Glāzgova ir Skotijas lielākā pilsēta, ceturtā lielākā Lielbritānijā un 27 lielākā Eiropā. Glāzgovā pašlaik dzīvo vairāk kā 600 tūkstoši cilvēku, lai gan pirms 20. gadsimta vidus iedzīvotāju skaits pat pārsniedza 1.1 miljonu. Kopš tā laika daudzi iedzīvotāji pārcēlās uz tuvākajām pilsētām un tagad kopā ar Glāzgovā un tās piepilsētās dzīvo gandrīz miljons cilvēku, bet visā Glāzgovas reģionā 1.8 miljoni, kas ir aptuveni trešā daļa no visas Skotijas iedzīvotāju skaita.

Ko apskatīt

Pilsēta ir pazīstama ar universitāti, kas dibināta 1451. gadā. Universitātē mācās 35 tūkstoši studentu no 140 valstīm, strādā ap 9 tūkstošiem darbinieku un tā ir 100 pasaules labāko universitāšu sarakstā.

Glāzgovā atrodas arī vairākas citas augsta ranga universitātes, kur studē jaunieši no daudzām pasaules valstīm.

Lai arī Glāzgova ir vienmēr bijusi rūpnieciska pilsēta, īpaši pazīstama ar kuģu būvi, tai ir arī ļoti liels kultūras mantojums. Pilsētā atrodas daudzi muzeji, mākslas galerijas, izstādes, bet daudzviet vēstures elpu var sajust vienkārši staigājot pa tās ielām.

Populārākie apmeklēšanas vērtie apskates objekti ir Kelvingroves mākslas galerija (Kelvingrove Art Gallery and Museum, ieeja bez maksas), Krastmalas muzejs (Riverside Museum), Glāzgovas zinātnes centrs un Džordža skvērs (George Square) pašā pilsētas centrā. Un protams, Glāzgovas universitātes centrālā ēka ir atsevišķas apskates vērta; gan pats ēku komplekss no ārpuses, gan arī iekšā esošais Hantera muzejs un mākslas galerija (The Hunterian Museum and Art Gallery), kuru var apmeklēt bez maksas.

Satiksme

Kā jau lielai pilsētai pienākas, Glāzgovā ir pazemes metro. Metro ir tikai viena līnija un vilcieni kursē pa apli abos virzienos. Vēl interesanti, ka metro vagoni ir daudz mazāki kā, piemēram, Londonā. Sajūta tāda, ka pie perona piebrauc miniatūri vagoniņi.

Vislabāk pilsētā pārvietoties ar metro vai arī ar vilcienu, ja jādodas kaut kur tālāk no centra. Protams, krustām šķērsām kursē arī autobusi, taču triju gadu laikā tur dzīvojot autobusus izmantoju tikai pāris reizes. Laikam nepatika, ka tie mēdz kavēties, ir lēni un arī salīdzinoši dārgi.

Pa pilsētas centru vislabāk pārvietoties kājām, satiksme tajā ir lēna un ir arī ielas, kuras paredzētas tikai gājējiem.

Tiem, kas grib doties kur tālāk, jāatceras, ka Glāzgovā ir divas galvenās dzelzceļa stacijas un ne no katras var aizbraukt uz vajadzīgo vietu. Stacijas viena no otras atrodas apmēram 10 minūšu gājiena attālumā, tā kā mēģināt atrast kā aizbraukt no vienas uz otru nav īpašas jēgas. Protams, ja ir daudz bagāžas, tad vienkārši jākāpj taksometrā.

Turpat centrā atrodas arī autoosta no kuras kursē autobusi uz lielākajām pilsētām un attālākām Skotijas vietām. Vispār starppilsētu autobusu satiksme Skotijā ir laba.

Ja ierodaties Glāzgovas lidostā, tad gan vienīgais sakarīgais transporta veids uz pilsētu ir autobuss, kas piestāj terminālī, bet, ja ielidojat ļoti vēlu, tad var nākties braukt ar taksometru, kas nemaz nav lēti.

Kur doties

Pilsētas centrā ir ļoti daudz veikalu un kafejnīcu, dienas garumā iespējams staigāt pa gājēju ielām, apskatīt centrālo staciju no iekšpuses un doties uz centra austrumu daļu, kura nav tālu un tai arī ir savs šarms, jo kādreiz tur bija pilsētas noliktavu rajons.

Taču pilsētas centrs pārvēršas vakarā, jo vaļā veras daudzi naktsklubi un dzīve atsākas ar jaunu sparu. Populārākā, savā ziņā pat leģendāra, izklaides iela ir Sauchiehall Street. Dzīve šajā rajonā kūsā līdz pat trijiem no rīta, īpaši nedēļas nogalēs.

Glāzgova vispār ir ļoti aktīva pilsēta, kur cilvēki pēc darba dienas, un it īpaši pēc darba nedēļas, iet atpūsties jautrās kompānijās un ar to atšķiras no daudzām citām Skotijas pilsētām, kuras vakaros paliek klusākas. Tāpēc, ja esat Skotijā ir vērts apmeklēt |Glāzgovu un izbaudīt tās īpatnējo šarmu.

Stīrlinga Skotijā

Publiucēts 25/07/2024 autors: ainarsbl

Skotijas centrālā daļa

Stīrlinga, kas pazīstama kā Skotijas karaļu kronēšanas vieta, atrodas Skotijas centrālajā daļā. To mēdz dēvēt par vārtiem uz augstkalnēm (Highlands), jo ziemeļu virzienā no tās sākas daudziem zināmais kalnu reģions Skotijas augstienes. Pilsēta ir viena no iecienītākajām vietām, ko apmeklē tūristi un senākā pagātnē tā pat ir bijusi Skotijas galvaspilsēta. Stirling tika izveidota kā karaliskā pilsēta 1130. gadā, lai gan tās apkārnē cilvēki ir dzīvojuši jau aptuveni četrus tūkstošus gadu.

Stīrlinga atrodas 42 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Glāzgovas un 60 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Edinburgas, veidojot kartē tādu kā vienādmalu trīsstūri starp šīm trijām Skotijas pilsētām, tās visas ir arī savienotas ar modernām ātgaitas automaģistrālēm.
Lai gan pilsētai ir lielpilsētas (city) statuss, tā ir tikai deviņpadsmitā no 51 Skotijas pilsētām iedzīvotāju skaita ziņā – tajā dzīvo nepilni 38 tūkstoši cilvēku.

