Ceļojums ar auto caur Bulgāriju: Izklaides un pārsteigumi
Pirms vairākiem gadiem marta vidū mēs devāmies vienā ātrā, nedēļu ilgā braucienā uz Bulgāriju – valsti, kas jau ilgu laiku bija mūsu ceļojumu saraksta augšgalā. Jāsaka, ka tas gan nebija nekāds mierīgais atpūtas brauciens. Tas tika vairāk plānots kā maratons, kurā astoņās dienās veicām vairāk nekā 5500 kilometrus. Tas sanāk vidēji gandrīz 700 kilometri dienā! Šī ceļojuma iemesls bija diezgan negaidīts: atgriežoties no kārtējā darba komandējuma lidmašīnā sanāca sēdēt blakus kādai jaunai, diezgan runīgai sievietei.
Viņas aizraujošie stāsti par redzētajo Bulgārijā bija tik aizraujoši, ka vienkārši radās vēlēšanās to visu apskatīt un pārliecināties par stāstu autentiskumu pašiem. Pie kam, tajā laikā Latvijā bija īpaši populāri tirgot nekustāmos īpašumus Bulgārijā pie Melnās jūras – gribējās apskatīt arī tos.
Ierašanās Bulgārijā: Solis atpakaļ pagātnē
Pēc samērā gara brauciena caur Poliju, Slovākiju, Ungāriju un Rumāniju (kopumā ar dažām pieturām nobraucot aptuveni 2000 kilometrus) vēlā pēcpusdienā mēs ierādāmies Bulgārijā, šķērsojot Donavu ar prāmi. Prāmis savieno Rumānijas pilsētu Kalafatu un Bulgārijas pilsētu Vidinu. Donava šeit izskatās ļoti iespaidīgi – plašs un varens ūdens klājums, kurā pretējais krasts šķiet otrā pasaules malā. Taču pats brauciens ar prāmi nepaņēma daudz laika – apmēram 30 minūtes.
Tagad, protams, ar prāmi vairs nav jābrauc, jo abas pilsētas ir savienotas ar modernu tiltu, kas stiepjas pāri Donavai 1.9 kilometru garumā un padara tās šķesošanu daudzreiz ātrāku un vienkāršāku.
Un jāsaka, ka toreiz sajūta bija tāda, ka tas bija kā ceļojums atpakaļ pagātnē. Blakus parastajai muitas un robežkontrolei mūs sagaidīja virkne citu ierēdņu, no kuriem katrs iekasēja maksu par dažādiem obligātajiem robežšķērsošanas “pakalpojumiem” – sākot ar fitosanitāro kontroli, veterināro kontroli un tā tālak.
Lai gan mums jau bija visas nepieciešamais apdrošināšanas polises, vairākas apdrošināšanas kompānijas mums sirsnīgi ieteica maksāt par kaut kādiem diezgan nesaprotamiem papildus apdrošināšanas segumiem. Daudzās Austrumeiropas valstīs deviņdesmito gadu sākumā bija līdzīga prakse, taču šeit tas likās kā senas pagātnes palieka – sistēma, kas spītīgi saglabājusies ilgi pēc tam, kad kaimiņvalstis sen jau bija atvadījušās no iepriekšējā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Diemžēl, šis bija mūsu ne pārāk labais pirmais iespaids par šo, kā vēlāk izrādījās, ļoti daudzveidīgo valsti.
Svarīgi arī pieminēt, ka šie notikumi bija jau pirms kāda laika, šķērsojot sauszemes robežu. Mūsu pēdējos braucienos uz Bulgāriju, ierodoties ar lidmašīnu Sofijas lidostā, nekas tamlīdzīgs nav atkārtojies – viss ir noticis pilnīgi mūsdienīgi un nevainojami, bez jebkādām dīvainībām. Cerams, ka šis pagātnes paliekas beidzot uz visiem laikiem ir nonākušas vēstures mēslainē.
Bulgārijas brīnumainie Belogradčikas klinšu veidojumi
Pabeiguši ar robežas formalitātēm, mēs devāmies uz mūsu pirmo īsto pieturu – Belogradčiku. Brauciens līdz turienei aizņēma lielu daļu pēcpusdienas, un saule jau bija norietējusi, kad sasniedzām pilsētiņu. Naktmītne Belogradčikā bija nepieciešami, lai no rīta ar svaigiem spēkiem dotos uz mūsu apskates objetu – klintīm.
Pie Belogradčika atrodas viens no Bulgārijas dabas iespaidīgākajiem brīnumiem – Belogradčika klintis (Belogradčiški Skali). Tie nav tikai parasti no smilšakmens konglomerāta izveidojušies pauguri, kas izskatās kā spocīgi torņi no pasakām, kas izveidojušies tūkstošgadēs vēja un laikapstākļu iedarbības rezultātā. Skatu īpaši teiksmainu padarīja tas, ka diena iesākās diezgan miglaina.