Stīrlingas viduslaiku pils un vecpilsēta

Kā jau ne pārāk lielai pilsētai pienākas, vecpilsēta nav liela, taču iespaidīgu to padara Stīrlingas pils, kas atrodas stāva vulkāniska klinšu paugura virsotnē un redzama jau tālumā no apkartējiem līdzenumiem. Ir pat sens teiciens – kam pieder Stīrlinga, tam pieder Skotija. Pils no lejas patiešām izskatās majestātika un grūti ieņemama.

Ja ceļojat ar automašīnu, netālu no dzelzeļa stacijas pie Vue kinoteātra (skatieties saiti uz maršrutu kartē tālāk tekstā) ir plašas autostāvvietas par ļoti pieņemamu cenu. Var, protams, noparkoties pašā pils pagalmā, taču cena par to būs daudz lielāka un ne vienmēr tur arī būs brīvas vietas. Toties no stacijai tuvējām autostāvvietām varesiet izstaigāt nelielā centra ieliņas un uzkāpt augšā uz pili – tas nesagādās pārāk lielu piepūli, lai arī kāpšana vietām ir diezgan stāva.

Vollesa monuments

Stīrlingas nomalē atrodas ievērojams skotu vēstures simbols Vollesa monuments. Daudziem šis vārds varētu būt pazīstams pēc 1995. gadā uzņemtās filmas Drošsirdis, kurā amerikāņu aktieris Mels Gibsons atveidoja vēsturisko neatkarības cīnītāja Viljama Vollesa tēlu.

Kādu laiku monumenta piekājē pat bija novietota aktiera statuja, taču vietējo iedzīvotāju iebildumu rezultātā tā tika aizvākta. Galvenā morāle – filma tomēr ir mākslas darbs un nevar pretendēt uz vēsturisko faktu pilnvērtīgu atspoguļošanu. Un galu galā – Viljams Volless bija skots.

Vēl šis un tas noderīgs

Viena no lielākajām iestādēm pilsētā ir Stīrlingas universitāte. Tās reputācija tādā nozarē kā akvakultūra tiek ļoti augsti novērtēta ne tikai Lielbritānijā, bet arī visā pasaulē. Uz turieni mācīties dodas studenti no dažādām pasaules valstīm. Patiesībā, universitāte nemaz neatrodas Stīrlingā, bet tās priekšpilsētā Bridge of Allan, apmēram 4 kilometrus no Stīrlingas centra. Turpat pie universitātes atrodas arī iepriekš minētais Vollesa monuments.

Stīrlingā ir daudzas vietas, kur var labi paēst un arī pārnakšņot, ja tāda vajadzība rodas. Jāsaka gan, ka ļoti daudz tur ir indiešu restorānu un ne visiem tas var būt pa prātam, taču bez īpašām pūlēm iespējams arī atrast cita veida restorānus un kafejnīcas.

Viens no tādiem restorāniem, ko es varu rekomendēt ir pie pašas pils – Port Cullis. Tas ir mājīgs restorāns-bārs, tur var sēdēt gan iekštelpās, gan nelielā dārzā un cenas ir salīdzinoši labas, ņemot vērā atrašanās vietu. Jebkurā gadījumā, pēc pils apmeklēšanas, pusdienošana tur var pozitīvi papildināt pilī gūtos iespaidus.

Citas ievērojamas vietas, ko apmeklēt ceļotājiem Skotijā bez jau augstāk minētajām, ir Edinburga, Glāzgova, Skye sala, Loch Lomond un Loch Ness ezeri, Hebridu salas un vesela virkne nacionālo parku aktīvas atpūtas cienītājiem.

No Rīgas uz Londonu ar autobusu un vilcienu

Publiucēts 18/07/2024 autors: ainarsbl

Esam pieraduši, ka lielus attālumus ātri un salīdzinoši lēti varam veikt lidojot, īpaši, ja galamērķī iespējams nokļūt ar kādu no zemo cenu aviokompānijām. Tomēr reizēm, tādu vai citādu iemeslu dēļ, jāceļo pa sauszemi.

Vienkāršākais, protams, ir iesēsties savā auto un doties ceļā. Bet ko darīt, ja arī tas nestrādā? Tad jāsāk skatīties, kādas iespējas piedāvā sauszemes komerciālais un sabiedriskais transports.

Tātad, pēc apmēram viena mēneša, ko pavadījām Latvijā, mes devāmies ceļā ar autobusu no Rīgas uz Berlīni, lai tālāk ar vilcienu brauktu uz Londonu Anglijā.

Uzreiz gan jāsaka, ka ceļojumu plānojām un arī biļetes visiem ceļa posmiem bijām iegādājušies jau vairakus mēnešus iepriekš. Tas galvenokārt tāpēc, ka vilcienu cenas Eiropā kļūst arvien dārgākas, kad dienu skaits līdz ceļojumam sarūk. Tādā veidā izdevās ietaupīt krietnu naudas summu.

Pirmā diena: Rīga – Varšava

Lai nokļūtu no Rīgas uz Berlīni, izmantojām Ecolines autobusu, kas izbrauc no Rīgas autoostas rīta pusē. Labu laiku nebijām braukuši ar autobusu, bet tik lielu attālumu veicām pirmo reizi. Izbraukšana no Rīgas bija paredzēta 11 no rīta un ierašānās Berlīnē septiņos nākošajā rītā. Biļetes cena no Rīgas lidz Berlīnei vienam cilvēkam bija ap 70 eiro.

Tā kā nebija paredzētas daudzas pieturas, līdzi ņēmām pāris ūdens pudeles un arī pārtiku dažām ēdienreizēm.Autobusā piedāvā iespēju iegādāties sviestmaizes, bet retais to izmantoja, lielākā daļa ceļotāju, tā pat kā mēs, bija paņēmuši līdz savu pārtiku.

Pirmā pietura uz dažām minūtēm bija Paņeveža Lietuvā, bet iespēja izkāpt ārā izstaipīt kājas un aizstaigāt līdz tualetei bija tikai Viļņā, kur apstājāmies uz kādām piecpadsmit vai 20 minūtēm. Tāpat arī pēc tam Kauņā.

Kad iebraucām Mariampolē, jau sāka krēslot un gribējās nopirkt kaut ko ēdamu, arī ūdens jau sāka iet uz beigām. Ūdeni dabījām, bet neko ēdamu gan autoostas bufetē atrast neizdevās. Šajā pieturā stāvējām vismaz kādas minūtes divdesmit, tā kā bija iespēja izstaipīt kājas un visu ķermeni pamatīgāk pēc nu jau septiņas stundas ilgā brauciena.

Nākošā pietura bija paredzēta Polijas pilsētā Belistokā pēc pāris stundām. Vispār ceļš šajā posmā bija visgrūtākais, jo ārā lija lietus, bija tumšs, bet gulēt vēl negribējās. Izglāba tas, ka autobusā katrai sēdvietai ir savs TV ekrāns un var skatīties filmas, kuru izvēle bija pārsteidzoši laba.

No Belistokas devāmies rietumu virzienā un nokļuvām Varšavā pēc vienpadsmitiem vakarā.

Varšava

Kad izbraucām no Rīgas, pirms dažām dienām bija sācies karš Ukrainā, bet pa ceļam nekādas īpašas izmaiņas nepamanījām, lai arī kādā brīdī bijām mazāk kā 200 kilometrus no Ukrainas robežas. Taču iebraucot Varšavas autoostā kara tuvumu varēja jau manīt.

Malā stāvēja policijas mašīna ar ieslēgtām bākigunīm, blakus autobuss, tāds kā pārvietojamais informācijas punkts bēgļiem no Ukrainas.

Stacijā bija pieejama bezmaksas pārtika un citas lietas, kas sajūtas padarīja diezgan nepatīkamas, jo pirmo reizi sajutām ka tuvumā ir karš.

Autobuss stacijā stāvēja diezgan ilgi un izbraucām tikai ap pusnakti, kamēr bagāžas nodeva un autobusā sakāpa visi uz Vāciju braukt gribētaji. Bija cilvēki, kam biļetes nemaz nepietika un liekas, ka daļa braucēju varēja būt izceļotāji no Ukrainas, kuri devās tālāk uz Vāciju.

Tālāk brauciens turpinājās pa naksnīgo Poliju un visprātīgākais ko darīt bija gulēt. Nākošā pietura jau bija paredzēta Berlīnē pēc kādām septiņām stundām un no turienes turpināt ceļu ar vilcienu uz Briseli Beļģijā.

Romas vēsturiskais centrs – otrā diena

Publiucēts 27/06/2024 autors: ainarsbl

Ir tik forši ir pamosties no rīta Romas centrā pēc vēlas nakts pastaigas, kad naktsmītnes cenā iekļautās garšīgās brokastis jau gaida restorānā uz jumta terases. Superīgi laba sajūta! Vienīgais, kas jādara, jāsaņemas izkāpt no milzīgās gultas un daudzmaz jāsaģērbjas, lai var cilvēkos rādīties.

Kolizejs

Pirmajā dienā Romā bijām izstaigājuši muzeju, tāpēc otrajā dienā gribējām izbaudīt saulaino oktobra beigu laiku svaigā gaisā. Pirmais, ko darījām uzreiz pēc brokastīm, devāmies uz kolizeju – galu galā, kas būtu Itālija un Roma bez Kolizeja.

Patiesību sakot, tur jau iepriekš bijām bijuši un pat izstaigājuši to no iekšienes, taču obligāto selfiju uz kolizeja fona vajadzēja uzņemt. Savādāk neviens no mājās palicējiem neticēs, ka bijām uz pāris dienām uz Romu aizlidojuši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kolizejs atradās mazāk kā desmit minūšu gājiena attālumā no mūsu naktsmītnes Monti Palace viesnīcā.

Bijām domājuši no kolizeja ar metro uzreiz braukt pastaigāt pa parku pilsētas centra otrā pusē, taču nācās iet atpakaļ uz viesnīcu, jo COVID dēļ metro stacija pie kolizeja bija slēgta. Bet tā kā laiks bija vienkārši fantastisks, tas nekādas neērtības nesagādāja un nākošajā galapunktā jau drīz vien nokļuvām no stacijas tuvāk viesnīcai.

Villa Borghese dārzi

Jau iepriekš bijām izplānojuši, ka dosimies garākā pastaigā pa Villa Borghese dārziem, kuri atrodas Romas centra dienvidaustrumu daļā. Dārzus sāka veidot vīnogu dārzu vietā 1605. gadā, taču pašreizējā izskatā tie eksistē no astoņpadsmitā gadsimta beigām.

Villa Borghese dārzi ir veidoti kā ainavu parks, kura teritorija ir ap 80 hektāriem. Tajā atrodas vairākas ēkas, muzeji un, protams, arī dažāda veida izklaides un atrakcijas. Ļoti populārs veids tur atpūsties ir īrēt dažāda veida velosipēdus. Kā nekā, teritorija ir milzīga un tas ir trešais lielākais parks Romā. Ja grib to visu apskatīt vienā dienā, ar kājām ejot to ir diezgan grūti izdarīt.

Kad bijām kārtīgi izstaigājušies, no parka rietumu daļas devāmies Tibras upes virzienā. Jau no parka terases (parks atrodas vienā no uzkalniem), varēja redzēt lejā esošo Piazza del Popolo (tukojumā tas varētu nozīmēt ļaužu laukums).

Piazza del Popolo

Uz turieni arī devāmies. Laukuma vidū atrodas skaista strūklaka, lai gan Romā ir milzum daudz strūklaku, kuras izskatās viena par otru skaistākas un iespaidīgākas. Strūklakas vidū uz postamenta atrodas ēģiptiešu faraona Ramzesa otrā obelisks. Strūklaka ir augsts tornis, kas atgādina šauru un garu piramīdu. Vienā no laukuma malām atrodas tajā pašā vārdā nosauktā baznīca Santa Maria del Popolo, ne parāk liela, bet skaista ēka.

Pēc pastaigas pa laukumu devāmies pa šaurajām Romas centra ieliņām dienvidu virzienā, jo diena jau bija pāri pusdienlaikam un vakarā jau bija jādodas mājās. Gribējās gan paēst, gan nopirkt itāļu delikateses mājup vešanai. Tāpēc nākošais pastaigas galamērķis pirms atgriešanās viesnīcā bija tirdziņš laukumā Piazza Campo de’Fiori.