Mēs esam redzējuši līdzīgus dabas veidojumus, piemēram, Ziemeļitālijā (Piramidi di Segonzano), taču Belogradčikas klinšu mērogs un dramatiskums ir daudz iespaidīgāks. Klintis savā ziņā arī atgādina Serbijas Velna pilsētu (Djavolja varoš). Taču ir vēl viena lieta, kas padara Belogradčika klintis īpašas – šie dabas veidojumi ir saplūduši ar vareno Belogradčika cietoksni. Tas ir ideāls, apbrīnu raisošs dabas un cilvēka arhitektūrasmeistardarbu apvienojums.
Paša cietoksņa vēsture sniedzas gadsimtiem senā pagātnē. Tā celtniecību aizsāka vēl romieši, tas tika paplašināts viduslaikos un pēdējie uzlabojumi tika veikti 19. gadsimtā. Cietoksnim ir pieci iespaidīgi vārti, un to var apskatīt arī no iekšpuses. Fotogrāfijas nespēj atainot šīs vietas mērogu un unikālo atmosfēru. Tā ir iespaidīga sajūta – atrasties šo seno, dabas radīto mākslas darbu piekājē.
Negaidīta tikšanās Bačkovas klosterī
Pēc Belogradčika mežonīgā skaistuma mēs devāmies uz dienvidiem, lai dabīgā vidē pabaudītu slaveno Melnikas reģiona vīnu. Sofijā neiegriezāmies, galvaspilsētas dzīvojamos rajonus redzējām tikai pa gabalu.
Kaut gan mūsu uzturēšanās Melnikā bija īsa, tā atstāja neaizmirstamus iespaidus. Ēdieni bija garšīgi, bet pats galvenais, protams, izcilais Melnika. Pastaigājām arī pa nelielo pilsētiņu, kas ir mazākā apdzīvotā vieta ar pilsētas statusu Bulgārijā,Tas viss bija šīs īsās vizītes vērts. Tā kā šis bija mūsu brauciena galējais dienvidu punkts, no rīta mēs devāmies Melnās jūras piekrastes virzienā.
Pa ceļam mēs pilnīgi nejauši uzdūrāmies vēl vienam dārgumam – Bačkovas klosterim. Iemitinājies Rodopu kalnos netālu no Asenogradas pilsētas, šis ir viens no vecākajiem un nozīmīgākajiem pareizticīgo klosteriem visā Balkānu pussalā. Tā nozīmību pierāda fakts, ka tas atrodas UNESCO Pasaules mantojuma kandidātu sarakstā.
Mēs sākotnēji pat nebijām plānojuši apmeklēt klosteri, taču liktenis bija sadomājis salikt lietas citādāk. Tiklīdz mēs piestājām autostāvvietā netālu no klostera, pie mums pienāca visādā ziņā diezgan interesanta persona. Viņš izskatījās nedaudz noplucis, taču viņa skatiens bija ļoti inteliģents, bija jūtams, ka viņš ir izglītots. Ātri sapratām, ka viņš piedāvā savus pakalpojumus kā gids. Pēc īsas kaulēšanās par cenu, mēs piekritām paklausīties viņa stāstus. Un cik labs lēmums tas bija! Viņš bija reāla zināšanu krātuve un vairāk nekā pusstundu mums stāstīja dažādus stāstus gan par klosteri, gan Bulgārijas vēsturi – un tas viss notika stāvot klostera ārpusē.
Kad mēs jautājām, kāpēc mēs neejam iekšā, viņš atklāja savu noslēpumu: viņš bija bijis šī klostera mūks, kurš gadus atpakaļ kāda pārkāpuma dēļ bija no turienes padzīts. Viņa stāsti bija aizraujošāki kā vēstures grāmatās, tāpēc bijām ļoti apmierināti ar to ko bijām no viņa dzirdējuši, samaksājām norunāto honorāru un devāmies klostera iekšīenē vieni paši. Ieiet iekšā arī bija vērts. Mūs apbūra senie spilgtie sienu gleznojumi. Bez tam, klostera iekšienā valdīja dziļa miera sajūta. Tas bija ideāls un pilnīgi negaidīts šīs dienas piedzīvojums.
Taču mūsu piedzīvojumi Bulgārijā ar nebija ne tuvu beigušies! Klostera dziļā klusuma kontrasts tikai vēl vairāk pastiprināja vēlmi nokļūt pie jūras, lai apskatītu piejūras pilsētas un ieklausītos Melnās jūras viļņu šalkoņā. Mūsu nākamais galamērķis bija saules pārpilnā Bulgārijas Melnās jūras piekraste.
Anglija atpūta atrakcijas Beļģija brīvdienas Bulgārija daba Francija Grieķija Horvātija Igaunija Islande Itālija kultūra un vēsture Latvija Lietuva Londona Melnkalne Norvēģija piedzīvojumi pilsētas Polija pārgājieni receptes Roma salas Skotija Spānija Vācija Čehija Šveice