Piazza Campo de’Fiori

Pašā tirgū iepirkties nebijām domājuši, taču apkārtnē ir vairāki izslavēti itāļu delikatešu, kas pamatā ir dažādos veidos žāvēta gaļa, veikali.

Tā arī izdarījām – atstājām pamatīgu naudas žūksni veikalā, kas atrodas Piazza Campo de’ Fiori, 43. Veikalu noteikti var atpazīt pa gabalu pēc izkārtnes, kurā dominē pamatīga mežacūkas galva. Veikals neliels, taču stāvgrūdām pilns ar gaļas izstrādājumiem. Rezultātā, līdzpaņemtā mugursoma bija pilna ar dažāda veida žāvētu gaļu un atlika vairs tikai pašiem paēst pirms došanās mājās.

Netālu no laukuma atrodas restorāns, kurā paēdām un par to var vairāk izlasīt citā blogā par mūsu gastronomiskajiemm piedzīvojumiem Romā šī nedēļas nogales ceļojuma laikā.

Tas šai reizei arī viss. Vēl tikai jāpiebilst, ka no tās pašas Termini stacijas, kurā ieradāmies, ar autobusu devāmies atpakaļ uz lidostu.

Kad plānojiet ceļojumu ierodoties Ciampino lidostā, ņemiet vērā, ka kompānija SIT Bus, kuras autobusu izmantojām lidostas transfēram, pēdējo reisu uz lidostu piedāvā sešos vakarā, tā kā var nākties pāris liekas stundas pavadīt Ciampino lidostā, kur, godīgi sakot, nav īpaši ko darīt. Tā ir ļoti maza lidosta. Lai gan, ir pieejami arī citi tranfēra varianti un kādu no tiem visdrīzāk izmantosim nākošreiz.

Romas vēsturiskais centrs – pirmā diena

Publiucēts 20/06/2024 autors: ainarsbl

Nedēļas nogale Romas centrā

Vēl viens šī bloga nosaukums varētu būt “Atpakaļ uz Itālijas galvaspilsētu Romu”, jo mēs tur jau bijām pirms vairākiem gadiem. Tomēr toreiz mēs ceļojām arī ārpus pilsētas, piemēram, uz Grotte di Frasassi un Vezuva vulkānu, kas atrodas ārpus Lacio reģiona.

Šoreiz mūsu intereses objekts bija tieši Romas centrs, lai tur pavadītu visu nedēļas nogali. Gribējām pastaigāties pa pilsētas vēsturisko centru un arī baudīt romiešu ēdienus.

Mēs ieradāmies Termini stacijā ar autobusu no lidostas īsi pirms pusdienlaika un pirmā lieta, kas jādara, protams, bija aiziert paēst vēlas brokastis. Atsevišķā blogā esmu ralstījis par mūsu gastronomisko pieredzi Romā šajā nedēļas nogales ceļojumā. Īsi sakot, mums ļoti paveicās, jo visas ēdienreizes bija patiešām superīgas un padarīja ceļojumu pat negaidīti labāku. Taisnības labad gan jāsaka, ka visas ēšanas vietas jau iepriekš bijām atraduši un izpētījuši milzum daudz atsauksmju par tām, tā kā teiciens, ka veiksme ir iepriekš sagatavota iespēja nostrādāja pilnībā.

Diokletiāna pirtis

Tūlīt pēc brokastīm mēs devāmies uz Diokletiāna pirtīm (Termas de Diocleciano) – muzeju, kas ir daļa no lielākā Romas Nacionālā Muzeja.

Diokletiāna pirtis ir milzīgs komplekss, objekts tika uzceltas mūsu ēras trīssimtajos gasos, tas atrodas tieši iepretim Termini stacijai.

Ieejas maksa šajā muzejā bija ļoti sakarīga – tikai 10 eiro vienam pieaugušajam (biļetes rezervējām iepriekš internetā, rezervēšanai tika pieņemtas tikai kredītkartes).

Jāpiemin, ka šis brauciens bija COVID-19 pandēmijas laikā 2021. gada oktobrī, tāpēc mums bija jāuzrāda zaļie sertifikāti, lai varētu muzeju apmeklēt un pirms ieejas mums arī izmērīja ķermeņa temperatūru. Savādāk gan muzejs, gan Romas centrs izskatījās kā jau parasti – daudz tūristu, suvenīru, silts un saulains.

Muzeja iekšpusē un ārpusē atradās daudzi senie priekšmeti, kas liecina par Romas civilizācijas spēku un varenumu. Lai arī man veci gruveši un akmens gabali īpaši nesaista, jāatzīst, ka tas viss bija iespaidīgi. Vislabāk, protams, man patika kompleksa ēkas un dārzi.

Šajā muzejā mēs tur bijām apmēram stundu vai nedaudz vairāk un tad nolēmām doties tālāk.

Naiadu strūklaka

Diokletiāna pirts kompleksa rietumu daļā atrodas Santa Maria degli Angeli e dei Martiri baznīca. Mēs to redzējām no kompleksa iekšpuses, taču tā izskatās vēl iespaidīgāk no ielas puses. Šīs baznīcas arhitekti bija Mikelandželo un Luidži Vanvitelli.

Baznīcas priekšā ir vēl viena pārsteidzoši skaista vieta – Naiadu strūklaka. Viss laukums ap strūklaku izskatās iespaidīgi – to noteikti var ievērot šeit vienā no attēliem.

Viesnīca Monti Palace

No strūklakas mēs devāmies uz viesnīcu Monti Palace Hotel, kur jau iepriekš bijām rezervējuši istabu. Jāsaka, ka viesnīca patiešām ir pelnījusi savas četras zvaigznes. Istaba, brokastis, uzņemšana, viesu apkalpošana – viss bija augstākajā līmenī. Bijām pārsteigti arī par pašu istabu – tajā bija ļoti kluss, gandrīz nekādas skaņas no ielas nenāca iekšā. Iespējams tāpēc, ka visas sienas ir pārklātas ar diezgan savdabīgām auduma tapetēm.

Vēl viena viesnīcas priekšrocība ir tās jumta terase, ko viņi sauc par Tiziano terasi. Tā atrodas ēkas augšējā stāvā un piedāvā 180 grādu panorāmas skatu uz Monti rajonu. Ja gribat tur augšā pasēdēt, vajadzētu rezervēt galdiņu iepriekš. Vismaz, lai no terases vērotu saulrietu. Tajā laikā terase ir pilna ar cilvēkiem un saulriets ir patiešām skaists.
Viens padoms attiecībā uz terasi – neplānojiet tur vakariņas, vienkārši pasūtiet kādu dzērienu (dažas uzkodas tiek tiem piedāvātas klāt un ir iekļautas cenā). Brokastis no rītiem tika pasniegtas terasē un bija ļoti garšīgas, taču vakariņas nez kāpēc ne ar ko īpašu tur neiepriecina.

Vakara pastaiga pa Romas centru

Pēc saulrieta mēs devāmies vēlā vakara pastaigā pa tuvējo apkārtni. Tā kā izlēmām viesnīcā neēst, atradām arī jauku restorānu, kur paēdām garšīgas vakariņas.

Pilsēta bija ļoti dzīvīga pat pēc pulksten desmitiem vakarā, kad atgriezāmies viesnīcā.

Mēs pastaigājāmies pa Via dei Fori Imperiali un baudījām naksnīgos skatus uz pilsētu no dažādām vietām uz tās fantastiskajiem laukumiem un ēkām – Piazza Venezia, Fontana dell’Adriatico, Tirēnu strūklaku, Campidoglio un daudzām citām fantastiskām vietām. Lasiet arī tālāk par mūsu otro dienu Romas centrā. Varat izlasīt arī par mūsu otro dienu Romā.

Londona – pirmie iespaidi

Publiucēts 17/06/2024 autors: ainarsbl

Apmeklējot Londonu

Sākotnēji šis blogs tika rakstīts, kad ierados Anglijā uz kādu laiku padzīvot Londonā. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, tāpēc daļa informācijas ir papildināta, lai būtu aktuāla arī 2024. gadā. Vēl joprojām tas viss šeit par pirmajiem iespaidiem pārceļoties uz Londonu. Uz šo brīdi jaunākais ieraksts par Londonu ir apraksts par Batersī spēkstaciju.

Anglijas un Lielbritānijas galvaspilsētā Londona ir slavena ar daudzām interesantām un pat unikālām vietām, bet es sākšu ar tiltiem. Londonā pāri Temzas upei ir 24 tilti. Vecākais ir Londonas tilts, kas sākotnēji tika izgatavots no koka, bet pēc tam tika pārbūvēts 1209., 1831. un 1973. gadā. Iespējams, slavenākais ir Torņa (Tower) tilts, kas tika uzcelts 1894. gadā un ir pazīstams visā pasaulē kā viena no Londonas ainavas vizītkartēm.

Viens no interesantākajiem tiltiem, manuprāt, ir Tūkstošgades tilts, kas ir gājēju tilts, savienojot Sv. Pāvila katedrāli un Tate Modernās mākslas galeriju.

Ļoti skaista aina parādās, ja paskatās uz tiltu no mākslas galerijas puses virzienā uz Sv. Pāvila katedrāli. Jūs varat šķērsot upi, izmantojot jebkuru citu tiltu (izņemot dažus dzelzceļa tiltus), un katru reizi panorāmas skats būs atšķirīgs un vienlīdz interesants.

Parki un dārzi

Neskatoties uz lielo pilsētas izmēru, Londona ir ļoti zaļa. Pat pilsētas centrā ir daudz mazu dārzu un lielāku parku. Lielākie parki centrālajā rajonā ir Regenta parks (166 hektāri), Haidparks (142 hektāri) un Kensingtonas dārzi (111 hektāri).

Tos sauc arī par karaliskajiem parkiem, jo sākotnēji tie tika radīti karaliskās ģimenes atpūtai taču tagad ir pieejami arī plašākai publikai. Daudzi cilvēki katru dienu izmanto parkus skriešanai, pastaigām, piknikiem vai vienkārši atpūtai sēžot zālē, kas tur ir atļauts.

Karaļa dzimšanas diena

Kad rakstīju šo pirmo reizi, Lielbritānijā valdīja karaliene, tagad pie varas ir karalis, nekas cits nav būtiski mainījies.

Ja jūs nolemjat apmeklēt Londonu vasaras sākumā, katru gadu tiek rīkoti lieli publiski Karalienes (tagad karaļa) dzimšanasdienas svētki. Cilvēku pūļi skatās parādi. Tā ir tradīcija, kas nāk no 17. gadsimta. Pasākims katru gadu notiek Londonā jūnija otrajā sestdienā neatkarīgi no tā, kad ir valdnieka īstā dzimšanas diena.

Pēc Lielbritānijas armijas parādes valdnieks karaliskajā procesijā dodas uz Bekingemas pili. Ir ļoti interesanti vērot armijas parādi, kas sastāv no dažādiem karaspēka veidiem. Pasākuma beigās karaliskie gaisa spēki lido virs pūļa Bekingemas pils virzienā, kur tos no balkona sveic karaliskā ģimene.

Krogi un pilsētas pasākumi

Manuprāt, angļu krogi (pubs) ir kaut kas īpašs. Jūs varat baudīt lielisku alu pusdienojot vai uzdzert ko citu, lai gan alus Anglijas krogos ir svēta lieta. Svētdienās varat ēst ļoti īpašu tradicionālo ēdienu – svētdienas cepeti (sunday roast). Galvenās ēdiena sastāvdaļas ir Jorkšīras pudiņš (maizes tipa cepts izstrādājums) un piedevas (burkāni, zaļie zirnīši, kartupeļu biezputra, mērce utt.). Gaļu varat izvēlēties pēc saviem ieskatiem, kas visbiežāk ir cūkgaļa, aitas gaļa, liellopa gaļa, vistas gaļa vai atsevišķos gadījumos arī zivs.

Taču visinteresantākais skats pie krogiem ir piektdienu vakaros. Pirms pārnākšanas no darba, daudzi cilvēki pēc darba nedēļas pulcējas pūļos krodziņos un to ārpusē, jo vietas iekšā visiem bieži vien nepietiek. Tas ir kā prognoze, ka tuvojas nedēļas nogale un cilvēki sāk svinēt smagas darba nedēļas beigas. Šīs svinības bieži beidzas tikai tad, kad krogs tiek slēgts ap pusnakti.

Gandrīz katru nedēļas nogali vasarā visā pilsētā notiek pasākumi un dažādas svinības. Viens no populārākajiem pasākumiem ir Notinghilas karnevāls. Šis pasākums tiek rīkots katru gadu augusta beigās kopš 1966. gada, un tas ir lielākais šāda veida karnevāls Eiropā.
Visapkārt ir daudz cilvēku dažādos tērpos, daudz trokšņu no visdažādākajām skaņu sistēmām un dzīvās mūzikas.

Milzum daudz cilvēku vēro šīs norises, kopā šajā karnevālā piedalās aptuveni miljons cilvēku. Nākošajā dienā pēc pasākuma tiek nodrošināts darbs ļoti daudziem atkritumu savācējiem, jo skats pēc festivāla ir kā pēc atkritumu vētras.

Apskates vietas Londonā

Londona tūristiem piedāvā milzīgu daudzumu dažādu izklaides iespēju. Piemēram, Temzas upe ir ļoti iecienīts sabiedriskā transporta maršruts. Ja vēlaties doties ceļojumā pa upi, ir vērts izvēlēties Griniču kā galamērķi un izmantot ļoti ērtos Thames Clippers kuģīšus, kuri kursē pa Temzu. Pēc VOVID-19 pandēmijas pārvadātājs tagad ir Uber Boat, lai gan Thames Clipper vārdu salikums nosaukumā arī ir saglabāts (pilnais nosaukums Uber Boat by Thames Clippers).

Šie katamarāni ir ātri un kursē bieži, tiem ir daudz pieturu, un ceļojuma laikā jūs varat vērot daudzas dažādas vietas Temzas krastos. Grīniča ir viena no pēdējām Thames Clippers pieturām.

Pēc Karaliskās observatorijas un tās apkārtnes apmeklējuma Grīničā jūs varat atgriezties pilsētas centrā izmantojot DLR – Docklands Light Railway (burtisks tulkojums būtu – ostas doku vieglais dzelzceļš, lai gan tas neko neizsaka. Tas ir kaut kas pa vidu īsam vilciena sastāvam un tramvajam un kursē bez vadītāja).

Šī ir vēl viena lieta, kas ir īpaša Londonā – DLR ir viena no pirmajām vieglo dzelzceļu sistēmām Lielbritānijā, un tai ir viena no pasaulē modernākajām vilcienu automātiskās vadības sistēmām. Visi DLR vilcieni no Grīničas ierodas vienā no metro stacijām pašā pilsētas centrā Temzas kreisajā krastā.

Šie ir tikai daži padomi, kā pavadīt laiku Londonā, ja izdomājat doties uz nedēļas nogali vai mazliet ilgāk. Patiesībā pat ar vairāku gadu nodzīvošanu Londonā var nebūt pietiekami, lai iepazītos ar visu, kas tajā ir.

No Rīgas uz Londonu – Beļģija

Publiucēts 06/06/2024 autors: ainarsbl

Pēc brauciena no Rīgas Latvijā uz Berlīni ar autobusu un no Vācijas galvaspilsētas Berlīnes uz Beļģijas galvaspilsētu Briseli ar vilcienu, trešās dienas rītā pamodāmies diezgan labi atpūtušies Briseles viesnīcā.

Mūsu Eurostar ātrvilciena atiešanas laiks bija paredzēts pēcpusdienā, tāpēc nekur īpaši nesteidzoties paēdām brokastis un pēc tam laiskojāmies viesnīcas pirmajā stāvā. Tā kā bijām gana noguruši ceļojot iepriekšējās divas dienas, nekur ārā uz pilsētu doties nevēlējāmies.

Brisele

Brisele is Beļģijas galvaspilsēta, lai gan bieži ar to tiek minēta arī kā Eiropas Savienības galvaspilsēta, jo tā ir viena no pilsētām, kurā atrodas ES institūcijas. Tajā atrodas arī citas nozīmīgas iestādes, piemēram, Benelux valstu sekretariāts un NATO mītne.

Briselē dzīvo apmēram 1.2 miljoni cilvēku. Interesants is fakts, ka, lai gan pilsēta skaitās franciski runājoša, tā atrodas Beļģijas flāmu daļā veidojot enklāvu. Līdz 19. gadsimta beigām Briselē valdošā valoda bija flāmu, taču pēc tam franču valoda ņēma virsroku. Briseles reģionā ir divas oficiālās valodas – franču un flāmu.

Ierodoties Briselē viesnīcu pie dienvidu stacijas izvēlējāmies apzināti, jo tur vakarā pienāca vilciens ar kuru ieradāmies no Vācijas un no turienes arī plēnojām doties braucienā tālāk uz Londonu Lielbritānijā ar Eirostar vilcienu.

No Briseles dienvidu stacijas attiet ātrvilcieni gan uz Apvienoto Karalisti, gan arī tie, kuru galamērķis ir Eiropas Savienības valstis ar gala stacijām, piemēram, Parīzē Francijā. Atšķirība ir tikai tāda, ka pirms iekāpšanas vilcienā uz Londonu ir jāiet cauri muitas un robežkontrolei kā tas ir jebkurā starptautiskajā lidostā.

Brauciens uz Londonu

Muitas un robežkontrole arī nozīmē to, ka stacijā jāierodas kādu brīdi pirms vilciena attiešanas un stacijā ir beznodokļu (duty free) veikali. Par tiem gan jāsaka, ka cenas tajos ir nenormāli augstas un, visticamāk, pilsētā iepirkties varētu pat būt lētāk.

Bijām pareizi sarēķinājuši laiku, lai nebūtu ilgi jāgaida vilciena pienākšana, tāpēc pēc nelielas uzkavēšanās uzgaidāmajā zālē varējām jau doties uz peronu, lai kāptu iekšā vilcienā.

Pats brauciens nebija īpaši aizraujošs, ja neskaita to, ka vilciena kustības ātrums bija tuvu 300 kilometriem stundā (varbūt pirmo reizi braucot šādā ātrumā ar vilcienu sajūtas būtu iespaidīgākas). Pa ceļam vienīgā pietura bija Francijas pilsētā Lillē. Tur tika uzņemti papildus pasažieri un bez jebkādas kavēšanās devāmies tālāk.

Brauciens no Briseles līdz Londonai aizņēma vien divas stundas un desmit minūtes. Biļete standarta vagonā vienam cilvēkam maksāja 60 mārciņas (75 eiro). Jāsaka gan, ka šī ir salīdzinoši zema cena par braucienu, kas var maksāt no 100 līdz 200 mārciņām vai pat vairāk. Nedēļas nogalē cenas bieži ir zemākas (īpaši ap pusdienlaiku) bet darba dienās augstākas. Nedēļas nogalēs parasti ir kādi pieci reisi vienā virzienā, bet darbadienās seši (pirmdienās septiņi).

Londonas St Pancras stacija

Eirostar vilcieni Londonā ierodas St Pancras International stacijā. Stacija ir savienota ar vienu no visvairāk noslogotajām stacijām Lielbritānijā London Euston, no kuras kursē iekšzemes vilcieni.

Ja gadās būt tuvumā, ir vērts staciju apskatīt no iekšienes. Angārs, kurā ierodas vilcieni, ir gan milzīgs, gan tajā pašā laikā mājīgs ar lielu pulksteni pie angāra sienas un statuju perona galā, kura simbolizē satikšanās un atkalredzēšanās prieku.

Tālāk no stacijas ir milzum daudz iespēju doties vēlamajā virzienā uz pilsētu – metro, autobusi, taksometri un virszemes dzelzceļa līnijas. Netālu ir arī King’s Cross dzelzceļa stacija, kurā, starp citu, ir Harija Potera veikals uz Perona 9 3/4’. Tur, protams, tirgo arī atbilstošos šī pasaku varoņa suvenīrus.

Tā nu mūsu nepilnu trīs dienu ilgais brauciens no Rīgas uz Londonu veiksmīgi noslēdzās. Ja gribat lasīt ko vairāk, apskatiet citus šī bloga ierakstus.

Rietumigaunija un salas

Publiucēts 30/05/2024 autors: ainarsbl

Nedēļas nogales izbrauciens

Šis bija korporatīvais izbrauciens ar autobusu kopā ar darba kolēģiem. Kādā nedēļas nogalē devāmies uz Igaunijas salām. Rietumigaunija tika izvēlēta, lai mazliet atpūstos ārpus mājām, izklaidētos un nedaudz paskatītos apkārt kā kaimiņi dzīvo. Mūsu mērķis bija Sāremā sala ar īsu pieturu Igaunijas vasaras galvaspilsētā – Pērnavā.

Robeža starp Latviju un Igauniju

Robežu starp Latviju un Igauniju var šķērsot izmantojot galveno autoceļu E67. Tomēr ir interesanta alternatīva – nogriezieties pa kreisi tieši pirms Igaunijas robežas uz Latvijas mazpilsētu Ainažīem. Braucot cauri pilsētai, jūs būsiet pārsteigti, ka pēc neilga laika jūs ceļa malā redzēsiet ceļa zīmi, kas norāda, ka šķērsojiet valsts robežu – Rietumigaunija ir klāt pavisam nematot.

Tieši pirms robežas ir neliela autostāvvieta. Apstājoties tur, jūs varat doties nelielā pastaigā līdz vecajam molam (tas atrodas Latvijas teritorijā tikai dažus simtus metru no Igaunijas robežas) un izbaudīt skaisto ainavu.

Piejūras kūrorts Pērnava

Nākamā pieturvieta bija Pērnavā. Ja godīgi, līdz pat Pērnavai braucot pa ceļam nebija nekā interesanta, izņemot dažas atpūtas vietas pie jūras, netālu no ceļa. Bija gan nedēļas, gan arī vasaras beigas tāpēc pilsēta bija ļoti kluss. Lielākā daļa kafejnīcu un restorānu bija slēgti vai bez apmeklētājiem.

Pērnavas pilsēta pati par sevi ir jauka, it īpaši tās vecā daļa – vērts mazliet pastaigāt pa to. Ja dodaties no Rīgas (Latvija) uz Tallinu (Igaunija), šī ir laba vieta, kur ieturēt nelielu pauzi un baudīt kafiju, pirms braucat vēl 130 kilometrus, lai sasniegtu Tallinu, esam tā daudzkārt darījuši. Arī šoreiz to darījām, pirms turpinājām ceļojumu uz Igaunijas salām.
Igaunijas salas

Rietumigaunija ir reģions, kuram pieder vairākas salas. Sāremā ir lielākā Igaunijas sala, un starp sauszemi un salu regulāri kursē prāmji. Prāmis uz Sāremā iziet no termināla, kas atrodas nelielā ciematiņā Virtsu un tas ierodas Kuivastu Muhu salā. Muhu sala atrodas starp sauszemi un Sāremā salu. Lai nokļūtu Sāremā, vispirms jums vajadzēs šķērsot Muhu.

Ceļojums uz Muhu salu ar prāmi ilgst apmēram 25 minūtes – tieši tik daudz, lai uz prāmja būtu iespējams pasēdēt pie alus kausa (tiem, kas nav pie stūres) un uzkodām. Internetā ir atrodams prāmju kustības grafiks šai un citām prāmju līnijām, kas savieno Igaunijas kontinentālo daļu ar salām.

Parasti darba dienās prāmis atiet ik pēc 35 minūtēm, šajā maršrutā darbojas divi prāmji. Tie ir aptuveni 97 metrus gari, 18 metrus plati, to iegrime 4 m. Sāremā sala veido barjeru starp Rīgas jūras līci un Baltijas jūru. Salas augstākais punkts ir 54 metrus virs jūras līmeņa. Senās sāgās tiek runāts par salu iedzīvotāju un vikingu konfliktiem.

Sāremā bija starp bagātākajiem senās Igaunijas apriņķiem un Igaunijas pirātu mājvieta, kurus dažkārt dēvēja par austrumu vikingiem. Mūsdienās Sāremā ir pazīstama kā jauka atpūtas vieta ar unikālu dabu un daudzām apskates vietām. Salas novietojuma (tā ir savā ziņā izolēta no ārpasaules) dēļ tā ir saglabājusi savu unikalitāti.

Muhu salas kultūras mantojums

Pēc ierašanās Kuivastu Muhu salā tālāk var doties uz Koguva ciematu, kurš atrodas netālu no Kuivastu – Kuresāres ceļa. Koguva ir vislabāk saglabājies 19. gadsimta ciems Igaunijā. Dažas ēkas ir celtas pat 18. gadsimtā. Tur var apskatīt igauņu tradicionālo dzīves stilu, kāds tas bija senākos laikos – dzīvojamās lauku mājas, noliktavas, saunas, klētis un vasaras virtuves.

Etnigrāfiskā muzeja telpa Igaunijas salās

Sāremā salas apskates vietas

Sāremā platība ir 2700 kvadrātkilometri un tās iedzīvotāju skaits ir aptuveni 35 tūkstoši cilvēku. Ciematos joprojām ir akmens žogi un mājas ar salmu jumtiem. Sāremā simboli ir vējdzirnavas, kadiķi un mājās gatavots alus. Interesanta vieta salā ir Kaali meteorīta krāteris, kas izveidojies aptuveni 650 – 700 gadus pirms mūsu ēras (tas izpētīts 1937. gadā). Patiesībā tur ir vairāki krāteri.

Lielākais no krāteriem ir 110 metru diametrā, meteorīta masa ir bijusi no 20 līdz 80 tonnām. Vieta ir diezgan vienkārši atrodama, sekojiet ceļa zīmēm (tā atrodas 18 kilometru attālumā no Kuresāres uz Kuivastu pusi).

Sāremā galvaspilsēta Kuresāre

Pēdējā mūsu ceļojuma pietura pirms došanās mājās bija Kuresaare. Sāremā salā ir tikai viena pilsēta, kas ir Kuresāre – tā ir arī salas galvaspilsēta. Vissvarīgākā un, es teiktu, aizraujošākā Kuresāres apskates vieta ir bīskapu pils.

Pils tika uzcelta mūsu ēras 14. gadsimta beigās, ēkas pamatplāns ir laukums, kura katras puses garums ir aptuveni 43 metri. Starp Baltijas valstu viduslaiku pilīm šī ir saglabājusies salīdzinoši ļoti labi.

Daži vārdi par Sāremā viesnīcām. Lielākā daļa no tām ir ērtas Spa viesnīcas, kas uzceltas relatīvi nesen. Ja tur paliksit, jums būs piekļuve baseinam, saunai, bāram un citām ērtībām. Tomēr ņemiet vērā, ka agrā rudenī telpās var nedarboties apkure, un sienas ir ārkārtīgi plānas, tātad, var būt vēsi.

Mainavas sala

Publiucēts 16/05/2024 autors: ainarsbl

Saule, ziedi un pavasaris

Nākošajā dienā pēc ierašanās Vācijā mēs devāmies uz Bāden-Bādenes termālajien baseiniem, kas atrodas netālu no vietas, kur bijām apmetušies. Vairak par to var izlasīt aprakstā par Bāden-Bādeni.

Pirms došanās uz Mainavas salu, pēc termālo baseinu un saunu kompleksa apmeklēšanas, mēs pastaigājāmies pa pilsētu, kurai ir gan savs unikālais šarms, gan kaut kas īpašs, piemēram, vācu kārtība, kas dīvainā veidā harmoniski pastāv līdzās krievu valodai, ko var dzirdēt daudzās vietās pilsētā..

Mainavas sala

Kā jau teicu iepriekš, šī īsā epizode ir no laika, kad bijām Vācijā pēc Šveices apmeklējuma. Mainavas sala atrodas pavisam citā Vācijas nostūrī, kuru mēs apmeklējām pēc Bāden-Bādenes atgriežoties no Šveices. Faktiski reģions ap Konstanci, kur atrodas Mainavas sala, sākotnēji radīja priekšstatu par ļoti nomaļu, ne tik aizraujošu vietu, tomēr skaistā sala veiksmīgi izkliedēja šo pirmo ne pārāk labo iespaidu.

Apraksts šeit par salas apmeklējumu nav visaptverošs, jo Mainavas sala ir jābauda pašu acīm to aplūkojot, un iegūtos iespaidus ir grūti uzrakstīt vārdiem. Šeit ir daži fotoattēli no salas apmeklējuma.

Ziedi visapkārt

Uz salas ir botāniskais dārzs, un mūsu apmeklējuma laiks tika īpaši izvēlēts pavasarī; tur ziedēja visi iespējamie pavasara ziedi. Sala nav liela, tai apkārt ir iespējams apstaigāt pāris stundu laikā. Tomēr patiesībā salas apmeklējums prasa daudz vairāk laika, jo izveidotie zālāji, apstādījumi un puķu dobes ir apbrīnas vērti. Apmeklējuma laikā jūs arī nevarat vienkārši tikai staigāt, nepaēdot vienā no uz salas izvietitajām kafejnīcām.

Maksa par salas apmeklējumu (pieaugušo biļete 17 eiro, ģimenes biļete 34 eiro) sākumā šķita diezgan augsta, tomēr pēc salas apmeklēšanas sapratām, ka ieguldītais darbs salas izveidošanā un tās uzturēšana ir milzīgs un prasa daudz investīciju, tāpēc par to attiecīgi arī jāmaksā. Tagad vena varētu būt izaugusi, jo mēs Mainavas salā bijām pirms vairākiem gadiem.

Tropu un tauriņu mājas

Starp salas dārziem ir vairākas ēkas ar veikaliem un dažādām ekspozīcijām. Visinteresantākā mums likās tropu māja ar milzīgu orhideju kolekciju – tās ir tik skaistas! Milzīgi daudz dażādu orhideju šķirņu ar visādu iespējamo krāsu ziediem. Lai arī formas orhideju ziediem ir līdzīgas, krāsu salikumi un nokrāsas var būt tik ļoti dažādas, tas ir vārdiem neapraksrāmi.

Otra ļoti īpašā vieta ir tauriņu māja, kur mākslīgos tropu džungļu apstākļos dzīvo dažāda lieluma un krāsu tauriņi. Esam bijuši dažādos tauriņu dārzos tālākās siltajās zemēs, taču tas ko piedāvā apskatīt Mainavas sala ir ievērības vērts.

Mainavas sala atrodas netācu no Šveices, šajā blogā ir arī apraksti par šveices sieru un šokolādi kā aeī citi.